Laimonis Mieriņš

VIZUĀLO MĀKSLU ASPEKTI 1975. GADĀ LATVIJĀ

 

Mierīgi, bet noteikti rit mūsdienu Latvijas mākslas ikdiena. 1975. gads ir bijis relatīvi kluss, bez lieliem saviļņojumiem. Tomēr vispārējā panorāma nebūt nav vienmulīga. Taisni otrādi, tajā var saskatīt pietiekami daudz jaunu un interesantu ieviržu, kas liecina par tās vitalitāti. Ja iepriekšējo mākslas dzīves gadu pamatoti varēja dēvēt par „gobelēna mākslas gadu”, tad šoreiz līdzīgas parādības ir notikušas dekoratīvās keramikas laukā.

Varbūt tieši keramikas izteiksmes iespējas vislabāk raksturo mūsu laikmeta dinamismu. Totāli atbrīvojusies no tādiem vēl sastopamiem aizspriedumiem kā nedrīkstēšanu lietot ar nazi grieztas asas malas, vai arī lauztas formas un jaukt mālu ar citiem materiāliem, keramika ir kļuvusi brīva kā putns. Šādos apstākļos radusies vesela virkne spējīgu un apdāvinātu keramiķu, kuŗiem savs specifiskais svars Latvijas mākslas dzīves iezīmju veidošanā.

Keramiķe Skaidrīte Cichovska ir uzaugusi tautas mākslas tradīciju atmosfairā. Ar to nav teikts, ka viņa vienkārši tautas mākslas formas būtu pārcēlusi mūsdienu vidē. Cichovska mīl spēcīgas, kuplas, sulīgas formas, kur vienotājs elements ir tīrība un vienkāršība. Viņas darbi vienmēr runā izjustu, skaidru valodu. Ja tā varētu teikt, tad meklējumu nerimstošais drudzis ir tipisks Izabellas Krolles darbiem. Koncepciju neierobežota, drīzāk paļaudamās uz intuīciju un neaprēķināmo elementu, Krolle vispārliecinošākā ir dekoratīvās keramikas apjomā, kad svarīga ir architektoniskā vide, apkārtnes rakstura jēga. Iedvesmu meklējot dabas formu dažādībā, Krolle spēj visam iedvest savu personisko skatījumu, kas vienmēr ir spēkpilns, pat zemnieciski robusts, nekad nepazaudējot pievilcīgi sievišķīgu vijību. Viņas darbs „Izdzisušas zvaigznes” vispār paplašina dekoratīvās keramikas žanra apjomu.

Daiņa Krastiņa dekoratīvajai keramikai piemīt izteikta emocionalitāte, mazāk racionālais. No tautas mākslas Krastiņš ir mācījies mērķtiecību un lietišķumu. Atzīmējamas dekoratīvās keramikas grupas no viņa pēdējās personālizstādes; „Senatne”, „Saules stabi” un „Kustība”. Šīs lielformas izceļas ar savu stingro izteiksmes disciplīnu un labo mēra izjūtu. Rita Einberga ir smalka, pat delikāta ekspresioniste, ar īsti modernu dizainisku domas skaidrību. Dažreiz materiālu izvēlē viņa nevairās no neparastā vai pārgalvīgā, taču rezultāts vienmēr iegūst nosvērtību, klasisku mieru. Velta Melnace mazāk tiecas pēc dekoratīvi ekspresīvā elementa un labprāt sevi ierobežo ar tīrās keramikas darbiem. Skolojusies Latgales keramiķu labākajās tradicijās. Viņas darbi izceļas ar ļoti sarežģītām un bagātām glazūrām.

Republikas 4. dārza keramikas izstādē Doma koncertzāles gotiskajā krustejā piedalījušies 19 autori. Izstāde savā dažādībā demonstrējusi Latvijas keramiķu interešu amplitūdu, sākot ar radošas izdomas interpretētiem dabas elementiem, līdz matemātiski risinātām apjomu un plākšņu elementu attiecībām abstraktās mākslas sfairā. Autori nav vairījušies lietot arī krāsu, tādējādi ienesot dekoratīvajā keramikā ne tikai pilnīgi jaunu aspektu, bet arī jaunas problēmas.

1975. g. augusta vidū Viļņā bijis noorganizēts keramiķu simpozijs ar mākslinieku piedalīšanos no dažādām valstīm. Spriežot pēc kataloga, simpozija plašajā izstādē no Latvijas dalību ņēmuši O. Āboliņa, V. Aksjarova, S. Cichovska, E. Detlavs, M. Dimza-Dimme, V. Jātniece, L. Kindreņicka, G. Kruglovs, M. Linkaite, L. Luško, P. Martinsons, L. Medniece, G. Melnalksne, A. Milberta, S. Munde, K. Ozoliņa, A. Roze, S. Šmidkena, E. Zvagule un S. Zāle. Interesantu visu triju Baltijas valstu keramiķu eksponātu salīdzinājumu dod A. Usma (LuM,37):

Meklējot atšķirīgo igauņu keramiķu darbos, vispirms gribētos minēt tieksmi pēc ļoti skaidras, lakoniskas, ģeometrizēti dekoratīvas formas, kas savā konsekvencē tuvojas dizaina formu veidošanas principiem. Taču šāds vispārinājums pieņemams nosacīti, jo turpat līdzās ekspozīcijā ir plastiskas variācijas ar nepārprotamu sakņojumu dabas formās, kā arī dabas formu visai tiešs dekoratīvs pārfrazējums.

Lietuviešu keramiķu darbi kopumā šķiet tuvāki mūsu republikas keramikas attīstības pamatievirzei. To varētu apzīmēt par konvencionālāku materiāla un tam atbilstošās formas izpratnē. Mūsu republikas māksliniekiem ļoti nopietna attieksme pret pašu amatu, to gribētos nosaukt pat par pietāti. No tās izaug vēlēšanās pilnīgi izmantot, bagātināt un pilnveidot tieši specifiskās keramikas izteiksmes iespējas gan formas veidošanā virpojot, gan darbā ar plastu. Tāpat lielu uzmanību mūsu keramiķi pievērš glazūrai kā mākslinieciskā tēla izteiksmības un emocionālās iedarbības kāpinātāja elementam. Sarežģītās technoloģijas meistariskas pārvaldīšanas un ilggadīgu eksperimentu rezultātus, šķiet, visā pilnībā ieraugām tikai salīdzinājumā. Igauņu keramikā, piemēram, vērojama gluži pretēja parādība − gan formas traktējums, gan glazūru lietojums dažkārt raisa pavisam cita, keramikai pilnīgi sveša materiāla vizuālo iespaidu. Līdzīgā koncepcijā veidotus darbus atradīsim arī Krievijas PFSR ekspozīcijā.

Informatīvajā izstādē vērotas tendences, ka tēlotājas mākslas elementi tiek pielietoti keramikas jomā.

Savos ārējos apmēros nesalīdzināmi sīkāka, bet ne mazāk efektīva mākslinieciskās izteiksmes disciplīna, ir rotas lietu darināšana jeb juvelieru māksla, kas Latvijā populāra. Šai sakarā divu mākslinieču Līvijas Andrjukaitītes un Martas Krastas peronālizstādes ir pelnījušas ievērību.

Rotkales Līvijas Andrjukaitītes skate Zinību namā esot saistījusi neparasti lielu skaitu apmeklētāju. Tā bijusi „pirmā viena autora rotas lietu izstāde mūsu republikā, pirmā sievietes juvelieres darbu izstāde Latvijā vispār.” Ir tikai pagājuši pāris gadi kopš šī vitālā, ļoti spējīgā un ar bagātu izdomu apveltītā māksliniece pieteica savu „es” eksistenci. Viņas daiļrades apjoms ir plašs. Dzintara izstrādājumos Andrjukaitīte cenšas parādīt tā dabisko struktūru. Viņa labprāt lieto arī dārgakmeņus, kas viņas rokās tiek pacelti līdz nepārprotamam, neatkarīgam mākslas darba līmenim un, ja vajadzīgs, pilnīgi ignorējot praktisko lietojamības aspektu, nebaidoties, ja radītais rezultāts kļūst par skaistu muzeja priekšmetu. Meklējot vienmēr jaunus un atkal jaunus izteiksmes līdzekļus, enerģiskā Andrjukaitīte loģiski nonāk pie rotas lietu komplektiem, kuŗus tomēr vieno kā izvēlētais materiāls, tā kompozicionālā izdoma. Viņas bronzā gatavotajam rotas lietu klāstam piemīt sievišķīga jūtelība un laba izdoma.

Laikam viskontroversālākā rotas lietu darinātāja pašlaik Latvijā ir māksliniece Marta Krasta. Par viņu ir izteikti vispretrunīgākie viedokļi − kā tuvināšanās lētai gaumei vai arī sevišķi izteikta oriģinalitāte ar lielisku technisko izpildījumu. Pati viņa sevi atzīst laikmetīgu, uzsveŗot mākslas internacionālo raksturu un ir pārliecināta, ka no iespaidiem neesot vajadzīgs izvairīties. Motivāciju savām idejām Krasta gūst no etnogrāfiskiem elementiem, dabas un sirreālisma. Ieguvusi māksliniecisko pamatizglītību Rīgas lietiskajā vidusskolā, Krasta kādu laiku strādā Rīgas Modeļu namā. Par jaunās un daudzsološās rotkales kalibru liecina Rīgas kinostudijas aicinājums veidot etnogrāfiska rakstura rotas lietas mākslas filmas Maija − Turaidas roze varoņiem.

Viens no redzamākajiem scenogrāfiem patlaban ir Andris Freibergs. Pretstatā tradicionālajai teātŗa dekorāciju glezniecībai, mūsdienu scenogrāfija ir, kā teikt, „domāšana telpā”; scenogrāfs rada teātŗa „vizuālā tēla koncentrātu”, līdz ar to kļūdams par uzveduma līdzautoru, totālo mākslinieku, jo vienlaicīgi pielieto gan tēlotājas, gan lietiskās mākslas izteiksmes līdzekļus. Andris Freibergs ir devis Ļeņingradas Jaunatnes teātŗa A. Puškina traģēdijas Boriss Godunovs iestudējumam interesantu un atjautīgu skatuvisko ietērpu, par ko pats mākslinieks (LuM, 32) izsakās šādi:

Apaļais skatuves laukums pilns ar melnām čuguna lodēm, fons − blīva, nokvēpusi mūra siena ar vienu izeju, virs laukuma dažādos augstumos izvietoti prožektori, kas apgaismo skatuves planšeti, proscēnija malās sastatnes − tāda aptuveni ir Borisa Godunova scenogrāfija. Galvenais elements − lodes, kuŗas no paša sākuma „uzlādē” spēles cīņas garu; šīs lodes mētā, ripina, spārda, tās ir akmeņi un pat cara varas simbols. Katra situācija draud izraisīt sprādzienu, tuvinātam lēnām un neizbēgami.

Ļoti aktīvs scenogrāfijas laukā ir I. Blumbergs. Viņš guva ievērību ar savu novatoriski dinamisko veidojumu A. Upīša Akadēmiskajā drāmas teātrī uzvestajā Ž. Rasina lugai Fedra; tad vispusīgais J. Dimeters, kas cenšas reālizēt tā saucamo „aktīvās līdzdalības” principu u.c.

Vitrāža jeb stikla glezniecība savu pilnskanību īsteni iegūst atraisoties architektūras kontekstā, kā to rāda viduslaiku katedrāļu logu lieliskie stiklu gleznojumi (Jorkas Minstere Anglijā), bet tā var pastāvēt arī kā neatkarīga, emocionāli iedarbīga māksla, izmantojot krāsas un gaismas caurspīdes efektus. To pierādīja mākslinieču Noras Cēsnieces un Sandras Bērziņas-Skrauces personālizstādes Zinību namā. Cēsnieces darbos vērojama konstruktīva mērķtiecība, stikla optisko īpašību izmantošana, paļaušanās uz komponentu kopīgumu. Viņai imponē „grafiska stingrība” un auksto toņu saspēles. Bērziņa-Skrauce būtiski ir monumentāliste. Viņa cenšas bagātināt vitrāžas technikas valodu, dažkārt panākot teicamus gleznieciskus efektus, ne tik daudz ar krāsu lietojumu resp. salikumu kā burtiski ar „ģeometriskiem stikla krāvuma sabiezinājumiem”. Kopējais rezultāts ir fascinējošs gaismēnu mirgojums.

Rīgas pilsētas tautas daiļamata meistaru darbu izstāde Valsts vēstures muzejā ir pulcinājusi daudz apmeklētāju. Šī parādība varbūt izskaidrojama ar to, ka skatītājs šādās reizēs var atrast sev ko tuvu, atbilstošu personiskās iztēles ideālam. Izstādes eksponāti būtu sadalāmi divās lielās grupās: vienai daļai par pamatu liktas etnogrāfiskās mākslas tradīcijas, otrai − noteikti oriģinālas jaunrades impulsi. Taču bieži brīvajām kompozicijām pietrūkst mākslinieciskas pārliecības un dzīvības, droši vien profesionālu zināšanu trūkuma rezultāts. Tas pats jūtams ekspozīcijas daiļamatniecības daļā, kad mēģināts iet jaunus ceļus. Pie izstādes labākajiem darbiem pieskaitāmi iespaidīgie formā un izpildījumā klūdziņu, sakņu un salmu pinumi, laba liecība šīs senās tautas mākslas technikas atdzimšanai.

Tautas daiļamatniecība vārda labā nozīmē gadu simtiem ir paturējusi labu formas izjūtu, stila vienību, formas un ornamenta organisko kopsakarību, kas viena otru papildina. Šī pieeja tagad nav jāatmet, jo te galu galā ir darīšana ar vizuālās mākslas valodas un lietderības pašiem pamatprincipiem, kas paliek negrozīti, neatkarīgi no laikmeta modes vai kultūras vides.

Tautas daiļamatniecības ekspozīcija. Ž. Donis, A. Jankovskis, P. Dolgušins, S. Kušners. Klūgu pinumi.

Pazīstamais kombināts „Māksla” atzīmējis 30 gadu darbības jubileju. Kombinātā strādājot kādi 970 speciālisti, organizēti pa nodaļām. Piemēram, austuves nodaļa darina arī koŗu un tautas deju kopu tērpus. Darbojas vēl ādas, metalla izstrādājumu un koktēlniecības nodaļas. Vislielākais nodarbināto skaits strādā dekoratīvās apdares nodaļā. Par vispārējo kombināta darbu māksliniecisko kvalitāti rūpējās attiecīgo nozaru mākslas padomes, kuŗu sastāvā ietilpst redzamākie mākslinieki, kā G. Kirke, Dž. Skulme, E. Vīgnere u.c.

Kārtējā republikas lietiski dekoratīvās mākslas izstāde bijusi labi iekārtota. Varbūt taisni tāpēc uzskatāmi apliecināta kāda kopēja, noteikta tendence − tieksme uz monumentālu māksliniecisko risinājumu, it sevišķi plastiskajās nozarēs. Priekšroka tiek dota tīrai formai visos tās izpausmes veidos, iztiekot bez „sadrumstalotas virsmas un aplikācijām”. Monumentāla plastiska ievirze redzama keramiķu I. Krolles un P. Martinsona darbos. Keramikā jūt arī tendenci izdalīt tradicionālo līniju un atgriešanos pie virpotiem traukiem un glazūrām. Labu kvalitāti iezīmē ādas darbu komplekti (E. Priedkalns) un dekoratīvās koktēlniecības paraugi, kas paturējuši savu koka tekstūras raksturu, Izstādes eksponātiem piemīt spēcīga krāsainība, piemēram, jauno gobelēnu mākslinieku L. Rages, Z. Gaumiga, L. Kauces darbiem. Katrā ziņā lietiski dekoratīvā māksla apzinās savas jaunrades praktisko pamatu − lietišķumu.

Atsevišķi atzīmējama Zinību namā iekārtotā Astrīdas un Juŗa Gagaiņa lietiskās mākslas skate. Pēc Rīgas lietiskās mākslas vidusskolas beigšanas viņi abi papildinās Tallinas Valsts Mākslas Institūtā − Astrīda ādas mākslinieciskās apstrādes, bet Juris metallapdares nodaļā. Astrīdas darbi izdomā vienmēr svaigi, ar zināmu vieglumu bez agresivitātes. Viņas māksla ir prāta, izjūtas un vizuālās uztveres summējums. Jura metallapstrādes diapozons ļoti plašs, sākot ar rotas lietām līdz sienas dekoriem. Visiem viņa darbiem uzsvērts mūsdienīgums un iejūtīga elegance.

Viens no lietiskās mākslas darbības laukiem ir interjers. Pēdējā laikā Vecrīgā savairojušās daudzas kafejnīcas ar dažādas kvalitātes interjeriem. Tos varētu iedalīt divās grupās − ar simmetrisku telpas risinājumu un modernu iekārtu un asimmetrisku telpas risinājumu ar atdarinātām periodu mēbelēm. Interjeristi ir sasnieguši ļoti labus rezultātus tādās kafejnīcās kā „Veldze”, „Doma”, „13 krēsli”. Toties kafejnīca „Lāsīte” liecina par zināmu stila sajukumu. Bieži iekārtojumi aistētiski neapmierinoši, tiek grēkots materiāla apdares un formu tektonikas ziņā.

Ārējās aktivitātes ziņā gobelēna mākslā valda relatīvs „atelpas brīdis”. No pāris personālizstādēm atzīmējama Ritas Bogustovas skate. Ar viņas sniegumu vispār saistās Latvijas gobelēna mākslas augstākās galotnes. Bogustovai tipiska nesasteigtība, nosvērtība, pamatīgums un emocionāla dekorātīvitāte. Viņa bija vienīgā padomju gobelēna pārstāve pasaules gobelēnu izstādē Lozannā ar darbu „Mūzika”. Pēterbaznīcā eksponēti tekstilmākslinieku Georga Barkāna un Ritas Blumbergas darbi. Pēdējā labi izjūt materiālu, labprāt pielieto tīkla pinuma techniku un ekspresijas labad izmanto arī metallu, vienmēr liekot uzsvaru uz skanīgām krāsu saspēlēm. Barkāna darbi dekoratīvi ļoti spēcīgi ar pirmklasīgu telpisku apvienojumu.

Latvijas labākie fotomākslinieki patlaban ir Gunārs Binde un Egons Spuris, Būdama viena no techniskākajām mākslām, savā koncepcijā fotomāksla svārstās starp naturālistisko fotožurnālismu un tīru romantiku vai sirreālistisku skatījumu. Minēto abu fotomākslinieku intereses saistās ar šo virzienu sakausējuma esenci. Viņu mākslas izteiksmīgums skaidri izceļas uz amatierisko fotomākslas standartu, ko labi raksturo pats Gunārs Binde (LuM,3): „... ja fotoattēlā redzama nosvīdusi seja, bet apakšā paraksts „Tēraudlējējs”, tad viss kārtībā; darba cilvēks attēlots! Neatkarīgi no tā, vai portrets ir izraisījis pārdzīvojumu, pārdomas, atklājis dziļākus vizuālās tēlainības un cilvēku būtības slāņus.” Katrā ziņā teiktais nav attiecināms uz Āriju Kļavinski. Viņa personālizstādes galvenā tema bijusi Liepājas metallkausētāju skaudrā ikdiena, tās Martena krāsnis. Kļavinskis ir spējīgs fotomākslinieks, ar labu iztēli un perfektu technisko izpildījumu. No pārejām fotoizstādēm pieminama vērienīgā „Fotografs un daba”, kas

domāta dabas aizsardzībai un iekārtota Zinību namā. Tās nozīmība izpaudusies emocionalitātē, runājot tieši uz skatītāju, izejot no ideālisma pozicijām (J. Gleizda), asas ironijas (E. Stupenkova) vai groteska skatījuma.

 

Otrā republikas uzskatāmās aģitācijas izstādē Mākslas akadēmijas telpās izstādīti plakāti, dažādi mākslas priekšmeti (balvas), vitrīnas, aģitācijas stendi, sienas avīzes, goda plāksnes un foto attēli, domāti padomju dzīves iekšējās propagandas vajadzībām. Uzskatāmā aģitācija ir viens elements padomju mākslas pamatos, kas operē vizuālās valodas plāksnē un kuŗas veidošanā savs nopelns bija Gustavam Klucim. Izstādē bijuši daudz ļoti nopietni, emocionāli iedarbīgi darbi, bet bijis vērojams arī pretējais, par ko sūdzas A. Usma (LuM, 45): „... uzskatāmās aģitācijas uzdevums nav tikai darīt zināmus skaitļus, faktus un lozungus; informācija tai jāpauž tēlaini, emocionāli iedarbīgi, pārliecinoši. Ir svarīgi, lai uzskatāmās aģitācijas materiāls piesaista uzmanību, lai cilvēkam tas nebūtu jāmeklē, gluži otrādi. Tikai tad var runāt par aģitācijas mākslu, kas ar saviem specifiskajiem līdzekļiem cīnās par mūsu sabiedrības kārtējo mērķu un uzdevumu īstenošanu.”

Baltijas republiku 4. plakātu izstāde, ar iekārtojumu Tallinas Mākslinieku namā, dod iespēju salīdzināt dažādas grafiskās pieejas. Lietuviešu plakāti savā mākslinieciskajā izteiksmē un domas atklāsmē ir vienmēr viengabalaini. Igauņu plakātiem piemīt izteiktas nacionālas īpašības, bez jebkādām romantiskām piegaržām. Latviešu plakātistus pārstāv divas paaudzes; vidējā ar tādiem meistariem kā Gunāru Kirki, Jāni Krievu u.c. un jaunās paaudzes pārstāvji, no kuŗiem vissološākais šķiet Jānis Borgs. Viņš ieguvis Igaunijas Mākslinieku Savienības prēmiju. Borgu un citus jaunos māksliniekus nodarbina jautājums, kā vislabāk kāpināt plakāta vizuālo un emocionālo aktivitāti.

Tāpēc tiek ļoti nopietni pētīts krāsu mijiedirbes fainomens un tā attiecības ar citiem kompozīcijas elementiem. Borgs veiksmīgi izmanto krāsu laukumu variācijas. No scēnografistu plakātiem ievērību guvis Andris Freibergs. Visumā latviešu plakāts joprojām atrodas attīstības stadijā, un tā nākotni garantē lielais jauno plakātistu skaits.

Stājgrafikai izstāžu skaita ziņā bijis diezgan „neaktīvs” gads. Gunārs Krollis savā personālizstādē Valsts Aizrobežu mākslas muzejā rādījis svaigi tvertus akvareļus ar austrumu ceļojumu motīvu iespaidiem, tādējādi paplašinādams techniskās izteiksmes iespējas. Architekts Aleksandrs Birznieks nelielajā personālizstādē Architektu namā eksponējis darbus ar retrospektīvu raksturu, atspoguļojot plašas intereses visās lietiskās mākslas nozarēs, memoriālo ansambļu veidošanu ieskaitot (Brāļu kapi, Matīsa kapi). Linogriezumos viņš risina architektūras un antīkos motīvus, bet akvareļos ikdienas dzīves vērojumu interpretācijas.

Akvarelis ir daudzu mākslinieku iecienīta technika, ar raksturīgo spontāno ekspresiju. H. Blunava akvareļiem piemīt viegla elegance, paretam apvienota ar romantiskām ieskaņām. Diezgan maz lietotus paņēmienus piekopj architekts A. Bajārs. Viņa mākslu varbūt vispareizāk apzīmēt par hiperreālismu. Ar tīri techniskiem līdzekļiem viņš dabas elementus pietuvina krāsainas fotogrāfijas vai diapozitīvu koncepcijai, sasniegdams tiešām virtuozus rezultātus. Plašajā akvarelistu skatē Zinību namā piedalījies liels skaits mākslinieku, sniedzot plašu dažādību un izteiktus personiskos stilus. Spējīgai Džemmai Skulmei tendence uz monumentālo, vienkāršoto formu, ko viņa panāk ar īsti švuncīgu, atvēzīgu vērienu; Jānis Anmanis koloristiski atturīgs, pat drūms; Kurts Fridrichsons mēdz būt lakonisks izteiksmes līdzekļu izvēlē; izteiksmīgajiem Induļa Zariņa akvareļiem ierosmes aizgūtas no literātūras tēlu pasaules; Malda Muižule pilnveido vitālas sievietes figūras motīvu utt.

No glezniecības izstādēm vislielāko atsaucību guvusi Jūrmalas izstāžu paviljonā iekārtotā četru gleznotāju − Guntas Liepiņas, Maijas Tabakas, Leonīda Mauriņa un Bruno Vasiļevska skate. Tie visi ir apdāvināti jaunās paaudzes gleznotāji, kas veidojas mākslas gaisotnē, kuŗas vērtējuma mērauklai, ar Miķeļa Ivanova vārdiem izsakoties, vajadzētu būt „Ļeņina aistētiskās domas principiem”. Tomēr šie jaunie mākslinieki nebaidās iet savus ceļus. Bruno Vasiļevskis rādījis intimas un dziļi izjustas klusās dabas un ainavas. Gunta Liepiņa pati saka ka „nav nekādu ierobežojumu gleznošanas veidam un svarīgi ir vienīgi tas, lai rezultāts būtu grūti izskaidrojamais mākslas brīnums”. Kā gleznotāja viņa sevi pierāda par lielisku improvizētāju, Leonīds Mauriņš pievērsies monumentāli dekoratīvajai glezniecībai, ar ritmiski dinamisku kompoziciju, ar uzsvaru uz krāsu mijiedirbes emocijām. Izstādes katalogā Maija Tabaka starp citu raksta: „Pasaules brīnums ir dzīvība. Es gribu to satvert aiz spārniem, ielikt savās gleznās un atdot cilvēkiem.” Šī daudzsološā gleznotāja apveltīta ar romantisku fantāziju, asu domu un spilgtu personisko māksliniecisko rokrakstu. Tabakas dabā nav moralizēt vai mācīt, viņa dod priekšroku sievišķīgi kaislam, emocionālam izteiksmes veidam, tā vizuāli izsakot savu laikmetu, savas paaudzes ideālus. Par neparasto izstādi G. Tidomane rezignē (LuM, 40): „Šos māksliniekus ne tik daudz interesē pašas sabiedriskās norises, cik to atspulgs cilvēkā, subjektā. Viņus neinteresē tik daudz vispār pieņemtas un atzītas vērtības, cik vērtības sevī pašā, cilvēkā. Pastāv pat tieksme − ja ne noliegt, tad vismaz apstrīdēt atziņas, kas sniegtas kā neapšaubāmas.” Te netieši Tidomane aprāda izstādes apmeklētāju atrakcijas galvenos iemeslus.

No jaunās paaudzes sološākajām gleznotājām vēl būtu minama jauniņā un ļoti temperamentīgā Antonija Lutere. Viņa ir intuīcijas vadīta gleznotāja ar neapsīkstošu enerģijas avotu. Lutere pievērš lielu uzmanību krāsas mijiedirbes problēmai, ko lieto efektīvi, gan satraucot, gan uzmudinot pārsteigto skatītāju. Pie vidējās paaudzes kontroversālākiem māksliniekiem jāpieskaita apdāvinātā novātore Lidija Auza, kas iedziļinājusies „stājglezniecības un dekoratīvās mākslas vienotāju mākslas elementu rašanā”. Viņas personālizstādē Mākslinieku namā eksponēti tā saucamie dekori resp. abstrakcijas, darinātas ar gleznieciskiem līdzekļiem un stājgleznas, kuŗām autore smēlušies inspirāciju tautas folklorā, ceļojumos. Mākslinieciskajā interpretācijā Auza ir optimiste, un viņas visstiprākais „punkts” ir laba kolorīta izjūta, taču reti kad lieto satraucošus krāsu salikumus, piemēram, diskordus, biežāk „nervus nomierinošus” efektus. Stājgleznās Auza izceļ būtisko, cenšoties pēc vizuāli saasinātas domas.

Arī Ausekļa Baukšķenieka personālizstāde Mākslinieku namā izraisījusi dzīvu interesi ar savu sižetiski neparasto glezniecisko koncepciju. Baukšķenieks izmanto anekdotiskos, sirreālistiskos, fantastiskos un reizēm arī frivolos motīvus. Viņa glezniecība mainās no lielām vienkāršotām plāksnēm līdz gandrīz mikroskopiskai sīkumainībai, vizuāli kommentējot apkārtni, laikmetu. Ārēji līdzīgi strādā scenogrāfs un gleznotājs Juris Dimiters. Viņš mīl tēlot formu sirreālistiski, un, varbūt, tieši šis viņa mākslas aspekts dara to publikai pievilcīgu. Rūdolfa Piņņa glezniecības pamatā ir krāsas emocionālā iedarbība, tās izteiksmes spēks; bet viņa sieva, gleznotāja Elvīra Pinne, kā tas bija vērojams abu mākslinieku personālizstādē, krāsu problemātikai pieiet ar daudz lielāku atturību. Tikai tagad ar pirmo personālizstādi debitējis pazīstamais gleznotājs − Mākslas akadēmijas jaunais rektors Edgars Iltners. Viņš ir solids, nopietns mākslinieks, kas kopj tradicionālās glezniecības vērtības.

Vismierīgākā no tēlotājām mākslām laikam ir tēlniecība. Taču pēdējā laikā vērojama tendence veidot dinamiskākus, kompozicijā brīvākus darbus. Latvijas tēlnieku profesionālais līmenis ir augsts, ko apliecina A. Dumpes N. Rēricha portrets granītā, ar labi izprastu masas esences būtību. Te minami A. Zandberga, Z. Ķēža u.c. sniegumi. Ja glezniecībā pastāv tieksme pāriet no dekoratīvā uz reāli konkrēto, tad tēlniecībā notiek tieši pretējais.

Īpatnējas ir tēlnieka Mārtiņa Zaura koka skulptūras. Viņš cenšas pēc iespējas saglabāt dabisko koka celmu un dažādu zaru saaugumus. Viņa skulptūras bieži ir fantastiskas, pat groteskas, bet vienmēr dziļi izjustas, visam uzliekot kā savu, tā laikmeta zīmogu. Tēlnieks Laimonis Blumbergs labi izprot izvēlētā materiāla specifiskās īpašības, kuŗas viņš izlieto māksliniecisko nodomu realizācijai. Blumbergs ir lakoniskā stila izcils meistars.

Mazo formu tēlniecības izstādē Mākslinieku nama telpās piedalījušies visu paaudžu autori. Tās klusinātais noskaņojums laikam atbilst Latvijas tēlnieku akadēmiskai domāšanai. Šķiet, izņēmums ir V. Mikāne ar spraigajām, ekspresīvajām sieviešu figūrām. Valentīna Zeile Zinību namā eksponējusi medaļas, plaketes un apaļskulptūras. Viņa sevišķi spēcīga medaļu mākslas disciplīnā un ir daudz darījusi šīs mākslas atdzimšanā un popularizēšanā. Otrs ievērojams medaļists ir J. Pīgoznis.

Jauno mākslinieku 11. izstādē plaši pārstāvētas lietiskās un tēlotājas mākslas. Tā stingri iezīmē jauno mākslinieku negribu samierināties ar oficiālo mākslas dalījumu lietiskajā un tēlotājā mākslā, pret ko iespaidīgu protestu savā gobelēna kompozīcijā izsaka L. Mauriņš. Augstu līmeni izdomā un koncepcijā rāda dažādi lietiskās nozares darbi, piemēram, Induļa Urbāna un Martas Krastas rotas lietas. Tēlotājas mākslas ekspozīcijā jūt jaunu ideju trūkumu, bet ir izņēmumi kā, piemēram, L. Purmale, M. Polis, P. Postažs.

Kopsavilkumā var secināt, ka Latvijas vizuālo mākslu vispārējā panorāma ir pietiekami vitāla, ar labiem rezultātiem.

Tomēr tēlotājas mākslas, atskaitot zināmus izņēmumus, salīdzinājumā ar igauņiem un lietuviešiem, ir konservatīvas. Kādreiz Tālivaldis Ķiķauka trāpīgi rakstīja: „... latviešu gleznotāji mēdz ieturēt zināmu mērenību, un noturīgums tiem allaž rūp, darinot, vienalga, vai reālu ainavu, plikni vai arī bez priekšmetīgu abstraktu veidojumu.”

Bieži šīs parādības izskaidrojums tiek meklēts mūsu tautas „iedzimtās” rakstura īpašībās − mērenības izjūtā, piesardzībā utt. To aplinkus dara arī Hugo Vītols publikācijā Marta pali. Katrā ziņā šo ērto „teoriju” nevar piemērot mūzikas mākslai, kur mums ir patiesi pasaules mēroga mākslinieki. Tas pats sakāms par sasniegumiem sportā. Mums netrūkst spējīgu polītiķu, ekonomistu, teorētiķu, militāristu. Galu galā mums ir arī savi kollaboranti, kaupēni un adamaiši, gluži tāpat kā citām tautām. Vai no „iedzimtās” pietātes modes tēlotājās mākslās nebūtu laiks atbrīvoties?