Latvijas 1978. g. 14. janvāŗa numurā redzams Longīna Apkalna raksts „Rosmes pieaug”. Raksta autors pieprasa stingrāku disciplīnu dziesmu svētku kritizēšanā, tāpat uzsveŗ šo svētku polītisko ietekmi. Piem.:Aizvadītais 1977. gads atradās 4. Eiropas latviešu dziesmu svētku zīmē. Svētki devuši materiālu atlikumu, izdevušies arī mākslinieciski. Tomēr īpaši šai laikrakstā blakus atzinībai un pateicībai parādījās kritika. Nedēļas laikrakstam šis temats tagad šķiet izsmelts, bet dažādi trimdas žurnāli vēl turpina visu atkārtot.
Jāatgādina, ka Eiropas latviešu dziesmu svētkus rīko LAK EC, izvēlēdamies svētku vietu un laiku, kā arī uzņemdamies garantiju par varbūtēja iztrūkuma segšanu. Ieceļot svētku rīcības komiteju, LAK EC nodod visu atbildību par svētkiem šai komitejai un izvērtē svētku norisi gadskārtējā delegātu sapulcē pēc svētkiem. Tā tas notika arī pēdējā LAK EC delegātu sapulcē Briselē. Zīmīgi, ka neviena plēnuma delegāts nekritizēja svētku norisi. Redzams, ka nevienam delegātam nebija mandāta devēja organizācija uzdevusi nākt ar kādu īpašu kritiku, neviens delegāts arī nebija saņēmis itin nekādas individuālas sūdzības.
No tā jāsecina, ka kritizētāji laikraksta vēstulēs ir par šīm lietām izrakstījušies tikai, lai redzētu savus vārdus iespiedumā. Nopietna nolūka, kaut ko nākotnē uzlabot svētku norisē, viņiem nav bijis. Skaidrs, ka pretējā gadījumā kaut viens no viņiem būtu griezies pie daudzajām organizācijām, resp. pārstāvībām, kuŗas ietilpst Eiropas latviešu centrālajā pārstāvībā, kas atbild par kontinentālajiem dziesmu svētkiem. Pavisam nosodāma ir tādu grupu rīcība, kas pamet novārtā savu balsi kopīgajā Eiropas latviešu pārstāvībā, nesūta delegātus uz sapulcēm, bet savā informācijas izdevumā tomēr šķendējas par kopīgo pasākumu − 4. Eiropas latviešu dziesmu svētkiem.
Lai panāktu kontinentālajiem dziesmu svētkiem vēl lielāku polītisku ietekmi, jāizvirza uzmanības centrā tās trimdas latviešu organizācijas, tie darbinieki, kam bija jāaizstāv mūsu lieta Helsinkos, Belgradē un kam būs tas jādara arī nākotnē. Tādēļ LAK EC delegātu sapulce Briselē pieņēma lēmumu, ka turpmāk dziesmu svētkos rīcības komitejām obligāti jānorunā svētku atklāšanas sarīkojuma norise ar LAK EC prezidiju.
Arī mums trimdā ir radies savs Goris.
*
Taču zīmīgu atbildi te dod arī sociāldemokratu Brīvība 1977. g. decembŗa numurā. Te izvilkums:
DZIESMU SVĒTKU RĪKOŠANA
Sēdē runāts arī par dziesmu svētkiem. Atklāts, cik tie mūsu dzīvošanai nepieciešami. Tas ir pareizi, bet jau sen zināms un nebija jābrauc uz Briseli, lai to konstatētu.
LAK EC vispār labprāt dižojas ar dziesmu svētku rīkošanu. Spalvas jau ir skaistas, tikai lielākoties lienētas. LAK EC nekādus dziesmu svētkus nav rīkojis, nerīko un nevar sarīkot. Svētkus rīko rīcības komitejas, kuŗās darbojas liels skaits brīvprātīgo darbinieku. To vidū ir arī zemju centrālo pārstāvniecību cilvēki, arī pa LAK EC darbiniekam. Bet ne amatiem, ne tituliem nav nekādas nozīmes darāmajā darbā. Ne amati, bet zināšanas un darba spējas attiecīgajās nozarēs ir vajadzīgas.
Tāpat notiek arī citos kontinentos, bet tur centrālās organizācijas svētku rīkotāju godu tā nekāro.
LAK EC pašreizējā struktūrā nespēj pat garantēt eventuālu svētku zaudējumu segšanu. To dara Anglijas, Vācijas un Zviedrijas zemju pārstāvniecības. Līdz šim zaudējumu nav bijis un cerams, ka nebūs arī nākotnē. Taču tas nav LAK EC nopelns, bet attiecīgo rīcības komiteju veiksmīgo ekonomisko plānotāju un nesavtīgā darba darītāju nopelns. Bet ja nu kādreiz neveiksme piemeklētu, LAK EC neko palīdzēt nevarēs. Rūgtajā ābolā būs jākož zemju pārstāvniecībām. Arī tās nav nekādas bagātās, bet aiz tām stāv krietna latviešu sabiedrības daļa. Un neatteiksies grūtā brīdī kaut vai Daugavas Vanagi, baznīca, Nacionālais Fonds un citas organizācijas. Bet ko dos LAK EC pārstāvētās esošās polītiskās partijas? To tukšajos pelavniekos nav pat lāga sēnalu, ko vējam kulstīt. Tas attiecas tiklab uz laika gaitā izčākstējušām un nomirušām partijām, kā uz jauniem „veidojumiem”, kas parasti piedzimuši īsi priekš kādas LAK EC sēdes, lai jauni papildspēki varētu piedalīties balsošanas kombinācijās. Šāda „kārtība” bijusi izdevīga kombinatoriem pašiem, bet ne latviešu trimdai un mūsu nopietnam darbam. Tā ir spēlēšanās ar tukšiem zvārguļiem, un latviešu sociāldemokrati jau sen deklarējuši, ka nevar atrast ne mazākā iemesla šādos jokos piedalīties. Ir svarīgāki darbi un uzdevumi.
Vienīgie un patiesie dziesmu svētku rīkotāji un izspriedēji, protams, ir paši koŗu dziedātāji un neviens cits.
*
Skaisti izskanējušas Austrālijas latviešu 27. kultūras dienas. Tāpat tās varēja lepoties ar 13.000 lielu apmeklētāju skaitu. Atklāšanas koncertā spēlēja Arturs Ozoliņš, ļoti interesants bija rakstnieku rīts, gludi ritējis Ināras Zemītes vadītais tautas deju sarīkojums. Jaunatnes koncerta centrā bija Pāvils Johansons, taču ievērību izpelnījās arī Sidnejas „Namejs” Melburnas Sprīdīša meiteņu koris „Teikas” koklētāju ansamblis, pianisti Linda un Astrīda Pētersones, Kristīne Mellēna, Juris Vanags un flautiste Ruta Brože. Garīgā koncertā atskanējusi arī modernā garīgā mūzika autora P. Johansona izpildījumā. Kopkoŗu koncertā dziedāja 300 koristu un bija vairāk nekā 1600 klausītāju.
Var tikai apbrīnot Austrālijas latviešu regulāro un sistemātisko darbu latviešu mākslas laukā nepārtraukti visos šos trimdas gados.
*
Š.g. 26. februārī komponists Aldonis Kalniņš piepulcējies piecdesmitgadnieku saimei. Viņa dziesmas atskanējušas arī trimdas dziesmu svētkos, nupat nesen Ročesteras jaunatnes dziesmu svētkos dziedāja viņa „Ariet, brāļi, papuvītes”. Komponista jubilejas stāstījums parādās LuM 1978. g. 8. numurā. Te daži interesanti izvilkumi, piem., par tautasdziesmu:
Ko man nozīmē tautasdziesma? Ja ne visu, tad gandrīz visu. Man reizēm pat šķiet, ka tautas dziesmas nozīme pilnībā vēl nav novērtēta. Tautasdziesmai jābūt kā filtram, kas atfiltrē visu netīro, lai cilvēku jūtas, sirdis, dvēseles kļūtu vēl cilvēcīgākas. Cilvēkiem reizēm vairāk vajadzētu rast iespējas paklausīties tautasdziesmu, lai apjaustu, kas tu esi un kur ir tava vieta. Man reizēm kļūst sāpīgi, redzot un dzirdot, kas notiek ar daļu mūsu jaunatnes. Un ne jau tikai ar jaunatni vien! Viņiem viss vai gandrīz viss ir uzskaņots uz viena vilna, t.i., uz estrādes mūzikas viļņa. Vai tiešām mums nav arī citu bagātību? Vai nav pārāk kategoriska nostāja? Domāju, ka ne.
Es nemaz nedomāju par šī žanra „izslēgšanu”. Es esmu par dažādu žanru mierīgu līdzāspastāvēšanu noteiktās proporcijās. Katram žanram ir sava vieta. Arī estrādes mūzikai. Un ir labi, ka šāda mūzika eksistē. Taču, ja šis žanrs vienai klausītāju daļai kļūst par vienīgo, tad acīmredzot mūzikas propagandā kaut kas nav kārtībā, un vēl ir daudz darāms cilvēku muzikāli estētiskajā audzināšanā.
Par dziesmu svētkiem:
Kādas izjūtas rodas Dziesmu svētkos? Ikdienā, sarunājoties ar saviem līdzcilvēkiem, jūtos ka cilvēks, kas apzinās savu lomu un vietu dzīvē. Bet Dziesmu svētkos? Tur jūtos ļoti maziņš. Es esmu gluži nekas, sīks puteklis. Un tomēr jūti, ka esi daļiņa no tautas. Uz šiem svētkiem eju kā uz... svētkiem. Nāku no tiem attīrīts. Tā man ir svētlaime. Tur es jūtu kopības daļu. Kā komponists tur jūtos pavisam nenozīmīgs. Man reti gadās uz Lielās estrādes iziet kā komponistam. Reizēm liekas, ka savu darbu esmu jau padarījis. Bet ar vienu piebildi, ka tā vajadzētu domāt lielākajai daļai mūsu komponistu, jo dziesmas ceļš uz Lielo estrādi ir neiedomājami sarežģīts. Svētku izjūtas? Gribētos, lai tās nekad nebeigtos, lai turpinātos. Dziesmas skanējums ir viens mirklis lielajā mūžībā. Bet šī mirkļa dēļ ir vērts strādāt un pūlēties. Šīs izjūtas nevar pateikt vārdos, būtu pārāk ikdienišķi... Tās saviļņo līdz sirds dziļumiem.
*
Gunta Dreifelde dzimusi 1952. g. 15. septembrī Kanadā. No 1968.-1969. g. apmeklējusi Minsteres latviešu ģimnāziju. 1975. g. beigusi Toronto universitāti ar B.A. gradu vācu un franču valodā. Pašreiz studē Konkordijas universitātē Montrealā ar gala mērķi − diriģēšanas klases absolvēšanu.
Guntai patīk jaunatnes koŗi, taču viņa ir visai skeptiska par šo koŗu attīstību un pastāvēšanu. Plašāka sabiedrības atsaucība būtu ļoti vēlama. Gunta domā, ka latviešu skolās dziedāšanas stundās būtu jāstrādā pēc „Kodaly” sistēmas, kas ļoti efektīva koŗa dziesmu mācīšanā. Gunta arī komponē: ir aizsākts darbs klarnetei un klavierēm. Vairāk tomēr interesē diriģēšana. Jo sevišķi daudz Gunta mācās no Dr. Vairas Freibergas. Te ir pavēries latviešu tautasdziesmu skaistums, izpratne, uzbūve utt. Gunta domā, ka Latvijas un trimdas dziesmu svētku programmās vajadzētu vēl vairāk uzņemt tautasdziesmu apceŗu. Gunta dzied Kvebekas universitātes korī un vada Montrealas jauniešu kori, kas pašreiz drusku paputējis, bet atjaunosies uz nākamiem jaunatnes dziesmu svētkiem.
Gunta nobeidz savu vēstuli ar vārdiem: „Man vēl tāls ceļš priekšā, bet katru dienu iemācos daudzas lietas par mūziku. Ir laba sajūta.”
Vēlam labas sekmes, Gunta!
*
Rīgā Komponistu savienībā pārrunāts jautājums par muzikologiem un to publikācijām. Atzīts, ka tās visumā nevarīgas un virspusējas. Dzintars Kļaviņš piebildis, ka ar gandarījumu lasījis Marģera Zariņa recenziju par Imanta Kalniņa operu Spēlēju, dancoju. Recenzijā spīdējusi nenoliedzama elegance un argumentācija. Telpas trūkuma dēļ sniedzam saīsinātu M. Zariņa recenziju par šo jauno un jau populāro Imanta Kalniņa operu.
Imants Sakss
Tad Trejgalvis brīdina: Kaut tu, spēlman, dažu zini, — Cilvēks nespēj zināt visu. Vilsies tava zināšana. Un Tots noraida Velna nihilismu: Es i mirējs nenomiršu: Mūžam paliks manas spēles. Un Trejgalvis neatkāpjas: Kaut i paliks tavas spēles, Nebūs tāda, kas prot spēlēt. Un Tots atkal noraida: Katrs pratīs. Te uzbango cilvēces evolūcijas lielie un darbīgie likumi: visu pārvērst, visus pārvērst auglīgā spēkā. (Lūk, Leldes (Saulcerītes) atbrīvošanas demokrātiskā jēga; lūk, kāpēc Lelde ir ikkatra brīvība, ikviena brīvība, visu brīvība!)
Imants Ziedonis
GARAINIS, KAS VEICINA VĀRĪŠANOS
«Spēlēju, dancoju» — visnotaļ raksturīgs opuss Imanta Kalniņa pēdējā laika skaņdarbu sarakstā. Patlaban komponistu gribētos nosaukt par «mākslinieku labākajos gados». Tādā nozīmē, ka paguvis izstrādāt savu autora pozīciju, savas daiļrades koncepciju, savu neatdarināmu manieri. Visi viņa jaundarbi jau ilgi pirms to atskaņošanas kļūst ārkārtīgi populāri. Ne tikai mākslas aprindās, es gribētu teikt, — visā viņa paaudzē un koncentriskos riņķos ap to. Šis apstāklis pierāda, cik dziļi un stingri Imants Kalniņš iecementējies savā laikmetā. Viņš tāds kā karognesējs mūsu republikas jaunajo — ak, vai! nu jau mierīgi varam teikt vidējās paaudzes (četrdesmitgadnieku) — radošajos centienos. Kādreiz ar lielu pašpārliecību sāktajos, bet diezgan miglainajos. Jaunības straujumā dominēja krustvārdu mīklas, superstāra stils, bet tad nāca apskaidrība. Šodien — guļbaļķu ērberģis Paulēnu kalnā pie Ineša. No tās vietas cits redzes aploks: aizgrābjošs skats uz dzimto zemi, tāli apvāršņi. Pagājušo ziemu istabā dziedājis circenis, bet pie silta mūrīša, ietinies bārdā, sēdējis vientuļnieks un rakstījis: — Spēlēju, dancoju visu cauru nakti...
Nu tas ir piepildīts! Radīts respektējams mākslas darbs. Tik pēctecīgi likumsakarīgs iepriekšējiem opusiem, ka nebūtu nekāds grēks operai dot blakus nosaukumu «Simfonija orķestrim, korim, solistiem un ērģelēm». Iekavās vēl — «filozofiskā».
(Ko? Mūzika filozofijas vai filozofija mūzikas kalpībā? Vai tad mūzikai vispār ir spēja paust kādu filozofiju?
Pagaidiet! Nevajag aizsteigties priekšā ar dumjiem jautājumiem — kā teicis Smiļģis.)
Vispirms parunāsimies par «Spēlēju, dancoju» simfonismu. Kas tas ir — simfonisms?
Vienā akmenī kalts monumentāls cirtnis. Katra muzikāla doma, katrs tēls piedzimst no iepriekšējā un sevi izsmeļ nākamajā. Tēze plus antitēze. Sava «es» apliecinājums. Izturēts, vienots stils.
Kā lai raksturo Imanta Kalniņa pašreizējo stilu?
īsos vārdos: vienkāršība, sirsnība, demokrātiskums. Ja operu būtu sacerējis kāds komponists — septiņdesmitgadnieks, par viņu es mierīgi teiktu: vecmodīgs! Citāds jau šis cilvēks arī nemaz nespēj būt...
Bet Imantam tas nozīmē kaut ko jaunu. Retro: pagrieziens laikmetīgās mūzikas sfērā. Novēršanās no modernā avangarda, kur valda elitārisms, tonalitātes noliegšana, abstrakcija, ironiska attieksme pret emocijām. Imants šīm tendencēm demonstratīvi nostāda pretī naivo muzicēšanas prieku. Pat emocijas. Uzrunā klausītāju ar sirdi, aizto viņa mūziku spēj izprast ikviens. Vai nav liela drosme šodien būt vecmodīgam? Pie tam nemaz neuzmācoties ar cukurūdeni vai asaru trauciņiem. Jauno vecmodīgumu (retro) Imants pratis papildināt ar spilgtām popmūzikas (roka) formulām. Radies itin kā jauns redzes leņķis uz vecām mēbelēm, štampiem un butaforijām.
...kustība kļuva nepieciešama, jo operas muzikālais plūdums izteikti statisks: nepārtraukti ērģeļpunkti, tonāla nekustība. Taču negarlaiko. Kāpēc? Tāpēc, ka nav par ko prātot. Klausīties, klausīties un vēlreiz — klausīties! Jo attīstību uz priekšu dzen nepārtraukts OSTINATO.
Dabiski, ka operas apmeklētājiem rodas jautājums: kālab tik uzsvērti vienkāršajam mūzikas audumam, caurspīdīgajam orķestrim un grafiski atturīgajiem instrumentu kontrapunktiem dažviet pretī likts tik grūti saklausāms teksts?
Personiski mani šis apstāklis neuztrauc, jo uz operu izrādēm nekad neesmu gājis tekstu klausīties. Dažreiz pat neapjaušu, kādā valodā viņi tur dzied. Bet tie citi grib par savu naudu arī vārdus dzirdēt. Vai tad patiešām svešiniekam vispirms būtu jāizlasa Raiņa luga un programmas grāmatiņā iespiestās Imanta Ziedoņa pārdomas un komentāri, lai uzkurinātu to garaini, kas veicina vārīšanos un ļauj saprast, kas izrādē notiek. Teksts taču kļūst īpaši svarīgs, ja darīšana ar tik filozofisku materiālu kā «Spēlēju, dancoju». Imants Ziedonis atzīmē, ka šajā materiālā rasta zinātnieka un dzejnieka kopīgā filozofiskā uzvara: augstāko radīšanas likumu atklāšana. Filozofijas atklāšana mūzikā? Filozofija taču izpaužas vien jēdzienos un vārdos, turpretī mūzika — skaņu un emociju tēlos. Mūžīgais «per aspera ad astra» piedēvēts Bēthovenam, bet tas vairāk tā — viņa mūzikas interpretu dziļdomības apstiprināšanai, jo dziļdomību dažs jau uzskata par filozofiju. Tiklīdz mūzikā saklausa lēnus, gari stieptus plastus un trompetes klaigas, tā gudri saka: šī mūzika ir dziļi filozofiska. Bet kas tā par filozofiju un kādēļ — neviens nespēj atšifrēt.
Vāgnera «Parsifālu» (operu, kuru arvien esmu klausījies ar dziļu saviļņojumu) izrādēs traktē kā RITUĀLU, visaugstākajā mērā nosacīti. Bet Guno «Faustu» — sadzīviski, jo Guno apzināti izvairījies no Gētes prātnieciskajām tēzēm un sniedzis klausītajiem Fausta un Grietiņas mīlestības drāmu mūzikā. Tātad pastāv divas iespējas. Traktēt var nosacīti vai sadzīviski. Pa kādu ceļu gājis režisors Mihails Kublinskis, iestudēdams operu «Spēlēju, dancoju»?
Raiņa materiāls vedina uz sadzīviskumu. Daudz latvisko folkloras elementu, raiti notikumi, asi dramatiski akcenti. Bet varētu būt arī pilnīgi nosacīts uzvedums. Uz tādu traktējumu vedina Artūra Lapiņa vara simbols skatuves centrā. Scenogrāfs itin kā nostājas malā un saka: «Laipni lūdzu, te būs centrālais elements. Jūsu rīcībā, režisor, visa plašā skatuve. Dariet, ko varat!»
Sākumā tāds iespaids, ka sāksies nosacīti oratoriāls uzvedums. Koris un solisti avanscēnā izkārtoti gandrīz kā koncertuzvedumā. Diriģentam Aleksandram Viļumanim dota simtprocentīga iespēja muzicēt. Taču cits pēc cita izrādē sāk iejaukties sadzīves elementi. Brīdī, kad Kungs, asinssūcējs, uzbrūk Leldei, Tots nereaģē, pat nepaskatās uz to pusi (tātad nosacītība), bet minūti vēlāk Zemgus, atklādams bagātu psiholoģisko pārdzīvojumu gammu, sāpēs un izmisumā locīdamies, apraud mirušo līgavu (kāda tur nosacītība?). Šādus piemērus varētu minēt no vienas vietas.
Negribēdams un nespēdams noliegt Mihaila Kublinska lielo darbu (nezinu, kurš no režisoriem vēl būtu ar mieru uzņemties tik nepateicīgu uzdevumu: operteātrī inscenēt «Spēlēju, dancoju»), domāju, ka izrāde ļoti cieš no šīm nekonsekvencēm. Tādu pašu nesaskaņu redzu arī tērpos: superikdienišķais jaucas ar superfantastisko.
Runājot par operas muzikālo iestudējumu (atrauti), šoreiz jāatzīmē uzveduma sevišķi augstais profesionālais līmenis. Vāju un nepārliecinošu vietu šinī ziņā nav. Aleksandrs Viļumanis nedaudz mēģinājumos radījis saliedētu plašu ansambli: orķestri, papildinātu ar ģitāru, basģitāru un sitamo instrumentu grupu; korī (vietumis trijās polifonās grupās dalītu) un kora ierakstus, sakļautus ar solistiem, balsīm skaļruņos, ērģelēm un pantomīmistu grupu (kustību režisors baletmeistars Aleksandrs Lembergs). Orķestris ir krāšņs, mazliet pat dekoratīvs. Partitūrā ievestā basģitāra sniedz pārsteidzošus koloristiskus efektus. Instrumentācija caurspīdīga. Koris, kuru vada Ilgvars Matrozis, viscaur iepriecē un pārliecina. Dziedājumu faktūra nav īpaši sarežģīta, iekļaušanās ansamblī paģēr no diriģenta un koristiem vislielāko precizitāti. Šoreiz tas panākts simtprocentīgi. Kora un orķestra mijiedarbībā organiski un nesteidzīgi izaug operas galvenie motīvi (vadmotīvi?), tie ir raksturīgi un spilgti. Solistu sastāvs iepriecina ar vokālo meistarību un muzikalitāti, kauču tēlu interpretācija, manuprāt, strīdīga. Par to jau garāmejot ieminējos, taču neturu sevi par tik kompetentu, lai atļautos dot režisoram padomus. Man kā recenzentam stāvoklis neērts vēl jo vairāk tāpēc, ka muzikālajā ziņā nedz Kārlim Zariņam ar Liliju Greidāni, nedz Jurim Rijkurim ar Laumu Vanagu objektīvi neko nevaru pārmest: viņi savās vokālās partijas veic spoži. Taču bija vai nebija Tots un Lelde?
Neturu par vajadzīgu uzskaitīt visus solistus, lai garāmejot palielītu par labu dziedāšanu un nosodītu par sliktu dikciju. Ja nepieminu, tad viss kārtībā. Turēsim īkšķus, lai Imants steigšus rakstītu jaunu operu. Nu viņam būs jau zināma pieredze (kas attiecas uz vokālo partiju problēmām) utt. Manuprāt, muzikālais teātris būs tas, kurā komponists piepildīs savu sūtību. Gribu tieši uzsvērt vārdu «teātris», īpaši pievērst autora uzmanību teatrālismam. Var tā, bet var arī šitā. Visi žanri labi, izņemot garlaicīgo.
