TOLSTOJS UN BAZNĪCA

Ļevs Toļstojs, Mana ticība. Tulk.J.Šķirmants. Čikāgā: Šķirmants, 1970. 205 lp. $5.00.

Tolstojs savu darbu Mana ticība uzrakstīja 1883./1884. g. mijā un kā laicīgā, tā garīgā cenzūra to aizliedza un nedaudz iespiestos eksemplārus izņēma no apgrozības. Taču darbs izplatījās pārrakstīts, un to pirmo reizi varēja Krievijā iespiest tikai 1911. g., t.i. pēc Tolstoja nāves. Tagad grāmatu latviski pirmo reiz pārtulkojis un arī pats izdevis J. Šķirmants ASV.

Par Tolstoju kā ievērojamu krievu rakstnieku un kā ortodoksās baznīcas un cara valdības vajātu ķeceri ir rakstīts tik daudz, ka te ir lieki nodarboties ar viņa domu pasaules sīkāku iztirzāšanu. Tādēļ varam apmierināties, tikai minot tās abus dialektiskos pretstatus. Grāmatā apliecināta dziļa neapmierinātība ar baznīcu. "Galīgi manu uzticību baznīcai iedragāja taisni tā baznīcas vienaldzība pret to, kas manā pārliecībā bija Kristus mācības būtība, un baznīcas pieķeršanās tam, ko es atzinu par mazvērtīgu" (6). "Mani visvairāk uztrauca tas, ka baznīca attaisnoja visus cilvēku ļaunumus, kā atsevišķu cilvēku, veselu tautu un citu ticību piederīgo apsūdzību un no tā izrietošus nāves sodus un kaŗus" (6). Tolstojam šaubu pārvarēšanai baznīca ieteica arī savus labi pārbaudītos un vienmēr derīgos līdzekļus: "Man stāstīja: vajadzīgs ticēt un lūgties. Man stāstīja, ka vajag lūgties, lai Dievs dod ticību, kuŗa dod to lūgšanu, kura dod to ticību, kuŗa dod to lūgšanu u.t.t. līdz bezgalībai. Bet saprāts un pieredze rādīja, ka šis līdzeklis nav īstais" (8). Uzrādījis lielu skaitu baznīcas trūkumu, viņš to galīgi noliedz:

Tāpat arī baznīca kļuva nevajadzīga, savu laiku nodzīvojis organs, kuŗu vienīgi aiz cienības pret to, kādu lomu tas spēlējis iepriekš, jānoglabā kaut kur tālāk (182).

Ko tad Tolstojs grib likt baznīcas vietā?

Arī šai jautājumā viņš sniedz nepārprotami skaidru atbildi. Viņš grib atgriezties pie īstās Jēzus mācības. Viņa izejas materiāls ir Jēzus kalna runa, kuŗu viņš sīki savā darbā ir analizējis. Tanī Tolstojs atrod pamatojumu savai reliģiskajai pārliecībai. Parafrazējis Jēzus kalna runas vārdus "Nepretojieties ļaunumam!", viņš saka: "Bet tagad, kad es sapratu vārdus par nepretošanos ļaunumam, man kļuva skaidrs, ka Kristus nepārspīlē un neprasa nekādu ciešanu, ciešanu dēļ, bet vienīgi ļoti skaidri saka to, ko saka" (10). Tolstojam visa baznīcas dogmatiskā sistēma ir lieka un, atraisījies no jūdiskās atriebes morāles, viņš visu to reducē uz vienīgo imperātīvu - nepretošanos ļaunumam. Tā pēc viņa domām ir Kristus īstā mācība, lai pēc tam teiktu:

Es ticu Kristus mācībai, un lūk, tā ir mana ticība (189).

Var jautāt, vai Tolstojs ir pareizi sapratis Jēzus mācību? Atbilde ir tikai viena - to viņš nav darījis. Bet viņš pats arī godīgi to ir apliecinājis: "Es negribu tulkot Kristus mācību, es gribu tikai izstāstīt, kā es to saprotu" (1). Viņš ir bijis godīgs pret sevi un sniedzis savu Jēzus mācības uztveri. Skatīta no objektīvas reliģiju zinātnes viedokļa, tā ir diletantiska un amatieŗa pārdomu līmenī. Bet tā savu lielumu un paliekamu vietu iegūst ar to, ka tā ir dokuments kādas izmisušas dvēseles cīņai, kas, saistīta ar savas kultūras un baznīcas važām, grib tās saraut. Ar to Tolstojs ierindojas starp lielajiem tūkstošgadīgās miera valsts sapņotājiem, kuŗi jutušies radinieki ar viņu, kas pirmais savā sirdī nesa sapni par Dieva valsti.

Beidzot var jautāt, kādēļ šo Tolstoja darbu gandrīz pēc simt gadiem juties aicināts J. Šķirmants pasniegt latviešu lasītājiem? Atstājot pie malas aizdomas par krieviskās kultūras ietekmi mūsu vecākajā paaudzē un jūsmu par krievu "plašo dvēseli ", pienākam tuvāk patiesībai. Tulkotājs jūtas kā īsts kristietis-radinieks ar Tolstoja kristiānisma tulkojumu. To arī viņš atklāti apliecina:

Vienīgi atgriešanās pie patiesās Kristus mīlestības mācības glābs pasauli no bojā ejas un sagādās tai paradīzi zemes virsū (II).

Tulkojot no krievu teksta ieviesušies daudzi negludumi, gandrīz vai apvainojoši skan "magometanisms" (domāts islams) (170).

 

Haralds Biezais