Rita Rumpētere

Kāds lepnums; prāts un sirds kvēloja zvaigžņu gaišumā...

       bet zvaigznes – augstas, ledainas, tālas –

       un tumsa vien aiz viņu vainagu robežām...

Tā divus gadus matus pinu zvaigžņu zilajā gaismā,

un acis sadzērās zvaigžņu ledainās asinis.

Kājas pa siltām smiltīm, siltiem putekļiem minu,

       bet galva mākoņos un melnās malienās.

Mana zvaigžņu izrotātā sirds tevi, maigo zemes dēlu,

       atbaidīja.

Tu pie maniem kāju pirkstiem raudāji un tos skūpstīji –

bet tavi skūpsti – uz pirkstiem silti, kādreiz vējaini –

kā virpuļi kājas apdejoja un izmira, un pie manām lūpām

       neatskrēja.

Reiz zvaigznes izdzisa.

Pārkāru savas rokas, galvu

       pār mākoņu malu,

un raudzījos zemē.

Pie pirkstiem starp pienenēm, tu, puisis...

gulēji, vaigu atspiedis pret savu plaukstu.

Izliecos cauri mākoņiem,

noliecos pie tevis.

Tavos matos iepinu atpinušās zvaigznes.

Ints Cīrulis

ROTAĻAS

AR

VISJAUNĀKO MŪZU

Agrumā

Sapņoju tevi sev blakām

jau šūpulī –

it kā starp strūklu akām,

kā plīvurī,

pazinu it kā no paša

sākuma:

tā pati ķiršu dvaša

dzidri rūgtena,

tā pat: asara, tas pats skats –

visjaunākā mūza, vistuvākais rads.

Te rasa slacina,

te čalo strauts.

Vējš zaru purina,

lapas trauc,

ziedi birst cits aiz cita,

nakts vidū modina

un sapni vārdā sauc:

     – Rita!

            – Rita!

Pa miglainām dārza takām

izbrienam mēnesī –

it kā caur strūklu akām

spogulī,

zināju tevi sev blakām

jau šūpulī.

PUSIEGRIMIS

STUMBRS

Te pusiegrimis stumbrs priekšā

un ēnā slēpies ūdenszieds.

Kāpt noslēpumā taisni iekšā?

Neviens mums neaizliedz.

Neviens it kā neaizliedz.

Neviens arī nezina, kā mums ies:

spāres zilina, skujas niez,

klusums kliedz.

Neviens mums neaizliedz,

bet solis plats un ne visai ērts:

sacel svārkus, nesamērc,

un skaties kur kāju liec!

Spāres zilina. Klusums kliedz:

„Neviens tev neaizliedz, bet tiec,

tiec nu ar mani galā

šai maldu malā!”

Tepat jau sniedz.

Neaizsniedz.

Ēnā mirkst

ūdenszieds.

Spāres švirkst.

Visapkārt mums

pil un dzirkst

noslēpums.

Inese Baļķīte

*

Fotogrāfijas jau sen noputējušas,

acis, sejas vaibsti sakrunkoti,

kur bildes par jaunu locītas, pārlocītas.

Labā roka vairs nejūt lieko smagumu,

nesdama daiļo gredzenu.

Tas vairs nemirdz saules aplietā virtuvē pie izlietnes,

traukus mazgājot.

Vairs nedzird, negrib dzirdēt vecās dziesmas.

Tās skanēja tikai tad, pirms gadiem.

Vai tiešām jāskatās spogulī atcerēties,

kā tu pats izskaties, kad smaidi?

Tev ir tik žēl ?

ka izšķīries par mīlestību, pret vientulību?

Lolita Gulbe

Tavas rokās es atstāju

Savu ikdienas steigu

                   un rūpes – – –

Kā upe,

Ieplūzdama jūŗā,

Pazaudē straumi,

Es izgaistu, pasargāta.

Tavos plecos, kā krastos,

Ir aizvējš. Ir svētvakars.

Sakļautām delnām

                   un pulsiem

Mēs stāvam

Zem viena dzīvības koka –

                   varbūt

Arī es esmu

                   Tava mājās pārnākšana.

GAIDĪTĀJA

Es gaidu tevi –

Acis nenovērzdama

Skatos tukšā ielā

Tumšā naktī

Caur loga stiklu.

Vai mani acu magnēti

Tevi nepievelk?

Vai tavi soļi

Neiet vienā ritmā

Ar manu sirdi –

Uz mājas pusi?

Vēl ne?     Vēl ne.

Esmu leduspuķe, iesaluši rūtīs.

Tava elpa mani atkausēs.

Ielai

Pārslīd auto starmešu gaismas,

Sakrīt ēnas, aizskan soļi,

Un es vēl gaidu, gaidu

Kā tūkstoš citas pirms manis –

Sastingušas ledus puķes.

Vairs nesāp mīlestība –

Kā meitene, noliektu galvu,

Viņa iegāja vakardienas vārtos,

Raudot.

Tikai vēl drusku sāp rokas,

Vārtus aiz viņas aizveŗot,

Sāpīgs ir troksnis,

Vārtiem ciet aizkrītot.

Man nesāp sirds –

Sāp tikai sāpe.

Mēs stāvam katrs sava apvāršņa malā

Un atvadāmies ar acīm.

MEITENEI

SANFRANCISKO

DZIESMU SVĒTKOS

Tīģerlīlijas.

Tās dodu Tev.

Ko vēl dotu?

Savu naidu:

Tavā košumā tas izkūst

                        un top vēsa melodija,

Savu vientulību:

                      tā kļūst maza Tavas sejas gaišumā,

Savu nīcību:

                 Tava esamība dod man dzīvību.

Mazā, gaišā,

                 esi klusa, esi viegla.

Rotaļāsimies.

Ņem šos ziedus,

Dod man savu skatu.

Spožāks tas, kā deviņi ķeizarvalstu kroņi.

Spēlēsim dzīvi,

Nevērīgi plivināsimies,

Izklaidīgi dzersim kausu pustukšu,

Liesim atlikušo

                     ar īsu vēzienu

                                         nenotikumu velvēs.

Es dodu visu,

                   šo mirkli,

                                  kas nenāks atpakaļ nekad vairs,

Tavai Rotaļībai.

Svied un rotā to ar savu mirdzumu.

Nav jau,

            nav jau nekas.

Paskatīsim, pajokosim , pačalosim,

Rītu būsim citur.

Rīta varbūt nav.

Pasapņosim, palīgosim, paveidosim,

Rīta varbūt nav.

Viegli vilcinoties,

Svinēsim šo brīdi,

Kas nebūs tāds nekad vairs.

Uzdziedāsim, uzziedēsim, uzdancosim

Tavai burvībai par godu.

Un kad dancis izbeidzies

Un atkal sēžam Nenovēršamības ēnā,

Ņem šos ziedus,

Turi, skati, izbrīnies.

Varbūt nekas tik skaists

                                  nenotiks nekad vairs

Dažu gadu miljonos.

Kāds piesardzīgi soļo, klusi soļus likdams, –

Tā mājas dvēsele vai nomaldījies gars?

Vai tu tas esi, klusām pārslām snigdams?

Man viss top mīļš, ko tava roka skaŗ.

Es atminos – tas apjukums bij savāds,

Kā mūsdienās kas līdzīgs notikt var?

Tāds sīkums nebūtisks kā mana roka tavā –

Un viss top mīļš, ko tava roka skaŗ.

Kas izskats mans, ja tavam prātam netīk?

Vien gaiss un nomaldījies mēnesstars...

Es stāvu pusgaismā, un tu nāc pretī,

Un viss top mīļš, ko tava roka skaŗ.

Kāds staigā. Māja nopūšas kā miegā.

Liec grīdas dēli neredzamā svars.

Un adata dzied, šūpodamās diegā:

Man viss top mīļš, ko tava roka skaŗ.

Es esmu bijusi bez dvēseles šo garo laiku,

To zinu droši.

Par sarepušu stumbru pārvērties mans maigums.

Ak, neesošais.

Es esmu bijusi tur tumsā mūžu gaŗā

Tik ilgi, ilgi.

Kāds stariņš mani aizskaŗ, slīdot gaŗām

Kā zelta smilga.

Tik smagi šņākā pusnakts zaļās plēšas

Un noklust.

Es sevi atceros un vienmēr atcerēšos

Kā koku.

Bet esmu sakņojusies, zarus izriezusi

Jo koši.

Un tas nekas', ka šī nav saules puse,

Mans paliekošais.

Es esmu pagalam apvārdota,

ar vārdiem un pusvārdiem ārstēta,

bet līdz šimbrīdim īsti nezinu,

kur labie vārdi nārsto

šķind verbi kā rūdīti asmeņi,

kas duŗas, graiza un plēš,

raug, tur tik gurdi aizlokās

uz pusēm pārgrieztais vējš

var dzirdēt tu arī asini

cietu vārdu uz mēles saknes,

un tici man, ka tas ir tāpat

kā stāvēt zem krītoša akmens

Gribu ieaugt tevī kā koks

savus zarus ap tevi tīt

kā lapu tīmekļiem tevi

sapīt un sasaistīt

gribu savējās saknes

cauri tavējām dzīt

kad nokritīs tavas lapas

lai manējās arī krīt

gribu pieaugt pie tevis kā koks

liānas gredzeniem vīt

lai tos, kas reiz saauguši

neviens nevar atskaldīt

(Zvaigzne, 8, 1978)

Viņam serdi impregnē pret puvi

no iekšpuses

erots.

Sakarst tikai iekšas.

Bet locekļi izdarās

piestampā zemi parastām saknēm

prasībām žuburo debesu daļā

vidus daļa piebārsta dedzīgi

sarkanām sēklām kas kliedz

pēc vairāk

tikko atpakaļ zemē.

Tādās bez cīņas ielaužas

no netelpas sakritušās

dzirksteles

žip-žip uzšķiļ dzietu

asnu izrauj saulē kā joku

ar galotni piekar saulei

lai aug

un atstāj svārstīties

vēsturei cauri

starp debesīm un zemi

kas nav nekāda gudrā sintezē protams

Bet

tas koks nav sintētiski daiļš

viņš tikai ir

dikti dziļi.

Šo pamanīju skābenes laistam ar dīvainu smaidu.

Nojauta strauja skāva un atminēja

viņa visas elpas mīl kā vēl neviena

viņa pazīs manu.

Sirdspukstu rezonance iekustināja

trīstonnu zvanamēli tornī

dziedāja ziedājam kā dzied kad ziedos

kamēr pamanīju kādas šausmas

viņas zieds smaidīgs dzied arī

kamēr manējais guļ!

Manas ziedlapas neizturamās

sāpēs sašļuka un kļuva līķauts

tas saldēja tieši cik tāda

biezuma katūns silda.

Kopš tā laika esmu viena

krekla siltumu tuvāk

absolūtai nullei par visiem

akmeņiem nobeigtiem aukstiem

negatīvajā iekšā. – Ko nu? –

Nu visi jāpārdzīvo.

Lidija Dombrovska

Vēl vakar tu biji,

uz ūdeņiem liegi līgojoša

                                  ūdensroze –

varēju tevī iekāpt

lai izšūpotos.

Šodien tu pārtapi

gaistošā skaņā –

kā skaņām, tā sapņiem

ir jātuvojas klusi.

Klusām, piesardzīgi,

            sargājot, sargājoties –

skaņas ir uz kādu citu pasauli

atvērti logi,

skaņas ir zobenzivis,

kas sirdis spēj sagriezt.

Stīgo, stīgo, uzskaņo,

                             iemet mani

ūdensrožu mēļajās dzīlēs,

lai pēdējoreiz, lai vēl vienreiz

uzzibsnī dzīves dāsnākie brīži.

Baltstaru atjauta spārnus cilā,

jāceļas, jāsteidzas, atpakaļ jāvilina.

Apstājies, atskaties, atgriezies –

kaut uz brīdi

vēl neatraisies,

es tevī ieķēros, tevi neatlaižu,

kā Isis Osirisu par jaunu dzīvē ielogoju,

bet tu jau esi tālē aizsteidzies,

                               aizsteidzies tālē.

Tāltālu, tuvtuvu,

tāda dīvaina sfairiska mūzika,

mākoņos jau trejdekšņi sadegti,

bet man vēl jāgaida, vēl jāgaida

atļauja startēt.

Tad beidzot uz augšu –

                               aidā, aīdaidā

kaut iespētu tevi panākt,

doties tev pretī.

Jau paceļos augstāk un augstāk –

ja pareizi tēmēšu

kollizija būs neizbēgama.

Un tu mani dzirdēsi,

Un tu mani dzirdēsi

                          krī­-

                               tam.

Aidaidā – jāgan,

te runa ir par mīlestību,

kaut pasaulē nebūtu nekā cita,

te runa ir par piederību –

zust un tomēr viens otram

piederēt,

te runa ir par saulrietu

par paradīzes putnu

kas gaismu dzemdē –

te runa ir par dzīvi –

                             tā nebeidzas, nebeidzas, nebeidzas

Nemirstīgi, no jauna, no jauna

iesēj sēklu, raugies –

tik zaļi, zaļi

tava kailā sauja sazeļ –

                               tādēļ,

lai nepazustu,

lai neiznīktu,

Brāļi, mums jābūvē Trojas zirgs,

tieši tagad, kad viss liekas

tik neiespējami.

Dažkārt vairs nespēju atšķirt

iekšējo īstenību no ārējās,

klusējot manī san dziesmas,

dziedot glūn ledaini atvari.

Novelku kurpes,

izstiepju kāju pirkstus,

katrā pirkstā rītdiena dzirkstī –

Kas teica saltomortāle,

                               saltomortāle

bez glābšanās tīkla?

tieši šovakar kad mēness

par nostalģijas ēku

                          ģiež

staru sēklu

                   un

zemes vēži pošas uz diskotēku.

Tad kāds uz sliekšņa – klauvē.

Sveiki, šeit mūžība,

vai kundze mājās?

Mēs demonstrēsim jaunāko

dvēseļu putekšņsūcēju,

vēl varam piedāvāt

bezmaksas pārbraukšanu

uz viņpasauli.

Es nejauši atceros

Altamiru,

atceros uz velvju sienām

skicēto bizonvēršu

nāvescīņu.

Vai arī pašreiz

kāda neredzama roka

mani uz neredzamas

                             sienas skicē?

Un vēlreiz

vēlos kaut ko radīt

No sīkām šūniņām,

no veidolu savienojumiem,

no vēl neievērotām detaļām,

sakopot, saliedēt,

                          pār-

                                  ­veidot,

jaunā struktūrā ietvert.

Tad – es vēl pievienoju

zilo, dzelteno un mēļo,

lai apžilbina, lai vizuļo,

                               lai kvēlo,

dzirkstošāk, rotaļīgāk

kā jebkad –

to spēju, to spēju, to spēju,

sadarbībā ar varavīksni,

sadarbībā ar vēju,

ja ne vairāk, tad tik vienu

vienīgu krāsu niansi pārraidīt.

Tādēļ, uzmanies, ieskaties,

                                    ieskaties –

pārvērt sauli, pārvērt

                             dzelteno citronu,

vijolītes zilās

uz akmeni blāvo, iepelēko

Ārā liepa, tik parasti zaļa,

                                           zaļa.

Kas spēj šo zaļumu aprakstīt?

Kas spēj atšifrēt kameņu

rudenīgā gaisā iekaltos

hieroglifus?

Visapkārt vijīgas,

neloģiskas formas,

izplūdušas kontūras,

krāsu kontrasti –

un vienmēr

kaut kur pavīd

jaunatrasta mistērija,

kāds jaunuzplaucis

brīnums skalojas pretī.

Pa reizēm pa manu audeklu

fantastiski veidoli šaudās,

peldoši putni, lidzivis,

milžu zirnekļi cilvēku galvām.

Gandrīz ik mirkli

kaut kas atdzimst,

                          pārformējas,

kaut kas atsedzas,

kaut kas notušējas.

Kādreiz manas metalla skulptūras

dārzā ēd zāli, akmens kalumi

kā pārgalvīgi bērni, paši ap savu asi

                                    griežas, griežas.

Griez ceļu,

              ceļu griez

šajās konstrukcijās

ietilpst zeme, zāle,

planētas un saule – sirds audums, mana

                                         velte saulei.

Būtu labi un silti,

ja tik sūnas papardes nekontuzētu,

ja mēs asaras saprāta cietumos nesprostotu,

ja mēs sava siltuma nekautrētos,

neizbēgamā nevairītos.

Lapotnē jauni dziļumi atklājas

tumsa mainās ar caurspīdību,

eju droši, droši,

vasaras augļi, āboli mani

viscaur jau nobrieduši.

Un visu rītu

un visu šo rītu

ap mani atspulgas

                        apkārt snaikās –

ļauna skaidrība plaiksnās.

Čalas un šalkas,

klaigas un skaņas

                        skan un šķiežas

nebūtības aplī ievilkta

                        griežos, griežos –

un visu laiku

es ar tevi

caur zemi,

caur zāli,

caur mākoņiem

sarunājos.

Kaut kur tālajā kontinentā

starp kaŗa kaŗa putniem,

starp milzu tukāniem,

tuko tuko žurkām

un spārnotām ūdenszvaigznēm

tevi panāca zaļspārnu spāre,

sekoja līdz uz saulainām ārēm –

tu atpakaļ atgriezies, atgriezies –

                                           mājup.

Manā pusē

pamazām paveŗas zari –

liekas, ka zeme pazūd zem kājām

ezerā dejo ūdensrozes

tik mēļas, tik sārtas

kā Monē gleznā.

Pavisam negaidot

kāda roze mani satveŗ

                               un iešļāc

jaunas atklāsmes

Brīnumspermu.

ŪDEŅU RUNĀŠANA

In memoriam

Katru rītu rožaini, sarkani, dzelteni,

Uzplaukst hibiskus ziedi.

Ar nakts atnākšanu

Tie, dzīves prieka padzēruši,

Aizveras uz neatvēršanos.

Katru agru rītu,

Tai pašā krūmā,

Krāšņi – tikpat viendienīgi

Veŗas jauni pumpuri.

Sidraba surdīnēm vibrējot,

Zelta trompētes

Dzied pastorāli

Saulei.

Dzīvība gavilē radīšanas priekā!

Tā, nebeidzamā gājumā,

Gadu milzumu –

Sirmu laiku ritēšanā...

Mūsu dzīvēs,

Katru dienu

Kāds atnāk –

– Arī kāds aiziet.

(Operdziedoņa Artura Priednieka–Kavaras piemiņai)

Es rakstu uz apvāršņa zilās līnijas,

Vai tās Divdūjiņas gaisā cēlās

vai manas domas –

Tu esot uzstādījis jaunu pasaules rekordu

tāllekšanā:

              pāri horizonta virvei,

              ne zariņa nenolauzis

Tas tā var būt

Bet kā tad nākas, ka Tu vēl

tepat pie mums, mūsos, esi,

ja pasaules malai pārnesies esi ...

Es rakstu uz apvāršņa zilās līnijas,

apmēram tur, kur mēs ceturtdienās

zirņu zupu strēbām

un runājām par aistētiku,

un kādēļ patiesību nekad neredz pliku

Laikam būs tā, jo pasaule taču ir apaļa,

ka projām lecot,

Tu ielēci mūsos atpakaļ

Tevi sauca, un

tu gāji līdz

tik viegli un

tik droši,

it kā kādam

spoguļsienas otrā pusē

roku pasniedzot.

Tik mūsu

iztrūkušās sejas

paliek, stiklā

atspīdot

kā vārtos, ko

tu jau vēris un

atkal aizvēris aiz sevis.

Bet pašā vidū ––

gandrīz neredzams ––

iet plīsums smalks,

kur mūsu atspulgs

it kā pārtrūkst,

it kā ietrīsas, kad

viegla vēsma

Ko teiktu draugiem un radiem,

ja šonakt mirtu?

Bet nomiri tu

dienas vidū,

vairs neteicis

neko, un

tava ēna

tikpat klusi

aizgāja tev līdz.

Tu domāji – –

tas notiks pavasarī,

bet sen jau gaŗām

ābeļziedu laiks,

un tavas ēnas vietā

saule spilgti spīd

Jau sen

vairs neraud

Staburags, un

sen jau

pār Latvijas kalniem

apklusa taure ...

Bet veca

ābeļdārza

krāsmatās,

tevi mājās gaidot,

Kaldabruņa raud.