Jaunā Gaita nr. 131, 1980. g. 5. numurs

 

 

Česlavs Milošs
(Czezław Miłosz)

 

 

Atdzejojusi no angļu valodas Aina Kraujiete

 

LOGS

Rītausmā es palūkojos pa logu
            un redzēju jaunu ābelīti caurspīdīgu gaismā.

Un kad es atkal ausmā paskatījos ārā,
            tur stāvēja augļu pilna ābele.

Daudz gadu laikam pagāja, bet es neatminos neko
            kas notika manā miegā.

 

PĀRSTEIGUMS Kas par rītausmu logos! Lielgabalu salūti.
Mozus grozs peld lejup pa zaļo Nīlu.
Gaisā nekustīgi mēs lidināmies pār puķēm:
neļķes un tulpes virs zemiem, gaŗiem galdiem.
Var pat dzirdēt mednieku taures izkliedzam hallali.
Zemes substancēm ne skaita, ne gala.
Zāles smarža, egļu nokrāsa, balta sarma,
dzērvju dejas.
Un viss vienā reizē.
Un viss laikam mūžīgi.
Neredzēts, nedzirdēts, tomēr ir.
Mēles neapdziedāts. tomēr pastāvēs.
Aveņu saldējums. Mēs iekūstam debesīs.
PIERĀDĪJUMS Un tomēr tu piedzīvoji elles liesmas.
Tu vari pat pateikt, kādas tās ir: īstas,
ar asiem kāķiem galos, lai spētu miesu plēst
gabalu pa gabalam, līdz kaulam.
Tu gāji pa ielu
un tas notika: pletņu sitieni, asiņošana.
Tu atceries, tādēļ tev šaubu nav: elle
patiesi pastāv.
DĀVANA Tik laimīga diena.
Migla agri pacēlās, es strādāju pa dārzu.
Kolibriji apmetās biškrēsliņos,
Neko vīrs zemes nevēlējos sev iegūt.
Neviena paša, ko būtu vērts apskaust.
Viss ļaunais, ko izcietu, aizmirsās.
Doma, ka biju reiz tas pats cilvēks, neapkaunoja.
Savā ķermenī nejutu sāpes.
Izslējies. redzēju zilo jūŗu un buras.

 


 

Voldemārs Avens

 

 

 
VIŅA

Citi viņai lidoja gaŗām,

kā bites puķei bez smaržas,

it kā tā nebūtu,

it kā no kataloga

tā būtu izsvītrota.

 

Mani viņa pienagloja,

ne pie krusta,

bet stāvajiem krastiem –

pie sārta.

Neskarta palika sirds.

 

Bailēs no uguns,

no verdzības auklām,

rāpos augstāk –

uz ķiršu dārzu.

Bet tad, slīdot gar kaklu,

kritu

uz trotuāra –

atvēros,

pārplīsu

 

kā ūdensmelone

sēklām piebārstot pasauli.

 

DVĒSEĻU

APMIERINĀŠANA

 

Tikai tās dvēseles jāapmierina,

kas izsalkušas,

kas tup uz jumtu dzegām

kā akli gorgoļi

Dievmātes katedrālē.

 

Dvēseļu putenī pazudušie

ēst neprasa –

tie dzīvo

no mīlestības.

 

MĪĻIE

Pārcirtu dusmu savilkto mezglu.

Izlaidu dūjas,

            lai lidinās.

Vēl tikai druskas jāsaslauka,

tad varēs saukt pie galda

visus.

arī tos mīļos

un neaizstājamos.

 

 


 

Astrīde Ivaska

 

 

VASARAS

PAŠĀ APAKŠĀ

 

Vasaras pašā apakšā ir rudens

Un rudens pašā apakšā velaines.

Mārtiņrožu un miglas

vijīgās villainēs ietīta

saujiņa atmiņu: vieglās

un smagās, plūksnas un svins.

Vidzemes miglas, tu teici, nekur

nav tik mīkstu miglu kā Vidzemē,

tā tu teici, un es ticēju, domādama

par pūkainajām villainēm

pūralādes pašā apakšā. Jāpieloka.

Pēc mīkstajām miglām

nāk salna, melno miķelnīcas.

Vārdi vēl lokani tavās rokās,

un tu veido savu tēlu. Sīkstā

dzīve vēl mīksta,

taviem pirkstiem veidojot sievietes tēlu,

šim vienam laikam sievietes seju

kā pušu pārlauztu augli,

šīs dzīves pūralādes pašā apakšā

Vidzemes mīkstajās miglās tītu

sievietes tēlu.

Rudens pašā apakšā staigājam mēs

veļu villainēs.

 

 


 

Rita Gāle

 

 

KONCERTS

DOMA BAZNĪCĀ

 

Svīta

tik šodienīga,

bet man izaug saknes

un zari

un zaros bites,

un tad nozvana bišu

pulkstenis

vienpadsmit (divpadsmit?

trīspadsmit?),

paceļas dziesma

viena vienīga,

sendzirdēta,

paceļas dziesma un laižas lidu

it kā puķēm,

it kā bitēm un

dievlūdzējiem pa vidu.

 

LŪGUMS

Neļauj mūs izgriezt

no tavas dzīvās miesas,

mani, manus brāļus un māsas;

mūs, kas apsedzam

tavas dzīslas un kaulus,

mūs, kas sargājam tavas acis,

lai tās neaizvelk aklums,

lai tu pati redzīga

vadi un valdi

mūs.

 

 

 


 

Jānis Gorsvāns

 

 
 

Var iegrimt,

Var ienirt,

Var iemirt.

Var iedzimt,

Var atdzimt

Senās latviešu ciltīs.

Tikai ir jāgrib,

Tikai ir jāzina

– visiem mums ir

Brālēns un māsīca

Nameja, Viestura,

Citās latviešu ciltīs.

 

Iegrimsim tajās,

Atdzimsim tajās!

 

Aizejot varam tikai vilties

Paliksim savās ciltīs!

 

TĀDA DĪVAINA

NAKTS

 

Tāda dīvaina nakts –

Tālu ūdeņu gulga,

Jeb vai tā būtu

Tava un mana

Asiņu balss?

 

Tāda dīvaina nakts –

Vālodze tumsā kliedz.

Jeb vai tā būtu

Tava un mana

Asiņu balss ?

 

Tāda dīvaina nakts –

Tāla dziesma, kas sāp.

Tāla dziesma, kas ir

Mūsu asiņu balss.

 

VĀRTI

Vārdi ir vārti

Domu plūdiem.

Soļiem un pēdām,

Oglēm un liesmām.

Priekiem un niekiem.

Priekiem un bēdām.

Pulkstenis desmitos

Vakara pusē

Dziedātām dziesmām.

Dažreiz paliekot,

Dažreiz pagaistot,

Dažreiz – it kā bez pēdām.

 

*

Retajos brīžos,

kad nesāp zobi

un mugura

drusku vien stīva,

liecies pret sauli,

krādams siltumu

vecuma dienām.

 

Retajās dienās,

kad vakari tālu

un naktis ir –

it kā starp citu,

neguli miegu,

jo vēlāk

to varēsi darīt –

mūžīgi mūžos

āmen .

 

 


 

Inārs Brēdrichs

 

 

SEPTEMBRA DZIESMA

(Veltīta maestro Rīgā,

1980. gada septembrī)

 

Kādēļ septembrī man šogad jūlijs prātā,

Eukaliptu ziediem cauri liepas tvan?

Melburnā pa ielām tagad kājas soļo,

Bet man soļi, dzirdu, Rīgas bruģī skan.

 

Īsa septembrim būs šogad dziesma mana,

Vārdos vienkāršos šos pantus gribu vīt

Tā kā liepu ziedos bišu sanešanu,

Kuŗu dzird, bet nevar atstāstīt.

 

 


 

Juris Kronbergs

 

 
 

Es eju pa ielu Stokholmā

Es eju pa ielu Rīgā

 

Es eju pa ielu kas nav mana

 

No mutēm plūst valodas

neviena nav mana

neviena nav tava

 

Spīd zvaigzne mirdz karaļa tronis

Nekas nav mans

 

Visu mūžu pa to pašu ielu

Nekas

 

Nekas. Pierodu pie tā

Nekā. Tas mans

 

 

PRELŪDIJAS AUGUSTĀ  
1

Tagad vasara

tikai durvis bez roktura

Ilgi tajās noraugos

2

Rudens nāk: sarūsējis

automobilis pār zaļo pļavu

Bet šofeŗa acenes

jau aizsalušas

3

Saules leņķis pret zemi

arvien mazāks

Bet bērna pirmā ābecē

snauž rītdienas ortogrāfija

4

Mēs esam piesieti savam liktenim

kā vasara pie rudens

kā ūdens pie slāpes

5

Rudens iecērtas vasarā

kā skepse entuziasmā

kā ikdiena mīlestībā

kā pasaule bērna acīs

6

Es augu un sarūku

nožēloju visu nenožēloju neko

Bet cerību lapas, atrautas no koka

atkal par zemi taps

7

Vasaras katedrāles pret debesīm slienas

neredzamas

kā dziesma

tieši pirms tā atstāj lūpas

MALACIS

visu pienu izlacis

jaunu aku izracis

pats pie zemes pieplacis

 

no acīm aug pienenes

no vaigiem zaļa zāle

mati ar ozola saknēm sapinušies

 

tikai zobi vēl klab

kā pakavi vecam zirgam kaut kur steidzoties

 

ar vienu roku viņš rok savu kapu

ar otru krāso šūpuli un vēro

kā viņa tēvs pārvēršas zīdainī

tad vecā vīrā slimnīcas gultā

tad pelnos un atkal zīdainī un

vecā vīrā un kamēr viņš rok un

krāso viņam arī jāpaspēj mīlēt

cilvēci pelnīt naudu ģimenei un

radīt mākslu mūžībai un ikdienai

 

ES

Nepaspēju kļūt,

man bailes būt,

tagadne aizgājusi,

pēdas dur acīs

 

*

Ceļā starp tiem es

kuŗus pašlaik izpārdod tirgū:

„pielieto atsijāšanas metodi”

saka enerģiska balss

 

*

Kājas sirds augstumā,

sirds dzīvojamās istabas galda augstumā

jēgu slaktiņš

turpinās

 

*

Kāds mani paņem pie rokas un aizved

pie loga. Es raugos celtnē,

kuŗai vārds Sadzīve –

balts betona plankums

rāda, ka šeit kādreiz bijušas durvis

 

 

DZIESMA PAR KĀJU

UN ROKU

 

Reiz dzīvoja kāja, kas nebija kāja

Tā satika roku, kas nebija roka

 

Un teica: tu sitīsi

un es speršu, tā iekaŗosim

pasauli kopā

 

Bet roka, kas nebija roka

nemācēja sist

Un kāja, kas nebija kāja

nemācēja spert

 

Tad tās viena otru iesūdzēja tiesā

kur prezidēja saule, mēness un zvaigznes

 

Trīs reizes tās sūdzēja savas bēdas,

trīs reizes tās uzklausīja

Un tiesas lēmums bija šāds:

 

kājai, kas nebija kāja –

trīs mūžības apstaigāt savu ēnu,

 

rokai, kas nebija roka –

nocelt sevi no debesu velves

 

ZOLES

Kas ir cilvēks bez zolēm?

Asiņainām pēdām viņš sāp tikai sev

 

Zolēs ir mūsu nākotne

 

BUTE

Bute ciet bet bute zina

Bute zina butei krampis

Butei krampis jo tā zina

 

Bute klusē bute ciet

Jā jā jā

Bute zina tādēļ krampis

Ne jau neziņā tā klusē

 

 

Baņuta Rubesa

JUŖA KRONBERGA DESMITGADĒ „TALANTS IR PIENĀKUMS”

 

 


 

Francis Svilāns

 

 

TAUTAS ASAKA

 

Viss ir zutis –

Tik palicis asaru ezers ,

Pilns ar raudām

 

Nāve un zivība –

Sic transit gloria barramundi!

 

 


 

Visvaldis Reimanis

 

 

SPIRITUALIS NATURA

 

Pārsaule. Saule. Un pasaulei kut.

Kuplā lapā

              mīkstu miesu

                                  staipa tārps.

Tam kut,

            tam ūsas kust

                               un visuma ēteris viļņo.

Viļņotās kustības tālredzībā

evolūcija

iztuntuļojas:

 

re! – lūcija! tam tārpam gaismas aureols

uzkutināts. Un kūna: jau

kuplā lapā kāpurs tup

vaŗa acīm uz nākotni glūn

astrāliem staru taustekļiem

satuntuļojies ––

 

līdz Serafima vaŗa taurēm

atmodināts

kosmiskajā sirdsapziņā

                               izkūņojas tauriņš

joniem un neoniem

                          varavīksnaini spārnots

elektroniskiem untumiem

                                  apdāvināts

ar patapināto tauri

puķei augšāmcelšanos pūš

 

kā kutināts.

 


 

Juris Mazutis

 

 

PASAULEI APKĀRT

354 VĀRDOS

 

Otava – Losa

 

Es aizlidoju

un nesu savu pasauli līdz

 

es to pārceļu uz Losas svelmi

un Žabāram līdzi iedrāžu samaņas grozā

 

Divi punkti – tos reģistrējiet:

 

te es esmu

un es esmu es

Pārējais viss ir izlikšanās...

... šo izrādi vākšu citur rīt

 

 

Kjoto – Tokio šinkamsenā

(lodes vilcienā)

 

Kā svelpjoša lode

izurbjos šīs tautas miesai un audiem

          cauri

                 tīrs

ne zīmes neatstādams

uz savas svinādas

mērķa raksturu nepierakstīdams

 

Es mazliet mainu virzienu

es atceros pieskārienu

un savā kritienā

– ja varētu atskatīties –

 

es ceru:

          varbūt tie bija draudzības sviedri

          varbūt tās bija mīlestības asinis

 

* * *

Gulbis eļļainā dīķī

šķeļ fabrikas dūmeņus:

          Japānas griba

 

 

 

Par latviešu namiem pie Asakusas svētnīcas

 

Un kādi svētceļnieki nāks

          šos pieminekļus baudīt?

Kad mēs būsim pelni un trūdi –

          kādi ļaudis šeit dedzinās

piemiņas rakstus

          lieks galvas dūmos

un atcerēsies?

 

Un mācīs saviem bērniem

          nozīmi iekš nozīmes

godu iekš godiem

          palikšanu aiz aiziešanas?

 

 

 

Nara – Kjoto

 

Monotoni klab vagonu riteņi...

 

Un es esmu jaunu laiku

aizjūŗas Aleksandrs Grīns

savā dvēseļu puteņa braucienā

 

 

Uz Hakones ezera

 

Mēness par sauli rāmi ziņo –

          un tā no manis atlec

tikai nezināmais

 

 

Tokio stacijā – par Rīgu

 

Man tās dzelzceļsliedes

          sirdij cauri iznaglo

lai es zinu – kurpu nāku

          kurpu jāiet

 

 

Gājiens uz templi Narā

 

Tad vecgada vakarā

pie sveču gaismas

saviem senčiem rakstus triepām

ar zoss spalvām

uz rīsa papīriem

 

Un gājām

gājām garu gatvi

viens otra gaismā

viens otra rakstos

sildīties

 

Nolikt savu sveici

          gājiena galā

teikt savu paldies

          tam –

          kas ļauj pieminēt

 

 

AF 269

 

Šis Tokijas–Maskavas–Parīzes reiss virs Rīgas

maina virzienu......

 

Es esmu tik tuvu manai dzimtai pilsētai

Bet likteņa spārnos – tik tālu

 

Es gribu mākoņiem cauri nokāpt un iesakņoties

no jauna

Un es gribu lai mani nes tālāk – pie savējiem...

 

Es gribu, kā kosmonauts, svilstošu atgriešanos

tieši šeit

Bet biļetei cits galapunkts

 

Es gribu atvērt visas šūnas un īstenot

          kaut kādu saldsūru nepieciešamību –

 

‘Pardon, m’sieur: café ou thé?’

 

 

 

Parīzes pazemē

 

Aizrīb

 

tik daudz bezizejas likteņu

tik daudz bezizejas seju

 

ieslēgtu naidu izstarojot

aprijot neizspļaujamas sāpes

 

varbūt tā ir tā lielā smēde

varbūt pēdējai upei jau esam pāri

 

un mūs tiesā –

 

uz līdzjūtību

 

vai nāvi

 

 

Londona–Montreāla

 

Manos spārnos guļ sveši putekļi

Es pazīstu svešus ceļus

Es esmu izēdies svešu mielastu

                   pie svešiem galdiem

Es pazīstu svešus likumus

              svešas vajadzības

Es domāju un saprotu svešās mēlēs

 

Garīgā bagāža, svešām birkām aplipināta

 

Svešām ceļa zīmēm padots

Es drāžos pret Tevi –

 

Svešinieks

 

 

1980.

 

SNIEGS

VECGADA VAKARĀ

 

Pirmās pārslas sit pie atmiņu zvana:

ir   gadmija

     gadmija

     gadmija nāk –

 

pa vienai:

tie ir gada ceturkšņi

tie ir atkusnis, zieds, briedums un salna

 

pa pāris:

tie ir pusgadi, pārejas, lūzumi, birums

 

un baros:

tās ir sekundes, stundas, nedēļas, mēneši

tā ir laika vētra

aizvadītā sniegputenis

 

Un beidzot viss gads ap mums nosēdies

neatvairāmi

ar rāmu sava krituma pārliecību...

 

Tad skan lielais dobjais:

klau, puisi, rocies vien ārā!

 

Tu neesi vēl izbēdzis

un pienākumi sākas no jauna

 

Lielais inkvizītors griezīs ratu vēl vienu reizi –

 

Un Tev jāskan!

 

 

1979.–1980

 

 


 

Olga Lisovska

 

 

1980

 

 

Atkorķē šampanieti.

gada pēdējām minūtēm ritot.

Stunda ir vēla.

Ielaid

tūkstošdeviņsimtastoņdesmito.

 

Kāds viņš nāks uz šīs lodes?

Kādas sniegs balvas un mantas?

Pērtiķa gadā modē

būšot sievietes elegantas.

 

Pērtiķa mainīgai dabai

tomēr īsti nevarot ticēt.

Sagaidāmi, ja labi,

plūdi un zemestrīces.

 

Raķešu salūtos šogads

sadeg pirmspusnakts pasaulē baltā.

Miers manā namā un logā.

Bet vai miers uz planētas valda?

 

Atkal ugunspunkti ir vaļā.

Atkal gaisā kas draudīgi biezē.

Kāds no šīs zemītes zaļās

nenovāks to, kas ir iesēts.

 

Izbailēs sašķiebta seja

kādam draudēja.

Kaut ko pēla.

Kāds pāri ekrānam skrēja

Un krita.

Un nepiecēlās.

 

Kādam šī pēdējā pietura.

Kādam viss ir jau beidzies...

 

Atkorķē šampanieti.

Dzersim par mums,

Kam ir veicies!

 

VARONIS

Kā lai atšifrēju tavu kodu?

Kuŗā jūŗā šūpojas tavs plosts?

Kādu pazīšanās zīmi lai tev dodu

ļaužu pāripilnos lielceļos?

 

Sveši bērni uzrunā cits citu:

nāc ar mani spēlēties!

Pulss kā sprostā izmisīgi sitas:

Kurp?

Uz kuŗu pusi acis griezt?

 

Kurp vēl skatīties, vai neparādās

ne jau eņģelis no debess sfērām, nē,

varonis, pēc kuŗa līdzināties

sīko nevaroņu pilnā pasaulē?

 

Kā lai atšifrēju tavu kodu?

 

ES RUNĀJU UZ JUMS

Tik bail no aukstuma.

Tas dvašu aizsit ciet.

Ceļš apledo.

Tas, kur pie jums man iet.

Es ledu kausēšu.

Es pārsviedīšu laipu.

Es peldus metīšos.

Es nepalikšu šaipus.

 

Tik bail no aukstuma.

Zem ledus zivis smok.

Šai labirintā,

te kaut kur ir logs.

Tai vietā,

ja tur mūsu sāpes krustosies,

ja krustosies,

Ceļš tālāk taisni ies.

 

Tik bail no aukstuma.

Ja nekrustosies, tad

Es šaipusē,

jūs tur.

Par sevi katrs pats.

Kāds atrisinājums!

Kurš zaudētājs no mums?

 

Bez manis – varat jūs.

Es nevaru bez jums.

 

* * *

Tie nav mani.

Tie ir cita vārdi.

Sājā stundā kas man lūpās silst.

Vientuļš gājējs nāk no Zviedru vārtiem

Ziemassvētkos, tad, kad sniegs ir zils.

 

Kāda roka šonakt mani vadā.

Kāds pie gaišiem logiem blakus stāv.

Kāds pa vecpilsētu līdz man bradā,

Tikai sniegā viņa pēdu nav.

 

Dzied un runā viņš ar manu muti

Reizē skumjš un vieglprātīgi skaļš.

Kāds ir atnācis – tu arī juti? –

Savu valsi prasīt atpakaļ!

 

Snieg un snieg.

Tik lēnprātīgi. Rimti.

Un man ļoti gribas, lai ir tā,

Ka viens gājējs citā gadusimtā

Zviedru vārtos mani izrunā,

 

 

(Literatūra un Māksla, 8,1980)

 

 


 

Māris Čaklais

 

 

LATVIJA RUDENĪ

 

Intarsijas mēģinājums

 

Kamēr mēs guļam pirmsziemas naktis,

salna krāso uz koku pamata –

dzeltenu orģiju, sarkanu sāpi.

0, kas par krāsām, o, kas par tekstūrām!

Šitā māksla ir zemē metama.

vējš saka, pamodies ar mums reizē.

Brīnums bij pēkšņs, un samierināšanās

arī tik ātra, jo skaistuma ārprāts

žiletīgs, nepamanāmi, pa vienu nakti –

Tad kādā citā pirmsziemas naktī

uzpostās ballei gatavās lapas,

izvirpuļojušās, atkrīt pie zemes.

Atšķirībā no esamības, intarsijā

tomēr ir svarīgi nesajaukt zemi

ar debesīm kopā, atrast to griezienu vienu.

kurš nošķir (tātad i – paglābj) tās abas.

Kamēr vēl guļam, šīs pārvērtības

notiek bez mūsu piedalīšanās.

Bet tad ir brīdis, kuŗā vairs rudens

(pelēka debess, rūsgi lauki)

nav tikai ārpus, kuŗā mēs paši

piedalāmies ar visu, kas pieder –

ar savu bijušo vasaru skrandām,

ar savu nākamo ziemu nopūtām,

ar savu rītdienas elpošanu.

Brīdis, kad Latvija kāpj tevī augšā

pa tavām caurulēm neaizsērējušām –

kāpj tā kā aprīļa sula, kā chlorofils –

līdz ādai, līdz deniņiem, līdz pirkstu galiem

kuŗi – pēc dūrēm, cimdiem un sveicieniem

piedalās. Atkal un nepārtraukti.

Taisīja rudeni, taisīsi vasaru.

 

 

1978

 

BRUĢIS I

No klinšu karjeriem nepārredzamiem,

tepat no mūsu morēnu miera

atausušas ir viņu pieres.

 

 

Zemē guļ gadsimtu pieredzes.

Turpat, kur guļ naudas podi,

guļ sodītāji un sodītie.

 

To visu var uzrakt. Nevar vienīgi godu.

Jo to nevar norakt. Kāda nekauņa vārna

kaut ko vienmēr aiznes zem silta spārna,

 

Un atkal kāds pārziemotājs to pārnes.

Ko akmeņi skatās tik nosodoši –

paši pieņēma asinis košās,

 

ļāva nodurt, nokaut un nošaut.

Nevar Vecrīgas akmeņiem piedot,

ka ļāva tām lipīgām neļķēm ziedēt.

 

Bet i viņiem nepiedošana pieder.

Cilvēks akmeņos skatās spriegi un rāmi,

un akmeņi viņā lasa kā grāmatā.

 

Nesamierināmi.

 

 

1979

 

BRUĢIS II

...Bet ar bruģu smagām pierēm, ko ar viņām darīt?

Aizklīsterot, aizasfaltot; nu bet parīt?

 

Naīvi naīvu prasa bērns, bet velti cerēt,

ka var kaut ko nākamībai perēt

 

dziedādami, spēlēdami sitās dienas pleķītī,

nesamaksājuši visus, itin visus rēķinus.

 

...Apaļi kā dzejniekpauŗi, kuŗiem izpalika lauri,

bruģakmeņi sanāk barā, vējš pa augšu ķemmīgs auro.

 

Tas ir tikai starpasbrīdis, atpūtas laiks visiem.

Pilnvērtīgi strādā tikai bufetes un aizkulises.

 

 

1978

 

(Karogs, 6, 1979)

 

 

Jaunā Gaita nr. 131, 1980. g. 5. numurs

Jaunā Gaita