A.G. Irbe
TŪKSTOŠGADU MIGLIENĀ DZEJA SAKNES IELAIDUSI
Latviešu dziesmu dienu laikā Gotlandē notiks arī dzejas brīži, ko veltīsim priekš 34 gadiem šeit patvērumu atradušajiem latviešu dzejniekiem un jaunajai ārzemju latviešu dzejai. Šis raksts bija domāts šo brīžu ieskaņai. Diemžēl tam svētku Vadonī, kā izrādījās, nepietika vietas.
*
Lētie vārdi tenteriski vien grūžas lappusē. Ierastie − tupu, rāpu nopakaļ.
Padomiņa meklēdams, šķirstu dainu sējumus.
Un palūk tikai − no aizgājušiem gadsimtiem saujā sena tautas dzejas četrrinde:
Šķībi kaza ragus nese
Vai uz sniegu vai uz lietu
Augši kaķis laizījās
No tālienes viesi nāksPaldies, seno dziesmu izdomātāj! Jo Gotlandē mēs tik tiešām būsim viesi, „ne mājas vietiņā”.
Pēc dzimtenes atstāšanas un nokļūšanas Zviedrijā 1945. gadā. No kreisās puses: dzejnieces Ingrīda Vīksna, Lija Kronberga un Anna Dagda; priekšā − literāts Jānis
Kārkliņš.
Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons.
Anna Dagda, Lija Kronberga, Arveds Švābe un Ingrīda Vīksna.*
Ir ierasts par robežstabu latviešu dzejotkāres likteņgaitās uzskatīt 1856. gadu, kad Juris Alunāns laida klajā savu Dziesmiņu pirmo daļu. Un robežstabs šis gads ir, par to nav jāstrīdas.
Tas ir arī iedzīts laikā, kad visur Eiropā modās tēva un mātes valodā rakstītas dzejas, arī daiļprozas, rakstniecība, jaunai vai atjaunotai dzīvošanai.
Īslandē 1830-tos un 1840-os gados Jounass Halgrimsons (Jonas Hallgrimson) aizstāja formā iestingušās tautasdziesmas (rimur) ar autora dzeju, kas jau bija viņa personības un personiskās dzejas izpratnes apzīmogota. 1850. gadā iznāca Jouna Torodsena (Jon Thoroddsen) romāns Zēns un meitene, pirmais romāns īslandiešu literātūrā. 1849. gadā Somijā uz papīra tika nedokumentēta Kalevala, bet ar Alekša Kivi Septiņiem brāļiem 1870. gadā sākās jaunā somu literātūra. Deviņus gadus vēlāk piebaldzēni Reinis un Matīss Kaudzītes izdeva Mērnieku laikus. Viss ir kā plaši izvērsta kustība, kuŗā latvieši nepalika iepakaļ. Šī kustība turpinās. Nesen no svešvalodas apkampieniem izrāvās nacionālā dzeja Fēru salās (Fřroyar). Skandinavijas ziemeļos pašbrīd mostas sāmu literātūra, Grēnlandē − grēnlandiešu.
Bet...
*
Ap to laiku, kad šo rindu rakstītājs vēl sēdēja uz skolas sola, bija viegli latviešu dzeju sadalīt pa diviem apcirkņiem, vienā sabeŗot mutvārdos saglabājušos, nu pierakstīto tautas dzeju, otrā − un it kā cildenākā − dzeju, ko rakstījuši dzejnieki, par kuŗiem mums ir biogrāfiskas liecības. Oriģināldzejas uzplaukuma skurbulī pirmā apcirkņa dzeja aizslīdēja tautasdziesmu vārdu kategorijā, īsteni neuzskatot to nemaz par dzeju. Ko bija sacīt tautas dzejai? Tikai šo:
Piekususi ceļu gāju
Sēstos ceļa maliņā
Ne nu vairs Dieviņš redz
Ne ar savi bāleliņiUn tomēr tā bija dzeja, kam netrūka ne izdomātāja ģenuīnās krāsu paletes, ne dzejas valodas formālo elementu gluži ekvilibristiska lietājuma:
Saules meita jūŗu brida
Matu galu neredzēja
Dieva dēli vainadziņu
Rokā vien vicinājaBet laiki mainas, mainās arī redzes viedokļi. Ja vēl priekš gadiem četrdesmit vienīgais patiesi visuvarenais archīvēšanas un publiskas informācijas līdzeklis bija iespiestais vārds, grāmatas, žurnāli, rakstiski dokumenti, tad mūsu dienās līdzekļu izvēle ir plaša − ar radio, televīziju, skaņu lentēm un kasetēm, videoaparātiem, mikrofilmām un mikrofišiem. Dzeja vairs nav piesieta pie iespiestā vārda. Vienlaicīgi tā atkal no jauna atradusi ceļu pie tiem, kuŗi viņu grib, ar melodijas palīdzību. Ko tas mums māca?
Es nedevu nevienami
Savu dziesmu sarežģīt
Kuŗu dziesmu nedziedāju
To satinu kamolā.Kamolā? Skaņu lentē? − Seno latviešu dzejaspriekam bija sava liela gudrība: simbiozējot ar melodiju radās dzejas vienreizēji noturīgā saglabāšanās iespēja un tās gludais ceļš no sacerētāja pie tā, kam to dzirdēt, saprast, atbalsot. Latviešu tautas dzejai dziedamā melodija bija kā „tautiņās izvedēja”, tā archīva plauktiņš.
Tam pašam mērķim, zemapzinīgi, ir kalpojusi arī tautas dzejas forma, ritmi, metrika, iedalījums pēdās un četrrindēs. Bez šīs konsekventi ieturētās formas, kuŗai modernās pieturas zīmes ir pilnīgi liekas, bet gan sadzejota vairāk simtu formas variantos, dainu dzeja − bez rakstu zīmēm − būtu bijusi zieds, kas uzplaukst un drīz vien novīst, aizmirstas. Forma un melodija ir palīdzējusi to saglabāt. Vismaz daļu tās − aiz zināmajām pusotra miljona četrrindēm tūkstošgadu miglienā atdusas daudzas citas, kas tomēr aizmirsās. Arī tajās būs barojušās mūsdienu latviešu dzejas, − mūsu dzejot gribas un mākas saknes. (Ir taču tāds − nezūdamības likums!) Latviešu dzejas vēsture nav tikai šie 123 gadi kopš Alunāna Dziesmiņām, latviešu dzejas vēsture iesniedzas aizlaikos, tur ir tās saknes un no turienes dzeja atkal atgriežas, ar citām nesajaucama:
Nejaucat sveši ļaudis
Pa manām savu dziesmu
Manas dziesmas gauži skan
Asarās darinātasTikai palasoties vien mūsu tautas dzeju, atklājas tās apbrīnojamā nosedzība, tās socioaistētiskā atbilstība ikvienai cilvēka dzīves un likteņa šķautnei un vīlītei.
Kādā jau jaunu laiku dziesmā ir vārdi „tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistas”. Tā it kā būtu − senatne. Tautas dzeja tik melīgi neruna, jo īstā senatne tikai nezaigoja un nelaistījās vien, tā arī mutuļoja un murdēja − cilvēcīgi, griezdama uz augšu gan dzidro, gan duļķaino un tumšo:
Ko ar tādu darīsim
Kas kuļ savu līgaviņu
Liksim dziesmu grāmatā
Lai sludina baznīcāUn vai tad nekūla? − Šī tautas dzejas nosedzība ir pilnīga un atklātībā nepārspējama. Tur, mūsu dainās, ir gan „saulīt balta, māmiņ jauka”, bet tur ir arī nejauka māmuliņa un milzums latviešu kauna dziesmu, bāreņu dziesmu:
Es dziedātu rītā agri
Kad galviņa nesāpētu
Kad nebūtu sveša māte
Ar ķipīti sasituseDzejas gleznas seno dziesmu izdomātāju dzejā spēj būt vizuļaini nebēdīgā krāšņumā trieptas, vai arī it kā melnbaltā grafikā dzidri un skopi izzīmētas, pilnas kautra gaišuma:
Svētu rītu ganos gāju
Miglu tinu kamolā
Kā ieraugu svešus ļaudis
Ar migliņu aplaidosBet turpat blakus, amplitūdai svārstoties, ieskanas divdomīgi draiska − viena no nerātnajām:
Slaucu govi slaucu vērsi
Slaucu pašu ganītāju
Ij tad vēl nedabūju
Salda piena vakarāSenais laiks, mūsu dienas. Dainu sējumus šķirstot, laiks sarūk, pāri gadsimtiem pie šāsdienas dziedātāja „svešajai zemītē” atnāk vārdi:
Nesader man dziesmīte
Ar šās zemes meitiņām
Atvediet manas malas
Man otaru dziedātājuUn kā nu kuŗo reizi dzied! Arī tam ir sava četrrinde:
Padziedāju kā mācēju
Kā bij maza ieraduse
Es nebiju lakstīgala
Locīt savu valodiņuLatviešu tautas dzeja, melodijā ietērpušies, ir bijusi, laiku laikiem cauri, tautas pretestības kustības noturīgākā stīga: Līdz tai ir ticis i kungs, i vagars, bet tālāk ne.
Atspiests pie pašas malas
tu atcērti pretī ar dzejuraksta zviedru dzejnieks Laršs Bekstrēms (Lars Backstrom) dzejolī „Dzeja ir brīvība”. Nedaudz parafrazējot, varam sacīt, ka latvietis ir spējis − visos laikos − atcirst pretī kā kungam, tā vagaram. Un tad vienalga, vai kungs un vagars svešu ļaužu vai paša mātes asiņu. Latviešu dzejā ir bijis un ir mūsu mūžīgais „es būšu pret” iekšdedzes spēks, kas izpaužas vai nu tieši, vai − un jo bieži − allegoriskā daudznozīmībā, bet ne nenozīmībā. Arī miglaini, it kā mīklā, tautas dzeja spējusi cirst:
Melna čūska purvā brida
Vara segli mugurā
Bīsties pati Joda māte
No saviem biedekļiemTur ieraugām ari apliecinājumu, spītpilno, ka „galotne ir brīva”, ka „tīra mana dvēsele slēpdamās”:
Mans brālītis man nopirka
Ar valodu vainadziņu
Kad es pati nerunāju
Runā manis vainadziņšKuŗiem acis, būs šo nerunātājas kluso spīti redzējuši: tūkstošgadu miglienā saknes ielaidusi, mūsu dzeja arī šodien runā to pašu, ko senāk, tā turpina nosedzības tradiciju, nevairīdamās, vai arī atstādama izprašanas rūpi tiem, kuŗiem dzeja atsedz veco patiesību, ka tautas noturība un kultūras noturība ir parallēles un ka dzeja ir robeža, uz kuŗas pārbauda un pārbaudās, kur ar dzeju caur personību runā tauta un no sava vienīgā mūža ar dzeju cilvēks uzrunā tautu.
Saknes ir un paliek. Izmēģinājušies ar balādēm, sonetiem un trioletiem, un visus atraduši sev noderīgus, atkal tomēr atgriežamies pie tautas dzejas, jo tur ir mūsu identitātes noturības pamats, mūsu visdziļāk slēptais es.
Bet tagad to darām, nesamierinoties ar jau daudzreiz dziedāto, ar no galvas jau zināmo.
Latviešu modernās dzejas formu bagātība un tematikas amplitūda ir vēl nenovērtēts neizpētīts lielums. Redzīgas acis tomēr ievēros, ka arī mūsdienu dzejā atkal šalc daža laba zaļa lapa, kuŗa sasūkusies seno sakņu sulas. Un būs arī jau ievērojušas, ka mūsdienu latviešu dzeja nav apstājusies cirst un atcirst un ka tai ir jauni vārdu sacerētāji kā dzimtajā, tā „svešajāi” zemītē − jauni, kuŗi vēl nav saskaitījuši divdesmit savus gadus zem saules. Kā šeit, tā tur.
Ir atgriezušies ari mīglienā ielaisto sakņu ritmi, iekļāvušies šāsdienas formas meklējumu žuburos, ieaudušies jauno paaudžu pasaules redzējumā, mūsu attieksmēs vienam pret otru. Tik plaša ir šī atgriešanās amplitūda − ģeogrāfiski, ka identitātes lapas šalkšanu saklausām kā Imanta Ziedoņa Latvijā rakstītā vārsmā −
Saulrietiņa dzīvībiņa
Noriet vēlu vakarā.
Māte teica promiedama:
Sargā dēls, puķu kausus!Gan es lūdzu, gan draudēju:
Tik daudz puķu noskumušu!
Ar nātrām stāvus cēlu
Bālas sila pulkstenītes.Velns tev, manu sūru dabu:
Nemācēju nosargāt.
Tīra, dzidra medus rasa
Pil atkal zemītē.tā ari, un tikpat tīri, daiļskanīgi, Ņudžerzijas latviešu meitenes, dzejnieces Ritas Rumpēteres „buŗamvārdos”:
Satinās tinās,
Savijās vijās,
Uzkāpa kokā,
Sapumpurojās.Atspiesti līdz malai, mēs atcērtam tautām un liktenim pretī ar savu pret, ar dzeju, mūsu tūkstošgadīgo pretestības stīgu.
