Jaunā Gaita nr. 116, 1977

 

Pirms vairāk nekā 11 gadiem, laikā no 1966. g. 28.-30. maijam, Stokholmā notika Eiropas latviešu kultūras darbinieku kongress. Viens no trim ievēlētiem kongresa vadītājiem − Dr. Haralds Biezais šai kongresā nolasīja referātu „Latviešu kultūra okupētajā Latvijā un trimdā”. Tagad, 1977. gada beigās, kad jautājums par latviešu garīgu augstspriegumu ir vēl aktuālāks, lai pārdzīvotu milzīgās pārmaiņas dzimtenē un asimilāciju trimdā, JG redakcija publicē ar autora atļauju saīsinātu šo 1966. g. kongresa nozīmīgāko referātu.

Kādā no nākamajiem Jaunās Gaitas numuriem sniegsim zinātnisku analīzi par pēdējo 12 gadu latviešu kultūras jaunrades augsmi un vērtībām.

 

Dr. Haralds Biezais

LATVIEŠU KULTŪRA OKUPĒTAJĀ LATVIJĀ UN TRIMDĀ

 

Es esmu pārliecināts, ka patiesībai pašai par sevi ir tikdaudz spēka, lai tā uzvarētu vienmēr un visur. Ir tikai jautājums, cik daudz laika tas prasa. Kam nav šīs pārliecības, ka patiesībai pašai par sevi ir tāds spēks, tam ir velti klausīties manā referātā. Es runāšu šeit tikai par kultūru, par kultūru kā autonomu parādību bez saistījuma ar kādām polītiskām aspirācijām. Es zinu, ka daudzi no jums krata tūlīt galvu un saka; mēs, polītiskie emigranti, uz visu varam skatīties tikai polītiski. Dariet to, bet atļaujiet man šoreiz brīvību, neskatīties polītiski uz kultūru. Vēlreiz, es esmu pārliecināts, ka patiesība pati uzvar, un es esmu pārliecināts, ka kultūras dzīve ir aptverošāka nekā polītiskā dzīve, un tādēļ es apzināti nerunāšu par polītiskām aspirācijām.

Lai jūs labāk varētu sekot, tad es no visas dzimtenes kultūras dzīves mēģināšu ieskatīties tikai dažos laukos un uzrādīt dažus specifiskus vilcienus. To pašu es darīšu ar trimdas kultūras dzīvi. Arī te es apstāšos tikai pie atsevišķiem laukiem, uzrādot tanīs dažus specifiskus vilcienus. Pēc tam mēģināšu skatīties, kas šai trimdas un dzimtenes kultūras dzīves situācijā varētu būt kopīgs, kas atšķirīgs. Un pēc tam, kā sapņotāju tautai piederīgi, mēģināsim mest kādus metus pāri uz nākotni un minēt, kādai būtu jāizskatās rītdienai dzimtenes un trimdas kultūras dzīvē.

Vispirms pašā sākumā man jānoraida tik daudzkārt dzirdētā teze, ka mēs vispār par dzimteni neko nezinām, un tādēļ par dzimtenes kultūru neko nevaram izteikt. Tas lielā mērā ir taisnība, ja mēs runājam par dzimtenes daudz un dažādām aktivitātēm, kuŗas apzināti tiek slēptas mūsu ieskatam. Bet vēlreiz atgriežoties pie kultūras jēdziena, varam teikt, ka kultūru neviena tauta nav varējusi apslēpt. To nevar apslēpt arī mūsu dzimtenes okupanti. Latviešu kultūra, kāda tā pašreiz parādās latviešu tautas dzīvē, nav noslēpjama. Tā ir viegli pieejama un viegli pārskatāma.

Nedzīvosim mītā, ka mēs nezinām, kāda izskatās dzimtenes kultūra. Ja vien mēs paši negribam būt slinki, ja mums pašiem nav aizspriedumu iepazīties ar dzimtenes kultūras dzīvi, brīvajā pasaulē ir daudz iespēju to darīt.

Vēsturnieks A. Švābe pirms nomiršanas paspēja uzrakstīt gadagrāmatā Akadēmiskā Dzīve nelielu rakstu par dzimtenes vēstures pētīšanu. Šinī rakstā ir kāds zīmīgs teikums. Pārbaudīdams vēstures darbinieku publicētos rakstus, viņš saka, ka okupētajā Latvijā ir tikai viens īsts vēsturnieks, kas ir zinātnieka vārda cienīgs. Tas ir Jānis Zutis, akadēmiķis un A. Švābes pēctecis tagadējā Latvijas universitātē. Pašreiz viņš ir jau miris. Šis Jānis Zutis ir strēlnieks, kas palicis Padomju Savienībā, un tur izgājis visu to skolu, kāda tur ir iespējama. Sasniedzis vēstures doktora gradu, atgriezās pēc krievu okupācijas Latvijā un tapa par jauno vēsturnieku audzinātāju un vienu no izcilākiem pētniekiem. Es nezinu, cik no jums zina to. Viņš uzrakstījis kapitālu darbu: „Baltijas jautājums 18. gadu simtenī”. Tas iznāca 1951. g. Nav domājams, ka kāds, kas interesētos par mūsu tautas vēsturi, varētu paiet gaŗām šim lieliskajam darbam par 18. gadsimteņa vēsturi. Šis pats Jānis Zutis, izaudzinājis veselu baru jauno vēsturnieku arī Georgu Lībermani. Viņa grāmata saucas jaunlatvieši un aptveŗ pāri par 300 lappusēm. Ko tad jaunais vēsturnieks Lībermanis saka savā grāmatā?

Viņš saka, ka jaunlatvieši esot bijuši progresīvi, demokratiski domātāji, kas veicinājuši demokratiskas apziņas veidošanos latviešu tautā. Tālāk viņš saka, ka jaunlatviešu kustība ir izcēlusies Vakareiropas kultūras iespaidā, un ka šīs kustības izraisīšanā nav nekāda krievu iespaida. Protams, tā bija liela uzdrīkstēšanās teikt, ka latvieši ir bijuši progresīvi demokrati. Ilgi nebija jāgaida, ka uz šo Lībermaņa darbu asi reaģēja tā sauktais akadēmiķis Jānis Krastiņš. Zinātņu Akadēmijas Vēstis 1957. g. 12. numurā viņš iespieda rakstu „Jaunlatviešu ideālizēšana.” Ļoti asos, noteiktos vārdos viņš mēģināja piedēvēt visas vainas Lībermanim un nobeidza savu rakstu ar to, ka Lībermanis apslēptā veidā pauž tos pašus uzskatus, ko buržuāziskie nacionālisti pauduši Ulmaņa laikā.

Tā bija smaga apsūdzība, kuŗu tik „izcils vīrs” kā akadēmiķis Krastiņš vērsa pret jauno vēsturnieku.

Savam laikam, savai tautai jaunlatvieši bija nepārprotami demokrati, jo kā redzējām, viņi bija cieši saistīti ar verdzinātās latviešu tautas pamatmasām cīņā pret baltvācu feodālo kundzību, un neapzināti izteica to, ko tautas masas tik vēl tumši juta. Nav noliedzams, ka tieši jaunlatvieši lika pamatus latviešu nacionālajai demokratiskai kultūrai, viņi stāvēja pie latviešu nacionālās kultūras šūpuļa, lika pirmos ķieģeļus latviešu zinātniskajai domai, veica antiklerikālu cīņu, izvirzīja demokratisku prasību pēc plašas izglītības tautas masām, bija par laicīgu skolu, par tās atdalīšanu no baznīcas. Jā, tie bija jaunlatvieši, kas konkrētos vēsturiskos apstākļos palīdzēja atmodināt apspiesto latviešu tautu no feodālā miega un panāca to, ka viņu sludinātās ekonomiskās un nacionālās atbrīvošanās idejas iespiedās tautas masu apziņā. Runājot P. Stučkas vārdiem, bija patiešām diženi un nesavtīgi cīnītāji par tautas interesēm, rakstīja Zutis. Es teiktu, es arī parakstītu šos pēdējos vārdus, jo tādi patiešām bija jaunlatvieši. Jānis Zutis 1962. g. paspēja nomirt. Bet vēsturē ir daudz tādu gadījumu, ka arī kapos mirušajiem nav miera. Zuti gan neizraka no kapa, bet visas Zuša grāmatas pašreiz dzimtenē ir atzītas par tik „kļūdainām”, ka tās nav piemērotas bibliotēkām un grāmatu tirgum. Tādēļ tās ir aizliegtas. Vēl vairāk! Zuša Vēstures Problēmas, kas sāka iznākt 1957. g. līdz viņa nāvei paspēja iznākt piecos numuros, 5. jau pēc viņa nāves, bet viņa rediģēts un sastādīts. Es jau šo sēriju arī noslavēju, ka tā ietveŗ daudz labus darbus. Pēc tam iznāca 1962. g., tūlīt pēc Zuša nāves, vēl sestais sējums. Bet lūdzu ievērojiet: visa šī sērija iznāca latviešu valodā, bet sestais sējums pirmo reizi krievu valodā.

Kāpēc es jums to stāstu? Ko mēs no tā mācāmies? Tā ir gaužām skaista pamācība mums trimdā. Tie, kas trīsdesmit gadus trimdā ir stāstījuši, ka Latvijā nav objektīvas vēstures, ka Latvijā nav karstu zinātnieku un nacionālistu, ka Latvijā viss ir tikai komūnistu propaganda, tiem lai šis Zuša un viņa audzēkņu traģiskais liktenis atgādina, ka dzimtenes latviešu vidū ir izcili zinātnieki, un vēl izcilāki latvieši, kas savu karjeru un dažreiz arī savu dzīvi un dzīvību ķīlā likdami, ir pētījuši Latvijas vēsturi.

Pēc šī ieskata vēstures pētniecībā, ļaujiet man īsi apstāties pie otra lauka. Tā ir literātūra un valodniecība. Mēs patiesībā esam lepni, ka tas bija Endzelīns, kas atdeva mums latviešu valodu. Endzelīna nopelni cauri laikiem paliks latviešu kultūrā kā viens no vissmagākajiem stūŗa akmeņiem, uz kā balstīdamies mēs veidojam savu latviešu kultūru, jo bez latviešu valodas nav latviešu kultūras. Endzelīns palika dzimtenē jau ar iebojātu veselību, un drīz vien viņam bija jādomā par savu pēcteci. Šis vīrs saucas Artūrs Ozols. Daudzi no jums nav varbūt viņa vārdu nemaz dzirdējuši. Cik es zinu, tad trimdas presē latviešu, valodā par viņu nav tikpat kā nekas rakstīts. Man šeit sevišķi jāpiemin divi viņa darbi. Viens darbs saucas Latviešu tautasdziesmu valoda, sarakstīts piecdesmitos gados, iznācis 1961. g. atsevišķā grāmatā. Tas ir pētījums par latviešu tautasdziesmu dažādām leksiskām, etimoloģiskām, morfoloģiskām un sintaktiskām parādībām. Otrs darbs iznāca pēc viņa nāves − Veclatviešu rakstu valoda. Tā ir bieza grāmata, kuŗā Artūrs Ozols, kas kopš 1950. g. bija latviešu valodas katedras vadītājs Rīgas universitātē, apskata vissenākos latviešu valodas rakstu pieminekļus. Viņš ir rakstījis arī daudz citu darbu, kas izkaisīti dažādos speciālos periodiskos izdevumos. Man ir bijusi laime un nelaime reizē, darbojoties ar latviešu tautasdziesmām, ka es esmu bijis situācijā, kuŗā es neesmu varējis saprast savu tēvutēvu valodu, jo dainu valoda ir veca valoda. Šīs grūtības dažreiz mani jo smagi spiedušas manā darbā. Es esmu atļāvies piesūtīt trīs trimdas valodniekiem, kuŗi ir ieguvuši šeit ārzemēs doktora gradus, dainu tekstus ar piezīmi, ka diemžēl es šos tekstus nesaprotu, un vai viņi man varētu palīdzēt tos zinātniski izskaidrot? Viens no viņiem no Amerikas man godīgi atbildēja: „Žēl, es arī tos nesaprotu un es jums nekādi nevaru palīdzēt.” Otrs atbildēja, ka teksti, acīmredzot, ir sabojāti. Tanīs ir jāizmaina dažas prepozicijas, jo lietotās prepozicijas ir aiz negadījuma ieviesušās, un to vietā ir jāliek citas. Par pirmo valodnieku ir jāsaka, ka tā bija godīga atzīšanās tanī pat nevarībā, kuŗā es pats biju. Par otru valodnieku jāsaka − jā, ja mēs tik vienkārši grozīsim prepozicijas, kuŗas rada grūtības, nesniedzot motivāciju, tad mēs ar saviem darbiem tā vai tā nekur netiksim. Būs citi, kas lasīs mūsu darbus un prasīs − kāpēc? Trešais valodnieks man neatbildēja. Pēc tam es trīs mēnešus domāju, ko darīt. Es rakstīju Artūram Ozolam. Pagāja vēl trīs gaŗi mēneši, un es arī no turienes nekādu atbildi nesaņēmu. Pēc trīs mēnešiem atnāca tomēr gaŗa vēstule ar pieminētās tautasdziesmas teksta analizi. Šī viņa vēstule ir iespiesta manā grāmatā. Es redzēju, ka manā priekšā ir Endzelīna izaudzināts, cienīgs, augsts zinātnieks, latviešu valodas speciālists. To apstiprina arī viņa te pieminētās divas grāmatas − Latviešu tautasdziesmu valoda un Veclatviešu rakstu valoda. Nav iedomājams, ka jel kāds no mums trimdā varētu lietpratīgi nodarboties ar latviešu dainām, kas nepazītu Ozola Latviešu tautasdziesmu valodu. Ja to kāds dara, tad viņam jāpiedzīvo gaužām bēdīgs liktenis. Neko arī nelīdzēs, ja draugs teiks, ka labi vien ir, jo mēs dzīvojam starptautiskā sakarā. Citi šā vai tā par mums pasmīnēs. − Kāpēc tik izcila latviešu zinātnieka kā Artūra Ozola darbs nav novērtēts vai tikai pieminēts trimdas nopietnākajos izdevumos? Jūs zināt, kur es viņu sastapu? Divos plaši pazīstamos vācu valodnieku žurnālos. Tur es atradu Artūra Ozola zinātniskās darbības novērtējumu. Jūs teiksit − nujā, tie rakstītāji Vācijā un Beļģijā droši vien arī ir komūnisti. Un ja jūs neteiksit − komūnisti, tad, ka viņi tā kā tā no latviešu valodas nekā nav sapratuši. Lēts prieks! Ja šie paši zinātnieki raksta par trimdas latviešu darbiem, tad mēs viņus atzīstam par zinātniekiem. Tad viņi nemaz nav sarkani. Taču viņi tādi kļūst, ja raksta par Ozola darbiem.

Ar Ozola piemēru es jums vēlreiz gribu rādīt un sacīt: ar vieglprātību un paviršību pret dzimtenes kultūras darbiem mēs nekur tālu netiksim, jo starptautiskā sakarā mūs pašus mums parāda kā spogulī. Kur slēpjas mūsu nevarība un kur slēpjas mūsu kļūdas? Pirms apmēram kādas nedēļas, es saņēmu vēl vienu recenziju no Vācijas. To raksta Getingenas profesors, kas daudz uzmanības veltījis latviešu lietām. Viņš raksta recenziju par otru Endzelīna skolnieci, kas pēc Ozola nāves vada latviešu valodas katedru Rīgas universitātē − tā ir docenta Laua. Viņa rakstījusi nelielu darbu: Mūsdienu latviešu literārās valodas fonētikas jautājumi. Tas ir pirmais tāda stila darbs, kuŗā iztirzāta visa latviešu valodas fonētika. Par šo darbu ir uzrakstījis, kā es jums jau teicu, starptautiski pazīstamā žurnālā kāds speciālists savas domas un atsauksmi. Man, to lasot, bija dziļš gandarījums. Kāda latviete ir spējusi uzrakstīt darbu, par kuŗu citās zemēs sveši cilvēki izsakās atzinīgi. Ja es būtu dzīvojis pagājušā gadu simtenī, tad es rakstītu; „kad atnāks latviešiem tie laiki”, kad mēs sāksim saprast, ka mūsu pašu pirmais un svarīgākais pienākums ir saprast un vērtēt objektīvi un bez aizspriedumiem visas kultūras vērtības, iegaumējiet un atcerieties manus vārdus, ko rada latviešu tauta. Es atgriezīšos pie šī jēdziena sava referāta beigās.

Un tagad atļausimies iemest mazu skatu dzimtenes mākslā. Manā priekšā ir liels un biezs sējums Latviešu padomju glezniecība, izdots 1961. g. Priekšvārdus tam rakstījis mans Tukuma ģimnāzijas skolasbiedrs, īsts un uzticams staļinietis, Artūrs Lapiņš, vairākkārt apbalvots ar Sarkanā karoga un citiem ordeņiem. Šinī ievadā jūs lasāt, kā mans skolas biedrs kā ar zemi nolīdzina visu to mākslu, kuŗas vidē viņš pats ir audzis. Visu brīvās Latvijas mākslu viņš iežņaudz šķiru pretišķībā un apgalvo, ka māksla toreiz ir kalpojusi tikai vienai, proti, bagātnieku šķirai, un nekāda brīvas mākslas attīstība Latvijā nav bijusi. Mēs runājam dažreiz par t.s. Chruščova atplūdiem, kad varēja arī brīvāk izteikties. Rūdītais staļinists Lapiņš bija daudz gudrāks. Gudrāks par citiem, gudrāks par Zuti, Lībermani. Pašā atkušņa laikā viņš rakstīja, ka mums atkal „iezagās arī slimīgas tendences, idejiski revizioniskas noskaņas mākslas novatorismā un nacionālās specifikas jautājumos, kuŗa mūsu mākslā izsauca vienu otru jau sen pārvērtētu iekšējo attīstības kavēkļu recidīvu”. Skaista staļinistiska valoda ar visiem speciāliem terminiem! Tā runā īsts staļinists. Viņš jau toreiz Chruščova laikā zināja, kad viņš šos vārdus rakstīja, ka tas gan tā nebūs, ka revizionisms un citas lietas atgriezīsies tanī mākslā, kuŗu Kremlis ir uzticējis pārraudzīt viņam. Tā mēs saprotam, ka arī nekāda galvas pacelšana nevarēja būt. Es neesmu speciālists mākslas lietās. Tādēļ arī es nevaru izteikties par mākslu kā tādu. Bet es parādīju šo pašu biezo sējumu savam kollēgam Upsalas universitātē un teicu: „Redz kāds skaists mākslas reprodukciju sējums! Vai tu gribi apskatīt un izteikties par to?” Viņš to arī darīja. Grāmatu viņš diezgan rūpīgi izšķirstīja un beigās īsi un kodolīgi teica: „Jā, tā ir māksla, kāda bija starp 1910. un 1930. g., atskaitot, protams, atsevišķos propagandas plakātus.” Es domāju, ka es varu uzticēties šim mākslas vēsturniekam un speciālistam, ja viņš tā ir sacījis. Viņš vienīgi apstiprināja mūsu skeptiskās domas. Tā mēs skatāmies, un mums ir iemesls tā skatīties. Tāda ir Latvijas tagadējā oficiālā māksla. Tā mēs esam divdesmit trimdas gados domājuši un auguši. Taču jautājums nav tik vienkāršs .

„Grāmatu Draugs” izdeva Nujorkā skaistu sējumu − Edvarda Virzas Straumēnus. Šajā grāmatā ir skaisti kokgrebumi. Ļoti skaisti! Kas ir grebis šos kokgrebumus? Neviens cits kā Aleksandrs Junkers. Jau mūsu brīvās Latvijas un Ulmaņa laikā atzīts grafiķis. 1958. g. iznāca speciāla monogrāfija ar Aleksandra Junkera darbu reprodukcijām. Cik ir no jums, kas to ir redzējuši? Es līdz šim neesmu lasījis nevienu rindiņu latviešu trimdas presē, ka Aleksandrs Junkers būtu kāds izcils latviešu grafiķis. − 1943. g. iznāca skaista grāmata, proti, Ilonas Leimanes Vilkaču mantiniece. Šo grāmatu illustrēja liela latviešu grafiķa Oļģerta Ābelītes darbi. 1961. g. Rīgā iznāca Šarla de Kostēra grāmata Leģenda par Pūcesspieģeli. Tātad klasiska literātūra. Jūs zināt, kas viņu illustrēja? Oļģerts Ābelīte. Caur manām rokām ir gājušas daudzas grāmatas, arī daudzas skaistas grāmatas. Man gribētos teikt, ka tā ir viena no skaistākajām grāmatām, ko meistars Oļģerts Ābelīte ir darinājis šai klasiskajai literātūrai. Es varētu turpināt garu rindu.

Kāpēc es jums to stāstu? Lai jūs pārdomātu: − Nav dzelzs aizkara tiem, kuŗi paši neceļ sev dzelzs aizkaru. Oļģerts Ābelīte, Aleksandrs Junkers un daudzi, daudzi citi bija jau atzīti mākslinieki brīvās Latvijas laikā. Tie ir atzīti mākslinieki arī šodien. Kāpēc mēs latviešu kultūras kopības vārdā nedrīkstētu atklāti un augsti vērtēt Oļģerta Ābelītes grafiku? Kāpēc mēs, kam ir brīvība brīvi vērtēt, teikt ļaunu vai labu par visām kultūras radošām aktivitātēm, paši atsakāmies no šīs brīvības? −

Mēs esam runājuši par postu, kāds ir Latvijas vēsturniekiem. Mēs esam tagad runājuši par postu, kāds redzams Latvijas mākslā. Mums ir pārāk pazīstams šis posts, lai mēs vēl un vēlreiz sev iegalvotu, ka tiešām tas ir posts. Es apzināti esmu pasvītrojis dzimtenes latviešu kultūras to pusi, kas veidojas dzimtenē, un kas visos laikos paliks kultūras vērtības. Oļģerta Ābelītes un Junkera darbi un Artūra Ozola pētījumi tādi būs vienmēr. Zuti un Lībermani vienmēr lasīs tie, kas interesēsies par jaunlatviešu problemātiku.

Beidzot man būtu jāieskatās dzimtenes literātūrā. Par to ir tik bezgala daudz lasīts. Dzimtenē iznāk ļoti daudz dzeju krājumu. Tos parasti latvieši tur izpērk dažās stundās, un tie kļūst par retumiem jau iznākšanas brīdī. Bieži šais grāmatās ir tik daudz techniska vājuma, tik daudz šablonu, tik daudz atklātas komūnisma slavināšanas, ka katru, kas šīs dzeju grāmatas lasa, pareizāk cenšas izlasīt, beigās ne tikai nomoka vienmuļība, bet tam rodas arī kāda slikta, organiski slikta sajūta. Līdz riebumam tiek atkārtoti atklātie meli par cilvēku cieņu, par brīvību, par jauncelšanu, par pārticību. Mēs visi zinām, ka tas tā nav. Tāpēc šeit negribu šīs dzejas jums lasīt.

Bet tāpat kā zinātnē un mākslā mēs arī daudz ko nezinām, pareizāk, neesam gribējuši zināt par dzimtenes dzeju. Es jums nolasīšu kādu dzejoli. Tas ir rakstīts dzimtenē, un ir iznācis dzimtenē. Šī dzejoļa virsraksts ir:

 

LAI SAUKTOS PAR LATVIETI

 

Zem tērauda spārna Latvija šķiet
Raibs mežu un tīrumu audums,
Starp zaļajām strēlēm izsēti,
Zib ezeru zilganie graudi.

Caur motora dūkoņu nedzird auss,
Kā bērzi pie Daugavas šalko,
Pie pelēka cinīša piesieta
Pat cīruļa dziesma smalkā.

No augšas skatoties, neredz acs,
Kā niedrājos ganās raudas,
No augšas skatoties, Latvija šķiet
Vien mežu un tīrumu audums.

Lai viņas nopūtas uztvertu,
Lai justu, kad viņai grūti,
Kā ārstam vērīgi jāpieliek auss
Pie ozola platajām krūtīm.

Lai viņu no citām atšķirtu,
Uz lūpām ir jājūt tās rasa,
Jāvelk kājās putekļu zābaki,
Rokām jākļūst no darba asām.

Par maz, ka tēvi šeit aruši
Smago mālu un smilti irdo,
Lai sauktos par latvieti, jāieauž te
Kā sarkanu dzīparu sirdi.

(A. Elksne)

 

Vai jūs teiksit, ka tā nav dzeja? Es teikšu, tā ir vairāk kā dzeja. Tā pauž svelmainu nacionālismu. Tā ir kāda uzdrīkstēšanās, kas tālu pārspēj to tukšo pļāpāšanu, kuŗu mēs atļaujamies par dzimtenes kultūru, to nepazīdami.

Ja es tagad mēģinātu, saņemot kopā pēc šiem ieskatījumiem, raksturot dzimtenes kultūras situāciju, tad ir jāsaka, ka mums nav jāatkāpjas no mūsu atziņas, ka dzimtene dzīvo okupantu spaidos. Tas ir redzams visur. Katrs komūnistu darbinieks, lai kādā kultūras lokā tas būtu iesaistīts, vienmēr lūdzu neaizmirstiet šos manus vārdus, vienmēr ir propagandas darbinieks. Šī ir viena no pamata atziņām, kuŗa ir katram zināma. Bet tai pretim ir jāliek otra puse, kuŗu savukārt trimdas propagandisti mums nerāda un neizprotamu iemeslu dēļ negrib rādīt. Mums ir apzināti jāpasvītro, kā es ar piemēriem to jums rādīju, ka latviešiem dzimtenē ir vēl kāda cita kultūra. Tā veidojas, un tā pastāv, komūnistu nekontrolējama un komūnistu apkarota. Arī tā ir sastopama it visos laukos: zinātnē, mākslā, literātūrā. Tikai mums pašiem jābūt savas brīvības cienīgiem un jāspēj atšķirt komūnistu propagandu no latviešu tautas radošā spēkā sniegtiem kultūras devumiem.

Ar to es tagad nāku pie savām nobeiguma domām. Kāda ir mūsu nostāja, iespējas un izredzes šeit trimdā un kāda izskatās kultūra dzimtenē?

Pirmā mana atziņa, kuŗu es esmu ar mieru aizstāvēt ar savas sirds asinīm, ir šī: tautas kopība ir asins un kultūras kopība. Tikpat maz, kā latvietis var pārmainīt savas asinis, tikpat maz latvietis var pārmainīt savu piederību pie latviešu kultūras. Mēs varam teikt, ka tā ir pati par sevi saprotama patiesība. Tā gan, bet paklausaities vēl.

Mans otrs ieskatījums attiecas uz trimdu un dzimteni, jo abas grēko pret manu iepriekš minēto pirmo tezi, proti, kultūras un asins kopību kā tautas kopības pamatu. Grēko tādā veidā, ka šīs primārās atziņas vietā liek citas. Bieži polītiskās pretišķības pataisa par primārām. Kā dzimtenē, kur mēs tiekam saukti par fašistiem un nodevējiem, tā trimdā, dzimtenes latvieši tiek saukti par komūnistiem un to līdzskrējējiem, visi, kas tur darbojas kultūras laukā. Tas nozīmē, mēs visi grēkojam. Mēs esam pacēluši polītiskās pretišķības pāri kultūras patiesībām. Sekas − dzimtenē kultūra okupantu varas spaidos izslīd un bieži pārvēršas par komūnistu propagandu. Trimda, polītiskas īsredzības un naida vadīta, kas vērsta pret okupantiem, bieži to pārnes arī uz tautas kultūras darbu. Rezultātā notiek tas, ka kultūras darbinieks tiek degradēts. Arī no mūsu kultūras darbiniekiem trimdā tiek prasīts, lai viņi top par kādas polītikas propagandētajiem. Ne trimdas, ne dzimtenes propaganda nav autonoma kultūras darbinieka cienīga. Kultūras darbiniekiem tiek piekārts kāds sevišķs apzīmējums − intellektuāļi, ar negatīvu, sliktu skanu. Jaunākais kultūras darbinieku nosaukums ir sarkanie intellektuāļi. Es nezinu, vai trimdā ir kāds sarkans intellektuālis, bet es gan zinu, ka intellekts ir vienīgais līdzeklis un ierocis, ar kuŗu latvieši cauri gadsimtiem līdz šai dienai kultūru ir radījuši un var radīt. Šo trimdas brīvās kritikas un brīvās kultūras radīšanas iešaurināšanu uz propagandu, ir jo labi tomēr sapratusi mūsu jaunatne. Es šeit gribu minēt vairākkārtējas ELJA-s priekšnieces Vilmas Teneses vārdus. Viņa saka, ka viņa rakstīšot pēc mums visiem, kas kultūras darbiniekus un brīvos domātājus apzīmē par sarkaniem intellektuāļiem, epitāfiju. Tanī būšot iegravēti šādi vārdi: „Šeit atdusas tie vīri, kuŗi nīda un ieteica atsvabināties no patstāvīgi domājošiem emigrācijas latviešu jauniešiem.” Es piezīmētu − skaisti un patiesi vārdi! Nezaimosim mūsu intellektuālos darbiniekus. Mūsu kultūra sākas un beidzas šo darbinieku aktivitātē.

Ir pienācis laiks, ka teze, ka tauta ir asins un kultūras kopība, ir ņemama nopietni. No tās izris saistības un loģiskas konsekvences, kas izteicamas šādos vārdos: atveriet visus logus dzimtenes radošajam kultūras darbam. Ir brīva cilvēka necienīgi labprātīgi maukt sev maisu galvā. Bet tāda pat cilvēka cieņas nodevība ir kļūt par komūnistu propagandas upuri. Ja trimdā ir cilvēki, kas nespēj atšķirt kultūras darbu no propagandas dzimtenē, tad tie ir izrakstījuši sev nabadzības apliecību. Viņiem nav pamata saukt sevi par kultūras cilvēkiem Eiropas kultūras nozīmē.

Dzimtenes kultūras iepazīšana ir nepieciešama divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, tā ir mūsu jaunatne un nākamā paaudze. Brīvība nav tukšs jēdziens. Brīvība nav jāaizstāv un par to nav jācīnās, ja aiz tās vispār nav kultūras vērtību, ko aizstāvēt. Un tāpēc jaunatnei ir jāapzinās, ka latviešu tauta kā asins un kultūras kopība rada kultūru, ko nekādi aizkari nevar sašķelt. Tā jaunatnei ir jāsarga, ar visiem tās spēkiem, objektīvi un lietišķīgi. Otrkārt, dzimtenes kultūras pazīšana ir nepieciešama tāpēc, ka mēs gribam būt tik lepni un piederēt brīvajai pasaulei. Brīvā pasaule nepazīst šķēršļus, kuŗus var radīt kādas polītiskas doktrīnas kultūras darbā. Es nesen biju sanāksmē, kuŗā Upsalas universitātes rektors teica skaistos vārdus: „Mums reiz bija archibīskaps Nātans Sēderblūms, kuŗš provinciālo pilsētu Upsalu un universitāti mācīja saprast, ka ir jāpārkāpj robežas starp provinci un Eiropu. Kultūra, ko jūs šeit Upsalā radāt, pieder visai cilvēcei.” Kāpēc gan mēs trimdinieki labprātīgi vairāmies no šīs brīvā cilvēka priekšrocības.

 


 

 

„Smagi cieš latviešu tautas ķermenis, vēl smagāk gars”.
Longīns Apkalns dziesmu svētku atklāšanā. 1977. g. Londonā

(U. Graša uzņēmums)

No trimdas latviešu radošiem gara darbiniekiem vienīgais, kas noliedz jebkādu kultūras vērtību rašanos Latvijā, ir komponists L. Apkalns. (Skat. arī viņa plašo apceri JG 63. numurā „Padomju mūzikas etosa dilemma.”) 2. latviešu jaunatnes svētku vadonī 1977. g. L. Apkalns saka: „Tā saucamie lielie dziesmu svētki trimdā draudēja pārakmeņoties. Kopkoŗu programmu sastādītāji ņēma tikai tādas dziesmas, kas atbilda 19. gadsimta akadēmizētā romantisma priekšstatiem, apgalvodami, ka cita mūzika esot nelatviska. Trimdas dziesmu svētku pārakmeņošanās veicinātāji atradās kādu laiku īpatnā brālīgā saskaņā ar mūzikas amatvīriem okupētajā Latvijā.”

4. Eiropas latviešu dziesmu svētkus L. Apkalns apsveica kā Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centra prezidija loceklis, un svētku vadonī viņš ir rakstījis:

... par kultūras vērtību rašanos okupētajā Latvijā. Atbildi dod kompetentākais liecinieks, kas vispār jebkad nodevis liecību pret Padomju Savienību: Aleksandrs Solžeņicins. Bez aplinkiem šis vīrs, kas līdz mielēm dzēris turienes režīma rūgto kausu, apgalvo, ka Padomju Savienības oficiālajā mākslā vērtības nemaz nevar rasties. A. Solžeņicins domā, ka patiesā gara dzīve PSRS norisinās cietumos un ieslodzīto nometnēs. Mūsu trimdas publicisti, kas sākumā A. Solžeņicinam piegrieza lielu vērību, šo viņa galveno tēzi apzināti noklusē. Šķiet, ka daudzus apmājusi iedoma, ka „ar labu uzvešanos” viņiem reiz varētu atvērties Rīgas redakcijas, skatuves, podiji. Garīgās korrupcijas pelējumā sēnes tīklojās pāri zemēm un jūrām.

... Tikai trimdā atveŗas nepieciešamā īpašā gara telpa, kuŗu īstās mākslas jaunradei pieprasa A. Solžeņicins. Skeptiķu un demagogu pārdomām šāds neapgāžams pierādījums: visos laikos visu komponistu daiļradē lielā skaitā atrodamas kompozīcijas ar reliģisku saturu. Tādas kopš okupācijas nav rakstītas Latvijā, un tādas tur nerakstīs arī paredzamā nākotnē − diemžēl! Ar šo faktu pietiek, lai ierādītu latvju trimdas skaņradei tīri kvantitatīvu prioritātes pozīciju, par kvalitatīvo nemaz nerunājot. Pārsteidzošā jauno latviešu komponistu parāde un viņu augstvērtīgais kompozīciju klāsts šāgada 2. jaunatnes dziesmu svētkos Ročesterā apliecina, ka latvietība ir sasniegusi universālas attīstības stadiju, kas tai ļauj kļūt neatkarīgai no ģeogrāfiskajām telpām, un, sekojot laika garam, nokļūt pie jaunām nacionālām atklāsmēm. Mūsu jaunie skaņraži dara to pašu, ko savā laikā darīja Jāzeps Vītols un Alfreds Kalniņš: iegūdami internacionālos standartus, viņi rada potenciālas latvju mūzikas kultūras vērtības.”

 

 

Jaunā Gaita