Jaunā Gaita nr. 113, 1977

 

Juris Mazutis

 

 

 

 

D'APRčS VERLAINE

(Vēriena motīvs)

Dziesmas lēnas

Izplūst vēnās

       Rudens krāsās –

Noskaņo šo

Sirdi drošo

       Lapās lāsmot

 

Nomirst vārdi.

Skumji bārdā

       Nokrīt brīdis –

 

Sapņiem cauri

Rudens taurēm

       Raudot – līdis

 

Es aizeju –

Četros vējos

       Izskumdināts.

 

Visas lapas

Nokrīt kapos –

       Dzīves sārtos

 

* * *

Zem saules

Meži un lauki izpilda

Savas zaļās šalkšanas partitūru

 

Tumšā naktī, zaļā zālē

Kalnā auļojot

Melnu zirgu svīta izpilda

Savu vējkrēpju un pakavu partitūru

 

Es slīdu gaŗām

Viens otram mēs slīdam garām

Ar atšķirīgu nošu piesitieniem

Milzu milzīgā partitūrā

 

Mēs to izpildām – nezinot

Kā skan

Mēs to izpildām – nezinot

Kas to sarakstījis

Kad

Un

Kāpēc

 

* * *

Es nāku –

Es nāku lēni, pacietīgi

Es brienu mīnu laukam pāri

Jāuzmana kājas

Jo kājas – kājas nes galvu

 

Te ienākt nav obligāti –

Tikai brīvprātīgo un muļķu soļi

Te atstāj savus rakstus...

Jāuzmanās rakstos

Jo raksti – raksti nes sirdi

 

 

1976.

 

* * *

Še roka –

Mans draugs esi –

Ielas, ieskatu, iespēju, ieražu

Ērtības, ērmības

Skaņu plašu

Spēlīte

Mūs nevieno, nē –

 

Tikai vārdi un valoda,

Zemzemes dzintarstrāvas.

Vasaras zāļu ticība

Vēlreiz apliecināta.

Aizjūras sniega pikas.

 

Mans draugs esi –

Še roka.

Tajā sirdi kā riekstu

Sniedzu.

 

Lobīsimies.

 

MANAS TRĪS MĒLES

Bonjour, chef.

Comment ça va?

– Comme ci, comme ça

Des nuages, des ourages

Il pleut dans mon coeur

Comme il pleut dans la ville...

 

Hi!

How're you doing?

  I'm doing it to anybody I can.

 

Sveiks, vecais,

Kā sokas?

– Kā plikam pa nātrēm.

 

 

1976.

 

 


 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

LIRISKAS PIEZĪMES

 
I

Mans gars dažreiz mostas katakombās,

Beztrokšņa soļiem atgriežas pasaulē,

Kas smaržo pēc nakts un lietus.

 

Skatīdams tuvo un tālo, tas nojauš:

Aiz kauju laukiem, aiz drupām,

Aiz trūdiem, aiz laikiem

Ir atkal ielas ar smiekliem un sauli.

 

Sensenā jūŗa glabā

Romas un pūniešu kuģus,

Galeras, fregates, karavellas,

Kreiserus, izpriecu laivas.

 

Ziemeļu svešiniece zilganās džīnās,

Kas piekļaujas cieši Venēras kājām,

Attēlā smaidīs allaž

Pie strūklakas amoretiem

Un stiklotām augstceltnēm.

 

Tirgoņu zīmes jau blāzmo

Kā mākslīgi dārgakmeņi

Pret vakara debesu gurdeno kvēli,

Ko skatīja leģioni un Kanibāls.

 

Tālas augstienes ūdeņi steidzas

Uz pilsētu vēl pa akveduktu.

 

Bijušais –

Vai tas nav paliekošais ?

II

Britanijā kāds pilsonis prātīgs

Nesen redzējis brīnumu lietas:

Romas leģionārus un zirgus

Iznirstam pēkšņi no mūŗa sienas ...

Būdami iedomu rēgi

Vai svešāds laika atspīdums,

Tie soļojuši vien tālāk,

Nemanot vērotāju.

III

Es tevi ieraugu citās

Ielu vai veikalu drūzmā –

Tava gaita, tavs skatiens,

Tavas kājas vai tavi pirksti ...

Tu svešā vasarā, svešā ziemā,

Bet parkos man dažreiz liekas:

Tu it kā nebūtu tālu

Un varētu nākt pa šīm takām.

 

Prāts tikai parausta plecus

Un pētī pelēkām acīm:

Viss taču neziņa, māņi,

Žūpošana vai inde.

 

Un tomēr –

Es tevi ieraugu citās.

IV Kad tumšsārtā gaismā
Delnas sāk rotaļāties, –
Kas pateiks, vai rotaļa
Nav nopietnība?
V

„Alas, poor Yorick!”

Antropoloģija.

Lappusē piecdesmit piektā

Iegarens galvaskauss.

(Auklas keramika,

Zirgi, laivas cirvji.)

Lappusē citā – dzīvi vaibsti,

Gadsimts divdesmitais (A.D.).

Salīdzini vaibstus un kaulus

Un vēlreiz ieraugi veidu atgriešanos.

VI

Mēs varbūt jau sastapāmies
Neolītā vai bronzas laikmetā.

 

Kaut kur, kaut kad mēs atgriežamies,

Bet nepazīstam tos, kas bijām.

 

Kādreiz mans veids atkal ieraudzīs tavu,

Nezinādams neko par šiem vārdiem.

 


 

Baiba Bičole

 

 

 

ATŠĶIRĪGAIS

 
I

Viņam ik pirkstā pa acij.

Viņš atrod līnijas, savienošanās

       un atšķiršanās punktus,

tumsas sprādzienu

un gaismas izlīdzināšanās

                     saknes.

       Vienā rokas kustībā

       viņš ieņem, dzemdē,

       izauklē lielu

       un pasaulē palaiž.

 

       Viņš sastīgots, iekalts

       savu krāsu, savu līniju

       režģos,

       pa šīm ielām viņš staigā

       mežģītiem soļiem.

II

Tās kāpnes viņa sviedru

              apzīmogotas.

Caur sliekšņa spraugu

gaismas dzeltenais pirksts

rauga slaucīt un dzēst,

ielas trokšņi šļakatodamies

                   izplēst,

un tomēr šīs kāpnes

paliek

       piemineklis

              radību sviedriem,

              mīlestības sviedriem,

              tumšās augšā kāpšanas

                             sviedriem.

III

Visu dienu vēji staigā.

No egļu pazarēm

aizkaru spraugās,

pa grīdu čabinoties,

aizzogas.

Visu dienu dzirdu istabās

                     soļus,

nopūtas, valodas

nesaprotamas.

Dārzā lapas kā smagi plakstieni

                             vārstās,

                   lietus būs.

 

 


 

Andrejs Irbe

 

 

 
PAR SIDRABA BIRZĪM

Neticu,

         ka viņa,

                    kas caur sidraba birzi gāja,

no viena vien zariņa nosidraboja.

 

Ticu gan,

            ka viņam,

                          kas visu mežu līdz zemei nocirta

kaut kur

            birtin

                   bira

                         sidrabnauda,

līdz viņš pats nosidraboja.

 

Bet mežs

            vēja kaņepēs

                               asiņu sarkans

visu cauru atvasaru.

 

Lec nu, mana tautu meita,

pa celmiņu celmiņiem!

 

 


 

 

 

Viktors Kalniņš 

 

 

 
OZOLS REDZ SAPNI

Es noriju cirvi,

ko manās kājās dzina,

es noriju cirvi,

es pats sevi nepazinu,

es noriju cirvi,

un tad es zāģi riju,

es noriju zāģi,

jo es ozols biju.

 

 

Literatūra un Māksla 1976.31.1.

 

 

 

 


 

 

 

 

Janis Ricos

 

 

 
CELTNIEKI

Vai esat redzējuši celtniekus, kas ceļ, instinkta vadīti,

un tos, kam tas ir arods,

un tos trešos, kas ceļ, spītējot nāvei,

un tos, kas apzinīgi un apņēmīgi!

 

Gan šie, gan tie uz brītiņu apstājas,

slauka kaļķainās rokas gar biksēm,

slauka sviedrus un asaras lej.

Acis tie neslauka.

 

Taču šādi java kļūst stiprāka

un tos sasaista kopā ar mērķi tālumā.

Lai Vakarā visi celtnieki sapņotu

par to nezināmo, neapjaušamo „tālumā”

un katru rītu būvētu stipru „šeit”.

 

 

No grieķu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks

(Literatūra un Māksla 12.3.76)

 

 


 

Rita Gāle

 

 

 
PAR KLINTĪM UN
AKMEŅIEM

Melns akmens

melnas maizes vietā.

Tās ir bēdas, ko es ēdu,

ko es ēdu, ko es guļu.

*

Visiem akmeņiem cauri reiz izaug zāle.

 

Melnos viļņos melns akmens

brīžam

atklājas, brīžam aizklājas –

brīžam

zūd, un kļūst viegli.

 

Visiem akmeņiem cauri reiz izaug zāle,

visām pilsētām cauri.

* *

Ap tavu akmeni

zāle vijas.

Ir pavasaris.

Tu esi paslēpies.

 

Tava dziesma ir nazis,

kas noplēš mizu,

lai asiņo.

Saule

ieraudzīs šķiedras,

ko tā atrastu tikai pēc nāves.

 

Man sāp,

kā tev vairs nesāp.

* * *

Es apsedzos ar vientulības lakatu

un dzirdu

tikai savu drebēšanu.

 

Tad es zinu,

ka starp mani un viņu

ir tikai viens slieksnis.

 

Zvaigzne pārdur lakatu.

Debesis blāzmojas.

Ir rīts.

 

Starp mani un viņu ir rīts.

* * * *

Pār robainiem kalniem saule spīd,

krīt ielejā robainas ēnas,

uz tavas pieres krīt robainas ēnas.

Te nav tava vieta.

 

Virs robainiem kalniem mežrozes zied.

Tu gribētu atpakaļ aiziet,

jo zeme pieviļ, un avoti pieviļ,

ikdiena ir rūgta.

 

Katru nakti tu guli ar glāstu zem vaiga,

Katru rītu tu mosties ar roku zem vaiga,

katru rītu sāp roka,

katru rītu tā pati.

Tu gribētu atpakaļ aiziet.

 

Jaunā Gaita