KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
RAMAVEI 50 GADU
1979. gada 1. martā Akadēmiskā organizācija Ramave atskatījās uz 50 gadu pastāvēšanu. Priekš pussimt gadiem, 1929. g. 1. martā, desmit Latvijas Universitātes studenti, sanākuši šī pulciņa locekļa Jāņa-Oskara Freimaņa dzīvoklī, Rīgā, parakstīja tās dibināšanas aktu. Par jaunās organizācijas pirmo saimnieku (priekšnieku) tika izraudzīts Jānis Bičolis, kas tagad, vēl aizvien možs un sabiedrisks, dzīvo Ņujorkā. Ramaves dibinātāju vidū bija arī viņa vēlākā dzīves biedre Livija Sproģe-Bičole un Kārlis Draviņš, kas tagad dzīvo Zviedrijā. Jauno studentu organizāciju Latvijas Universitātes vadība oficiāli apstiprināja tanī pat 1929. gadā.
Tagadējais nosaukums Akadēmiskā organizācija Ramave izraudzīts, darbojoties trimdas apstākļos. Neatkarīgajā Latvijā tās oficiālais vārds bija − Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu Ramave. Pats Ramaves vārds uzejams Latvju Dainās un nozīmē atbalsta, spēka smelšanās vietu; tam nav sakara ar seno prūšu svētvietas Romoves nosaukumu.
Ramaves dibinātājiem bija šķitis, ka būtu jārada latviešu filologu un filozofu organizācija ar tvirtāku satversmi nekā tā sauktās atklātās studentu biedrības. Tās bija ar vāju stabilitāti, stipri mainīgu biedru sastāvu un retām, gadījuma rakstura sanāksmēm, tā ka nekāda tuvāka un paliekoša draudzība viņu locekļu starpā nevarēja izveidoties. Pretstatā tam Ramave tika veidota kā cieši saliedēta organizācija ar regulārām locekļu sanāksmēm, savu mājas dzīvi, jaunu biedru uzņemšanu papriekš kandidātos un viņu ievadīšanu Ramaves saimē ar īpašu apmācību, tikai vēlāk uzņemot par pilntiesīgu biedru un pasniedzot ārējās pazīmes. Blakus kandidātiem un biedriem pastāvēja arī goda biedru un veterānu kategorija. Šinī ziņā valodnieku Ramavei par labu paraugu varēja noderēt divas citas akadēmiskas organizācijas − mežkopju Šalkone un teologu Betānija (vēlāk Auseklis). Tās bija jau ar savu pieredzi un bija izrādījušās par vitālām, stabilām un mērķtiecīgi vērtīgām organizācijām.
Nekādā savienībā ar abām tām tomēr nebūdama, Ramave pakāpeniski izveidoja pati savas īpatnējās tradicijas un nolikumus. Gadu plūdumā pierādījies, ka Ramaves dibinātāju cerības izveidot abu dzimumu organizāciju, kuŗas saimes locekļus draudzības saites vienotu arī pēc studiju beigšanas, pilnīgi piepildījušās − Ramave kļuvusi par mūža draudzības biedrību un nozīmīgu latviešu humānistu organizāciju. Tās ideologu un izveidotāju starpā īpaši jāatzīmē doc. Alvils Augstkalns (okupācijas pirmajā gadā izdarīja pašnāvību), Jānis Bičolis un Jānis-Oskars Freimanis.
Līdz 1940. gadam bija atstāti pie Latvijas Universitātes sagatavoties zinātniskam darbam deviņi Ramaves locekli. Organizācijas goda biedru starpā īpaši jāatzīmē profesori Jānis Endzelīns, Jānis Kauliņš, Ludis Bērziņš un Anna Ābele un doc. Kārlis Kārkliņš. Trimdas darbības laikā Ramaves saimei nākusi klāt jauna goda biedre − Edīte Hauzenberga-Šturma.
Ramave īpaša vērība tika pievērsta latviešu valodas, rakstniecības, folkloras, vēstures un aizvēstures problēmām. Ramaves locekļu valkājamās ārējās pazīmes ir cepure ar baltu augšdaļu un zaļu apmali, kuŗā ievīts zeltains latvisks saules zīmes raksts, un tādu pat krāsu krūšu lente un žetons.
Ļoti nozīmīgs Ramaves satversmē izrādījies nosacījums, ka tie biedri, kas studijas beiguši, pāriet veterānu kategorijā, paturēdami visas aktīvo biedru tiesības. Trimdas darbības apstākļos īpašas veterānu kategorijas nav.
Ramaves locekļu skaits līdz krievu okupācijai tuvojās simtam, bet tad jaunās varas iestādes organizāciju, tāpat kā citas studentu biedrības, slēdza. 1941. gadā daudzi Ramaves locekļi aizgāja moku ceļu, citi krita kaujās par Latvijas brīvību. Organizācijas darbība atkal atjaunojās trimdā, par ko vislielākā pateicība pienākas Mārtiņam Zīvertam, Nellijai un Herbertam Zālīšiem, Veltai Draviņai un Jānim Andrupam Eiropā un Magdalēnei Rozentālei (Redakc. piezīme: arī Kārlim Zvejniekam) Amerikā. Ramaves locekļi tagad dzīvo daudzās zemēs, viņu pulkam aizvien vairāk pieaugot. Prāvs skaits apvienots Ramaves Eiropas Kopā (REKA) − ar sēdekli Zviedrijā un pakopu Anglijā; Jaunajā pasaulē dzīvojošie ir locekļi Ramaves Amerikas Kopā (RAKA).
Katrai kopai ir sava vadība ar saimnieci (-ku) priekšgalā; tās tomēr cieši sadarbojas.
Ramaves saime var lepoties ar tādiem locekļiem kā ar Tautas balvas ieguvēju Mārtiņu Zīvertu, četrām Zinaīdas Lazdas balvas laureātēm − Astrīdi Ivasku, Baibu Bičoli, Ainu Zemdegu un Ainu Kraujieti − un arī ar sešiem Jāņa Jaunsudrabiņa balvas saņēmējiem − Ilzi Šķipsnu, Margaritu Kovalevsku, Benitu Veisbergu, Laimu Kalniņu, Jāni Gorsvānu un Arturu Baumani.
Ramaves locekļu starpā ir arī vēl citi literāti, literātūras apcerētāji un valodnieki, tā Velta Rūķe-Draviņa, Valda Dreimane, Margarita Ausala, Terēze Lazdiņa, Guna Ikona, Austra Balka, Rolfs Ekmanis, Pāvils Vasariņš, Leonīds Jirgensons, Gunta Rozentāle, Harieta Vīksna, Alfrēds Gāters, Jānis Andrups, Laimonis Zandbergs, Uģis Skrastiņš, Benjamiņš Jēgers u.v.c.
No ramaviešiem trimdā četri jau piepulcināti veļu saimei − Elvīra Leja, Dzintars Kiršteins, Ausma Jaunzeme un Aldona Leja-Smisa, tāpat kā mūžībā aizsaukts dažs no Latvijā palikušiem draugiem.
Ramavei ir arī savs apgāds, kas, cita starpā, jau Rīgā laida klajā Mārtiņa Zīverta Tīreļpurvu un Ākstu, Jāņa Misiņa pētījumu Jēkabs Zvaigznīte u.v.c., arī filoloģisku un citu rakstu krājumu Ceļi. Latvijā paspēja nākt klajā 1.-9. sēj., trimdā sērija turpināta (pašreiz sagatavošanā 17. sējums), tā raugot stimulēt latviešu valodas, rakstniecības un folkloras pētīšanu. Dažādos lingvistikas, poētikas, literātūras vēstures, folkloras, psīcholoģijas, filozofijas, bibliogrāfijas u.c. izdevumos savus darbus publicējusi gara rinda Ramaves locekļu, un ne viena vien no šīm publikācijām ir ar starptautisku nozīmi.
Ramaves goda biedres nel. prof. Annas Ābeles brāļa Dr. Pētera Ābeles ierosmē un viņam par to atsaucīgi gādājot, 1977. gadā nodibināts mirušās zinātnieces piemiņas fonds, no kā līdzekļiem katru gadu godalgos labāko darbu latviešu valodas pētniecībā. 1978. g. godalgas piespriestas Vairai Vīķei-Freibergai un Veltai Rūķei-Draviņai.
Ramave kā aktīva latviešu filologu un filozofu un akadēmiski izglītotu literātu organizācija par visu augstāk stādījusi radošu darbu humanitāro zinātņu un mākslas laukos, reizē raugot sekmēt tuvas draudzības izveidošanos locekļu starpā − sekojot savai devīzei „Draudzība, centieni, darbs!”
Kārlis Zvejnieks
1. Trideksnis jeb nēģeru jautājums
Novembŗa beigās pērngad Anglijā viesojās Stokholmas latviešu koklētāju ansamblis Trideksnis („patlaban Rietumeiropas labākā latviešu koklētāju vienība,” domā Andris Vītoliņš, Latvija, 25.11.78.)
Londonā koklētājām bijusi „liela piekrišana”, bet „par maz klausītāju”, Latvijas 6.1.79. numurā rakstīja A.F. Sarīkojums tur „cietis” arī tāpēc, ka „latvisko noskaņu traucēja dīvains noslēgums − rīkotāji nodzēsa zālē gaismu un nēģeru ritmā, pārlieku skaļi spēlēja mums pavisam svešu t.s. mūziku.”
Par šiem ritmiem pilnīgi tumšā (!) zālē Latvijas 27.1.79. numurā vienai no rīkotājiem, Jānai Grīnbergai, šāds paskaidrojums:
„... ar lielu pārsteigumu lasīju, ka vakara saviesīgo daļu esot ievadījusi ‘nēģeru ritmā... sveša t.s. mūzika’ − patiesībā tā bija mūsu pašu Raimonda Paula mūzika.”
To izlasījis, P.K. uzrakstījis šādu kommentāru (Latvija, 17.2.79):
„Trimdā atradīsies vairāk latviešu nekā dažs Londonā domā, kas zināmo Padomju Latvijas miljonāru negribēs saukt par ‘mūsu pašu Raimondu Paulu’, kā to dara Jāna Grīnberga. Liekas, ka nu mums pašiem uzradušies savi baltie nēģeri un − nēģerietes...” −
Mūsu pašu un mums pašiem − eji nu un ko saproti! Luijs Armstrongs bija nēģeris. Vai Raimonds Pauls būtu − (balts) nēģeris?
Analoģija patiesībā ir trāpīga, P.K. varbūt nemaz neapjauš, kādus patiesības vārdus pateicis. Ja padomās, tad jau sapratīs.
2. Amerikas atklāšana jeb lietišķības jautājums
„Žurnālā Jaunā Gaita un citos lojālos izdevumos par mūsu filmām bija objektīvas un lietišķas recenzijas,” izteicies Latvijas PSR Valsts kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks V. Albins , Dzimtenes Balss nr. 6, 1979.)
Jaunā Gaita? Kad tur tādas nav bijušas?
Apsveicam V. Albinu ar Amerikas atklāšanu.
Tas tā − no vienas puses. No otras: Vārdiņš lojāls nozīmē 1) tāds, kas turas likuma robežās, reizēm tikai ārēji, formāli; 2) tāds, kas izturas neitrāli (Svešvārdu vārdnīca, Rīgā: Liesma, 1969).
Lielāks tas velns uz sienas nav.
3. Diferencēšanās jeb kultūras revolūcijas jautājums.
„Emigrācijā izaugusi jauna rakstnieku paaudze, kuŗa tiecas pēc kontaktiem ar mums. (..) Ja notikusi uzskatu diferencēšanās svešatnes latviešu sabiedrībā, tad te sava loma bijusi arī turienes rakstniekiem,” tajā pašā DzB numurā izsakās rakstnieks, akadēmiķis utt. A. Grigulis. Un turpina. Esot „jāpaplašina viņu (t.i. trimdas rakstnieku; Red.), īpaši jauno dzejnieku, publicitāte Latvijā”.
No otras puses: Neapstrīdamā autoritāte emigrācijas u.c. jautājumos nelaiķis Andrejs Upīts mantojumā ir atstājis drošinājumu, ka emigrācija būšot un palikšot „bezsaules noriets”.
Revidēt autoritātes nozīmē kultūras revolūciju. Tādas ir nepieciešamas, māca priekšsēdis Mao; un A. Grigulis ir to aizlicis aiz auss. Somijā būdams par katru cenu bija gribējis nopirkt priekšsēža domugraudus, kaut vai somiski.
Citādi iznāk, ka runa ir par zvaigznītēm, jo pēc norieta ir tumšs. Jeb Grigulis domā, ka Latvijā būtu „ jāpaplašina” tumsa.
Mūsu diferencētā trimdas sabiedrība ir samērā vienisprātis, ka tumsas tur pietiek. Cita starpā − Grigulis metot ļoti gaŗu ēnu.
4. Prognoze jeb ikdienas statistikas jautājums.
Cipari nemelo, bet skaitļi melo − ja tiem liek. Arī svētdienas melo, ikdiena nemelo. Nodarboties ar prognozēm nav tikai statistiķu daļa, arī dzejnieki ir tālredzīgi. Aplēses materiāls − ikdiena.
Jānis Peters dzejolī „sadzīviska ikdiena” jau pērnā gada beigās spējis kommentēt 1979. g. janvārī notikušās tautas skaitīšanas rezultātus Latvijā (Literātūra un Māksla, nr 52, 1978.):
vai tu jau mīnusos vai plusos
vislabāk sajūtams ir autobusos
kāpj dziesmu svētki tā nav vīzija
plūst tava valoda dun eirovīzija
div patiesības mīnusos un plusos
dzied viena pasaulei murd otra autobusosKommentārus parasti nekommentē.
5. Bez virsraksta.
Laikraksta Laiks š.g. 10. februāŗa numurā bija ievietots svarīgs paziņojums:
„Lai varētu ievietot Latviešu enciklopēdijas izdodamā papildsējumā pilnīgas ziņas par visiem bēru fondiem, kas mūsu trimdas dzīvē ieņem ievērojamu vietu, ir izsūtīta ziņu lapa, kuŗa fondiem ir jāizpilda un jāatsūta atpakaļ. Gadījumā, ja kāds fonds nebūtu saņēmis šo ziņu lapu, tad lūdzu to tūlīt pieprasīt Jānim Gaigalam, 2824 N 84 St., Milwaukee, WI 53222.”
Vai tas tagad ir izdarīts?
GIR−
Kaut kad šā gadsimta sākumā Helsinkos, galīgi nodzēries un saņēmis spērienu pakaļā, mirst Ortšiks Kleins, cara armijā Krimas kaŗa laikā dienējis Rīgas žīdiņš.
Kamēr Kleins gaida uz liktenīgo spērienu piedzimst viņa dēls Orvars. Vismaz Ortšiks mirst pārliecībā, ka tas viņa dēls. īstenībā...
Par dēla Orvara „brīnišķīgajiem piedzīvojumiem” stāstīts romānā Orvar Kleinin kuolema, ko sarakstījis Somijas žīdu cilmes rakstnieks Daniels Kacs (Katz). Romāns − Orvara Kleina nāve − tagad dabūjams arī zviedru tulkojumā (Orvar Kleins död, Stockholm: Rabén & Sjögren, 1978).
Par Orvara Kleina „tēvu” Ortšiku autoram šāds pastāsts: Viņš dzimis Rīgā, kur iesākumā strādājis par nesēju ostā pie Daugavas. Krimas kaŗa laikā Ortšiks iesaukts armijā un bijis „kurzemnieka, vai pareizāk sakot latviešu kapteiņa Matīsa Barona apkalpotājs”, kas Ortšika Kleina vārdam− „uzdāvinājis” latvisko galotni ‘s’ jo tāds bijis „latviešu paradums”.
Dienēdams Rīga, Ortšiks apprecējis kādu „nabadzīgu žīdu skaistuli, kas dzimusi un uzaugusi Mitavā, Rīgas strādnieku rajonā...”
Daniela Kaca fantazija kā sacīt jāsaka, auļojusi bez grožiem. Ne nu Mitava (Mittau − Jelgava) kāds Rīgas strādnieku rajons nekā. Un diez vai Krimas kaŗa laikā latviešu cilmes krievu armijas oficieŗi tā latviskoja savus žīdu tautības pakļauto vārdus un uzvārdus, kā Kacs to stāsta. Ķēves dēls Kurbads konstatētu, ka Daniels iegājis nepareizā teikā.
GI
