Jaunā Gaita nr. 12, 1957. g. novembrī, decembrī

 

Toms Bezmērs

Stāstiņš

Kad es biju mazs puika, retais mani mīlēja. Skolas biedri mani pacieta, kā pacieš sliktu laiku, jo tas ir nenovēršams; rotaļās pieņēma tikai tad, ja tās pilnīgi izjuka, man iztrūkstot. Bet ja kāds mani mīlēja, tad tas notika (un to var droši apgalvot) tikai tāpēc, ka pasaulē vienmēr ir ļaudis, kas ar mīlestības pilnām acīm raugās katrā bērnā, izjuzdami kādas jaunas, vēl nebijušas pasaules veidošanos. Mans krusttēvs piederēja pie šiem ļaudīm, un viņu es pieminēšu vēlreiz vēlāk.

Vai es biju ļauns puika?

Atceroties savu bērnību, es domāju, ka nebiju ļauns. Es biju, varbūt, īpatnis, kas nemeklēja draudzību, neparastā veidā nesajuta arī mīlestības iztrūkumu, nepieciešamību. Man patika tikai tas, kas apmierināja manas dēkainās iedomas, visa izzināt tieksmi. Es spēju acumirklī aizmirst atraidīšanu, malā nobīdīšanu, neievērošanu, izsmieklus un to, ka mani bijās, bet aiz muguras ienīda smago dūŗu dēļ, lai gan kauslis nebiju.

Ir kāds notikums, kas spilgti glabājas atmiņā: varbūt tāpēc, ka tiku to gaidījis visu gaŗo rudeni, ka tas saistās ar Ziemsvētku svecīšu mirdzumu, ar to laiku, kad pirmo reizi atceros iegaumējis sadegušo skuju rūgto smaržu, baltās kupenas ar dziļām, zilām ēnu dobēm.

Kaimiņu māju gans Jēkabs, ko ļaudis sauca vienkārši par Ješku, bija vismaz četrus, piecus gadus vecāks par mani. Ja es vēl skraidīju īsās bikšelēs, pagalam apdauzītiem ceļgaliem, sasprēgājušiem lieliem, tad viņš valkāja jau tik gaŗas bikses, ka tās varēja ielocīt zeķēs. Uzvilcis pastalas, Ješka bija ne tikai galvas tiesu gaŗāks, bet arī pārāks par mani.

Mēs satikāmies, turējāmies kopā tikai nenovēršamas sagadīšanās pēc, jo kaimiņu ganības, kur valdīja Ješka, robežojās ar mūsu māju laukiem.

Ješka bija tas, kas reiz ne no šā, ne no tā iesāka runāt par Ziemsvētkiem un pateica, ka Ziemsvētku vecīša nemaz neesot. Ja tāds nākot, tad tas esot vai nu kāds par rūķi pārģērbies kaimiņu māju iemītnieks, vai pašu sētnieks, kā tas noticis viņu namā pilsētā. Un to Ješka apliecināja droši, jo iepriekšējos svētkos viņš bija it kā nejauši norāvis cepuri bārdainajam dāvanu nesējam, un zem tās visiem par lielu pārsteigumu un uzjautrinājumu spīdējis sētnieka kailais galvas vidus.

Kad es iebildu: − Vadzi, Ješka, es vēl nemaz neesmu rūķīti redzējis − , viņš lepni atteica: − Pie mums pilsētā Ziemsvētkos to ir ļoti daudz, − pašpārliecināti piebilzdams, − bet tie ir tikai lieli cilvēki, pārģērbušies par rūķīšiem. −

Pēc brīža, skandinādams plaukstās baltus, gludus akmentiņus, es sacīju: − Pie mūsu eglītes vienmēr ir noliktas dāvanas, un māte saka, ka tās atnesis Ziemsvētku vīriņš. −

− Ja tās atnesis rūķītis, tad tev viņu vajadzēja redzēt! − Ješka teica, pārsteigdams mani ar savu ātro spriešanas spēju. − Tāds rūķītis nav kā tīrs gaiss. Tas ir pārģērbies cilvēks, un to nevar neredzēt. Vislabāk ir, − Ješka pēc diezin kur mantotas pieredzes stāstīja, − ja pār ceļu, kur rūķītim jānāk, novelk stiepuli ceļgalu augstumā. Tad atliek tikai gaidīt, kamēr viņš nāk, sapinas, krīt − pa to laiku viņu spēj krietni aplūkot. −

Vairāk todien mēs par Ziemsvētkiem nerunājām. Bet vēlāk es jau apzinīgi izvairījos no katras sarunas par svētkiem, dāvanām, jo manī bija nobriedusi cieša apņemšanās par kaut ko pārliecināties, noskaidrot vienam pašam.

Atlika tikai gaidīt Ziemsvētkus.

Sagaidīju pirmo sniegu. Pār ūdeni pārvilkās ledus kārta, kļuva arvien biezāka un bālāka, bet virs dziļiem atvariem bija caurspīdīga kā stikls, atklādama kustīgus zāles stiebrus, retas zivis, ko varēju stundām neapnicis vērot.

Beidzot sagaidīju arī Ziemsvētkus un izdarīju, kā Ješka bija mācījis.

Tikko pēdējais darba solis lauku mājā svētvakarā bija veikts, kūts noslēgta, kaķis un suns ielavījušies virtuvē un nogūlušies pavarda uguns kvēles atspīdumā uz grīdas, ļaudis sapulcējušies istabās un neviens vairs ar pušplēstu vārdu nepieminēja āru, es nepamanīti izzagos priekšnamā, kur man glabājās krietni gara stiepule. Ar to es izgāju lievenī. Mani sagrāba āra aukstais gaiss kā dedzinoša šalts, aizsisdams elpu. Jau pēc brīža rokas bija tā nosalušas, ka pirksti sāpēja, un tikai ar mokām es piestiprināju stiepuli šķērsām pār lieveni, ļaudams tai karāties ceļgalu augstumā.

To padarījis, iespraucos atpakaļ istabā, nosēdos pie loga uz māju pagalmu un gaidīju.

Tas bija ļoti nejēdzīgi tagad: sēdēt, sajust sūrstošās rokas, aumaļainos sirds pukstienus, nodevīgu sārtumu vaigos un gaidīt. Brīžam šķita, ka nemaz nespēšu izturēt nejauši uz sevi vērstu skatienu, kas, likās, redz man cauri. Jau notika, ka gandrīz sāku raudāt, kad kāds no mājiniekiem niekkalbodamies bija iedomājies mani patincināt par dāvanu nesēju, ko gaidot; gribēju skriet laukā, atraisīt stiepuli. Taču visas sajūtas atdūrās pret vienu apņemšanos: kad Ziemsvētku vecītis būs pakritis, es viņu redzēšu un noskaidrošu, vai viņš ir tikai pārģērbies cilvēks vai īsts rūķis.

Nevarēja būt pagājis pārāk ilgs laiks, kad piepeši kā skanošs sudrabs lauku klusumā iešķindējās kamanu zvans, nākdams arvien tuvāk, līdz, kādam pajūgam pagalmā apstājoties, apklusa ar pāris dobjiem piesitieniem.

− Puikiņ, tavs krusttēvs atbraucis, − kāds teica krēslainajā istabā.

Visu pievakari es biju pilnīgi aizmirsis krusttēva apsolīto ciemu, bet, zvanam iešķindoties, es jau biju to atkal atcerējies. Nu viņš bija klāt, braucis cauri diviem pagastiem.

Krusttēvs brida pār pagalmu, nesdams lielu ābolu grozu, un es steidzos pa kaklu pa galvu viņam pretī: izskrēju priekšnamā, no tā lievenī. Stindzinošs āra gaiss iesitās sejā, bet jau nākamā mirklī kāds smeldzīgi it kā pārgrieza manas kājas. Visā augumā es kritu cieti samīdītajā sniegā, pār kuru bija pārkaisītas! sakapātas skujas. Es sajutu skuju asumu un vēso smaržu, pirms negantas sāpes pārņēma seju, nobrāztās rokas, kājas.

Tikai tagad, gulēdams visā augumā, es atcerējos stiepuli un ar šausmām jutu, ka manu kritienu bija pamanījis ir nācējs, ir gaidītāji priekšnama durvīs. Apdullis mēģināju rausties augšā. Matīju, ka kāds man blakus pie galvas nolika grozu ar āboliem, saudzīgi satvēra mani, un šis tvēriens − stiprs, draudzīgs − ziemas aukstuma pilno drēbju raupjais pieskāriens sūrstošajai sejai noreibināja mani. Es aizmirsu sasprindzinājumu, kritiena sāpes it kā mitējās, tikai lielas asaras ritēja pār vaigiem.

Krusttēvs pārcēla mani pāri stiepulei, kamēr tēvs, ceļos nometies, raisīja to vaļā, nebilzdams ne vārda.

Kad beidzot māte pavēra durvis uz lielo istabu, pie aizdegtās, svecītēs mirdzošās eglītes gulēja dāvanu saiņi. Ātri atcerējos, ka, lai arī kā izmeklējos, nebiju tos mājā redzējis.

Atžilbis, pārvarējis sūrstošās sāpes, es pielīdu pie otra, reti lietotā stikla lieveņa durvīm: patiesi, tur sniegā vīdēja iemītas kādas pēdas...

Toreiz es ,ticēju, bet tagad es to zinu, ka rūķīši nestaigā pa darba dienas durvīm. Pa tām staigājam mēs ar savām rūpēm, bēdām, palaidnībām, niķiem...