− Tu esi garīgs cilvēks, −

              frāze

  kā barokā izgriezts scepteris,

  kā pāvesta spieķis

  tika man ielikts plaukstā.

  Bet miesa?

  Kā ar manu miesu

  visgribīgi − grēcīgi − mirstīgo,

  kas ap kauliem apšūta

  greznoties prasās

  svētku mānīgā laikā?

  Vai nav tā daļa no

  V i ņ a  gleznas reprodukcijas?

− Te ir tā vira,

  neesmu es tikai garīgs gliemezis!

  Sasarcis izlēju galdā mieles,

  kuŗās peldēja

  maz meklētu vārdu rozīnes,

  pa kādai ļaunuma cīpslai

  un tad, jēra gurna puse,

  ar kāju spērienam atvilktu...

− Gars bez miesas ir kā cilvēks bez zemes −...

  Biju iecirtis pliķi

  kādā lišķīgā vaigā.

  Bet es jau viņu pazinu −

  draugu ar vāji iešūtu pogcaurumu:

  viņš kabatā nēsāja zemi −

  mīlēja dzimteni.

  Zem naģenes miežus audzēja.

  Rokās turēja sirpi,

  (nāvīgām sievām neuzticējās)

  pļaujas laiks neesot tālu.

  Izbeidzām naida krustvārdu tīklu

  ar mīklu − balts baltu mazgā,

  un uzšļācām naida melnajai sienai

  kaļķi un vājpienu.

  (Tā krāsa, ar ko mūspusē krāsoja šķūņus.)

  Tik maz vairs esam zem saules sarkanās...

  Tagad −

  skrienam dienā septiņus kilometrus,

  (tas tā, kā no mājas līdz pienotavai),

  lai tauta nekļūtu resna,

  neaptaukotos.

  Runājam par dainu iespaidu

  uz tautas transmisiju,

  un grāvmalās

  zied pelašķi, asins zāle,

  deviņvīru spēks.

  Miesīgs un garīgs cilvēks.

Noķēru mušu

Metropolitēna muzeja ziemeļu zālē

uz Budas lielā īkšķa.

− Brīnumi dzīvē nav derīgi

Dod savu gudrību, muša,

mūsējo vilki aizvilkuši,

pakaišos ierakuši!

Laikam neesmu viens.

Kāds dzirdējis.

Nāk uz manu pusi.

Tumšas kā rija

divas ēnas sakrīt un mijas.

Diendusas vējš.

Elpa karsta.

Piedarba rijstūrī zirgs izjūdzies

mīdās.

Stunda gaŗa neciešama,

ar pacietību neizmērāma.

Sāku lāpīt izmisuma irstošo caurumu.

Izzūd marmora grīda,

tukšumā ielīst,

aizburbuļo.

Smīns smiltīs ievelkas ar zaļu mušu uz lūpas:

Būdas izstieptā rokā −

atdod.
 

Zemes man vairs nav.

Debesīs caurumi ieplīsuši.

Katrā sēž kāds mošķis,

kāda ķibele,

kā ķipis vāroša ūdens.

Ka negāžas,

ka neapbrucina −

es basām kājām

izmucis.

Citi viņām −

oktāvijām ar apdrupušām krūtīm

un sūnu klēpjos,

medejām ar atņemtiem bērniem,

laimdotām ar Lāčplēsi nonāvētu

paiet gaŗām,

man − jāapstājas...

Zemei debesu vietā

ledus kalns pretim aug.

Debesskrāpju pirkstos

mānīga indiāņu vasara iekārusies.

Mīlnieku plaukstās

vīst vasaras mīlestības

pieneņu kāti.

Nāvē nosarkusi

vasarai atrauta

lapa ielā vēju tvarsta.

Kauns no visa.

Vai vasara arī

ir meli?

Sirds vibrācijas ložu šautras

ierakstītas:

ta, ta, ta...

kāda mani meklējot

citam akli dzīvību izbeidza.

Dzīvoju tālāk namos un ielās

svešās kā cittautu pasakas.

Cerības, kam ceriņu krāsa,

sastādu rindā

kā porcelāna lellītes

sīku otiņu izrotātas.

Un tad − esmu virves dejotājs;

ielecis gaismas kūlī

dejoju fauna pēcpusdienu.

          Tie,

          kas zāģē malku,

          skatās skaidām bārdās:

          Viņš var, re viņš vēl var...

Sen jau zinu, ka kritu.

Turos pie krāsaina lietussarga.

Lai priesteŗi atvadās no mīļajiem aizgājējiem,

Lai viņi slapina zārkus ar svētu ūdeni,

Lai pūš vīrāku sastingušās sejās −

          Šīs sejas

          Veļu vēji glāstīs ar aizraujošāku dziesmu.

Ir laiks atvadīties no priesteŗiem un kapračiem,

Šiem zārciniekiem, palaist savvaļā

Līksmo miroņu pulkus ar Jēzu Kristu priekšgalā,

          Visu dzīvo priekšgalā.

Ir laiks atjaunot ticību miroņiem.

Mums jāpieņem, ka viņi ir zaldāti, kuŗu uzmanība

Ir vērsta absolūti uz augšu. Viņi ir sastinguši

Tikai no uzmanības

Kad beidzot

                 miroņi būs izkrāsoti

          kā dzīvi un priecīgi

Kad beidzot

                 miroņi varēs runāt

          atdarinot dzīvajo pļāpas

Tad beidzot iestāsies

          Ideāla progresīva demokratija

Mūsu miroņi tad būs dzīva liecība

          Ka viņu nav

          Ka ir

          Tikai nāve kā tāda

Visaptveroša ikdienišķa atkārtojama

          Dzīva

Viņš staigāja pa ūdeņiem,

          Un ūdeņi viņu neaprija,

                   Jo viņš pats bija

                          Ūdensrijējs.

Viņā

Bija vairāk ūdens nekā visos okeānos,

īsts plašums, izstiepies izplatījumā,

Elle pārplūdināta

Līdz debesīm.

Pa šiem ūdeņiem,

Viens ar šiem ūdeņiem,

Suverēns un maigs, brīnumdaris

Hippopotamus Artiodactyla iegāja

Apskaidrotībā

PĒC

AUGŠĀMCELŠANĀS

Viņš bija neparasts cilvēks − no sākta gala otrāds:

          Kur mums miesa sedz kaulu būvi −

          Viņam kauli ieslēdza miesu.

Un ļaudis varēja patiesīgi teikt: „Viņš tāds stūrains un ciets tikai uz ārieni,

Ekstrēmi kautrīgs.”

Bet neviens nezināja, ka šie kauli ir augšāmcēlušies.

No kurienes esmu izkūņojies − šitāds un ne citāds?

                 Varbūt no zivs zvīņām?

                 Bet zivis jau sen iemācījās lidot,

                 Un man − man nav pat īstu draudošu spalvu.

                 Spalvotā, zaļoksnējā pasaulē

                 Es esmu kauna traips.

          Varbūt mana vieta

          Ir uz kāda plika Marsa,

          Kur tikai kaulaini torsi rotaļājas

          Neatvelkot elpu vai

                 Kādā dimensijā, kur var beidzot asimilēties.

Ir jāpanāk anonimitāte −

Ne miesās, bet kaulos tērptām, sausām un smaržīgām dvēselēm
Pieder Debesu Valstība

Šis miesas grausts nav radīts gaismai vai

Pārtapšanai eņģeļu veidos. Vislabāk

Miesai patīk izkust un izplūst;

          Kā siltam, lipīgam receklim,

          Gravitējot pret tumsu, pievienoties

          Neatpestīto ķēmu procesijai. Vislabāk

Būtu ēst gaismu kā tiem svētajiem Himalajos,

Galotņu retināto gaisu, kauliem rotaļājoties

Nolemtā, negrozāmā rituālā, lidojot

No spīdekļa uz spīdekli, bez spārniem, vislabāk

Bez spārniem. Šai gaismā

          Pēkšņi ienāca Tas Krustā Sistais,

          Sists un nenosists, jo bija taisīts

          No viskrāšņākā kaula (varbūt

          No ziloņkaula)

Rietumu reliģijas asiņainā vēsturē

AR TAURIŅIEM

NEVAR JOKOTIES

JEB

Izkūņojies no tārpa, viņš nekad

          Nelido tālu no zemes.

          Viņa Debisi spārnos

          Tārps neskauž debesis.

Nabokovs, kas ķēra tauriņus,

          Tagad ellē

          Lolo Lolitu

          Nenoķeŗamo.

Ar tauriņiem nevar jokoties,

Kad Nabokovs nonāca ellē,

Visu velnu tēvs Lucifers teica:

„In illo tempore, nicībā pret zemes drazu,

Es pārkāpu Dieva ukazu

Nelidot par augstu.

Tāpat kā tu, tauriņu dēļ atstāji Maskaviju,

Es novēršos no Viņa vaiga, lai izveidotu

Respektablu zvaigžņu kollekciju.

          Neizdevās, Vladimir Georgovič !

          Ar zvaigznēm, tāpat kā ar tauriņiem,

          Nevar jokoties.

Kā redzi, esmu iecelts par tārpu

Galveno pavāru.

Bet par tiem tauriņiem,

                 Par tiem tauriņiem, kam tu neļāvi

                        Dabīgā kārtā mirt, tev būs mirt

                                  Pa otram lāgam, Vladimir!

TAS BIJA GANDRĪZ

MAZAS PLAUKSTAS

LIELUMĀ

Es nemanīju viņu pienākam

nopietnu un apņēmīgu.

„Mister, paskatieties.”

Uzmanīgi viņa nolika

uz galda baltu kartona kurpju

kastīti, simmetriski caurdurtu

gar sāniem un uz vāka.

Tas bija gandrīz mazas plaukstas lielumā

pieplacis un nekustīgs, kā kritusi brūna lapa.

Nolaistiem spārniem, tas ļāvās manam pētīgam skatam

jau līdzīgs svešādam kollekcionāra objektam.

Strups kanēļkrāsas ķermenis balti stīpots,

kā atdzisis motors iesliets cieši

starp tumšiem buru vēdekļiem.

Pakrēslas būtne, ēnainais laivinieks.

Brūnganā putekšņu klājā

balts zibens šķiļas, uz baltu,

uz rudu, uz sarkanu,

Tam piestāv klusa drāma.

Summia cecropia Linnaeus. Parasti to sauc

par Cecropia naktstauriņu, es teicu.

Ne sevišķi rets, tas kāpura stadijā

barojas kārklos vai kļavās un

vēlāk veido īstā zīda kūniņas.

Vairāk grāmatā neko daudz nesaka.

Redzi, spārns tam jau iedrupis.

Tauriņus nevar tā turēt.

Sakniebtām lūpiņām, viņa neatbild.

Mēs vērojam pusdzīvo nakts lidoni.

Varbūt pārliecinādamās, viņa tam mazliet piedūrās.

Slaidās taustekļu spalviņas sakustējās.

Viss ķermenis notrīsēja,

it kā varbūt, varbūt tas paceltos, ar lēnām

spārnu vēdām, lai iekustu nakts miglā.

Man atlikušas vēl dažas gudrības.

Lūk, te neko nesaka par gājceļu uz dienvidiem.

Ir tad tas sen jau novēlojies.

Ir gandrīz ziema, naktīs sals.

Diplomātiski mazdūšīgi, es beidzu.

Neskatīdamās uz mani

viņa rūpīgi kastītei uzliek vāku.

Es arī klusēju.

kazu sieru un sīpolu

mums atvadām deva

iebrauktuvē

un rūgtu melnu kafiju

robežsargi saklupa ēnveidīgi

dzejoļu rindās, kamēr Nauma klosterī

sarūsējusi zvana mēle sauca uz mesu

tūristus, mēs paņēmām durvis un

akmens grēdas piemiņai, tālāk

nejautājām, mēs paņēmām sievas,

kas vakaros skalo veļu Ohridas ezerā,

un zvejnieku tīklus, kuŗus naktī

izliek ezera vidū, un kas dienā klusē

un kalst krastā. mēs paņēmām

visu pilsētu kalnu piekājē

un skatu pāri ezeram, jo lūk

„tur, pāri ezeram, ir Albānija.”

mēs paņēmām visu, ko mums deva.

mēs atstājām visu.

mans galds un mana gulta,

mans zīmulis un krēsls,

mana siena,

kur iesistā nagla jāizvelk

                 izvācoties.

mans papīrs, mani burti,

mani burti uz mana papīra,

manas durvis un pagaidu sienas

pieejamas

              pieņemamā diennakts laikā.

mana caurstaigājamā istaba,

mana nagla sienā dzīta,

mans krēsls un mans galds,

mani burti uz mana papīra,

mani burti.

aiz ārprāta slēpjas balti meži

caurspīdīgām lapām un stumbriem;

nekur vairs slēpties,

tikai smiekli

pa gludiem gaiteņiem,

nekas netiek dāvāts.

visas sienas brūk,

visa pasaule brūk šinīs sienās,

nekur citur ir kaŗš, tikai tevī,

nekur citur ir ārprāts, tikai te,

neviens cits nav slepkava, tikai tu,

kas gaida izdevību

apskāvienā, darbā pie lentes,

pie rakstāmgalda.

aiz baltiem mežiem slēpies tu −

sadegusi zeme, melna aiz kauna;

tava nogludinātā sirdsapziņa klusē,

tikai zaudējot mēs esam brāļi.

XXXXXXX

kad vējš gulstas smagi koku zaros

un no ielejas paretam

                 atskan govju zvani

kad klusums guļ durvīs

                 un logos un zem

                 paklāja

es nosmoku vējā

Tik tiešām ticiet, tīkas man

Pa laikam nodurt laiku

Ar zaļā samtā apmērcētu dunci

Un sarkanzili lillā neonspuldzes gaismā

Kviekt kilivilivillā,

Un bakstīt bezjēdzībai bārdā

Ar saīguma salā sasaldētu lāsteku.

Bet brīnums, nepaiet ne brīža sprīdis,

Nāk atkal laiks

Spirgts, atlabis un žirgts,

Un gausi, rāmi, rātni grabot

Atkal kratās tālāk

Pa mūsu bēdu lejas takām

Manas sadilušās miesas stalažas.

Sveiks, likteni!

Cik tavi rati rāmi ripo,

Cik līdzena dunēšana,

Cik gudra saskaņa,

Kāds necilvēcīgs saprāts,

Kāda brīnišķīga taisnība,

Kāda izstrādāta nežēlība,

Kāds varens tvēriens,

Kāda humora izjūta.

Un mana mute smaida.

Kostu, ja spētu izbēgt sprostu,

Kliegtu, ja kliedziens tevi sniegtu,

Sejā tev smietu, peltu dzejā,

Dzeltu, ja nebūtu tas velti.

Tagad mācos rūgti smaidīt

Un ar bērnišķīgu spīti

Apvaldīti, glīti, gludi

Kliboju tik rātni tālāk,

Aizvien tālāk, tikai tālāk.

Slinkums, esi sveicināts.

Es mīlu tevi.

Esmu izčākstējis

Un tomēr savā veidā laimīgs.

Kaut kā nekā

Tik ērti tā

Nedarīt nekā

Un sūdzēties par dzīves nejēdzību.

Tik viegliņām,

Tik pamazītiņām,

Tik nepiespiesties,

Tik nekur nepiesieties,

Tik pa straumi,

Tik pa virsu.

Gan jau visi galā notiksim,

Jo viss ir likten's,

Viss iepriekš noteikts.

Viss viens un tas pats.

Ak nepiepūlies,

Ak pasmaidi jel, draugs.

Tā kā vakars.

Tā kā rīts.

Nami tik rāmi, neizkustināmi.

Debesis tik debešķīgas

Savā atturīgā bālumā.

Ak Kungs, cik ēkām eklatantas ēnas.

Tā kā vēsāks.

Nē, tas būs vakars.

Niķīgi mākonīši

Berzējas gar stiepļu stīgojumu.

Gaiss tik gaisīgs.

Ir viņai izteiksmīga mute.

To nevarētu noliegt.

Bet vai nav vienalga.

Tā kā zilganums pazib mākoņu malās,

Tā kā taisās tumst.

Zeme tik pazemīga.

Debesis kā svins

Tik svinīga.

Jā, smaidīt viņa prot,

Mazliet tā kā augstprātīgi,

Bet spalgi kā spuldze spodra.

Mazliet tā kā klusāks tapis

Svaidītajās ielās.

Septiņkrāsu burti burvīgi

Izbuŗas no fasādēm

Un atkal nobirst.

Cilvēki tik cilvēcīgi.

Daži kā saīguši buži,

Citi kā gruži ļaujas straumei;

Citi cenšas cilpot cēlā solī,

Citi bolī acis skatulogu priekšā

Un drūzmējas ap televīziju.

Tā kā gurdenums.

Ak šīs vīzijas!

Tā kā vēji ceļas.

Saldumu un saldējumu papīreļi

Valstās domīgi un čaukst.

Kāda avīžlapa

Ap ielas signālstabu glaudās.

Glaudīt. Sārta doma švirkstēdama

No dziņu tumsas izburas un atkal nobirst.

Nakts nāk.

Tās maigais vaigs tik baigi svaigs.

Palmām paijāts pakalns.

Sauss skatījums uz pilsētu.

Tā kā dzestrāks.

Dzirkst lielais ugunsdārzs pie kājām.

Kāds ķēnišķīgs asums.

Mirklis šķiet tik mirdzošs.

Ak, lai taču viņa liek mani mierā!

Vien putekļu sanešana

Tur − katakombu velvēs −

− Svēto pīšļu mājokļos.

Pār miglas vāliem

No zemes ņemts,

Par zemi atkal jāpaliek.

Nē,

Ne jau −

Tie gaveņotāju murgi!

− Tu sēdēsi pie labās rokas

Un zelta kronis

Būs tev galvā...

Skanīga uzkrīt ziema.

Nāk pavasaris.

Ligatūra jāatdod zemei.

Ai, saule,

Tu − zelta kronis −

Ka gars varētu lidināties

Pāri ūdeņiem.

− Ai,

Kā nu atkal esmu

Iemaldījies

Kobalta aklumā.

Bij vakars nodevīgs,

Priedēm kad skujas krīt.

Un nezinu vairs dienas,

Ne ar rīta.

Pār mēnesaplokiem

Koks

Ķēmu pirkstus met,

Kur slēpies biezoknī

Vilks

Laiza nāves rētu.

− Mīļā,

Raganīgi trakākā !

Acīs,

Tavās skaista zvēra acīs

Nebūs,

Šķiet, nekad vairs nebūs

Rīta man.

Jautājumi moka

kā izsalcis suns

durvis skrāpē.

Vai iet tur,

kur cilvēki

saspiesti

sildās saulē?

Vai iet,

kur prātu zaudē?

Kaut kā bārda

asāka jūtas

nekā vakardien,

mati cietāki

un rokas sausākas.

Rītā saule ĪSTI spīdēšot.

Vai tagad dzert?

Vai tagad trakot?

1977

es tevi saucu −

saucu.

sapnī

es redzēju sevi

klūpot lejā pa marmora kāpēm.

es pāršķēlu galvu

uz porcelāna vāzes ,

tev pie kājām

man izlija jūtas.

mālu jūtas

un piesmērēja tavu balto grīdu.

tu sadusmojies!

uzlēji ūdeni

un izskaloji mani ārā

starp dubļiem

es pazudu.

nu es tevi saucu −

saucu,

lai pateiktu,

ka nu es esmu akmens.

ko tu tagad darīsi?

kā tu mani tagad iznīcināsi?

zaļas atmiņas

kā zaļas asinis nopil uz galda.

tajās gribētu ievilkt

          ar nagu vīli tavu vārdu

un tad,

ar to pašu aso instrumentu

              sabakstīt,

              noskrāpēt,

un uzlikt sakropļotu

uz radiatora

starp manām zeķēm,

lai tas tur kūp,

                      un pil,

un plakšķ uz grīdas.

tad domājot

ka esmu tevi iznīcinājusi,

nākošā rītā

staigāšu ar siltām zeķēm

uz izlietni

          zobus birstēt,

un tavs vārds man pielips

          pie kāju pēdām,

un atkal to nēsāšu līdz

                   visu dienu.

redzi −

es tiešām mēģinu tevi aizmirst,

bet redzi −

man neizdodas.

man vienkārši neizdodas.

DĀMAI,

KURA MAN

TIEŠĀM NEPATIKA

es esmu ugunsbērns!

tu ievēro to, dāma, puķainā kleitā,

kad tāpat īgni tevī lūkojos!

varbūt tevi tiešām gribēja

          trīsdesmit seši vīri precēt −

nebrīnos,

jo nešaubos,

ka trīsdesmit sešas sievas

          gribēja tevi sist.

bet viena te sēž,

kas grib tevi saprast,

saprast tik labi,

ka tā grib,

          lai tu vienreiz jūti,

jūti, ka kāds tev lej

          zaļu krāsu matos,

bet kad pašai

          tā kā pieķēdētai,

          sienā ir jāskatās

un jāklausās, kā siena smejas

un priekā svārstīdamās

          satricina griestus,

līdz griesti krīt.

un tad,

lai tev ir jāskatās,

kā trīsdesmit sešas sievas

          kļūst par ķieģeļiem

un ielec to kaudzē

un vienas acis smīn

          kā akmens ūdenskritumā

un viena dvēsele atkal dzīvo.

Aizbrauca mašīna

ar kaut kādām tur oglēm...

Es visu mūžu šad tad

iedomāšos to mašīnu

ar kaut kādām tur oglēm.

Es biju izslāpis vientulības,

un es sastapu

nakts melnā apmetņa vientulību.

Vientulība ir šad tad vajadzīga,

bet es to sarijos un

sāku slīkt.

Vientulībā

var iet tikai peldēt mācētāji.

Es biju drīkstējis

tikai iebrist...

Bet tad nāca mašīna

ar kaut kādām tur oglēm.

Es nevaru paiet garām

tam antracītam.

To kaudzi

es neesmu racis,

un tā kaudze nesildīs

manu māju.

Bet antracīts dabūts

ir tādā pat šahtā,

ko zinu.

Tādā pat ellē,

melnā,

ar klīstošām, spocīgām ugunīm

pēc dzejas iet,

pēc dziesmām

un mīlestības.

Un reizēm saraktā vietā

virszemē nonāk

tikai dobjš sprādziens.

No melnās laimes akas

ir iznesti paši racēji,

un nepieklājīgi melni,

ar nepieklājīgi gaišām acīm

tie izskatās

pusdienas spožajā saulē...

Es neesmu itin neviens

no tiem,

kas šeit varētu sēdēt ar lupu,

bet sēdu.

Man ir vēl citāds instruments arī −

iekšā un neredzams.

Jau tik ilgi es sēdu,

ka gabals antracīta

ir pāraudzis pāri Gaiziņam,

pēc tam Elbrusam

un tagad, melni

un autogēnīgi spalgi spīdot,

milst

pāri Himalajiem.

Vairs nav līdzības

ar stikla kalnu,

kur zelta zirgs der.

Ne ar ko vairs nav līdzības

arī tām jūtām,

ar kādām es piedalos brīnumā.

Nē,

neesmu sasniedzis ticību

bezgalīgajam,

bet noteikti čāpoju tuvāk.

Ne arī saprotu bezgalību,

bet redzu,

no kā cēlies antracīts,

un jūtu to nezināmo, ko jūt,

skatoties suģestējošās zvaigznēs...

Tajās ir kaut kas mans,

tāpat kā melnajā

dzirkstošā antracītā

un Mēness celiņā,

pa kuru iet

it nekā nevar iemācīties.

Tā ir tautas sirdsapziņa,

un tai mūžam tādai būt −

pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

pūt, vējiņi, pūt...

Rijas klons vai pļavas ciņi,

vai nu vagars, vai nu jods

un tik vien tā „pūtvējiņi”,

cik tu Jāņu naktī zodz.

Esi mierīgs, dzīvo rāmi,

kamēr kauli sausi kalst.

Dieviņš aizdos savu prāmi

nokļūt tur, kur veļu valsts.

          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

Muižas svilst ka darvas ķīpas ...

Platā mugurā kā galds

piektais gads velk savas strīpas

apkārt sarkans, vidū balts.

Pārāk cieta āda viņiem,

tad lai palīdz miets un „Pļī”,

nav nekāda „pūtvējiņi”,

ir − „Bože, carjā hraņī !”

          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

Durkli zemē, plecā somu,

„Pūt, vējiņi”, spārnus plet,

pietiek pelēt, jāsāk domāt,

pietiek kaut un jāiet sēt.

Paliek gaisā sapņi zili,

ej, kur tālums gaida zils!

Laiks. Un svešā Pēterpilī

sākas tava Pēterpils.

          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

Atkal liktens bungas uzsit,

atkal viņam ņirdzīgs spīts:

vienam stobrs uz vakarpusi,

otram ņemts uz grauda rīts.

„Pūt, vējiņi” vienāds šķietas

tiem, kas abās pusēs ļimst...

Divas laivas stāv uz vietas

un pat arī varbūt − grimst.

          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu

„Pūt, vējiņi”, skani saldi,

kaut tavs mūžs pēc nāves salds, −

neviens skangals tā nav skaldīts,

neviens pīslis tā nav malts.

Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, −

ne tik viegli masti lūst,

pūt, vējiņi, kamēr pūšas,

kamēr buras ir, kur pūst.

          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

Tā ir tautas sirdsapziņa,

un tai mūžam tādai būt −

pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

pūt, vējiņi, pūt...

No krājuma Antracīts,

Liesmas apgāds, 1978.g.

Ķīpsalas

keramiķiem

Jāieliek krūzē nauda

un jāierok slepus zemē,

un kaut kur tuvumā

jāpamet smilšaina lāpsta.

(−  Ko tā vālodze sauc ?

 −  Vālodze sauc pēc lietus.

 −  Kā vālodžu bērni zina.

     ka vajag pēc lietus saukt ?)

Tātad: jāieliek krūzē nauda

un jāierok slepus zemē,

bet tā, lai visi zina,

ka zemē ir ierakta nauda.

(−  Ko tas Ansis tur meklē ?

 −  Meklē gliemežos pērles.

 −  Kas tad viņam ir teicis,

     ka gliemežos pērles aug?)

Un jāieliek krūzē nauda,

un jāierok slepen zemē −

un tā, lai neviens nezina,

kurā kalnā.

(−  Ko tas Antiņš − tai kalnā ?

 −  Jāj pēc Saulcerītes.

 −  Kas tad viņam ir teicis,

     Ka vispār tāda ir ?)

Tikai − jāieliek krūzē nauda

un jāierok slepus zemē.

Tālāko visu izdarīs

maldugunis.

1975

iet pa gravu

un akmeni satikt

akmenim

palikt

pa labi pa kreisi

akmeņus salikt

pa vidu palikt

tad vienam akmenim

zemi rādīt

nest līdzi

stādīt

to vienu akmeni

kopt un kaplēt

kopt un apliet

kamēr sāk vaidēt

kamēr sāk vizēt

un

puķe iziet

no paša vidus

sāk pumpurs cietēt

sāk

ziedēt

kad bite sāk

ziedu aiztīt

vēl vairāk laistīt

Kad auglis aug sāk

galvu valstīt

balstīt

kamēr ap augli

cieto gaiss

sāk kutēt

sāk

sēklas

putēt

pie sirds likt

pie sirds nēsāt

tikmēr vēl esat

kamēr akmens

sēklas smagās

pie sirds sev nesat

Atsperes akmenī savilktas − mans akmens neguļ.

Neiztaisnotas atsperes akmenī − mans akmens neguļ.

          Ne rauda dziļumos guļ, ne

          ūdenszāle, ne tārps serdē −neviens.

Akmens savākšanās − tā notiek − katru dienu.

Uz iekšu akmeņi aug − katru dienu.

          Putns lido uz āru, dūmi

          lido uz āru, tu ne.

Nav citas izejas, izeja ir uz iekšu.

Nav citas izveicības, vien iekšējā izveicība.

          Cildens kā cielava lido

          uz iekšu − akmens lido uz iekšu.

Kāpēc mēs mīlam vecas ēkas?

Vecās ēkās ir droša gaisma.

Jauno māju visā tai spēkā

Ir kāda tumsa mazliet baisma.

Tumsa, no akmens pielipusi.

Tumsa, kas vēl nav apsildīta.

Tumsa, kas guļ bez cilvēka klusi

Aizvēsturē, zem antracīta.

Arī no cementa pelēkās sienas

Runā caur mūžību dinozauri.

Masa. Smagme. Un mitras dienas,

Kurām izaustas bailes cauri.

Kāpēc mēs mīlam vecas ēkas?

Vecās ēkas ir iedvesmotas.

Vecās ēkas − no laimes un grēka,

Un no mātes siltuma dotas.

Tumsā mēs ejam uz jauno māju.

Tumsā raudāt un tumsā smieties.

Tumsā, ar cilvēka sirdi vāju.

Tumsā. Bet tāpēc nebaidieties!

Arī viņi ienāca tumsā.

Didži un Jāņi jaunajā mājā

Tikai to veco, ko vēji gumza.

Viņi pa smieklam nebradāja.

Arī viņi uz tumsu gāja

Un uz vēl neiesildītām ierēm,

Tikai promejot vecajā mājā

Klusu pie sliekšņa pielieca pierēm.

Nav jau pie mums nekā tik ļauna.

Dzīve tā pati − uz priekšu − trakā.

Sāk mans Jānis visu no jauna,

Sāk un nospļaujas vecajā akā.

Kāpēc mēs mīlam vecas ēkas?

Vecās ēkās ir droša gaisma.

Jauno māju visā tai spēkā

Ir kāda tumsa mazliet baisma.

Jauns brīnums parādījās

no manis paša;

jauns brīnums − viņam

bija mana dvaša.

Viņš ņēma no manis

tikai vienu pusi

un neņēma otru,

kas piegurusi.

Un vēl: no šīs puses

tikai vienu gramu −

tai brīdī degdamu,

raidīdamu.

Un no tā grama

tikai vienu brīdi:

kad tu spīdi tīrs

un tikai spīdi.

Tas nebij tas bridis

par pilsētu grautu;

tas nebij par tautu

karā kautu,

bet tas bija brīdis −

es teicu − par namu,

par baltu namu,

par radīdamu.

Tas bija tik īss

kā vējš pie vaiga;

man liekas − tas nebija

arī šī laika,

bet vēl kāda laika

ar savu gaitu,

ko, reizēm tik saprazdams,

savu skaitu.

1978

Salikt kopā

nesaliekamas lietas:

nepienākušas,

ne pieietas.

Sķūnelī kopā

ar veco sienu

iemīdīt pantā

parītdienu.

Vienā ķēdē

ar durvju zvanu

iemontēt nāvi

un piedzimšanu.

Nebūt ne vakar,

nebūt ne rīt:

abas šis gaismas

uz mani krīt

šurp. Un, te manī

satiekoties,

rāda: ka citur

nav kur doties −

no abām pusēm

spiež zelta gaiss −

un kurp iet: tu sev pats

esi vienīgais.

1978

No krājuma Man labvēlīgā tumsā,