Jaunā Gaita nr. 105, 1975

 

Irēne Blūmfelde

LOGS

 

Voldemāra Avena illustrācija

Pamodusies, uz vāļas sagrozījās Mirandella. Vakarnakts vēl snaicījās apkārt. Uz krūtīm, rokām, acīm nogulušie skūpsti atmodās, un Mirandella iesmējās. Puskrēslā mēļie ziedi izskatījās brīnum svaigi un neizbērtais pelnu trauks uz rakstāmgalda droši vien vēl smaržoja.

Atžirgušais, vingrais augums tīksmi un ērti pastiepās gaŗāks un rotaļīgi ar kāju pirkstgaliem pagrūda palagu un zaļo segu tālāk no sevis.

Bet kāpēc Tonijs tik daudz pīpēja? Un runāja skaļāk un ātrāk un vairāk nekā parasti? Un tik pārgalvīgi smējās kā vēl nekad? Pēkšņi Mirandella ar vēl nepazītu skaudrumu atdzīvojās bailes, kas senāk pat miegā bija viņu pavadījušas – bailes, ka Tonijs aizies un neatgriezīsies, pazudīs no viņas redzes aploka uz visiem laikiem. Bet tagad ir citādi, viņa sevi mierināja, Tonijs ir mans. Viņš nerunā par viņu kā vēl pirms dažiem mēnešiem... kā vēl vasarā...

Tāla jūŗa iesāka skaloties Mirandellas ausīs, acīs iespīdēja spožs augošs, gandrīz pilns mēness un augstu tvirtu padebešu staigāšana. Plašajā bezklinšu krastā pa vienmērīgi dunoša ūdens malu bradājot, viņi ļāva, lai dzedrā mēnesnīca viņus apšķiež ar sudrabu no galvas līdz kājām, apsudrabo kā šmaugo papeli mājas pagalmā aiz loga, liek viņiem spīdēt kā bangainu viļņu izmētātiem gliemežvākiem smiltīs, balot kā pinekļveidīgajiem jūras zāļu pavedieniem un nomelnējušai pilsētai - jūdzēm gaŗai švīkai tālumā.

Te Mirandellas domas un atmiņas iestrēdza kā brīdi mēness starp mākoņiem. Varbūt viņa nekā nebija dzirdējusi? Varbūt Tonijs nekā nebija teicis? Varbūt? -

Toreiz viņa vēl bija dzīva, Tonijs teica priecīgi, mēs satikāmies bieži, es katru dienu gāju uz slimnīcu.

Mirandella juta, ka viss ķermenis viegli nodrebēja. Tonijs nevarēja pārvarēt viņas piesaukšanu, un Mirandella nevarēja pārvarēt sajūtas, kas iedarbojās --

Kāpēc viņš negrib aizmirst bijušo un neatsaucamo? No miroņiem neviens nav piecēlies. Kāpēc viņš nelūkojas nākotnē?

Strādāt un priecāties, noskumt un līksmot iespējamību un izdevību tik daudz - tam, kas meklē. Bet viņš - tagadnes apvārsnim cauri raugās mītā un leģendā pārvērstā tēla aizlaicīgās acīs, kas neļauj papilnam atmosties un iztukšo klātesošo īstenību.

- Viņa, Tonijs atkal nevainīgi iesāka, viņa -

- Nē! pussolī apstādamās, es satraukta iesaucos, un viņš drusku izbrīnījies un samulsis atģidās.

Labu brīdi mēs abi klusējām pa smilšainu klajumu, līdzenu liedagu iedami, katrs par sevi.

Vai nu viņš vairāk nodosies savām mākslas studijām un nekam citam? Nē. Es tam neticu. Tāpat kā līdz šim viņš nodosies meditācijai - ne par dzīvi, ne par dzeju - meditācijai par viņu. Ak, kaut es varētu ieskatīties viņa galvā! Cik negribīgi viņš uzklausa citu cilvēku domas un ieskatus un nepieņem neviena padoma.

- Kāpēc tu tik stūrgalvīgi atstum reālo pasauli projām no sevis, it kā tās krāšņumā un krāsainībā tev nebūtu vietas, it kā tās daudzveidībā tev nebūtu nekā ko darīt - es viņam toreiz jautāju.

- Reālo pasauli? Kas ir reālā pasaule? Tiešā, fiziskā pasaule, kas mums cieši apkārt ar savām lietām, priekšmetiem, notikumiem un ārējām sakarībām, ir vienīgā redzamā - jā, bet iekšējā ir īstā, reālā - vienīgā svarīgā - tikai tajā mēs patiesi dzīvojam. Vai mirstam, viņš tūlīt piebilda.

Jūŗa bija gaismas un ēnu pilna, bet Tonijs to laikam neredzēja. Un dziļa dziļuma, tāpat kā dzīve. Atklāto ūdeņu neaizmigušie viļņi zibēja un trizuļoja. Vai tikai man?

Tagad tomēr ir citādi. Drīz būs gads pagājis, kopš viņa mirusi. Tonijs ir cits, iekšēji vairāk atbrīvojies un atslābis, nav tik izklaidīgs sarunās un reizēm pat iesmejas. Kā vakar. Tik bezbēdīgi! Bet kāpēc viņš tik daudz pīpēja?

Ar spalgiem grūdieniem rūtīs ietriecās spēcīgas sniega šaltis. Mirandella pacēla galvu. Vējš? Vai dzeldīgi ledains ziemelis, daimoniski debesi ar zemi kopā jaukdams, milzīgā patosā gavilēdams, kā pats nelabais iesvilpās aiz sastingušās nama ārsienas un putenis, sniegu acīs ņirbinot, drebināja kājniekus uz slidenām ielām? Gar pakšiem sīvi skriedams, platus vālus mezdams, veļās pāri neliela aizmājas dārza kupenām un cementētā pagalmiņā saldēja neaizsargātus košuma krūmus.

Mirandellas galva nolaidās atpakaļ uz spilvena. Istabā bija droši un silti. Centrālapkures ierīces ilgi nebija niķojušās. Runīgā dzīvokļa saimniece, kas ar aizrautību skatījās televīzijas filmas gandrīz līdz ausmai, droši vien vēl gulēja dzelmīgā miegā iegrimusi. Tikai viņas trīs kaķi, īpašnieces lutekļi, kā vienmēr cēlās agri. Vieglām lunkanām kustībām ložņāja un lēkāja gar mājas mātes apdilušām mēbelēm, bieži asiem nagiem tās vēl dziļāk skrāpēdami, ārdīja grīdas paklājus, lēca uz krēslu atzveltnēm un plauktiem un spirālēs un lokos vīdamies pa smagajām draperijām, rāpās augšup zigzaga zibens ātrumā, graciozi uzšaudamies līdz pašiem griestiem, un, iztrakojušies un paēduši, gaŗi staipīdamies, rāmi apgūlās - cits uz lielās televīzijas kastes virsus, cits uz palodzes, cits uz grīdas un sešām zaļām prožektoru acīm modri raudzījās pa platā loga četrstūri ārā, kur kāds izsalcis un novārtījies runcis, neievērots, no kādas pažobeles izlīdis, steidzīgi meklēja sev ēsmu, ar ķepu kustinādams un grabinādams atkritumu tvertnes vāku, vai kāds putns, parasti zilgans balodis sarkanām kājām nejauši piesitās pie pusaizsūbējušām sētas puses rūtīm.

Nebija šaubu, ka kāds no šiem svītrainiem, tīģeriem līdzīgiem radījumiem jau bija mīņājies pie Mirandellas durvīm, uz roktura tas šoreiz nebija lēcis, viņa būtu dzirdējusi.

Bet saimniece? Vai viņa savā neapklusināmā, nerimīgā ziņkārē atkal sekojusi un spiegojusi Tonija aiziešanu? Kā viņai nepatika Tonija apmeklējumi! Ka viņš nāca, kaut ne bieži un palika tik ilgi. Bet istabu viņa izīrēja naudas dēļ, no pensijas vien nevarēja iztikt, un pēc vīra nāves viņa jutās vientuļa, viņa teica.

Bieži Mirandellu kaitināja pavecās, dzīves pieredzes zīmogotās sievietes pētīgā seja. Arī šoreiz pārmetumi nebūs mēmi. Jaunais cilvēks, viņa teiks, jaunais cilvēks atkal - jā, jā, Mirandella atzīsies vainīga un padevīgā lēnībā, galvu noliekusi, ar plaukstu noglāstīs kāda gaŗāmslīdoša kaķa kūkumā uzmesto mīksto muguru. Tas nama māti no sirds iepriecēs un - pēkšņā smaidā atplaukusi, viņa varbūt ielūgs Mirandellu pusdienās ka dažkārt un piedāvās labi norūgušu vīnu skaistā glāzē no sendienām paglabātu. Kāda pudele viņai vienmēr skapī paslēpusies snauda necerētiem priekiem un bēdām, ja ne īstiem, tad izdomātiem. Tikai saimniecei nepatika malkot vienai. Būtu labi ka šodien viņā uzdzirkstītu šī labsirdība, kaut sestdiena, man nepatīk vārīt un citu darbu tik daudz. Vēl nemaz visas grāmatas drīzajiem pārbaudījumiem neesmu kopā savākusi.

Pietiek gulšņāt dīkā! Mirandella pati sevi uzmudināja, izslējās taisna un sprigana uzrausās kājās. Es jūtos lieliski - par spīti puteņiem un vētrām, viņa pasmaidīja, rīta kleitu uzģērbusi un spogulī paskatīdamās. Tad plati atbīdīja loga aizkarus uz abām pusēm. Caur rūtīm tūlīt viņai pretī pavērās svaiga balta ziema. Putenis neplosījās; vējš bija rimis. Uz visiem kokiem, ielām, uz visiem daudzajiem, daudzajiem jumtiem, kuŗus viņa neredzēja, bet zināja esam, balts baltoja sniegs. Spoža, ledaini vizoša gaisma vērsās uz Tonija atnestajiem ziediem - sarkani violeta plankuma istabā, asi izceldama un atdalīdama katru staraino ziedlapu par sevi un atkal savienodama čemurus, kā sakrustotus likteņus, padarīdama tos it kā mākslīgus un iekrāsodama apaļos vidus vēl tumšākus, kas kā melnas serdes, kas kā magnēts pievilka Mirandellas acis.

Neviļus dūdot iesākusi, guļas vietu kārtodama, Mirandella arvien skaļāk iedziedājās kādu nesen dzirdētu motīvu, pagrūda kaudzē sakrautās psīcholoģijas un socioloģijas grāmatas un piezīmes uz galda tālāk pie sienas un uzgrieza radio. Vietējās ziņas.

Ko viņš teica? Tonijs? Tirpas pārskrēja pār augumu, un sirds sāka strauji sist. Kas par niekiem! Iztrūcināta Mirandella sarāvās un izbiedētām acīm raudzījās uz radio aparātu, neapzinīgi roku pastiepusi, it kā pārtraukt un apklusināt gribēdama ļauno vārdu plūsmu.

Tonijs? No divdesmitā stāva loga? Tonijs? Tonijs, nē. Tā nav, nav - tā nevar būt patiesība. Priekš nedaudz stundām dzīvs un vesels...

Tonijs T..., ziņotājs neatlaidās.

Logs. Mirandellas acīs un apziņā agrāk nekad īpaši nepētīts parādījās Tonija logs. Katra tā šķiedra iesūcās viņas miesas.

un dvēseles audos, un viņa juta, ka paliks tur uz mūžu.

Pa platā stūŗa nama baltās sienas stāvumu Mirandellas skats cēlās un kāpa arvien augstāk - augstāk līdz 10..., 15... 17.... līdz 20.stāvam un vienādo, vienveidīgo logu bezgalībā sameklēja Tonija logu. Tas bija vaļā, atvērts līdz galam.

Seju viņa neredzēja, bet Tonija saspriegtā auguma nosalusī ēna spokaini milža un karājās, aizklādama visu lielo sarežģīto pilsētu un neapstādināmā kustībā šūpojās turp un atpakaļ, pa labi un kreisi pāri šaurajai fasādei, līdz kāda neredzama daira roka to atrāva un Tonijs krita.

Pēkšņi debesis ielūza. Pasaule bez skaņas izplūda Mirandellai cauri un atbalsojās smadzenēs. Viss no viņas atraisījās, apvāršņi izdzisa, tikai viens vienīgs tievs un bāls gaismas stiebrs, negribīgi slīkdams, drebēja viņas skropstās. Un šai pamestībā, bezsakņu tukšumā viņa dīvaini juta, ka tās bija viņas pašas rokas, plaukstas un pirksti, kas taustījās un apžņaudzās ap dzegas malu, izmisīgi pieķerdamās sniegotai palodai, kā vienīgam pieturas punktam, īsā mirklī savienodamās un saplūzdamas ar šauro balstu, kas grīļodamies nenovēršami šķeļas nost, atlūza no plakanās sienas un nepielūdzamajai zemes gravitācijas jaudai padodamās, joņoja uz leju. Tomēr ne bailes aptumšoja Mirandellas prātu, bet žēlums. Neizsakāms žēluma par to, kam viņa bija sākusi ticēt - nu izrādījās - viņu attieksmēs nebija bijis, kas varbūt varēja vēl būt un varbūt nekad nebūtu bijis... ne ar Toniju.

Izplatījuma bezgalība, pasaules telpa neiedomājami ātri un tomēr nemanāmi sakļāvās viņai apkārt, sašaurinājās, saruka viņas ķermeņa apjomā un nekavēta traucās zemē. Un pirms tā ar tikpat strauju atsitienu bija apstājusies, sašķīdusi, izdzisusi vai pazudusi kādā neaptveramā neesībā, Mirandella nejuta arī to.

Sastingusi un pati sev sveša viņa stāvēja, galda malu satvērusi.

Vai Tonijs tagad ir pie viņas?

Mirandellai vajadzēja nokratīt šīs murgainās ainas, bet viņa nekustējās. Tad pēkšņi kā zibens līkne viņas apziņa uzžilba vēlreiz un kā pa atvērtiem vārtiem tajā vēlreiz ienāca pagājusī nakts, agrais rīts, citādi izgaismojies.

Kā dzīvu Mirandella savā priekšā skatīja Tonija tēlu, drusku sarāvušos aukstumā, īsajā pusaizpogātajā mētelī, kailu galvu, bez cepures. Mirandella ieskatījās viņa kalsnajā izskatīgajā sejā.

- Paliec sveika! viņš teica un dīvaini lūkojās Mirandellā.

(Kāpēc es to tikai tagad ieraugu, kad viņa paša nav klāt... kad viņa paša nav?)

- Ej iekšā, nesaldējies, viņš teica.

- Lai kaķu kundze..? Mirandella iesmējās.

- Saki viņai, ka es te vairs nenākšu viņu traucēt, ka šī... šī bija pēdējā reize.

- Kāpēc lai es meloju? Viņa man neticēs tik un tā.

Viņš drusku sadurstījās, mirkli nodūra galvu un nopūtās, atvirzījās tālāk, panācās atpakaļ un neatbildēja.

- Kāpēc lai es tā saku?

Tonija nemierīgās acis mulsi pārskrēja Mirandellas vaibstiem, un viņš mēģināja smaidīt, vēlreiz pār viņu noliecās, nervoziem pirkstgaliem satvēra viņas roku, piespieda sev klāt, viegli ar lūpām pieskārās viņas matiem un steidzīgi pārkāpa slieksni.

Āra durvīm aizkrītot, aizgāja neatskatīdamies, ar slepenu lēmumu, baigu apņemšanos, kā Mirandella tagad saprata.

Vestibilā, parādes durvju stiklam piespiedusies, Mirandella redzēja, cik vientulīgs un viens, neizdibināts pelēkās rītausmas svīdumā ātriem kā bēgošiem soļiem viņš devās prom. Elektrības spuldzes dzeltenīgajā gaismas lokā viņa redzēja paplato, bet trauslo plecu šūpošanos tukšajā ielā saplūstam ar tuvāko namu siluetiem, iejūkam un tūlīt pazūdam krītošā sniega nebeidzamās strēlēs un virpuļos.

Mirandella aizvēra acis. Sabiezējusi caur plakstiem kvēloja zili violeta krāsa, lēkāja krāsaini plankumi, melnas serdes un mēļas dzirksteles.

Dzīvības grūtums un brīnišķība nekad vairs neritēs Tonija asinīs. Tonija asinis neritēs.

Atbildi nesagaidījusi, pēc vairākkārtīgas klauvēšanas, dzīvokļa saimniece spēji atrāva durvis:

- Augšā gan! Kāpēc neatsaucāties? Es jau neticēju, ka vēl guļat. Pirmīt dzirdēju jūs dziedam. Vai šodien būsit mājā? Tādā gadījumā es jūs-, balsi pazeminājusi un teikumu nepabeigusi, uz priekšu nākdama, viņa apstājās ar pavērtu muti, vīlusies un pārsteigta.

Mirandellas plaksti noraustījās. Gausi un stīvi viņa pagrieza galvu pret ienācēju, bet palika klusa. Sarkani svītrains kaķis nemanāmi pārslīdēja pāri istabas grīdai un, lunkani izlocīdamies, piespieda sānus pie Mirandellas kailajiem lieliem, bet viņa nenoliecās un to nenoglaudīja. Viņas noburtajās acīs rēgojās Tonija logs.