Pāvils Vasariņš
JĀNI JAUNSUDRABIŅU PIEMINOT
|
1939. g. (No A. Baumaņa archīva) |
 „Mūsmāju” Peterītis (Čakanovskis) pie simtiņa akmens 1977. g. augustā Riekstiņos (J. Krieviņa foto) |
 Jānis Jaunsudrabiņš makšķernieka gaitās |
Jāņa Jaunsudrabiņa simtgadi šogad pieminēja kā dzimtenē, tā trimdā dzīvojošie latvieši. Pāršķirstot trimdā iznākošās avīzes, nereti redzējām reportāžas par dažādu biedrību, skolu un citu organizāciju rīkotām J. Jaunsudrabiņa dzīves un darbu daudzināšanām. Bez jebkādas centralizētas rīcības komitejas palīdzības šādi sarīkojumi notika kuplā skaitā, apliecinot, ka trimdas saimē ir bijusi vēlēšanās Jāni Jaunsudrabiņu pieminēt.
Ir pamatots jautājums − kādēļ? Vai šī pieminēšana ir pieskaitāma kā dzimtenē, tā trimdā tīri brangi izkoptajai jubileju svinēšanas tradīcijai, kuŗu organizētājus motīvē ne altruistiski, bet gluži egoistiski iemesli? Vai šīs pieminēšanas pamatā ir galvenokārt vēlēšanās saglabāt pagātnē aizgājušā laika vēsturisko un politisko liecību, jeb vai, meklējot Jaunsudrabiņa darbos laika zoba nesagrauztas literāras vērtības, mēs ceram atrast kaut ko nozīmīgu un derīgu šāsdienas problēmu risināšanai?
Pēdējos gados Jaunsudrabiņa darbi trimdā jaunos izdevumos tikpat kā nav parādījušies, atskaitot nule iznākušos Vēja ziedus „Ceļinieka” apgādā un grāmatas Piemini Latviju jaunizdevumu, kuŗu sagatavoja Jaunsudrabiņa Prozas Balvas Fonds. Baltās grāmatas pēdējais izdevums parādījās 1950. gadā, triloģija Aija pārspiesta 1960. gadā, bet nu jau daudzus gadus ne viens, ne otrs no šiem Jaunsudrabiņa visslavenākajiem darbiem nav redzēts grāmatu veikalos. Pirmajos pēckaŗa gados Vācijā un Zviedrijā Jaunsudrabiņa stāsti un romāni parādījās diezgan kuplā skaitā. Šīs grāmatas varbūt vēl ir atrodamas vienā otrā trimdas bibliotēkā vai kādā zemākā plauktā tautiešu greznajās trimdas mītnēs. Varam jautāt, vai šie izdevumi vēl arvien apmierina lasītāju vajadzības tagad, trīsdesmit gadus vēlāk, vai arī to dara dzimtenē atkārtoti izdotie Baltās un Zaļās grāmatas pārspiedumi. Ir paticami, kaut gan mazliet ķecerīgi pieņemt, ka Jānis Jaunsudrabiņš un viņa slavenākie darbi ir tā iegulušies trimdas vecākās un vidējās paaudzes lasītāju apziņā, ka šo darbu pārlasīšana vairs nav pat vajadzīga. Jaunsudrabiņš ir kļuvis jēdziens kā daudzu citu tautu klasiķi, kuŗus daudzina, bet nelasa. Arī apzinoties trimdas grāmatniecības ierobežojumus, grāmatu pircēju mazo skaitu un ar grāmatu izdošanu saistītos gluži astronomiskos financiālos ieguldījumus, varētu sagaidīt, ka patiesi populāra rakstnieka darbi vēl aizvien būtu pieejami grāmatu tirgū.
Laiki mainās, un mainās arī lasītāju literārā gaume. Tas, ka Jaunsudrabiņa darbi vairs netiek trimdā atkārtoti publicēti, kā tas notiek Latvijā, liek meklēt kādu citu atbildi viņa popularitātei.
Nepastāv trimdā pašreiz populārāko grāmatu jeb bestselleru saraksts un nevaram noskaidrot, kā kādā Gallupa aptaujā, tieši cik populāri ir Jaunsudrabiņa darbi. Tomēr gluži subjektīvi vērtējot, liekas, ka viņš ir tuvāks šāsdienas cilvēkiem nekā viens otrs cits no pazīstamākajiem latviešu rakstniekiem. Nesen pieminējām Akurātera un Plūdoņa simtgades, tomēr šo rakstnieku laiks liekas vēl vairāk pieder pagājībai.
Darbu literārā vērtība no tīri akadēmiskā vai zinātniskā viedokļa, protams, ne vienmēr vienādojas ar šo darbu popularitāti, kas bieži vien sakņojas citos apstākļos. Jaunsudrabiņa gadījumā tādi ir vairāki.
Vispirms pieminamas kopīgās dzīves parallēles viņam un lielai daļai trimdas latviešu, − izcelsme, saknes Latvijas laukos, gadu desmitos paturētais tuvums tautai par spīti ceļojumiem un daudzajiem gadiem, kuŗus J. pavadījis ārzemēs gan mākslinieka, gan bēgļa gaitās, dzimtenes neaizmiršana arī pēc zināmas reputācijas iegūšanas ārzemēs. Tā nostalģija, kas izteikta tēlojumā Piemini Latviju, uzplēš par jaunu sāpīgas kaut arī jau mazliet apdzijušas rētas daudzu trimdas latviešu sirdsapziņā. Bet šo rētu uzplēšana ir nepieciešama, lai vismaz mūsu sirdsapziņa, mums pašiem asimilējoties mūsu patvēruma zemēs, tiktu saglabāta.
Jāņa Jaunsudrabiņa literāro stilu raksturo viņa šķietami vienkāršā rakstīšanas forma, it sevišķi mazajos tēlojumos. Dzīvi, tieši, bez liekvārdības, bez uzbāzīgas didaktikas, izlietojot mums visiem tuvus un pazīstamus priekšstatus viņš rāda vispārcilvēcīgas, fundamentālas patiesības, cilvēkus un viņu raksturus, to savstarpīgās, attiecības ģimenē un plašākā sabiedrības lokā, viņu attiecības pret darbu un atpūtu. Visi šie temati ir tādi, kas rada lasītājā zināmu pazīšanas un tuvuma sajūtu, it sevišķi tādēļ, ka darbu tematika nav apslēpta kādas modernas abstraktas vai sirreālas formas rēbusos. „Jāatceras, ka Jaunsudrabiņš savu nopietno literāro darbību iesāka laikā” kad vairums jauno rakstnieku pievērsās dekadences kustībai. Tomēr pretstatā spilgtākajiem dekadentisma pārstāvjiem, kā Viktoram Eglītim, Kārlim Jēkabsonam vai arī Jānim Akurāteram tai laikā, Jaunsudrabiņš kā savā dzejā, tā arī prozā palika uzticīgs skaidrajam, vienkāršajam reālismā un humānismā pamatotajam dzīves uzskatam un literāro darbu stilam.
Tāpat kā ar Akurātera vārdu vispirms asociējas Kalpa zēna vasara un Degošā sala, ar Jaunsudrabiņa vārdu tiek uzburta Baltā grāmata un tēlojums Piemini Latviju, kas ir tik zīmīgs paša autora un daudzu citu trimdas latviešu dzīves skaudrajai realitātei un visdārgāk glabātajām atmiņām. Ja pieliekam vēl klāt 1951. gadā izdoto grāmatu Es stāstu savai sievai, kuŗā viņš atjautīgi un bez liekas vaidēšanas ir aprakstījis dzimtenes atstāšanu un dzīvi pēckaŗa bēgļu nometnēs, tad redzam, ka Jaunsudrabiņa darbi patiesi atspoguļo skaidrā un saprotamā veidā tik daudz no mūsu vidējās un vecākās paaudzes dzīves, ka par viņa popularitāti nav jābrīnās.
Jānis Jaunsudrabiņš bija vārda pilnā nozīmē profesionāls mākslinieks, − rakstnieks un gleznotājs, kas visu savu mūžu pavadīja dzīvodams un strādādams paša izvēlētajā darba laukā, ja neskaita viņa pirmos gadus muižkunga gaitās un tikai dažas nedēļas kādā Mākslas departamenta ierēdņa postenī Latvijas neatkarības pirmajos gados. Bet vienlaicīgi ar viņa dzīvi kā profesionālam māksliniekam, viņš bija arī dzīves mākslinieks. Nenoslēdzoties kādā akadēmiskā ziloņkaula tornī, viņš palika ciešā saskarē ar dzīvi, dabu, tautu plašākā un šaurākā nozīmē. Šie arī bija viņa mākslas un inspirācijas avoti. Blakus šīs vides izmantošanai literāriem vai gleznieciskiem nolūkiem, tā deva viņam iespēju atrast kādu jēdzīgāku samērību starp darbu un vaļasprieku nekā tas ir parasti pieņemts darba ētikas apsēstajam caurmēra latvietim.
Daudzas dienas es palaidu patīkamā bezdarbībā, gar Mazjuglu ložņādams ar velci un makšķeri. Bet ne mazāk jaukas bija tās dienas, kad mēs sēdējām kaut kur mežā, pie upes vai Kangaru kalnā. Es gleznoju, mana sieva man lasīja kaut ko priekšā, bet mūsu mazā meita klusi dzīvojās ar čiekuriem un puķēm, vai rušinājās pa smiltiņām. Mēs jutāmies tik tālu no pasaules. Mēs saplūdām ar zāli un kokiem, ar saules mirdzumu. (Mana dzīve, 91. lp.)
Zīmīgi arī ir viņa vārdi: „Mēs latvieši nedzīvojam. Mēs skrienam un pūlamies un cīnāmies, skolojamies, krājam naudu un beidzot atsakāmies no dzīves arvien vairāk. Bavārietis turpretim zied kā puķe laukā, viņš cenšas pēc iespējas plašāk atvērt savu sirdi priekam. (Mana dzīve, 82. lp.)
Slavenas ir kļuvušas Jāņa Jaunsudrabiņa makšķernieka gaitas, kā arī viņa tēlojumi par šīm gaitām grāmatā Ūdeņi (citā izdevumā: Ar makšķeri). Blakus tīri lietišķīgiem makšķerēšanas aprakstiem, viņš mēģina izteikt savas izjūtas par tuvumu dabai, saplūšanu ar to.
Koki, puķes, zeme, gaiss, viss, kas dzīvs un kas nedzīvs, − mēs esam viena miesa, viena dvēsele. Tas, ka manu smadzeņu viļņošana ir plašāka, dara plašāku manu sajūtu pasauli, − citādi es esmu līdzīgs tam kokam, kuŗa ēnā es sēdu, un tam nevainīgajam putnam, kuŗš mani uzlūko bez bailēm, kad es neceļu pret viņu savu roku. (Ar makšķeri, 27. lp.)
Šo dabas sajūtu neietekmē politiskās vai ģeogrāfiskās robežas − Eji kur iedams, visur spīd saule, visur zaļo zeme, un ūdeņi atmirdz sauli, un zemes zaļumu. (Ar makšķeri, 67. lp.)
Mākslas darbs itin bieži sakņojas mākslinieka personiskajā pieredzē, to attiecīgi modificējot un ieveidojot bieži vien parasti pieņemtajos tradicionālajos literārās formas veidolos.
Jaunsudrabiņa darbos autobiogrāfiskā tendence ir virspusīgi manāma, bet, protams, tā nav ņemama tieši un burtiski. Viņš pats saka par Balto grāmatu: „Šiem tēlojumiem ar manu bērnību ir tik daudz kopīga kā kreklam ar ziedošu linu lauku,” (Mana dzīve, ievads)
Ar Jaunsudrabiņa darbiem būtu, varbūt, parallēli jālasa viņa autobiogrāfija Mana dzīve, kuŗas pirmais izdevums parādījās 1922. gadā, bet, vēlāk gadiem ejot un jaunām daļām pievienojoties ceturtais un pēdējais 1957. gadā.
Jauna mākslinieka pieredze daļēji izmantota romānā Nauda, laulības dzīves sairums romānā Neskaties saulē, Augšzemgales vides tēlojumi romānā Augšzemnieki. Neskaties saulē ir, varbūt, Jaunsudrabiņa vistiešākais un vispersoniskākais darbs. Zinot viņa biogrāfiju un it sevišķi viņa otras laulības pārdzīvojumus, lasītājam būtu mazliet vieglāk izprast šī darba vietumis pārliecīgi sabiezinātās krāsas, norēķinoties ar savas iepriekšējās dzīves problēmu cēloni literārā forumā.
Svarīgāka par Jaunsudrabiņa personiskās dzīves literārizēto chroniku ir viņa darbos ietvertā liecība par laiku, kuŗā viņš dzīvoja. Trimdā, tāpat kā dzimtenē, ir vēlēšanās apgūt mūsu tautas un pagātnes literāro un vēsturisko mantojumu. Jaunsudrabiņa darbi, arī atdalīti no viņa personiskās dzīves, atspoguļo lielu un svarīgu laika posmu mūsu pagātnē. Šāsdienas lasītājam ir grūti stādīties priekšā dzīvi Augšzemgalē pag. gadsimta beigās, ar kuŗu varam iepazīties, lasot Balto un Zaļo grāmatu.
Jaunsudrabiņš ir varējis to aprakstīt, paliekot patiess, neslēpjot grūtumus un vienmuļo, nabadzīgo lauku dzīvi neideālizējot. Agrās bērnības gadi, gana zēna septiņas vasaras, pieredze pagasta skolā, − visus šos mazos notikumus Jaunsudrabiņš ir parādījis ticami un reāli, − taču laikam tādēļ, ka pārdzīvojums, kuŗā − šie notikumi sakņojušies ir bijis patiess, un to par mākslas darbu ir pārvērtis patiesi liels mākslinieks.
Jānis Rudzītis par Zaļo grāmatu raksta:
Kas alkst pēc daiļdarbiem, kas ar savu sižetu spēj satraukt lasītāju notrulinātos nervus, tam šī grāmata dos maz prieka. Bet kas, līdzīgi Skalbem, zina par Dieva labdienām, sīkiem sila ziediem, tas ieraudzīs Jaunsudrabiņa tēlojumos tīrās mākslas un tēvu valodas dvēselīgo burvību, kas ir tik vienkārša, cik vienkārša spēj būt. (Jānis Rudzītis, Raksti, 302. lp.)
Uz dzimteni un pagājušo laiku atpakaļ skatoties, būtu viegli tēlot Latvijas lauku dzīvi, varbūt tādās hiperbolās, kā to darīja Virza Straumēnos. Jaunsudrabiņa pieeja ir citāda:
Nežēlīga patiesība pašam pret sevi un realitātēm, kuŗu vidū kādreiz dzīvots, absolūta lietišķība tēlošanas metodēs, konsekventa vienkāršība runājot par vienkāršām lietām un notikumiem, lai tieši ar šo vienkāršību paceltu lietas un notikumus dzejiskā plāksnē... (Jānis Rudzītis, Raksti, 385. lp.)
Atcerēsimies arī, ka Jaunsudrabiņš aktīvi piedalījās latviešu mākslas dzīvē gadsimta sākumā gan kā gleznotājs, gan kā jauns rakstnieks. 1905. gadā un pirmajā pēcrevolūcijas laikā parādījās jauni latviešu žurnāli − bez cenzūras. Jaunsudrabiņš uzņēmās glezniecības daļas redakciju Akurātera vadītajā žurnālā Pret Sauli. Žurnālam bija īss mūžs, − bet jauno rakstnieku, jauno revolucionāru sanāksmēs Jaunsudrabiņš iedzīvojās ātri:
Man šķiet, ka Pret Sauli mani padarīja par rakstnieku. Es biju ierosināts un pieslējies jaunāko rakstnieku grupai, kuŗā bija jau toreiz tik plaši pazīstami vārdi: Skalbe, Akurāters, Austriņš un citi. Uz laiku es atkal pametu gleznošanu un piegriezos vienīgi rakstniecībai. (Mana dzīve, 89. lp.).
Tiek uzvesta viņa pirmā luga Traģēdija, publicēti Vēja ziedi, par kuŗiem atzinīgi atsaucās Rūdolfs Blaumanis. Jaunsudrabiņš bija arī viens no deviņiem, kas parakstīja dekadentu manifestu „Mūsu mākslas motīvi” žurnālā Dzelme 1906. gada augustā.
1910. g. vasaru Jaunsudrabiņš pavada Neretā, savā dzimtajā pusē, atkal sastopoties ar savas bērnu dienu zemes vidi un cilvēkiem un atrodot tajos tādas jaunrades avotus, kas deva tikpat ka neizsmeļamu vielu romāniem, stāstiem un tēlojumiem daudziem gadu desmitiem.
Jā, tā ir bezgala raiba un krāsaina Neretas cilvēka sabiedriskā un ikdienišķā dzīve, kas noslīd gaŗām Jāņa Jaunsudrabiņa mākslinieka acij. Te taču milzīga bagātība, te tips rindojas aiz tipa, pavīd viena dzīve aiz otras. Netrūkst te ne interesantu savdabju, ne spilgta dzīves kolorīta, ne komisku un dramatisku likteņu stāstu. (Artūrs Bērziņš Jānis Jaunsudrabiņš, 95. lp.)
Šo piezīmju ietvaros nav iespējams nedz sīkāk izsekot Jaunsudrabiņa dzīves gaitai, nedz izvērtēt viņa darbus ar pieņemtajām literatūras kritikas mērauklām. Jaunsudrabiņa simtgades laikā gribētos skatīt viņa dzīvi un darbu plašākā sakarībā, ņemot vērā viņa laiku, viņa darbu nozīmi latviešu kultūras vēsturē. Jaunsudrabiņa dzīves laiks sniedzās no gluži senās pagātnes pagājušā gadsimta beigās līdz gluži nesenajai pagātnei pirms piecpadsmit gadiem. Jaunsudrabiņš palika garīgi aktīvs līdz pat lielam vecumam, rakstīdams un domādams par to, kas bija vissvarīgākais paša dzīvē un tajā pašā laikā arī visas trimdas saimes dzīvē. Tādēļ nav brīnums, ka atrodam viņa darbos domas un izjūtas kas ir aktuālas arī šāsdienas lasītājam.
Tāds temats ir attiecības ar dzimteni. Lai atļauts šeit citēt vispirms no grāmatas Mana dzīve:
Es neesmu pirmais, kas saka, ka nevajag censties rakņāties pa pagātni, nevajag kārot redzēt vietas, kur kādreiz esi laimīgs juties. Bijušais vairs neatgriežas. Ar to es sevi mierinu, un man gribētos mierināt visus vecāko gadu gājumu tautiešus visā pasaulē, − raudiet zaudētās dzimtenes dēļ, mudiniet savus bērnus un bērnu bērnus iemīļot šo zemi kā savu mantojumu ar tās valodu un tikumiem, bet paši palieciet, kur esat iedzīvojušies. Dzimtenē jūs atradīsit tikai bēdas, jo jūsu pēdas būs tāpat visur izdzisušas kā manējās. (202. lp.)
Un cituviet Sirmajā grāmatā:
Tīri latviski notēlota latviešu dzīve lai ir latviešiem svešumā un tāpat mājās. Nupat man pienākusi oficiāla ziņa no Rīgas, no Kultūras ministrijas, ka Baltā grāmata un triloģija Aija iznāk Padomju Latvijā. Tas ir vairāk, nekā kad šīs grāmatas iznāktu atšķaidītā veidā kaut vai desmitās svešvalodās. (54. lp.)
Jānis Rudzītis Jaunsudrabiņu ir raksturojis kā dzejnieku no Latvijas dabas žēlastības. Kaut arī savā dzīvē Jaunsudrabiņš ir daudz ceļojis, daudz redzējis, daudz mācījies, viņa mākslas darbu visspilgtākā, visdzīvākā daļa ir tā, kas saistīta ar dzimteni. Šim tematam viņš ir veltījis sava literārā darba vislielāko daļu. Tam veltīta arī viņa vismazākā grāmata Piemini Latviju. Kādā radio uzrunā Lieldienās tautiešiem dzimtenē viņš paceļ šo aicinājumu vēl aktuālākā un svarīgākā plāksnē: „Glabājiet Latviju, glabājiet visu, kas ir latvisks!”
Jānis Jaunsudrabiņš savos darbos dod kā trimdas, tā dzimtenes latvietim iespēju sajust savu zemi, kaut arī šī zeme tagad ir pārmainījusies, vietumis līdz nepazīšanai. Par spīti šīm pārmaiņām, savas izcelsmes, savu sakņu, un nacionālās piederības sajušana un izprašana ir svarīgs un liels garīgās veselības faktors kā trimdiniekam, tā sveštautiešu ietekmētajam dzimtenes latvietim. Jānis Jaunsudrabiņš to ir ietvēris vienkāršā, patiesā un tēlotajam laikmetam atbilstošā formā.
Viņa darbu vērtību pastiprina arī tā dzīves gudrība, kuŗu izteic viņa literārie tēli. Kaut arī šī gudrība sakņojas zināma laikmeta un vides cilvēku pieredzē, tā ir palīdzējusi viņam un viņa senčiem panest dzīves smago nastu, un varētu palīdzēt arī mums šodien un mūsu bērniem nākotnē. Tādēļ ir, varbūt, lieki mēģināt vērtēt Jaunsudrabiņa literāro darbu tikai no literatūras zinātnes viedokļa, meklēt tajā kompozīcijas un valodas trūkumus šāsdienas skatījumā. Jānis Jaunsudrabiņš bija patiesi tautas mākslinieks un kā tāds viņš ir pelnījis mūsu dziļāko cieņu un atzinību.
VĒRES
Jānis Jaunsudrabiņš, Mana dzīve, Ziemeļblāzma, 1957. g.
Jānis Jaunsudrabiņš, Ar makšķeri, Liesma, 1967. g.
Jānis Jaunsudrabiņš, Sirmā grāmata, Ziemeļblāzma, 1972. g,
Jānis Rudzītis, Raksti, Ziemeļblāzma, 1977. g.
Artūrs Bērziņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Ziemeļblāzma, 1952. g.
