Jaunā Gaita nr. 126, 1979

 

Juris Dreifelds

PIEBILDES PIE BRUNO MEŽGAIĻA RAKSTA (skat.)

 

Juris Dreifelds dzimis 1942. gadā Jelgavā. Ieguvis gradu mežkopībā 1965. gadā, bet doktora gradu polītiskās zinātnēs 1978. gadā Toronto universitātē. Kopš 1975. gada mācībspēks Broka (Brock) universitātē Sv. Katarinās (St. Catharines), Ontario. Speciālizējies Padomju Savienības un Kanadas polītikā. Publicējis vairākus rakstus par Latvijas demografiju un Kanadas franču nacionālismu. Bijis atbildīgs par 6. AABS Baltijas Studiju Konferences programmas daļas noorganizēšanu 1978. gadā Toronto.

 

 

Demografija jeb zinātne par iedzīvotāju sastāvu un tā maiņu nav vienmēr neitrāla un objektīva disciplīna. Tajā parasti ievīts subjektīvs elements, kas neitrālus skaitļus vai parādības novērtē pēc vēlmju mērauklas. Pats vārds "problēma", ko lieto Bruno Mežgailis, jau norāda uz to, ka zināms ideāls nav sasniegts. Ideāla situācija nav vienmēr viena un tā pati. Tā atspoguļo katra laikmeta, katras polītiskās. sistēmas, kā arī katra demografa prioritātes, vērtības un labuma izpratni. Šodien pasaulē notiek lieli strīdi par to, vai dzimstība jāierobežo, vai jāatstāj tā pašplūsmai, vai jāveicina. Ir skoloti demografi, kas uzskata, ka cilvēku skaita pieaugums var radīt tikai dzīves standarta pazemināšanu, badu un pat visas zemeslodes ekoloģiskā līdzsvara izjaukšanu: Tie cīnās par dzimstības ierobežošanu. Viņu ideāls ir iedzīvotāju skaita nemainība, kur dzimstība nav lielāka par mirstību (zero population growth). Citi tikpat skoloti demografi, to skaitā arī Mežgailis, vēlas redzēt lielāku dzimstību savās valstīs, kaut arī ar bažām seko straujajam iedzīvotāju skaita pieaugumam citās pasaules malās.

Lai labāk izprastu Mežgaiļa rakstu, derētu sīkāk apskatīt Latvijas demografisko statistiku. Latvijā 1975. gadā dzima 34,8 tūkstoši iedzīvotāju, bet mira 30,0 tūkstoši. Uz 1000 iedzīvotājiem piedzima 14,0 un mira 12,1, dodot 1,9 dabīgo pieaugumu. (1) Vienā gada laikā no 1975. gada sākuma līdz 1976. gada sākumam kopējais iedzīvotāju skaits Latvijā pieauga no 2,478,000 līdz 2,497,000. vai par apmēram 19,0 tūkstošiem. (2) Ja no šī skaita atvelkam 4,9 tūkstošus dabīgā pieauguma, konstatējam 14,1 tūkstošus "nedabīgā" jeb mechaniskā pieauguma, kas ieplūdis no citām republikām. Jāuzsveŗ, ka pēc 1970. gada tautas skaitīšanas datiem tikai 56.8% no Latvijas iedzīvotājiem bija latvieši. Starp ieceļotājiem nav gandrīz neviena latvieša, un starp jaundzimušiem latvieši ir mazākumā.

Turpmāk šai apskatā gribu pievērsties vairāk taisni Mežgaiļa subjektīviem elementiem, kas liek viņam spriest, ka zema dzimstība ir problēma, bet nelatviešu ieplūdums Latvijā ir labvēlīga parādība.

Nav apstrīdams fakts, ka dzimstība Latvijā zemāka nekā visās industriāli mazattīstītās valstīs. Toties tā daudz neatšķiŗas no dzimstības citās industriālizētās valstīs, ieskaitot Kanadu, ASV un pat pašu Krieviju. (3) Citos vārdos, Latvijas dzimstības līmenis nav nedabisks vai patoloģisks, bet gan uzskatāms par samērā normālu industriālizētā pasaulē. Dzimstības līmeni katrā ziņā nevar "vainot" par iedzīvotāju nacionālā sastāva maiņu, kā to Mežgailis dara savā rakstā un sīkāk izklāsta savā grāmatā:

Gausais dabiskais pieaugums un samērā vecais latviešu tautības iedzīvotāju sastāvs ir cēloņi tam, ka latviešu īpatsvars Latvijas PSR iedzīvotāju kopskaita pieaugumā laikposmā starp pēdējām tautas skaitīšanām bija tikai 10%, bet sākot ar 1967. gadu, tas jau vairs nepārsniedz 5% no republikas iedzīvotāju kopskaita pieauguma. (4)

Ir skaidrs, ka Mežgaiļa un arī citu demografu uztverē dzimstības līmenis Latvijā ir neapmierinošs, pārlieku zems un ka dabiskā pieauguma palielināšana ir "pati nopietnākā un akūtākā problēma". (5) Liekas, ka pat citas demografiskas parādības (jaunlaulāto caurmēra vecums, ārlaulība, šķiršanās) galvenokārt kļuvušas par problēmām, jo nelabvēlīgi ietekmē dzimstību. Kas tad īsteni ir šīs neapmierinātības cēlonis? Vai tas, ka latviešu tauta varētu izmirt? Nebūt ne. Tautiski apsvērumi nekad nav parādījušies šajās demografu analizēs. Viņu neapmierinātība bazējas uz daudz "internacionālākiem" apsvērumiem, proti, vajag lielākas dzimstības, lai būtu vairāk strādnieku un vajag vairāk strādnieku, lai apmierinātu fabriku pieprasījumu pēc darbaspēka. Šo pašu ideju Mežgailis tālāk papildinājis citā rakstā 1977. gadā. Mēraukla tiek formulēta kā "demografiskā optimuma teorija", kas balstās uz vienkāršiem ekonomiskiem un dzīves līmeņa apsvērumiem:

Par optimālo var uzskatīt tādu iedzīvotāju skaita un sastāva attīstību, kas konkrētā vēsturiskā situācijā nodrošina maksimālus tautas dzīves līmeņa pieauguma tempus, ja racionāli izmanto darbaspēka resursus un vienlaicīgi apzinīgi regulē dzimstību. (6)

Ja dzimstības vērtību nosaka tikai pēc ekonomijas un labklājības vajadzībām, tad jāsaka, ka šeit atrodas monumentāla pretruna. Tas, kas valstij kopumā varētu būt izdevīgi, tas individuālai ģimenei ir neizdevīgi un "neoptimāli". Mežgailis pats šo bērnu slodzi ģimenei labi aprakstījis savā grāmatā. Vispirms bērnu audzināšana ir dārga: .

Aprēķini rāda, ka mūsdienās vidēji valstī bērna audzināšana līdz 7 gadu vecumam izmaksā ap 70 rubļu mēnesī. Lielu daļu šīs summas sedz ģimene. Vēl dārgāk izmaksā bērnu un jauniešu audzināšana vēlākajos gados. Tātad ja ģimenē ir vairāki bērni, vecāku izdevumi ir prāvi. (7)

Jāievēro, ka vidējā darba alga Latvijā 1975. gadā bija tikai 146 rubļi mēnesī. Pat inženieŗi caurmērā nepelnīja vairāk par 200 rubļiem. (8)

Arī no sabiedriskā viedokļa bērni uzliek lielu slodzi sevišķi uz strādājošu cilvēku pleciem:

Mātes, kuŗām reizē jāpilda savas funkcijas sabiedriskajā ražošanā un ģimenē, pašreizējos apstākļos to var tikai ar lielu fizisko piepūli un nervu sasprindzinājumu. (9)

Bez tam jāievēro arī tas, ka lielākas ģimenes rada dzīvokļu problēmas, arī ja jaunlaulātie nevar dabūt kopēju dzīvokli un ja caurmēra dzīvokļa platība uz ģimenes locekli samazinās ar katru bērnu. (10) Beidzot brīvais laiks ir visiem nepieciešams un ir neizbēgami, ka "jo ģimenē bērnu vairāk, jo mātei mazāk laika atliek kultūras vajadzību apmierināšanai." (11) Visi, kas seko Latvijas preču pārdošanas paražām un kultūrai, labi zinās, ka vienkārša nepieciešamo produktu iegāde saistīta ar lielu piepūli un laika patēriņu.

Redzam, ka valsts dzimstības problēmu var atrisināt, ja Latvijas iedzīvotāji ar mieru uzņemties lielāku individuālu slodzi. Protams, šādos apstākļos paceļas jautājums, kāpēc tad lai viņi to darītu? Vai tāpēc, lai ar to fabrikām būtu vairāk strādnieku un krievu armijai vairāk kareivju? Vai tāpēc, lai apmierinātu krievu prasības pēc izdevīgāka ģeografiski stratēģiskā stāvokļa Latvijā? (12) Liekas, ka šādi argumenti lielākas pārmaiņas dzimstības līmenī nesola radīt.

Ir tomēr cita izeja. Fabrikām Latvijā trūkst strādnieku. Tām jāieved izejvielas no tāliem PSRS apgabaliem un jāizved saražotā produkcija atpakaļ uz Krievijas iekšieni. Vai nebūtu optimālāk šīs fabrikas novietot tur, kur ir vairāk brīvā darbaspēka kā, piemēram, Azerbaidžānā, vai Kazachijā, vai arī tur, kur atrodas galvenās izejvielas vai ražoto preču pircēju koncentrācija?

Ja vairs nebūtu spiediena uz darba spēku, tad liekas, ka dzimstības līmenis vairs nebūtu "problēma", bet gan tikai normāla industriālizētas valsts parādība. Bez tam varētu samazināt to lielo "nesavtīgo" nastu ko nes citas republikas, "ziedojot" savu darba spēku Latvijai.

Kā jau uzsvērts šī apskata sākumā, demografija bieži atspoguļo subjektīvas vēlmes, ideālus un aizspriedumus. Kas vienam labs tas otram ļauns, un šīs labuma un ļaunuma uztveres mainās nevis pēc universāliem principiem, bet gan pēc paša interesēm. Tā demografam Mežgailim dzimstības līmenis Latvijā ir problēma, bet nelatviešu ieplūšana Latvijā ir normāla, "likumsakariga" un pat vēlama parādība:

Latviešiem nāca palīgā celt jaunu dzīvi uz viņu zemes lielās krievu tautas dēli un meitas, baltkrievi, ukraiņi u.c. brālīgo tautu pārstāvji. Tautu draudzības saņemtā nesavtīgā atbalsta un kopīgā darba rezultātā Padomju Latvija ir strauji uzplaukusi. (13)

Bet arī šī migrācija sāk izvērsties par problēmu, jo arī citās republikās dzimstības līmenis zems un darba spēka maz. Kaut arī vēl nekādas pārmaiņas migrācījas straumē uz Latviju nav novērotas, tad taču, skatoties uz nākotni, pastāv draudi, ka šī straume varētu samazināties un, kas to zina, pat apsīkt. Un ko tad latvieši iesāktu, lai Latvijas fabrikas turpinātu plaukt un zelt? Jā, šis darba roku apsīkums nav tikai vairs Latvijas problēma vien, bet pastāv visā Padomju Savienībā. Un kā gan ne, ja apzināmies, ka darba spēka trūkums norāda uz augsti attīstītu industriālizāciju un ka Rietumeiropa, ASV un pat vairākas citās sociālistiskās valstis "nevar vairs tālāk attīstīt savas ekonomikas tikai ar vietējiem darbaspēka resursiem." Atrisinājums pēc Mežgaiļa teiktā ir paļauties uz citu mazāk attīstītu valstu darba spēka pieplūdumu, kā jau tas noticis un notiek gandrīz vai visās pasaules malās: "starptautiska migrācija ir kļuvusi par modernās ekonomikas attīstības neatņemamu sastāvdaļu." Pat vēl vairāk, migrācija ir ekonomikas barometrs: "ja tā ir pozitīva, tad ekonomikā ir labvēlīga atmosfēra. Citādi tas ir, ja migrācija ir negatīva." Pēc raksta redzam, ka Padomju Savienība pieredzējusi strauju ekonomikas izaugsmi ar augstiem ekonomikas attīstības tempiem. Pēc "barometra" teorijas redzam, ka Padomju Savienībai kopumā vajadzētu darba spēka pieplūduma. Atrisinājums šai problēmai itin vienkāršs un "likumsakarīgs." Pat jābrīnās, ka vēl neviens padomju demografs nav šādu lielisku iespēju saredzējis. Proti, Ķīnā iedzīvotāju skaits tuvojas veselam biljardam. Viņiem darba spēka ir liku likām un ekonomiskā attīstība noteikti zemāka nekā Padomju Savienībai. Nav šaubu, ka, ja Padomju Savienība izveidotu pietiekami pievilcīgus apstākļus, tad pāri simt miljonu ķīniešu brālīgi uzupurētos un nāktu krievu tautu dēliem un meitām palīgā. Kādi apstākļi tad šādu pozitīvu migrāciju veicinātu? Vispirms, būtu jārada ķīniski runājošs valsts aparāts, jāveicina kīniešu valodas dominance ekonomiskos sakaros un jāpasludina ķīniešu valoda par savstarpējo sazināšanās valodu. Bez tam viņiem būtu jāatvēl visi jaunie dzīvokļi un vecos dzīvokļos jāiesāk daudz intensīvāka platības izmantošana. Valsts pat varētu piegādāt segas, lai vieglāk sadalītu telpu kvadrātūru atsevišķām ģimenēm. Katrā ziņā skaidrs, ka labi gribot vēl varētu piedomāt klāt citas ērtības, kas nesavtīgiem brālīgiem palīgiem liktos pievilcīgas un apmierinošas. Ar šiem migrācijas uzplūdiem tad arī visai pasaulei būtu parādīts, ka Padomju Savienībā ekonomiskais barometrs atrodas uz pozitīviem attīstības gradiem. Un ja rastos kādi veci bārdaiņi, kas kurnētu par jaunām maiņām un jauno nacionālo struktūru, tad, lai novērstu pat vismazāko saspīlējumu, krievu demografi varētu izskaidrot, cik viss tas ir nepieciešams un "likumsakarīgs" un cik nesaprotamas ir "rūpes" par it kā "nelabvēlīgām demografiskām tendencēm". Progresa priekšā it kā zūd nacionālas atšķirības, un partija varētu no jauna uzsvērt tautas saplūšanas teoriju. Nav šaubu, ka Padomju Savienības produkciju kopapjoms būtu daudz lielāks un visās statistikas grāmatās varētu (varbūt pēc 30 gadiem, lai būtu lielāks efekts) skaitļus dalīt divās daļās: pirms un pēc lielās, draudzīgās palīdzības.

Neesmu kompetents spriest, cik Mežgaiļa subjektīvie ideāli pārāki par tiem, ko lolo tā saucamie, "buržuāziskie nacionālisti." Kā jau teicu, ideāli atspoguļo vērtības, un tām nav zinātniska pamata. Tas izriet no mūsu garīgās pasaules un psīcholoģiskiem apvāršņiem. Varu tikai subjektīvi apgalvot, ka esmu pilnīgi pret nelatviešu ieplūšanu Latvijā un par latviešu dzimstības līmeņa paaugstināšanu. (14) Domāju, ka katra tauta ir vērtīga pasaules mozaikā un tās vērtības, ko radījuši šo tautu senči tūkstošu gadu mijā, var pārnest no paaudzes uz paaudzi tikai šo dzīvo tautu vidē. Jā, latviešu tauta man ir vērtīga. Tai vajadzētu būt vērtīgai un saudzējamai arī pārējiem pasaulē. Tāpat domāju, ka krievu tautai sava vieta pasaulē un tai vajadzētu pastāvēt, bet tikai savās robežās. Nelūgtus iebūviešus gandrīz nekur necienī.

 

Tabula no Latvijas PSR ģeografijas (Zinātne, 1975) labi illustrē rūpniecības izveidošanos Latvijā.

 

[Skat. Bruno Mežgaiļa repliku JG130.]

VĒRES

1. Latvijas PSR tautas saimniecība 1975. gadā (Rīga: Liesma, 1976), 10.-11. lp.

2. Turpat, 6. lp.

3. Dzimstība uz 1000 iedzīvotājiem atsevišķās republikās 1974. gadā bija sekojoša: Igaunijā 15,1, Lietuvā 15,8, Baltkrievijā 15,8,Ukrainā 15,1, Krievijā 15,6. Caurmērs Padomju Savienībā bija 18,0. Eesti NSV Rahvamajandus 1975. Aastal (Tallinn: Eesti Raamat, 1976), 32. lp. Kanadā 1974. gadā tā bija 15,4. Warren E. Kalbach un Wayne W. Mc Vey, The Demographic Bases of Canadian Society, 2nd ed. (Toronto: McGraw - Hill Ryerson, 1979), 96. lp.

4. B(runo) Mežgailis un P(ēteris) Zvidriņš, Padomju Latvijas iedzivotāji (Rīga: Liesma, 1973, 154. lp.

5. Turpat, 165. lp.

6. B(runo) Mežgailis, "Latvijas PSR demogrāfijas aktuālās problēmas" grāmatā Demografijas sociālās problēmas Latvijas PSR (Rīga: Zinātne, 1977) 6. lp.

7. Turpat, 10. lp.

8. Latvijas PSR tautas saimniecība 1975. gadā, 355. lp.

9. Mežgailis un Zvidriņš, 203. lp.

10. Turpat, 217.-218. lp.

11. Turpat, 214. lp.

12. Ir interesanti, ka, gandrīz vai gaŗāmejot un nekā tālāk nepapildinot, Mežgailis un Zvidriņš min ģeopolītisko argumentu par it kā lielo tukšumu Latvijas telpā:

Kad aprima otrā pasaules kara vētra un izbeidzās okupācija, Latvijā bija palikuši apmēram 1,3 milj. iedzīvotāju. Latvijas ģeogrāfiski stratēģiskais stāvoklis un ekonomiskais potenciāls neatliekami prasīja, lai republikā būtu daudz lielāks iedzīvotāju skaits. 155. lp.

13. Mežgailis un Zvidriņš, 155. lp.

14. Sīkāki dati un analize par nelatviešu ieplūšanu Latvijā atrodami manā rakstā "Latvian National Demands and Group Consciousness Since 1959" grāmatā George W. Simmonds (red.), Nationalism in the U.S.S.R. and Eastern Europe in the Era of Brezhnev and Kosygin. (Detroit: liniversity of Detroit Press. 1977).


Jaunā Gaita