MŪSU LITERĀTŪRĀ VĒL NEAPLŪKOTS LAIKMETS

Gunārs Janovskis, Uz neatgriešanos. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1973, 267 lp, $6.50.

Ciemodamies Zviedrijā, Gunārs Janovskis uzsvēris, ka "...romāna notikumi jārisina uz izgaismota fona," To viņš ar uzviju panācis savā darbā Uz neatgriešanos. Tur parādīts mūsu literātūrā vēl neaplūkots laikmets - baltvācu izceļošana 1939. g. Tieši šis strauju maiņu laiks ir cēlonis personāža konfliktiem, kam savukārt atkal strāvo cauri vides, laikmeta un dabas sīkākas izpausmes: bula laiks, rudens, ziema, Daugava un citi ūdeņi, Pulveŗtornis, studentu konvents u. tml.

Janovskis, šķiet, kļūdījies Ēnu menuetu veltīdams "mazai meitenei Minsteres latviešu ģimnazijā." Viņai vajadzēja veltīt Uz neatgriešanos, kas jaunatnes romantikas un dzimtenes priekšstatīšanas ziņā paceļas pāri visām citam autora grāmatām. Tiem, kas Rīgā dzīvojuši, Bastejkalna, Balastdambja, Bolderājas atainojumi ir medus maize. Bet arī svešumā augušiem jauniešiem šīs vietas un lietas (piem., Klaugas kuģis, vītolu mājiņa) rādītas ar tik intensīvu Džoņa un Zigrīdas noskaņu un izjūtu aureolu, ka tās liks katram jaunietim apstāties, just pacelties un ar sirdi iepazīt tālo dzimteni.

Ja neievērotu Džoņa un Zigrīdas mīlestības šķērsli - arī toreizējo aktuālo tautības un mantas stāvokļa atšķirību - viņu savstarpējā pieķeršanās būtu gluži parasta mīlestība: sākumā abi spēlējas kā bērni. Džonis cenšas sevi parādīt no labākās puses. Mīlestībā Zigrīdai kā meitenei vairāk drosmes un attapības dažādu situāciju atrisināšanā. Viņa veikli kalpina savā labā Kūno un tanti.

Pirmais skūpsts (ziemas salā uz koka stumbra sēžot) liek ilgi uz sevi gaidīt. Tas atšķiras no tagadnes sasteigtās veni, vidi, vici mīlestības, kur pirmā satikšanās jau nereti izbeidzas ar good night kiss, un kas izsmeļas vai vienā vakarā. Uz neatgriešanos rāda mīlestību kā vērtību cēlēju un devēju cilvēka dzīvei. Tā ir mīlestība, kas pamazām plaukst izsmalcināta jūtu dziļumā, kur pat sīks pieskāriens vai ilgi lolots īss tuvības mirklis dod gaišu laimes izjūtu.

Tālāk tad seko parastā šķiršanās, pārpratums, salabšana un, peldoties ezeriņā, kūlminācija vasarai, dabai un abu mīlestībai, līdz beidzot nežēlīgais "laikmeta fons" atrauj viņus vienu no otra. Dažādību šai ikdienišķā mīlestības stāstā ienes Džoņa un Zigrīdas raksturu īpatnības. Jūtīgā Džoņa sapņiem par mūžīgi sievišķo pamatā ir mātes agrā nāve un vienatne. Viņa iztēli arī uzkurina grieķu mītoloģija un daudzveidīgās dabas tuvums. Tā rodas Klauga kā vientulības un Endriks kā trūcības pretstatījuma tēls. Līdz šim turpat visas Janovska tēlotās sievietes nav latvietes. Ruta romānā Kur gaiļi nedzied, lai gan latviete, ir vairāk prāta cilvēks kā viņas vīrs. Arī Zigrīda - vācieša un latvietes meita - ir racionāla, audzināta Brunhildes un Žannas d'Arkas garā. Viņa grib būt varone, ir zināt kāra, bet bailīga. Tomēr bailes viņa vienmēr ātri pārvar.

Reljefi tēloti abu mīlētāju vecāki; Džoņa tēvs piebiksta dēla krūtīm ar brīdinātāju pīpes kātu. Zigrīdas tēvs scēnā rīkojas ar injekciju un savu iznīcinošo lēmumu Džonim ziņo ar vidutāju.

Īpatnēja ir romāna uzbūve. 1. nodaļā pēkšņi atrodamies konflikta vidū. Fābula sākas otrā, bet notikumi savelkas kulminācijā priekšpēdējā nodaļā. 13. nodaļa, kas ir pēdējā, dod izlīdzinājumu un beidzas ar cerīgu teikumu: "Ej, dēls, citādi tu nokavēsi autobusu." Citiem vārdiem: Nebeidz kustēties, dēls, autobuss tevi ieraus atpakaļ pilnajā dzīvē un darbā.

Kas tad nu liek lasītājam atkal par jaunu pārlasīt "laikmeta salnu mīlestības pavasarī"? Tās ir brīnišķās tēlojuma sīkdaļas, nianses. Vērtīgas top redzētā un piedzīvotā ievada un pavadītājas izjūtas, ko katrs no mums sajutis vai ik dienas, bet kas bieži līdz apziņai nenonāk, un ko grāmatā skanoši vārdos ietērpis rakstnieks.

 

Edīte Zuzena