Jaunā Gaita nr. 117, 1978

 

Imants Ziedonis

 

 

NO POĒMAS PAR

PIENU

 

Svētu rītu ganos dzinu,

Miglu tinu kamolā;

Kā ieraugu svešus ļaudis,

Ar migliņu aplaidos.

                          L.t.dz.

 

es tev savu dvēseli

atveŗu, mās

tīra mana dvēsele

slēpdamās

 

es tev savas acis

atdodu, brāl

nelaid viņas saulē

lai neizbāl

 

karsta mana roka

svešais tē’s

karsta roka – tāpēc

spiediens vēss

 

sargā priedi miza

sargā bērzu – tāss

baltu baltu dvēselīte

ar migliņu aplaidās.

 

 

* * *

Kartupeļi zied.

Un bumbuļi apakšā

nekad nav savus ziedus redzējuši.

Vai arī mēs kā kurmji

te nedzīvojam?

 

 


 

Māra Kalmane

 

 
KĀDAI PILSĒTAI

Šalc tavos torņos senas melodijas

un gadu simteņi kā sargu rindas stāj

tie bargām acīm tavas gaitas vēro:

vai brīvība, vai dārgā brīvība ir dzīva vēl?

 

Kad vecais doms jau vēstī pusnakts stundu

un mēness pienā šaurās ielas mirkst

no Zviedru vārtu klusējošās tumsas

draud manu senču bruņu mirgojums...

                      Dvēseļu puteņos

                      asiņu paltīs

                      aizvēlies laika rats

                          dvēseļu puteņos

                          asiņu paltīs

                          dimdēs vēl laika rats –

Ak mana pilsēta, es savu sirdi karsto

pie taviem akmeņiem un mūŗiem glaužu

un ieklausos, kā pusnakts sastingumā

kāds klusi klusi zīles vēsti čukst.

 

CILVĒCES SPĒKS

 

Cilvēk, tavs mūžs ir par īsu

par īsu tavs cilvēka mūžs

lai sāktu domāt par jaunu

to

ko citi pirms tevis

jau

izdomājuši

       Netērē stundas, cilvēk –

       pat akmeņus drupina laiks:

       ej

       paņem

     jau citu izdomāto

       domu

       citu paveikto darbu

       paņem

       un tālāk ej

       aiznes to

       pasaules telpā

       aiznesdams

       p i e l i e c   s a v u   t i e s u   

                 jo cilvēces spēks

                          ir

                   turpinājumā

 

IR VĒRTS

...un vilnis nejautā, vai sašķels tas reiz klinti

kas krūti vareno ikreiz tam pretī griež

vai sabrukt nāksies nevarīgos šļakstos

un atkāpties – no gala visu sākt

 

Vai putni zina lidojuma briesmas

kad sena dziņa spārnos celties liek?

Lai daudzi nesasniegs vairs iecerēto krastu

bet citi – citi tālo ceļu veiks

 

Ja reizēm, rindas rakstot, pagurst roka

tu jautā sev: vai tas kam vajadzīgs ...

Ir vajadzīgs, kamēr vēl kaut vai viena

kaut viena sirds no tā sev prieku smeļ.

 

SĀPE

Es nesūdzos par sirmiem matiem

par gaitu gurdenu un lēnu

par to, ka nemirdz manos skatos

vairs sapņu uguns zilganā –

 

es nesūdzos par gadu virkni

kas zemāk zemāk plecus liec

nav vecums ienaidnieks man, dzirdiet,

es laimīgs esmu, ka tas dots –

 

     man sāp par visām jaunām sirdīm

     ko dzīves ceļā paņem nakts

     man sāp

                 ka sirmo matu mirdzums

                 tiem mūžam paliek

                                           nedzīvots

 

 


 

Irma Bērziņa

 

 
PĀRMETUMS

Tavi brāļi un māsas –

mēmi.

Viņu pēdas

vientuļas pazūd.

 

Gadu no gada

no krasta uz krastu

atstatums brien.

 

Es, tu, mēs visi

bez tīkla

bez āķa

stāvam malā,

 

pat

nekliedzam.

 

 

Ķelnē, 1976.g. septembrī

TIK TIEŠĀM

Afriku,

melnos,

tos pazīst.

Kā nu – ne!

Vesels kontinents

nepazūd

negaisa mākoņos.

 

Ar stingru roku

pasaules kartē

iezīmēts lielums

nav izdzēšams,

 

lai saule met

kad,

kur,

un kādu ēnu grib,

 

kontūras paliek.

 

 

Ķelnē, 1976.g. augustā

 

 


 

Roberts Mūks

 

 
ZIŅĢES PAR ĀDU

La condition humaine

 

Ja padomā – cilvēks ir gandrīz lieks

                 šai kosmā iemītnieks:

Izstumts no dabas un savas ādas,

Balts, degošas gaismas kūlis no nekurienes

Tukšumā pakārta nots,

Pats sev jautājums ―

              kālab arī no sākta gala galīgi, burvīgi

                                                          samākslots.

Bet mums ir dota Schwärmerei...

              Mūsu ādās

Ir iegravēta atblāzma no vistālākiem stariem,

Lai, paceltām galvām rāpodami pa zemes virsmu,

Mēs neiekultos līdz ausīm cūcībās kaut kādās.

 

 

 

Kosmiskā āda

 

Cik ilgi, cik ilgi vēl mēs nelietīgi valkāsim savas ādas?

Vai tad nav tā, ka

Vēji un gaisma, rīti un vakari,

Kustoņu balsis un zvaigžņu ritmi

              Ir tikai turpinājums, ādas kā tādas

              Cēla ieiešana

            Neaprobežotībā?

Vai tad mēs valkājam savas ādas lai

              Nebūtu pliki?

 

 

 

Atjaunosim ticību

 

Ak, daiļavas, jūsu ādas varētu būt svēti raksti,

              Ja tik mēs būtu ticīgi.

Atjaunosim tālab ticību ādai.

Nesīsim upuŗus pie šiem aizmirstajiem altāŗiem:

              Rīta blāzmu

              Bērzu tāsis

              Svaigu pienu,

Nesīsim zivju acis un zvīņas it kā tās būtu zvaigznes.

Apgaismosim ādas.

 

 


 

Inārs Brēdrichs

 

 
MĀJĀS

Kāds rakstnieks reiz teicis,

Ka cilvēks nekad nevar

Atgriezties mājās,

Jo nekad vairs tās nebūs

Tās pašas, un laiks

Arī būs cits un svešs.

Arī es zinu, ka

Vairs nekad

Neatgriezīšos dzimtajā

Vietā, kaut varbūt

Kājas vēl kādreiz

Mītu vecos akmeņus

Priekšpilsētas ielās.

Bet tik pat labi varbūt

Arī nekad vairs.

Būtībā tas nav svarīgi.

Jo es vairs nekad

Nepārnākšu tais mājās.

Toties tā zemes rubrika,

Kurā kādreiz gulēšu

Kaulains kā mērglis

Un kurā būs kususi miesa,

Caur tās metamorfozi

Kļūs daļiņa Latvijas,

Vienalga, kaut arī

Tāltālu tālumā

Saules kaltētos klajos

Zem Dienvidu krusta.

Tad būšu pārnācis mājās

Vienīgās, kuŗās var pārnākt.

 

TIEM GODĪGIEM

 

Jūs vaicājat –

Kā gan lai braucot uz Latviju,

Kā prasot atļauju laupītājam

Ciemoties pašiem laupītā mājā

Un kā gan to visu izskaidrot dēliem?

Ak vai, cik mēs brīvībā dzīvojot,

Varam smalciņi atļauties būt

(It sevišķi, ja par to nekas nedraud)!

Cik mums cēlas goda jūtas,

Ka par laupītām mantām un mājām

Varam stenēt un pūst,

Kamēr tie tur Latvijā

Ar savām var stāvēt pie ratiem.

Jo tie jau tik mēs,

Kas varam sev atļauties uzlikt godu

Kā sakas zirgam,

Kam tad neļaut pieskarties pirkstiem,

Toties paši sev nēsāt par sodu.

Tas jau nekas,

Ja no desmit brāļiem deviņi

Spiesti ar laupītāju zem tā paša jumta mist.

Tas jau nekas,

Ja no desmit māsām deviņas

Spiestas laupītāja klaušās brist.

Tas viss nekas –

Galvenais

Ka tikai mēs savas ķepiņas

Ar to pusi kaut kā neapķēpājam

(Nu tā vispār un konkrēti un principā).

 

Jo mēs jau tie jūtās smalkie,

Kam gods paliek gods un brāļus cietumā satikt – fui.

Kas zina, ka tikai pašiem arī

Nepielīp kas

No tā bui dui!

Un kur nu vēl

Cietumsargam atslēgu prasīt un lūgt!

Tad jau mūsu godam,

Mūsu godīgajam

Svētajam godiņam

Tik daudz ērtāk

Pieņemšanās ar polītiskām nonentitātēm

Sulīgu kokteili sūkt.

Jā, ko lai dara.

Tādi mēs esam,

Un ne jau kā tur viņi.

Mūsu gods (gods kam gods)

Nav palicis Sibirijā,

Cietumu mūŗos,

Uz pratinātavu grīdām

Vai vienkārši auksta stobra galā,

Kas piespiests pakausim.

Kā daudziem viņiem.

Nē, mūsējais nav!

Un kamēr nav, tikmēr neredzam

To otru, daudz lielāko,

Ko saredz viņi –

Savas un savas cilts

Dzīvības likuma

Godu. To visu pārāko.

 

 

SALUD, FEDERICO!

(manam

dārgajam meistaram)

 

Es dziedātu tev

Kā Dāvids

Savas dziesmas caur sērām un raudām,

Ja zinātu, ka

Tev vēl gana

Nav pakaļpalicēju gaudu.

Nē, nevarētu tā būt,

Ka nāves un dzīvības burvis,

Mūžības mīklu nu atminējis,

Vien bēdām

Uz sevi veŗ durvis.

Un tamdēļ, maestro mans mīļais,

Tev šonakt sudrabā vecā

Saules asini sarkano lējis,

To uzdzeŗu tavai mūžīgai

Dzīvei

Dzejas zvaigznājā zvīļā!

 

 

 


 

Jānis Peters

 

 
GUNĀRA PRIEDES MOTĪVS

Zila, zila man gotiņa

Kā zilā cielaviņa

Pie avota dzirdīt dzinu,

Upē kājas nomazgāt.

 

Juris: „Mammu, vai tu esi dzirdējusi par

       tādu govju sugu – ‘Latvi jās zilā’?”

Rasma: ... Vienā Jūrmalciemā es pat tiku

       manījusi veselu ganāmpulku, tur

       viņas sauca par jūras govīm...”

              No G. Priedes lugas „Zilā”

 

Maus zila govs.

Un uguns plandīs.

Zils zibens dzelmi

augšup vandīs.

Un uznirs

sudrabainas zivis.

Un nogrims nodzīvotās dzīves.

Maus zila govs.

Un senču kauli

zem zemes

stabulēs par sauli.

Maus zila govs.

Un durvis čīkstēs,

vējš durvis aizvērt

neuzdrīkstēs –

tās durvis vedīs

sirmā klēti,

kur tava roka

vētīt vētīs,

kur kopā jauksies

daina veca

ar gadsimtu

uz tava pleca,

ar šīmdienām,

ar elektrībām,

ar mēness

ēnuspēlēm slīpām.

...Mauj zila govs,

un katru nakti

tāds māviens

tumsai nozog takti.

Un gaismas dziesmai

nebūs beigu –

iet zila govs

caur vecu teiku,

mums rokas

nošļakstot ar pienu,

kā tronī ragos

nesot dienu.

Lai krustcelēs

tā nepazustu,

velc zilās pierē

ugunskrustu!

 

 

1973

 

 


 

Eduards Patvaldnieks

 

 
NERADĪBU MOKAS

Ir tikai tumsa visapkārt

dziļāka un melnāka

par kosma melno bedri,

dziļāka un melnāka

nekā jebkas,

ko kliedēt spētu

manas domas un vārdi.

 

Kam un kālab?

 

Zibenīgi netveramas

domas un vārdi

kā strūklu lidmašīnas,

brāzdamās viena otrai pretim,

kā auļojoši katafalki

joņo manā piepūlē pampstošā galvā,

traucoties piedzimt par dzeju,

kas varena

kā ugunīgi žilbinoša

apdullinātajā raķete

darītu aklos redzīgus

un redzīgos aklus,

kurlos dzirdīgus

un dzirdīgos kurlus.

 

Bet dzemdību murgu delīrijā

manu smadzeņu trīsapļu cirkā

tūkstoš klaunu dzenā cits citu

un kūleņo mežģīdamies trakā jūklī,

un manas nedomājamās domas

kā daudzgalvainas čūskas,

kozdamas savās astēs,

mani nerodamie vārdi

kā kūtri rupuči ļenganām kājām

kūņojas un jaucas

nejaukā neminamā mīklā,

grimstot un noslīkstot tumsā,

kas ir dziļāka un melnāka

par kosma melno bedri,

dziļāka un melnāka

nekā jebkas,

ko tie spētu kliedēt.

 

 


 

Guna Ikona

 

 
APRAUTS DZEJOLIS

Bez saulainām aijām,

     lapkrita dejas,

          tauriņu lidojuma neierobežotā telpā.

Kantains

          kā metamā kauliņa kubs,

     ar laimes punktiem sānos –

                 pasvied

     un apripo uzvaras sešnieks

          pret pretinieka metiena trīs.

     Noslēgumā

          spirālīga danča soļiem

          ievirpuļo nākotnē.

 

 


 

Andrejs Vozņesenskis

 

 
RUDENS SIGULDĀ

Izliecies tālu no vilciena,

māju ardievas vēl arvien:

 

ardievu, mana vasara,

mans laiks ir apkārt!

Atbalso cirvis

laukos. Nu būdā aiznaglots

ar dēļiem viss ir –

ardievu!

 

Meži, lapas nometuši,

tukši un skumji šodien

kā par mūziku pēdējā tušā

sēro akordeons kārbā pēc godiem.

 

Ļaudis, kas esam mēs,

arī esam tukši,

atstājot

(nav mums izvēles)

mātes

          sievietes

                      mājas.

 

Ardievu, māt

pie loga istabā savā

caurspīdīga kā pamesta tukša kūna tu stāvi

gurda no dienas nēšiem.

Šķiroties klusu pasēdēsim.

 

Draugi un naidnieki, visi

ardievu!

Vilciena svilpiens, un jums no manis

prom doties un man

projām no jums.

 

Ai mātes zeme, ardievu!

neesmu ubags, kas asarās tītos.

Būšu zvaigzne un pāri straumei vītols.

Dzīve, paldies, ka biji.

 

Šautuvē,

kur augstākais punktu skaits desmit,

mēģinājos, kaut

sasniegtu simteni!

Paldies, šo kļūdu ka pieļāvāt.

Bet trīskāršs paldies, ka ļāvāt

 

plecos, kas man

ir caurredzami,

iedurties ģēnija asmenim –

līdzīgi kā sarkana vīrieša dūre gumijas

cimdā stumjas.

 

Vozņesenskis iegrebts būs viendien

akmenī aukstā,

līdz tam lai Andrejs kā piedien

uz silta vaiga tev plaukst.

 

Kad tikāmies, mežā lapas jau krita.

Brīvi tu man ko vaicāji.

Pie saites līdzi tev suns: tu sauci, tas rāvās

uz otru pusi:

paldies tev par to dienas pusi!

 

Es atdzīvojos: paldies tev par šo rudeni,

kas izskaidroja mani sev pašam. Atminos, mudināja

mūs saimniece jau astoņos augšā, un nedēļas beigās

viņas patafons piesmacis

dūca kādu senu revolucionāru dziesmu:

es pateicos par šo laiku, par šo vietu.

 

Bet tu jau aizej, ejot

vilcienam projām, aizej

iedama citā virzienā; nesadeŗas mūsu sejas

vairs kopā, nepieder šai mājai: aiz ko eji?

 

saku tev, no manis netālu:

Sibirija vēl tālu!

 

Bez miņas projām lapas aizslaukās.

Bet jauni miljoni plauks un atvietos tās.

Paldies, Daba, par likumiem, ko man devi!

 

Es zinu, mēs atkal reiz dzīvosim

kā draugi vai draudzenes vai kā zāle, netieši

šī vai tā vietā atdzimsim

„daba tukšumu necieš”.

 

Bet pa dzelzceļa stigu kāda sieviete skrien,

kā liesmojoša rudens lapa vilcienam pakaļ skrien...

Glābiet!

 

 

Atdzejojusi Aina Kraujiete

– pēc Odena (W.H.Auden) un Vilbera (R.Wilbur) –

 

 


 

Ontons Zvīdris

 

 

SVEICĪNS

PĀRNEJAM ZĪDAM

 

Es sveicynoju tevi šopavasar

Tu bōrineites pārnejais vēl zīds!

Kaut garu, soltu zīmu pōrcīts esi,

Vēl tūmār tevī dzeivoj laipnais smaids.

Nu pagōjeibas sveicīni tu sevī nesi.

 

Es sveicynoju tevi šūpavasar

Tu bōrineites pārnejais vēl zīds!

Kaut garu, soltu zīmu pōrcīts esi,

Tok nūlīc tevi solna šūpavasar.

Uz nōkameibas oltora nyu nūdzīst tovys smaids.

 

 


 

Jānis Svilāns

 

 

 
LATGALES MEITENE

Ezeru skautā

Linu laukā,

Senču tikumos tērpta,

Sargāta Māras lakata bārkstīm

Latgales meitene zied.

 

Sirdi auklē tā ezera spulgu,

Rudzpuķu ziedus acīs.

Linu baltajās bizēs tai

Šūpojas saule

Un jaunības prieks.

 

Galvu, kad atmeti

Smieklu čalai,

Vējam un man

Aizrāvās elpa.

Tavās acīs vizēja tā –

Visa debesu telpa.

 

Šodien kā vakar

Zilajos vārtos

Savu bērnību redzu;

Mīlēt tevi un dzimteni

Ilgojas sirds – bez prāta.

Latgales meitene,

Mana bērnība –

Esi sveicināta!

 

 

 


 

Juris Mazutis

 

 
MANA TĒVA ĀBELE

Kad cilvēks stāda koku

tas ir – uz palikšanu

jo saknes izdzen lapas, lūk,

lai viņa dzīve – zvana

 

Šalc vējš – un cerībzaros

dreb atmiņēnu šifras –

bez vainas augļi baros

sarkst,

          bet koks lūdz sapnī iebrist:

 

vai tās ir Tavas rokas?

Šie zari mierīgie pār mūžiem,

mājām lokās un aizdzen sirdij miegu –

 

ir jāpaliek pie ražas

un jāstāsta – kāpēc

ir laimē, sāpēs, bažās

Tavs pumpurs izauklēts

*

 

Laužos es

kā ledus uz jūŗu –

uz manu nepieciešamību:

peldēt

 

Laužos es

kā avots uz straumi –

uz manu nepieciešamību:

saplūst

 

Laužos es

kā teka uz ceļu –

uz manu nepieciešamību:

iziet

 

Laužos es

kā vārdi uz ausīm –

uz manu nepieciešamību:

pateikt

 

Laužos es

kā asni uz sauli –

uz manu nepieciešamību:

nobriest

 

Laužos es

kā raža uz pļauju –

uz manu nepieciešamību:

kalpot

 

Laužos es

no sevis uz Tevi –

uz manu nepieciešamību:

mīlēt

 

*

 

Runā par klīstošo holandieti... –

 

Vēl joprojām es esmu spārnu vergs:

tie mani aiznes vienmēr un visur –

uz varbūt un kapēcnēzemi.

Un es paļaujos.

 

Nē, nu –

kad reiz tu izsprādzēts dzīvē sēdi

kad reiz tev tā biļete noplēsta

kad reiz tev tā vieta ierādīta –

reiz un vēlreiz un vēl vienu reizi –

ej nu sarēķini reizrēķinu pareizrakstus

ej nu saskaiti sirds atšķaidinājumus

ej nu iespraud ticību maršrutos –

 

Nē, – tu paļaujies:

lai nes.

Lai nes, tālāk un ātrāk.

Lai nes atpakaļ.

Lai nes asāk un tīrāk.

Lai nes lēni un skumji.

 

Pūt’, vējiņi!

 

Es esmu spārnu vergs.

 

*

 

Visiem tiem, kam dziesma sirdī

visiem tiem, kam vārdi

visiem tiem, kam skaidra dzirde

visiem tiem, kam bārdas

visiem tiem, kam rokas dala

visiem tiem, kam rūpes

visiem tiem, kam pietrūkst alus

visiem tiem, kam lūpas

visiem tiem, kam pārspēks plecos

visiem tiem, kam šaubas

visiem tiem, kam griba izlec

visiem tiem, kam jauda

visiem tiem, kam acīs sapnis

visiem tiem, kam tracis

visiem tiem, kam ļaudis apnīk

visiem tiem, kam atsists

visiem tiem, kam ilgas auro

visiem tiem, kam sāpes

visiem tiem, kam neder lauri

visiem tiem, kam slāpes

visiem tiem – es darināšu

visiem tiem – šīs rindas

visiem tiem – es smeldzi krāšu

visiem tiem – šī inde

 

*

 

Tumsa nav ārā

          tumsa sēž iekšā

Tumsa nav vakarā

          tumsa biez priekšā

Tumsā Tu grimsti

          Tu – tumsas kalējs

Tumsā Tu dzimsti

          un tumsā aizeji

Šo brīdi dedzini

          pret tumsu – liesmā

Citu Tu nezini:

          izsvilt Tev dziesmā

 

*

 

Nedz zeltdzīparā tērpdamies

nedz kadiļaku vesti

nedz karjērkāpnes izcērtot

nedz kalpu roku nesti

nedz mantojumu izstādot

nedz sevi – tautas tērpā

nedz dzērājdziesmu uzvelkot

nedz lūgšanpērles vērpjot

nedz brašos rakstos izskanot

nedz neticīgos nīstot

nedz Jāņu liesmai pārlecot

nedz prasot – vai to drīkstot

nedz pārtikumā ziedojot

nedz slāpēs izmežģīti

nedz miegazāles lietojot

nedz rindās dienot glīti

nedz pašpatikā spārnojot

nedz citus mērīdami

nedz vienaldzībā izmirkstot

nedz trauksmē gulēdami – ...

 

Briest ceļš un vējš un palikšana

kūp saules, mēness maiņas

cērt nāve un sit atdzimšana

dzied nerakstītas dainas

 

 

 

 

Jaunā Gaita