Tadeušs Puisāns

LATGALES PROBLĒMA LATVIJAS VĒSTURĒ

 

Tematika, kas kaut kādā veidā uzsveŗ Latgales sociālās vai vēsturiskās īpatnības, vienmēr ir atdūrusies uz krasu noraidi ne tikai Latvijas rietumu apgabalu iedzīvotāju vairākuma prāta apsvērumos, bet arī daudzu tautiešu domās un darbos pašā Latgalē. Pirmie tās ir noraidījuši tautas vienības vārdā, bet otri sava īpatnējā mazvērtības kompleksa mudināti. Līdz ar to problēma nav nekur pacelta, izskaidrota vai vismaz par to debatēta. Bet nelaimīgā kārtā problēma eksistē un eksistēs tik ilgi, cik ilgi dzīvos latviešu tauta un tās vēsture. Atšķirības veidoja pamatus tautas spējai dzīvot pagātnē un, kā liekas, paliks kā pamats arī nākotnē. Problēma patiesībā nav izolējama ne ģeografiski, ne arī sociāli, jo tā veido lielu dalu no latviešu tautas garīgā spēka, kas iznesa to cauri kā tautu visam 700 gadu gaŗajam verdzības posmam.

Protestantu vēsturnieki līdz šim vēl nav sapratuši katolisko Latgali. Izpratnes trūkums ir redzams ne tikai vēstures pētījumos, bet arī pētījumos, kas skaŗ valodniecību un etnografiju. Vecās skolas tautas pagātnes pētnieku (kas visi nāca no Latvijas rietumu apgabaliem) autoritatīvās deklarācijas zinātnes vārdā kavēja jaunāku prātu meklējumus vēstures faktos un mudināja polītiķus un birokratus nostiprināt vienveidību piespiedu kārtā. Tautas vienība sāka identificēties ar vienveidību, un birokratisms valstī darīja visu, lai to novietotu latviešu tautas nacionālisma svētnīcās. Tā sākās Latgales latviskošana, kas izpaudās vietu vārdu maiņās, dialekta aizliegumos, vietējā, tradicionālā dzīves veida atklātos nicinājumos. Tā tas turpinājās visu brīvās Latvijas laiku. Par šo problēmu varētu arī nerunāt, ja trimdas vēstures, lingvistikas un etnografijas pētnieki nelietotu tās pašas šabloniskās metodes savos darbos un nenonāktu pie tiem pašiem šabloniskiem secinājumiem to pašu vienveidību vārdā, kam pamatā ir ģermāniskā un protestantiski vēsturiskā metode un tāda pat historiografija. Ar sāpīgu sirdi jāsaka, ka to pašu ceļu iet mūsu tēvzemes pašreizējie okupanti, lai iznīcinātu Latvijas vēsturi un latviešu tautu.

Zviedru karaļa Gustava Ādolfa iekarojumi Igaunijā, Vidzemē un Kurzemē un Altmarkas pamiers 1629. gadā iezīmēja sākumu vienai no vislielakām traģēdijām latviešu tautas vēsturē: tas sašķēla tautu, novelkot mākslīgu polītisku robežu gar Aiviekstes upi un Lubāna ezeru. No tā laika divas vienas un tās pašas tautas daļas attīstījās divu dažādu civilizāciju ietekmē. Latvieši, kas dzīvoja uz rietumiem no šīs robežas, saņēma savas gara bagātības un saimniecisko sistēmu no Rietumiem un Latgales latvieši to pašu no Austrumiem. Šī nošķirtība turpinājās gandrīz veselus 300 gadus zem zviedru, poļu un krievu administratīvās varas spaidiem. Un kad tikko nodibinātā Latvijas valsts apvienoja visus novadus savās robežās, demografiskās, ekonomiskās, kulturālās un reliģiskās dažādības bija tik lielas, ka divas tautas daļas tikko pazina viena otru. Reliģiskie un sociālie aizspriedumi ko svešās okupācijas varas bija apzinīgi potējušas, lai „skaldi un valdi” atmosfairā turētu zemniekus paklausīgus kungu gribai, pieņēma citas dimensijas. Šo aizspriedumu iespaidā jaunie zinātņu vēstures pētnieki atstāja Latgali maz pētītu un maz aprakstītu. Latvijas Universitāte neveicināja jauno studentu interesi Latgales pētniecībā un neatkarīgās Latvijas vēsturnieki savās sarakstītajās vēstures grāmatās veltīja tai tikai vispārējas piezīmes uz dažām lappusēm. Kā piemērus var minēt Fr. Zālīša − Latvijas vēsturi vidusskolām, kur Latgalei veltītas tikai 3% lappuses, un A. Spekkes − History of Latvia, kur atrodam 7 lappuses veltītas tam pašam tematam. Šis mazais informācijas daudzums ne tikai nav devis nekādu zināšanu latviešu sabiedrībai par Latgali, bet pat nav radījis interesi kaut ko zināt. Līdz ar to visvairāk apdraudētais Latvijas apgabals ir palicis − terra incognita, ko var prasīt sev krievs, polis un tatārs.

Kā tas izskaidrojams, ka brīvās Latvijas pētnieki un arī tie pētnieki, kuŗu domāšanas sistēma vēl arvien sakņojas vecajās tradīcijās, ir veltījuši tik maz intereses vienas trešās tautas daļas pagātnei un tās radītajam kultūrvēsturiskajam materiālam? Izskaidrojumi tam ir vairāki un, lai tos saprastu, tie jāapskata galvenajos vilcienos punktu pēc punkta.

1. Baltvācu vēsturnieki bija pirmie, kas lika pamatus vēstures pētījumiem Baltijas telpā. Tie nostiprināja pozitīvisma filozofijas ietvaros tverto vēstures pētīšanas metodi, kas identificēja pagātnes notikumus ar tā saucamiem objektīviem faktiem polītikā, saimniecībā un teoloģijā. (1) Baltvācu vēsturnieku sarakstītās vēstures ir polītikas, saimniecības un baznīcas vēstures viņu īpatnējās slēgtās administratīvās sistēmās. Tur bija Kurzeme, Vidzeme un Rīga, par katru no šiem apgabaliem varēja rakstīt atsevišķu vēsturi, ignorējot pārējos, jo Vidzeme, Kurzeme un Rīga bija slēgtas administratīvas vienības polītikas, saimniecības un baznīcas sfairās. Vācu muižniecība noteica dzīvi savās attiecīgajās provincēs, līdz ar to tai bija daudzi tā sauktie objektīvie fakti, ar ko raksturot savus sasniegumus vai arī neveiksmes. Viņi varēja atļauties rakstīt muižniecības vēstures Baltijā un rādīt savus darbus kā polītikā, saimniecībā, tā arī teoloģijā visai pasaulei.

Šo historiografijas veidu pārņēma Latvijas Universitāte, kultivēja nekritiski tālāk un prasīja to pašu no saviem nedaudzajiem vēsturniekiem. Tā kā latviešiem nebrīvības periodā nebija ne savas polītikas, ne savas saimniecības un ne savas baznīcas, līdz ar to tiem nebija arī tāda veida objektīvu faktu, ko atzina pozitīvisms, tie turpināja aprakstīt baltvācu muižnieku un mācītāju darbus un nedarbus, atstājot latviešu tautai piedēkļa vietu pašiem savā vēsturē.

Baltvācu vēsturniekiem, ja atskaita Livonijas periodu, nebija ne vajadzības, ne morāla pienākuma pētīt Latgali. Tā ietilpa Vitebskas guberņā, bija pakļauta krievu polītikai, saimniecībai un Romas katoļu baznīcai, kur pozitīviskās vēstures filozofijas garā objektīvus faktus par latviešu tautu bija pat grūti atrast. Historiografija ar ģermānisko un protestantisko noslieci, kā liekas, nevarēja izskaidrot vienkāršās tautas katolisko mentalitāti un tradicijas. Tā Latgales vēsturi varēja uzrakstīt uz dažām lappusēm, pievēršot visu uzmanību divām rietumu provincēm.

 

2. Mēs jau minējām, ka Latgale pēc vairākām Polijas dalīšanām administratīvi tika ieskaitīta Vitebskas guberņas sastāvā. Pozitīvisms vēsturē, kas prasīja tā sauktos objektīvos faktus kā pamatu objektīvu notikumu raksturošanai, kalpoja slikti kā Latgales tā arī visas latviešu tautas attīstības gaitu pētījumos. Latgales latvieši savā zemē iezīmējās kā minoritāte daudzu citu minoritāšu sastāvā. Viņus neminēja krievu birokrati un nedaudzināja polītiķi. Rusifikācija un reliģiskie spaidi liedza izcelt vienu nacionalitāti, lai kaut kādā veidā neizceltu otru. Visam bija jānogrimst lielajā krievu nacionalitāšu kausējamā katlā ar gala rezultātu labvēlīgu krievu hegemonijai. Tā Vitebskas un Viļņas archīvos nevarēja būt daudz dokumentu, kas runātu tieši par latviešiem Latgalē, kas aprakstītu viņus kā nāciju polītiski, saimnieciski un kulturāli, nejaucot tos ar citām līdzīgām minoritātēm. Vatikāna archīvs varētu glabāt daudz liecību par katoļiem Latgalē, bet pie katoļiem Latgalē piederēja arī poļi, lietuvieši, čigāni, baltkrievi un ukraiņi. Līdz ar to tās liecības, kādas līdz šim ir atrastas Vatikāna archīvā, satur ārzemnieciskus aizspriedumus vai nu poļu vai lietuviešu garā. Līdz ar to tādu objektīvu faktu, kādus prasa pozitīviskais vēstures filozofijas veids, par Latgales latviešiem daudz nav un arī nevarēja būt. Viļņas un Vatikāna archīvi vēl ir samērā maz pētīti, kaut gan jezuītu tēvs J. Kleijntjeness publicēja neatkarīgās Latvijas laikā dokumentu kopojumu latīņu valodā ar nosaukumu : Lottava gens, veneficiis ut plurimum dedita est. Šis svarīgais darbs tagad pieder pie bibliografiskiem retumiem, Latvijas protestantisko vēsturnieku ignorēts un boļševiku iznīcināts.

 

3. Latgaļu runas veida, etnografijas un vēstures pētniecību kavēja arī sociālie un reliģiskie aizspriedumi, kas 20. gs. sākumā bija vēl ļoti stipri. Latgale bieži tika pielīdzināta Latvijas „Sibirijai” vai arī vienkārši − „džungļiem”, runājot sociālā un kulturālā nozīmē. Ienācēji maz interesējās par Latgales drūmo pagātni, par noslēgtību no pārējās tautas daļas un par īpatnībām garīgās dzīves attīstības veidos. Viņi redzēja tikai savādības − savādības saimniecībā, reliģijā, valodā un kultūrā. Un tā kā šīm savādībām, saskaņā ar Latvijas Universitātes profesoru deklarācijām, pamatus bija veidojuši slavu iespaidi, tad tās bija iznīcināmas bez kaut kāda veida tālākiem izskaidrojumiem. Tā sākās, tā saucamā, Latgales latviskošana, bet ne pētīšana, kaut gan Latgale no nacionālā viedokļa bija visvairāk apdraudētais novads visā mūsu dzimtās zemes territorijā.

Visa Latvijas vēsture, ieskaitot vissenākos laikus, veidojās agresīvo slavu tautu uzmācības rezultātā. Šī uzmācība ir bijusi nepārtraukta un sistemātiska kā miera, tā arī kaŗa laikos. Izkaušanas un deportēšanas visvairāk skāra Latvijas austrumu apgabalus daudzajos kaŗos un saimnieciska izmantošana, pārkrievošana, reliģiskie un administratīvie spaidi valdīja miera laikos. Tas viss sākās ar Jāni Briesmīgo un vijās cauri visam 300 gadu gaŗajam nošķirtības posmam. Slavu tautu agresija nekad nav mazinājusies, sasniedzot augstāko pakāpi Otra pasaules kaŗa laikā. Krieviem nepietika ar Latvijas okupāciju vien, administratīvā pārkārtojumā tie atņēma Latvijai sešus pagastus un 1945. gadā pievienoja Krievijai. Tie 57% no šo pagastu iedzīvotājiem, kas sevi uzskatīja par latviešiem, nu ir padoti galīgai iznīcībai. Tīri tradicionālā kolonisma garā krievi ir paņēmuši sev vismazāk pētītos apgabalus Latvijā un, kā notikumu attīstība vēstī, sniedzas arī pēc visas Latgales. Latviešu zeme paliek mazāka tieši no tās puses, no kuŗas tā ir vismazāk pētīta.

4. Blakus vēsturiskām, saimnieciskām un reliģiskām atšķirībām pastāvēja arī valodas atšķirības. Latgales latvieši runāja dialektu, kas tikai mazā mērā atšķīrās no valsts valodas, neradot nekādu grūtību domu izmaiņā. Divas personas, runājot katra savā dialektā, gandrīz bez grūtībām varēja saprast viena otru, ja viena no tām Rietumu civilizācijas un tautas vienotības vārdā nenostādīja sevi kunga lomā un neprasīja pielāgošanos importētajiem svešas kultūras standartiem. Daudzi jaunie kultūras nesēji bieži vien nekādas viņiem pieņemamas kultūras vietējo cilvēku attiecībās neredzēja. Tie bija ieradušies „Latgales džungļos” vajadzības spiesti, jo citur labi atalgotās ierēdņu vietas tie nevarēja dabūt. Daudzi no tiem pielāgojas vietējiem apstākļiem un kļuva par latgaļu draugiem, bet lielākais vairums darīja visu, lai vietējo cilvēku sabiedriskās attiecībās diktētu savas personīgās likmes. Līdz ar to dialekts kā redzamākā savādība tika gan tiešā, gan netiešā veidā pasludināts par traucēkli tautas vienībai. Visi iesniegumi vietējām iestādēm tika prasīti tikai tā saucamajā valsts valodā, un zemniekam, kas to valodu labi neprata un lai izbēgtu no zobgalībām, vajadzēja meklēt vidutāju, ar kuŗa palīdzību pieiet pie „kunga” un izskaidrot tam savas vajadzības.

Tā pēc brīvības atgūšanas un daudzu svešu ierēdņu parādīšanās vietējās iestādēs Latgales latvietis nepatīkami pārsteigts atklāja, ka viņa tēvu tēvu valoda viņa paša dzimtajā novadā ir kaut kas nevēlams, zems un nepieņemams kādas citas latviešu varas pārstāvjiem. Tā pati valoda, kuŗā viņa tēvi un mātes radīja bagāto un daudzpusīgo folkloru, tā pati valoda, kas iznesa cauri latviešu nacionalitāti triju gadu simteņu gaŗajam nošķirtības posmam, tā pati valoda, kas bija neatņemama sastāvdaļa no viņu dzīves veida, tā pati valoda, kuŗā bija iemūžinātas visas literārās tradīcijas, tā pati valoda, kas skanēja baznīcās, lūgšanās un dziesmās, nu bija kļuvusi par šķērsli tautas vienībai un bieži vien par objektu izsmieklam un nievām. Tā bija smaga atmošanās daudziem. It sevišķi tāpēc, ka daudzi Latgales latvieši līdz brīvības ausmai citu latviešu valodu nemaz nebija dzirdējuši kā tikai to, ko tie runāja paši un kuŗā skanēja viņu tautasdziesmas. Vietējā intelliģence kā sarunās, tā arī skolās, dodot cieņu savu ļaužu runas veidam, gan mēģināja ieviest uzskatu, ka latviešu valoda sastāvot no trim dialektiem, no kuŗiem latgaļu dialekts ir viens. Tikai vidus dialekts tā plašā literārā mantojuma dēļ ir pieņemts kā valsts valoda. Šis uzskats tomēr ārpus Latgales robežām plašāku atziņu neieguva. Latgaļu runas veidam bija jāpazūd no iestādēm un skolām kā nevēlamam traucēklim modernās sazināšanās un modernā nacionālisma veidos. To prasīja ar sociāliem un reliģiskiem aizspriedumiem bruņotie ierēdņi, to prasīja daudzi kaunīgie latgalieši, kas baidījās pazaudēt darbu valsts iestādēs, un beidzot, to prasīja puszinātniskās valodniecības teorijas, kas bija dzimušas Latvijas Universitātē un kuŗām aizmugurē stāvēja daudzu slavenu cilvēku vārdi, pušķoti zinātniskiem tituliem.

Lielākās autoritātes baltu tautu lingvistikā bija divi Latvijas Universitātes profesori: Dr. J. Endzelīns un Dr. E. Blese. Viņi abi autoritatīvi apgalvoja, ka latgaļu dialekts ir izveidojies no vidus dialekta slavu valodu ietekmē. (2) Pats apgalvojums par sevi jau satur paradoksu, kas liek saprast, ka vidus dialekts ir bijis baltu cilšu pamatvaloda, nepieminot runas veidu atšķirības senajā Kursā Zemgalē, Lībijā un Latgalē. Kādas valodas baltu ciltis ir runājušas, mēs to nezinām, jo pirmie rakstītie latviešu valodas piemēri sāk parādīties tikai 16. gs. sākumā un pie tam ļoti kļūdainā sveštautiešu rakstībā. Ja jau latgaļi bija lielākā baltu cilts, kas apdzīvoja tagadējo Latvijas territoriju, tad jādomā, ka arī viņu runas un folkloras iespaidi būs sniegušies kā Zemgalē, tā arī Kursā. Un tieši Livonijas periodā mēs varam saskatīt baltu cilšu izmiršanu un latviešu tautas dzimšanu. Četrus gadu simteņus gaŗais Livonijas periods, kad visa latviešu zeme vairāk vai mazāk bija apvienota vienā Rietumu civilizācijas sfairā, veidoja pamatus latviešu tautiskam sentimentam un īpatnējai latviešu kultūrai, kas izpaudās folklorā. Livonijas periodā folklora ziedēja. Livonijas periods deva latviešu apdzīvotajai zemei pirmo vienotāju simbolu − Terra Mariana (Māras zeme) un pirmo un vienīgo simbolisko valdnieci − jaunavu Mariju. Šo simbolu sekmīgi iznīcināja reformācija. Tā Terra Mariana jēdziens palika saistīts tikai ar katolisko Latgali. Katoļu baznīca ar savu autoritāti un ar savu autoritatīvo vienotājas iespaidu varēja atgādināt vēsturisko patiesību kā garīgajai, tā arī laicīgajai sveštautu kungu kārtai, ka viņi ir tikai vasaļi, ka viņi ir tikai ierēdņi feodālā administratīvā sistēmā, kas tradicionāli var tikt iecelti un atcelti saskaņā ar vajadzību un pakalpojumiem. Jāpieņem, ka šis autoritatīvais vienotājs spēks, ticība Dievam un valdniecei jaunavai Marijai ar katoļu baznīcas starpniecību morāli ierobežoja kungu kārtas patvarības, dodot zemniekiem zināmu materiālu turību un brīvību radīt pašiem savas kultūras vērtības. Arī protestantiskie latviešu folkloristi atzīst ka latviešu tautas gara mantu ziedu laiki ir bijuši tieši Livonijas periodā. Reformācija vecās tradīcijas, vecās feodālisma ieražas un sociālās attiecības iznīcināja, paveŗot brīvu ceļu kungu patvarībām pār latviešu zemniekiem. Šeit viens iemesls, kāpēc vāciskais elements Baltijā tik dedzīgi pieņēma luterānismu kā savu ticību, iezvanot ne tikai būtiskas nesaskaņas vadošo spēku starpā, bet arī Livonijas perioda galu. Tā sauktie „gaišie zviedru laiki” sašķēla tautu polītiski, saimnieciski, administratīvi un kulturāli. Cik spēcīga ir bijusi kuršu, zemgaļu, lībju un latgaļu lingvistiskā vienotība šinī laikā, mums drošu ziņu nav, kaut gan ir uzglabājušās fragmentāras liecības, rakstītas stiprā svešvalodu ietekmē. Tālāk vēl − katoļu un luterāņu mācītāji, kas ir atstājuši mums agrās latviešu rakstu valodas liecības, ir mācījušies, dzīvojuši un strādājuši Rīgā, kur tirdznieciskie darījumi spieda arī latviešu amatniekus piemērot savai valodai vācu rakstu zīmes. Tātad zināma veida ortografiskas tradīcijas jau varēja būt radušās arī 15. gadu simtenī, ko tad tā laika literāti ir varējuši izmantot savā turpmākajā apgaismības darbā. Un cik liels iespaids ir bijis zemgaliešu runas veidam starp Rīgā dzīvojošiem latviešiem? Tā kā E. Glika bībeles tulkojumu galvenie rediģētāji ir bijuši Kurzemes mācītāji, tad jādomā, ka viņi bībeles tekstam ir uzspieduši arī savas valodas tradīcijas. Bībeles valoda ir Kurzemes un Rīgas valoda. Runājot par 17. gadu simteņa lielākajiem latviešu valodas celmlaužiem: Manceli, Firekeru un Gliku, saistība ar Kurzemi un Rīgu parādās daudz pilnīgāk. Mancelis ir jau tipisks kurzemnieks un savās valodas tradicijās tāds pats ir arī Firekers. Gliks savu latviešu valodu mācījās Rīgā un uzturēja dzīvus sakarus ar Rīgu. Ar Gliku Rīgā un Kurzemē runātā latviešu valoda ieradās Alūksnē un tika pieņemts kā standarts bībeles tulkojumos. Jāpiezīmē, ka E. Gliku gan uzskata par galveno Sv. Rakstu tulkotāju, bet izvilkumi no Vecās Derības un Jaunā Derība gandrīz pilnīgi jau bija pārtulkoti pirms viņa. Galīgo formulējumu bībeles tekstam deva Kurzemes un Rīgas mācītāju komisija. (3) Tā ar luterāņu mācītāju rakstiem un bībeles palīdzību Rīgā un Kurzemē runātā latviešu valoda tika pārdēstīta Vidzemē un no augšas nodota latviešu zemnieku slāņiem.

Turpinot domu tādā pašā garā, jāsaka, ka 16. gs. beigas un 17. gs. sākums iezīmējās ar nežēlīgām kristīgo konfesiju sadursmēm kā ideoloģijā, tā arī kaujas laukā. Šī nežēlīgā cīņa spilgti atspoguļojās arī baltu tautu apdzīvotajās territorijās. Pilsētās un miestos notika baznīcu grautiņi, katoļu mūki un priesteri tika padzīti no viņu baznīcām, jezuītu ordenis slēgts Rīgā 1621. gadā, to pašu atkārtojot četrus gadus vēlāk Cēsīs, (4) Zviedru laiki Baltijas telpā iezīmējās ar krasu reformācijas un pretreformācijas spēku sadursmi, valdībai izšķirīgi atbalstot pirmo. Reliģiskie aizspriedumi sasniedza augstākopakāpi tieši reliģisko kaŗu laikā un, ar nožēlu jāsaka, tādi palika cauri visam brīvās Latvijas periodam.

Nodibinoties polītiskai robežai starp zviedru un poļu Vidzemi, sašaurinājās arī ideju izmaiņa šķirto vienas un tās pašas tautas daļu starpā. Skaldītajiem spēkiem vēl pievienojās divu katoļu bīskapiju − Mogiļevas un Kaunas − izveidošana 1799. gadā. (5) Pie pirmās bīskapijas tika pievienoti katoļi tagadējā Latgalē un pie otras − visi, kas sevi atzina par katoļiem Kurzemē. Divās bīskapijās sadalītiem latviešu katoļiem un to priesteriem vairs nebija izdevības pārnest un izlīdzināt valodas dažādības dažādos apgabalos, jo viņi tīri administratīvā kārtā tika piesaistīti savām bīskapijām un tām valodas tradīcijām, kādas lietoja tauta uz vietas. Tālākā valodas un kultūras veidošanās, pavadīta ar polītisku naidu, reliģiskiem un sociāliem aizspriedumiem , iesāka iet divus dažādus ceļus. Kādu valodu lauku ļaudis runāja Vidzemē pirms zviedru laikiem, mēs varam tikai minēt. Mancelis un Gliks mācījās latviešu valodu Kurzemē un Rīgā un tādu arī aizveda uz savām vēlākām draudzēm. Turpmākajā valodas tradīciju attīstības gaitā bībelei piederēja noteicēja loma, uz mata tāpat kā Mārtiņa Lutera tulkotajiem Sv. Rakstiem Vācijā. Zviedru laikiem sākoties, Vidzemes zemnieku valoda varēja būt arī M. Bukša sauktā − latgaļu valoda (6), kas iznira rakstu valodā katoļu priesteŗu pūliņu rezultātā Latgalē ar stipru ortografisku svešu valodu piemaisījumu. Tādā veidā sākās arī literārā latviešu valoda Vidzemē un Kurzemē galvenā kārtā luterāņu mācītāju ietekmē. Tā veidojās valodas atšķirības svešu varu sašķeltajā latviešu tautā.

Kā jau minēts, oficiālā versija par latgaļu dialekta izveidošanos nāca no augstākām autoritātēm Latvijas Universitātē. Prof. Dr. J. Endzelīns un prof. Dr. E. Blese apgalvoja, ka latgaļu dialekts izveidojies no latviešu valodas respektīvi no runas veida, kas tika lietots Kurzemē un Rīgā slavu valodas ietekmē. Neviens no minētajiem profesoriem nerunāja latgaliski un, kā liekas, nav turējuši par vajadzīgu ar latgaļu dialektu pamatīgāk iepazīties. Bet viņu kategoriskie apgalvojumi liedza jaunākiem prātiem meklēt citus izskaidrojumus daudzajiem runas veidiem Latvijas territorijā. Šis ir viens piemērs, kas rāda, ka pārāk liela autoritātes apliecināšana zinātnē var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Un ļaunums attiecībā uz Latgali atrodams pārnovada ierēdņu birokratiskajā nostājā pretlatgaļu sociālā rakstura īpatnībām un viņu latviešu valodas runas veidu.

Apgalvojums, ka latgaļu runas veids bija izveidojies slavu valodu ietekmē, tika attiecināts arī uz sociālā rakstura īpatnībām, dodot morālu pamatojumu pārnovadnieku ierēdņiem ievadīt tā saucamo Latgales latviskošanu, ieskaitot vēsturisko vietu vārdu maiņas, kuŗu nozīmi varēja izskaidrot tikai dialekta frazeoloģijā. Tā vārds − Pitalova , zeme pie Tālavas, tā tad vēsturisks latgaļu vārds, tika mainīts uz Jaunlatgale, kas arī nebija latvisks diezgan. Beigās pilsētiņa tika nosaukta par Abreni, kas ir vārds, kam nav nekāda sakara ar vietējo sociālo vai ģeografisko vidi. Upes nosaukums − Kūkova, tātad meža upe vai koku upe pārvērtās par Kukva, (ironiski − krievu vārds). Upes nosaukums − Sīnova respektīvi siena upe kļuva par Zilupi (no krievu vārda siņij − zils). Līdzīgs liktenis piemeklēja upes nosaukumu Maudova, kas atvasināts no latgaļu vārda − maudōtīs jeb peldēties. Bet mazāku pārveidojumu vietvārdos ir tik daudz, ka vajadzētu aprakstīt daudz lappušu, lai minētu visus. Kā piemērus var minēt: Borkova − Barkava, Vorkova − Vārkava, Rogovka − Ragauka, Dricāni − Dricēni, Rundāni − Rundēni utt. Tā tad birokratiskiem jauninājumiem vajadzēja būt latviskākiem un nacionālākiem, neievērojot vietējo ļaužu sentimentu attiecībā uz viņu dzīves vietas nosaukumiem.

Nupat minētais piemērs nav nekas, salīdzinot ar pārestību, kāda nodarīta Latgalei ar dialektā dzimušās folkloras pārtulkošanu oficiālā latviešu valodā. Tulkošanu iesāka Kr. Barons un turpināja P. Šmits kā 1923. gadā gadā nodibinātās latviešu Folkloras krātuves vadītājs. (7) Profesori A. Švābe un K. Straubergs, divpadsmit sējumu izdevuma − Latviešu tautas dziesmas (8) redaktori, aizgāja citā virzienā. Viņi, kā redzams, atteicās pieņemt latgaļu dialekta ortografiju, ko Izglītības ministrija apstiprināja 1929. gadā un izgudroja paši savu. Dialektā uzrakstītām tautasdziesmām bija jāparādās atklātībā, tā sakot, fonētiskā rakstībā, atdarinot izrunu tautā. Neapšaubāmi, tas jau bija uzlabojums iepretī tiešiem tulkojumiem, bet tas sakropļoja dziesmu ritmu, iznīcināja latgaļu tautasdziesmu trauslo lirismu, padarot pašas dziesmas grūti lasāmas un bieži vien nesaprotamas. Te daži piemēri:

Solts rudinis, solta zīma,
Man cimdjeni naadjeiti;      39780

Mierkst pierstjeni, solst rūcjenis,
Kreit uorā adatjenis. (9)     606

Šis pants satur desmit rupju ortografisku kļūdu, padarot lasījumu neveiklu vai pat smieklīgu. Pareizi uzrakstīts tas skanētu šādi:

Solts rudins, solta zīma,
Man cimdeni naadeiti;

Mērkst pērsteni, solst rūceņas,
Kreit orā adateņa.

Vēl viens piemērs:

Īmu vuorā i ustobā,  18351
Taids gūds vuorā, taids ustobā:
Līts l’ej vuorā, raud ustobā,
Raud tāvs i muote, raud buol’el’eņi.
Nūvad’a, nūvad’a meusu muoseņi
Por augstīm kolnim, caur zaļu b’ērzi.

          415 (10)

Šeit jau ir pilnīgs ortografisks juceklis. Pareizi uzrakstīts skanētu šādi:

Īmu (eimu) ōrā i ustobā,
Taids gūds ōrā, taids ustobā:
Līts (leits) lej ōrā, raud ustobā,
Raud tāvs i mōte, raud bōļaleni.
Nūvede, nūvede myusu mōseņi
Por augstim kolnim, caur zaļu bērzi.

Līdzīgus vārdus var teikt arī par sekojošo pantiņu ar septiņām ortografiskām kļūdām:

Rītā, rītā mana gūvs,
Pylni pupi balta pīna;
Pylns vādars zalis zuolis,
Pylni rogi uobuļeņa.

Pareizi uzrakstītas četrrindas skanētu šādi:

Rīti, rīti muna gūvs,
Pylni pupi bolta pīna;
Pylns vādars zaļas zōles,
Pylni rogi ōbuleņa.

Līdzīga veida piemēru ir bezgala daudz. Ja A. Straubergs un A. Švābe pieturējās pie juceklīgās fonētiskās rakstības, tad padomju izdevumi īsteno sistemātisku un ārkārtīgi kļūdainu tulkošanu. Šeit daži piemēri.

Aizakliedžu, nosasauču
Liela meža maliņā:
Lai dzird mans arājiņš
Sava tēva tīrumā. (12) 363, 1518 Latgole

Kā beidzamo piemēru varētu minēt šādu:

Mūs’ māsiņa nolīgoja
Sausa sila maliņā;
Ka varētu, nostellētu
Āru birzi pakaļā, (13) 1680, 2596, Balvi

Ja pirmais pants savas valodas dēļ lasītājam var izlikties smieklīgs, tad, beidzamo tulkojot, rakstītājs ir tik tālu pārcenties, ka pazudis saturs un parādījusies banalitāte. Arī šāda veida piemēru ir ārkārtīgi daudz. It sevišķi boļševiku izdevumos latgaļu tautasdziesmu kropļošana ir sistemātiska un ārkārtīgi plaša. Ar vārdu sakot, no „Latgales džungļiem” nekas labs nedrīkstēja nākt. Lieki teikt, ka šāda veida rīcība padarīja Latgales tautasdziesmas grūti lasāmas, iznīcināja to trauslo lirismu un etnografisko vērtību.

Kas pamudināja augsti izglītotos profesorus, A. Švābi un K. Straubergu, iesākt šo tautas garamantu kropļošanas veidu? Šim jautājumam atbildi mēs laikam nekad neuzzināsim, it sevišķi tāpēc, ka baltu filoloģijas studentu un maģistru kā Rīgā, tā arī ārpus tās, kas pilnīgi pārvaldīja latgaļu runas veidu, netrūka un to palīdzība katrā laikā bija pieejama. Lepnie profesori bija par lepniem, lai šāda veida palīdzību prasītu un pieņemtu. Daudzie tulkojumi un kropļojumi iznīcināja pārskatu par latviešu tautas kreativitāti Latgalē ilgajā nošķirtības posmā; iznīcināja pārskatu par to spēku, kas paglāba tautu no bojā ejas un iedeva trešo zvaigzni Latvijai. Tikai dialekts un tanī radītā folklora var izskaidrot ne tikai latviešu tautas garīgo vitalitāti, dzīvojot starp daudzām citām minoritātēm, bet arī Latgales latviešu radniecību ar tautas brāļiem rietumos no Aiviekstes. Folklora mums visiem ir viena, neskatoties uz runas veidu dažādībām. Folklora veido latviešu tautas nacionāli vienotāju pamatu, tikai uz šī pamata mēs varam veidoties kā tauta. Tautas brāļi rietumos no Aiviekstes, kā liekas, to negrib saprast un atstāj latgaļus, vēsturiski runājot, karājoties gaisā, Bez dialekta nav iespējams izskaidrot Latgales latvieša garīgo sīkstumu, kas to iznesa cauri trīs simti gadu drūmajam nošķirtības posmam.

Atgriežoties atkal pie latgaļu dialekta, jāsaka, ka beidzamajos gados filologu jaunā paaudze ir izveidojusi citu uzskatu par šī runas veida rašanos. Prof. Dr. J. Lelis, M. Bukšs un L. Latkovskis apgalvo, ka latgaļu dialekts ir tiešs izaugums no senās latgaļu valodas, ko tauta runāja tagadējā Vidzemē un Latgalē un tālu vēl aiz Latvijas austrumu polītiskās robežas vācu ienākšanas laikā 13. gadu simtenī. Jāpiezīmē, ka visi trīs minētie filologi ir dzimuši Latgalē un pazīst dialektu kā no valodnieciskās, tā arī no personīgās pieredzes.

Kuŗa no šīm divām teorijām par dialekta izcelšanos ir pareiza vai nepareiza, ir akadēmiskas dabas jautājums, lai to izšķir valodu speciālisti. No vēsturiskā viedokļa gribas meklēt atbildi uz šādu jautājumu: kuŗš no šiem runas veidiem ir saglabājis vairāk liecību par tautu sakarībām sirmajā senatnē un par baltu cilšu sakarībām vācu ienākšanas laikā.

Harvardas universitātē pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas profesoru komisija esot prasījusi J. Lelim teikt gala vārdu par apskatāmo tematu. Jaunais doktors esot ieteicis veltīt sevišķu uzmanību nevis baltu valodu literārām versijām, bet gan dialektos un izloksnēs saglabātām formām. Jo šīs formas varot dot tikpat daudz liecību par indoeiropiešu tautu sakarībām sirmajā senatnē kā Grieķijas un Mazāzijas smiltīs atrastās marmora vai akmens plates. Kommentējot šo teicienu, Dr. J. Lelis raksta:

Pirms mēs sākam lielīties ar šādu lietu stāvokli, lai ne mirkli arī neaizmirstam, ka mūsējie (valodas) archaismi ir vēl paglabāti dzīvi daudz neizturīgākā materiālā nekā Grieķijas marmors. Kad savā vienaldzībā ļausim, lai tos apber kapukalnu smiltis, tie būs zuduši uz mūžīgiem laikiem. Neviens vairs tos nespēs atrakt un izpētīt, un mūsu nelabvēļi tad vēl ar drošāku prātu varēs sacīt, ka mēs neko nesveŗam un nekad neesam bijuši, − jo pierādījumu par pretējo būs palicis pavisam nedaudz vai arī vairs nebūs nekādu. (14)

Šis ir labs brīdinājums tautasdziesmu tulkotājiem, pārveidotājiem un kropļotajiem. Ar tulkošanu un pārveidošanu viņi iznīcina vēsturiskās liecības, ko tauta bija paslēpusi valodas formās sociāliem, kulturāliem un nacionāliem sakariem baltu cilšu starpā tanīs laikos, par kuŗiem rakstītu liecību nav. Mēs zinām, ka ir daudz mirušu valodu, ko kādreiz tautas ir runājušas Austrumeiropā, ieskaitot Balkānus un Itāliju. Kāda bija šo valodu radniecība ar sanskritu un senprūšu valodām un kāda bija šo valodu radniecība ar dzīvajām lietuviešu un latviešu valodām? Problēma ir kolosāla savos apmēros, kas atstāj pilnīgā tumsā daudzo Eiropas tautu izcelsmi un šo tautu sakarības gaŗajā pirmvēstures posmā. Pat vismazākais gaismas stariņš, mests dziļajā pagātnes tumsā, varbūt palīdzētu saprast Eiropas tautu rīcības veidus tagad un caur tiem arī mūsu pašu tautas izcelsmi. Pašreiz cilvēka rokās ir tikai divi tālās pagātnes pētīšanas līdzekļi: archaiologija un lingvistika. Latgaļu dialekts, tāpat ka visi citi lokālismi, ir daļa no pēdējā.

Latvieši rietumu provincēs pārdzīvoja nacionālo atmodu, romantismu un reālismu literātūrā apmēram piecdesmit gadu agrāk nekā latvieši, kas dzīvoja Latgalē. Līdz ar to vidus dialekts jeb oficiālā latviešu valoda tika padota modernizēšanai un tīrīšanai daudz agrāk nekā tas notika ar latgaļu dialektu. Latgaļu dialekts palika savā dabiskā attīstības stadijā līdz pat 20. gadu simteņa sākumam; to runāja iedzīvotāju kopas segregācijā bez mācītu un nemācītu valodnieku apzinīgiem centieniem kaut ko grozīt vai labot. Nav vairs nekāds noslēpums ka tautas, kas stāv tuvāk dabai un vairāk identificējas ar ģeografisko un sociālo apvidu, saglabā arī archaiskākas un konservātīvākas valodas formas. Līdz ar to latgaļu dialekts varēja saglabāt sevī vecas formas, idiomas, izteiksmes veidus, gramatiskus un metafoniskus pārveidojumus atsevišķos vārdos. Šis ir ārkārtīgi plašs un nopietns pētniecības lauks, īsta zelta bedre tiem valodu speciālistiem, kam ir interese meklēt atbildes uz daudzo valodu sakarībām to gaŗajos attīstības ceļos. Šī veida pētniecības darbs Latvijas brīvības gados netika pasākts. Taisni otrādi, − ierēdņu augstprātība, to noraidīgā nostāja pret dialektu un Latgales latviešu tradicionālām atšķirībām ienesa neuzticību pret senseno dzīves veidu un dialekta lietderību vēstures faktu tulkojumos. Dialektam biļa jāmirst šabloniskas tautas vienotības vārdā. Līdz ar dialektu nomira arī neskaitāmas vēsturiskas liecības par baltu tautu sakarībām sirmajā senatnē. Ar zināmu ironiju jāsaka, ka uz mata to pašu dara arī pašreizējie mūsu zemes okupanti. Viņi ir aizlieguši dialektā rakstīt un publicēt grāmatas, viņi turpina Latgales tautas garamantu tulkošanu un kropļošanu respektīvi viņi ar gudru ziņu turpina iznīcināt visu, kas rādītu baltu tautu specifiskās identitātes un to no slaviem atšķirīgās vēstures. Mēs zinām, ka padomju historiografija centrējas dogmā. Dogma nosaka, kādus faktus pieņemt un kādus noraidīt. Boļševiku dogma prasa, lai šķiru cīņas vārdā tiktu noraidīts nacionālisms un izcelta cīņa starp darba devēju un strādnieku. Baltu tautu vēstures individuālie aspekti boļševiku dogmai nekā nedod, tāpēc ir iznīcināmi arī fakti, kas šo individualitāti pierāda. Līdz ar to latgaļu dialektam ir jāpazūd. Lai iznīcinātu tautu, ir jāiznīcina tās vēsture. Tā kā valoda ietveŗ sevī pilnīgu vienas tautas vēsturi, valoda ir iznīcināma pirmā. Tā rīkojas mūsu zemes pašreizējie okupanti.

Pirmā latgaļu avīze 1905. gadā Gaisma, kuŗas izdevējs un redaktors bija Francis Kemps. Populārākā latgaļu avīze bija Dryva, kas iznāca no 1908. līdz 1917. gadam baznīckunga Kazimira Skrindas redakcijā.

5. Tagad īsumā pievērsīsim uzmanību mītoloģiskām atšķirībām starp Latgali un pārējiem Latvijas novadiem. Latviešiem nav episku dziedājumu. Vai nu to nav bijis nemaz, vai tie ir izzuduši no tautas atmiņas septiņi simti gadu gaŗajā verdzības posmā. Raudu un gaviļu dziesmas, par ko bieži runā abas chronikas un arī Sakšu Grammatiķis (Saxo Grammaticus), varēja arī nebūt episki dziedājumi. Tās pašas jūtas varēja izteikt ar četrrindu liriskajiem pantiem, ko mēs tagad saucam par dainām jeb tautasdziesmām. Cauri gaŗajam verdzības posmam tauta nevarēja aizmirst dziesmas, jo dziesmās un dziedāšanā tika izteikta visa tās dzīves gudrība, tikumi, sociālās attiecības starp indivīdiem un ģimenēm. Tautasdziesmas saistīja indivīdu pie zemes, pie dzimtās mājas un novada, tautasdziesmas saistīja cilvēku pie darba un dabas. Tautasdziesmas sveica bērnu dzimstot, pavadīja to augot un teica pēdējos atvadu vārdus kapa malā. Tautasdziesmas un dziedāšana bija neatņemama dzīves sastāvdaļa, izceļot labo un nopeļot slikto, žēlojot bāreņus, bet nopeļot ienaidniekus un kungus. Cilvēki radīja, runāja un dziedāja rītā agri un vēlu vakarā, ejot darbā un atgriežoties no tā. Tauta nevarēja aizmirst dziesmas. Tā kā katrs pantiņš saturēja pabeigtu domu, tvertu ritmā un skaistā stilā, kuŗā bija izteikta, tā sakot, neskaitāmu paaudžu pārbaudīta gudrība, to viegli varēja atcerēties,viegli iemācīties un viegli nodot no viena individa uz otru un no vienas paaudzes uz nākamo.

Episkie dziedājumi, turpretim, prasīja zināmu profesionālismu kā dziedot, tā arī teicot. Tie bija daudz gaŗāki, sarežģītāki, grūtāk iemācāmi un grūtāk paturami atmiņā. Par visām lietām episkie dziedājumi stāstīja kādu svarīgu, sarežģītu notikumu tautas pagātnē, kuŗa nodošana no vienas paaudzes uz otru prasīja ne tikai turēšanos pie faktiem, bet arī atmiņas precizitāti. Verdzībā nospiestajam zemniekam tam nebija ne laika, ne enerģijas. Visi šie ir svarīgi un saprotami iemesli, kāpēc latviešiem nav nezināmu autoru radītu eposu. Bet uz tradiciju pamatiem būvētais nacionālais romantisms prasīja eposus, kuŗos būtu aprakstītas cīņas, tautas varoņu gars sirmajā senatnē un dažu indivīdu lielā uzupurēšanās spēja. Rietumu tradīcijās dzimušais tautiskais romantisms ar saviem daudzajiem lielu apmēru eposiem norādīja uz tukšumu Baltijas telpā. Tāpēc nacionālā romantisma iedvesmotie dzejnieki apņēmās radīt eposus mākslīgi. Viņu acu priekšā stāvēja daudzi piemēri: „Iļja Muromecs” (krievu), „Niebelungenlied” (vācu), „Chanson de Roland” (franču) un „Kalevala” (somu).

Lai aizpildītu šo literāro tukšumu Latvijā, Jēkabs LautenbachsJūsmiņš (18481928), kā liekas, bija pirmais, kas nāca klajā ar vairākiem plašāka vēriena eposiem. Ievērojamākais no tiem ir Niedrīšu Vidvuds. Tas sastāv no divdesmit četriem dziedājumiem, kas apraksta kāda jauna cilvēka pārdzīvojumus pasaku un teiku valstībā. Šī eposa literārā vērtība ir zema, un tāpēc tas ir gandrīz aizmirsts kritikas vērtējumos. (15)

Daudz sekmīgāks savos darbos ir bijis Andrejs Pumpurs (18411902). Viņš ir devis latviešiem divus episkus dziedājumus dažādā garumā, bet ar vienu un to pašu atdzimušā varoņa ideālu. Pirmais ir Vanems Imanta un otrs − Lāčplēsis. (16)

Vanems Imanta (Imauta), kā to tradicija stāsta, ir bijis lībju virsaitis, kas Daugavas krastos cīnījies pret vācu krustnešiem un ko nodevīgā kārtā ir nonāvējis Kaupo. Kaupo vārds līdz šai dienai ir saistīts ar tautas nodevību, kamēr Imanta nacionālā romantisma gaismā iznira kā latviešu tautas brīvības simbols. A. Pumpurs to novietoja zelta pilī zem Zilā kalnā, kur tas dus un gaida, kad pārdabīgie nacionālisma spēki to atkal cels gaismā, lai nestu brīvību visai tautai. Šeit dzejnieks neizgudroja nekā jauna. Viņš latviešu literatūrā ieviesa atdzimušā varoņa ideālu, kas jau ilgi pirms A. Pumpura bija pazīstams skotu, angļu un vācu leģendās. Zem mistiskajiem kalniem atdusas un gaida savu augšāmcelšanos vienā vai otrā nozīmē seno britu ķēniņš Arturs, skotu dziesminieks Tomass Erseldons (Thomas of Erceldoune − the Rymer) and Frīdrichs Barbarosa.

Daudz plašāks un daudz sekmīgāks A. Pumpura eposs ir Lāčplēsis. Pašu nosaukumu − Lāčplēsis − A. Pumpurs paņēmis no kāda māju nosaukuma Vidzemē. Pārējais viss ir dzejnieka fantāzijas auglis. Tā radās latviešu tautas nacionālais eposs. Lielās kaujas, uzvaras, brīvība, nodevība un sakāve allegoriskā nozīmē ir savienotas ar ticību, ka varonis celsies, lai nestu brīvību, mieru un laimi visai tautai. (17)

Mākslinieciskā vērtība A. Pumpura eposam ir samērā maza, bet tā tomēr bija spēcīga diezgan, lai saistītu latviešu lielākā dzejnieka J. Raiņa uzmanību. J. Rainis ar savu drāmu − Uguns un nakts novietoja Lāčplēsi tautas nacionālisma svētnīcā. Pateicoties J. Rainim, Lāčplēsis kļuva par mūžīgā spēka viesuli, zemes spēku, par tautas spēku un tautu pašu. Viņš ir brīvs pats un dara brīvus citus, viņa spēki raisās mūžīgā trauksmē un mūžīgā maiņā uz augšu. Tas ir Lāčplēsis, latviešu tautas nacionālais simbols. J. Raiņa ģēnijs pārvērta Lāčplēsi par tautas nemirstīgo simbolu, atgādinot katram latvietim katru dienu un stundu mūžīgās cīņas jēgu par tautas tiesībām uz zemi un uz brīvu dzīvi brīvā valstī. Saskaņā ar Vakareiropā nodibinātām tradicijām A. Pumpurs blakus Lāčplēsim nolika nodevēju Kangaru, kuŗa vārds līdz šai dienai vienots ar viltu, valsts nodevību un nāvi.

Tā dala latviešu tautas, kas dzīvoja uz austrumiem no Aiviekstes un Lubāna ezera, nepārdzīvoja tautisko romantismu tik intensīvi, kā to pārdzīvoja tautas brāļi Rietumlatvijā. Latgaļi nav izgudrojuši savus nacionālos eposus un nav radījuši arī savus nacionālos dievus, lai tos novietotu visas Latvijas Olimpā. Dzīvojot lielajā tautu mistrojumā, sapņiem par grandiozām kaujām, pārcilvēcīgajiem varoņdarbiem, varoņiem, apveltītiem ar mistiskiem fiziskiem spēkiem, nodevējiem un labvēlīgajiem dieviem, kas ar mīlu un gādību raudzītos uz cietēju tautu tīri nacionālā garā, nebija vietas. Katrs atklāts nacionālo jūtu un aktīvitātes manifestējums būtu daudzu citu minoritāšu nomākts, kas dzīvoja uz tā paša ekonomiskā un sociālā līmeņa zem krievu virskundzības. Lielajā tautu mistrojumā cīņa pret valdošo vairākumu varēja būt tikai ierobežotu apmēru cīņa, sevišķi ja tā simpatizēja kādai vienai tautas grupai. Tieši šī iemesla dēļ, kā liekas, latvieši austrumos no Aiviekstes aizmirsa visus vecos vēsturiskos un mistiskos varoņus un necentās izgudrot jaunus. Izmisuma pilnajā cīņā par savas nacionalitātes un sava nacionālā mantojuma saglabāšanu gudrā tautas dvēsele radīja allegoriskas asins saites ar zemi, kur tā dzīvoja, ar ezeriem, pilskalniem, upēm un ar brāļiem un māsām, kuŗus vienoja viena valoda un tā pati mīla pret tautisko mantojumu. Ideja par asins sakariem ar zemi nav jauns izgudrojums, tā eksistēja Indoeiropiešu tautu dvēselēs jau no seniem laikiem un atrada savu izteiksmi folklorā, kad mazo tautu eksistenci apdraudēja ārējās varas. Allegoriskas asins saites ar zemi, pieķeršanās dzīvajai un nedzīvajai dabai dzemdēja pretestību pret rupjas varas polītiku. Kad sveši militāri spēki šķērsoja zemi, nesot postu un slimības, mazas cilvēku grupas, slēpjoties dziļi mežos un purvos, veidoja intīmas vienības saites ar visu, kas eksistēja dabā. Tautas dzejnieku izdoma vienoja visus svešinieku briesmu darbus un saudzētājus dabas spēkus vienā vienībā, aprokot iedomu personības ar to miesām un dvēselēm zem salām ezeros, svešinieku būvētajos pilskalnos un upju kustošajās straumēs. Šīs jaunās izdomu personības nekad nekļuva vecas, fiziskās sāpes tās neskāra un brutālās svešās varas tās nevarēja aizsniegt. Caur tām runāja tautas dzīvā dvēsele, kas alka pēc mierinājuma, svešam kaŗaspēkam postot zemi un izkaujot iedzīvotājus.

Meitene bez vārda, aprakta dziļi zem Margu salas, kā to stāsta Cirma ezera teika, runā bez apstājas uz zemes arāju, zvejnieku un ganu ar zemes vēsumu, ar vējā šūpotām labības vārpām, ar čaukstošām koku lapām un ar bišu sanējumiem. Meitene bija viena no viņu pašu ļaudīm, ko ūdens novietojis zelta pilī zem Margu salas uz mūžu mūžiem. Meiteni neskāra zemes cilvēka laika tecējums, viņa nekļuva ne veca, ne slima,un nāve tai tālu gāja gaŗām. Viņa ēda medu no zelta traukiem un mazgāja pienā katru dienu savu bālo seju. Cilvēku izdoma meiteni apveltīja ar visas pasaules bagātībām, mieru un drošību, par ko latviešu cilvēks savā zemē nevarēja sapņot. (18)

Lucija, aprakta kalnā zem Ludzas pils, runā uz tautu ar zemes balsi un gaida glābēju, kam jābūt kā zemniekam, tā arī kaŗavīram, lai tās rokās ieliktu Lieldienu rītā svētīto olu un krustiņu. Kā atlīdzību Lūcija sola savai tautai brīvību un mieru. Tā ir vēsts, ko teika par Ludzas pili ir atstājusi brīvības un miera alkstošajām sirdīm draudīgās krievu tautas pierobežā. Cirma ezeru no Ludzas šķiŗ tikai septiņi kilometri liels attālums. (19)