Tālivaldis Ķiķauka
GĀJIENS
Izgājuši laukos, viņi atskatījās, un viņu acīs atvizēja laivas no mākoņiem, un viņi skatījās, kā ap niedrēm apvijās dziesmas, cīruļaini tīksmas un tvirtas, kā tās apsviedās un tēmēja taisni virsū. Un tad vējš izpūta pēdas smiltīs, un ūdens vilnīši izkāpa lēzenajā krastā un samitrināja brūno krastu, to nokrāsojot veselu toņkārtu tumšāku, un viņi atkāpās tālāk, vēl aizvien skatīdamies taisni uz augšu, kur tagad iztaisnojās vesela rinda putnu ar taisniem un stipriem spārniem, kas uzsēdās uz vēja kā uz galda.
„Šodien ir jāuzsāk pirmais gājiens, un es ceru, ka tikko es uzsākšu, jūs visi man sekosit”, ierunājās viens, kas bija par galvu augstāks nekā pārējie, un viņa rūpju pilnā skatienā bija dzelžaina griba un negrozāma spīts.
„Atzīmējiet to savos kalendāros, ka šodien mēs uzsākam soļot, un galvenais - ka apstāties vairs nedrīkstēs. Jūs visi labi zināt , ka sodi šādos gadījumos ir lieli, un ja nav vainu mīkstinošu apstākļu, tad nošaušana ir dabiska un neizbēgama. Nekāda pārsūdzēšana nelīdzēs, un nav ko sapņot par Apvienotajām Nācijām vai Sarkano Krustu. Mūsu likumi ir spēkā tieši, un tiesu es varu izspriest viens pats ar saviem palīgiem. Ja kāds tiešām šajā brīdī vēl šaubās par mūsu gājienu, tad es ieteicu šim mīkstčaulim piesacīties taisni tagad, jo šī ir pēdējā iespēja bez soda pazust no mūsu ierindām. Protams, gļēvulības apzīmējums šādam indivīdam nāks līdz jau no pirmās sekundes.”
Vadonis pārlaida skatu savu trīssimt vīru ierindai, bet neviena galva nepacēlās, neviens neizsoļoja priekšā, un valdīja pilnīgs klusums.
Takas vijās gaŗām koku puduriem, un pavēnī zem biezajiem zariem acis žilbināja upes dzīvīgā, spīgainā, zilganas debesis atspoguļojošā virsma, kas izurba koku ēnu atspīdumus ar sidrabainām lodēm un tām apkārt apbārstīja zelta putas. Pie skarām piespiedušās, lokanos kātus apķērušas, rasas piles līgani šūpojās un zvīrojās un lēnām lejup slīdot, tās sev līdz paņēma aizķērušos ziedu putekšņus. Nedaudzus centimetrus tālāk takas mīkstajā, leknajā gultnē iespiedās visnotaļ dziļas un robotas pēdu ieplakas, kas, soļojot vienmērīgā ritmā, gūlās cita citai virsū, iepriekšējās nojaukdamas, beigās radot juceklīgu iespiedumu režģi, kurā izcēlās šķelto nagu dziļās grebes.
No tālienes skatoties, pāri augstajai zālei, turpat vai pusotra metra gaŗumā, varēja redzēt labi noaugušu, muskuļainu vīru ierindu, kas zosveidīgi ierindā cits aiz cita vienmērīgi slija austrumu virzienā un, neatskatoties ne pa labi ne pa kreisi, ar disciplinētu un gludu soli devās uz priekšu.
No tuvienes skatoties, cauri lekni stiegrainajai zālei, kas ar saviem bambusveidīgajiem posmiem bija sablīzusi zaļoksnēji stiegraina, varēja redzēt zirgu kājas, kas raiti cilājās un uz priekšu trauca brūngani spīdīgos ķermeņus, astēm aši vicinoties soļu ritmā. Izejot klajumā, skatītājam kļuva skaidrs, ka trīssimt vīru un trīssimt zirgu garā ierinda patiesībā nebija nekas vairāk kā kentauru bars. Te mūsu laikā, it kā izkāpis no kādas sengrieķu teikas, pastaigājās šis vērā ņemamais kentauru bars sava vadoņa vadībā. Te vadonis apstājās, pamāja saviem vīriem-kentauriem un teica: „Es paredzu, ka drīzumā jums un man būs pirmā sastapšanās ar tuvējā ciema iedzīvotājiem. Es nekādā gadījumā nevēlētos, ka jūs mestos uz sievietēm, jo savu vīrišķību pierādīt jūs varēsit citur. Tāpat es negribētu, ka jūs spertu un nomīdītu sirmgalvjus un nespēcīgos. Vispār es jums iesaku no ciema iedzīvotājiem turēties tālāk un neaizmirstiet, ka viņi zirga gaļu ēd bez liekas domāšanas, kamēr viņu morālie likumi parasti neatļauj baudīt cilvēku gaļu. Tā kā jūs esat tā apmēram ap vidu, nevienam nevar būt skaidrs, kā iedzīvotāji pret jums izturēsies. Tāpat atcerieties, ka, dzīvodami masveida kultūrā, masveidīgi ģērbdamies un masveidīgi domādami, šie iedzīvotāji nezinās, ko lai ar jums iesāk. Un taisni te būs tas pārsteiguma moments. Vai kādam te vēl būtu kādi jautājumi?”
Vīri-kentauri pievienodamies klusēja un pamāja galvām, citi mierīgi kustināja astes. Viņi bija gatavi, un pārgājiens varēja turpināties. Viņu vadonis, kas nemaz nebija kentaurs, bet varenu apmēru homo sapiens, turpināja soļot pa priekšu, ar varenu nūju soļus mērīdams. Ir jāvar, viņš domāja, un te slēpsies viņu varenība, kas reizē būs arī varonība. Viņi to izdarīs, jo galvenais, ka viņi ienāks bez mazākā brīdinājuma vai vēl labāk, - viņi ieaulekšos ciematā, saceldami biezu putekļu mākoni, kas pats par sevi aizsegs skatu un momentā paralizēs ikkatru pretestības iespēju. Ar saviem asajiem pakaviem viņi iedrāzīsies veikalu logos, izdemolēs auto servisus un nevis ar kliedzieniem, bet ar savām zirdziskajām rīklēm viņi līdz nāvei nobaidīs iedzīvotājus. Daļa uzreiz mirs ar sirds trieku no milzīgām bailēm, un pārējie metīsies bēgt, bet taisni to mūsu kentauri gaidīs. Tad viņi, barā aulekšojot, notrieks pie zemes un sašķaidīs bēdzēju baru. Un tūlīt pēc tam apvērsums varēs sākties, un viņi pārņems varu.
Trešās dienas pievakarē viņi bija jau pienākuši ciematam pavisam tuvu, un vadonis, pēc saules leņķa laiku un virzienu noteicis, deva signālu desmit minūšu atpūtai. Dzidra vasaras dūmaka tveicējās uz koku galotnēm, un mēļas pievakares ēnas iezīmējās gaŗas pāri zālei, no koku stumbriem nākdamas. Novēlojušās bites atgriezās savos mājokļos, un šur tur jau izlīda pa kādam odam. Upes lēnajā plūdumā zem atmatu pāri augošajām velēnām manīja pa kādam vēzim, kamēr dziļāk atvaros tumšas ēnas lika manīt asaru lēnīgu cilāšanos, un vakara mierīgumā ūdens stiebri bija sastinguši, it kā ļaudami kentauru baram paiet garām bez mazākās pretestības.
Tuvojoties ciematam, viņu gājiena soļi pieauga, un tie pārvērtās rikšošanā, tad aulekšošanā, un zem viņu pakavu klabieniem augšup uzcirtās putekļu grīstes kā raķešu astes. Vadonis, uzlēcis liela kentaura mugurā, joņoja pa priekšu, šad un tad atpakaļ atskatīdamies. Disciplīna bija priekšzīmīga, un kentauri skrēja rindās pa desmit, drāžoties pilnā ātrumā pāri laukiem, pāri pļavām, pāri grāvjiem, cauri mežmalu koku puduriem, un tad viņi visi, ātrumu nesamazinājuši, iedrāzās pilsētiņā.
Ļaudis izbrīnā stāvēja uz vietas, daži metās ceļos un lūdza žēlastību, daudzi metās bēgt un pazuda namos, veikalos, kamēr daudzi mēģināja sasniegt savus automobiļus, bet kentauri strādāja bez apstājas, zemē nosizdami ikkatru bez izšķirības, un automobiļiem viņi veikli ar pakaļkājām izdauzīja priekšējos logus un tad ar akmeņiem apstrādāja braucējus.
Cilvēki, pilsētiņas iedzīvotāji, bija pilnīgā pārsteigumā, un pat nedaudzie policisti, kas ar savām pistolēm atklāja uguni un Vienu otru kentauru nogalināja, tika bez kavēšanās samīdīti un sašķaidīti uz ielas bruģa.
Laba daļa iedzīvotāju, mājās paglābušies, aizbultēja durvis, un daļa ar nedaudzām mantām rokās metās bēgt pa sānu ieliņām.
Taču vadonis rīkojās ātri un tūdaļ ielauzās policijas ēkā, ātri pēc īsas cīņas un apšaudes pārņēma vadību savā rokā. Viņš momentā izdeva pavēli visiem padoties un caur logu izkarināt baltus karogus. Pēc pusstundas vadonis ar divdesmit kentauriem ielauzās radiostacijā, kur daži ierēdņi izrādīja mazu pretestību.
Tad viņš tūdaļ devās uz radiostudiju un pārraidīja savu pirmo ziņojumu:
„Jūs, šīs pilsētas iedzīvotāji, tagad esat mūsu varā. Tiem, kas paklausīgi izpildīs mūsu pavēles, nekādu sodu nebūs, bet tos, kas pretosies, mēs nokausim. Mūsu uzvara šodien ir sākums, jauns posms mūsu un jūsu vēsturē. Mūsu intereses nav tirdznieciska labklājība, bet gan bioloģiska nepieciešamība. Mēs esam pārliecināti, ka, mūsu un jūsu rasēm kopā sajaucoties, radīsies jauna, labāka cilts, un es pašlaik nemaz nezīlēšu, vai mūsu jaundzimušajiem būs divas vai četras kājas. Bet es jums apsolu, ka mēs būsim strādīgi, apkopsim laukus, arsim zemi, arklos iejūgusies, un audzināsim mūsu jaunās cilts locekļus. Es uzaicinu visas ciema sievietes nākt talkā mūsu kentauriem un tā pakalpot mūsu jaunās, nupat dibinātās valsts augstākajiem mērķiem.”
Bija pienācis vakars, un saule nolaidās aiz koku galiem, sārti nokrāsojot visu debespusi. Dziļas un tumšas sabiezēja ēnas, un logos pazibēja pa vienai otrai uguntiņai, kamēr lielākā daļa iedzīvotāju devās pie miera klusu, baidīdamies sacelt mazāko troksnīti. Tā lielās izbailēs un pilnīgā neziņā viņi palika savās mājās, šad un tad paraudzīdamies uz ielu, kur uz stūriem dežūrēja kentauri. Kaut kā bija jānomierinās un jāgaida uz jaunu rītu, jo viss vakars likās kā viens vienīgs murgs. Bija noticis kaut kas tāds, ko neviens pat sapnī nebija varējis iedomāties. Bija sācies kentauru laiks.