Jaunā Gaita nr. 132, 1981. g. 1. numurs

 

 

Rita Gāle

 

 
NĀK GLĀBĒJS

Smacenis, netiklis,

pielīp pie pleciem,

ķeŗas ap kaklu,

gulstas uz krūtīm

un nelaižas vaļā.

 

Nāk glābējs –

zibeņu jātnieks,

vēja pātagas

plīkšķinādams

 

Sper, saper

lipēju lupatās!

 

KAD TRĪSREIZ

NOLIJIS LIETUS,

IR JĀDODAS SĒŅOT

 

Trīsreiz nolijis lietus,

noskalojis

mūžīgās ilgas pēc jūŗas.

Rokas un kājas vēl vasaras tvīkst!

Bet ar rudens sauli uz pieres

es ieeju mežā.

 

Pirmā sēņošana

ir kā atgriešanās mājās.

Sakņu muguras

atceras

tavus pērnos klupienus.

Krūmu rokas

pastiepjas

garākas pretī,

lai tu neieskrej

kazeņu lamatās.

 

Ej, parunājies ar jaunajām priedēm!

Paceltiem svārkiem tās

nostājušās

kā lēcienam vai kā skrējienam.

Ej, saki, lai nebēg,

ka viņas ir skaistas

un labi iederas pļaviņas zaļumā.

Viņas tev pasniegs

divas saujas pilnas

lipīgu sviesta beciņu.

 

Lielās priedes ēnainā nogāzē

sarga nāves eņģeli – mušmiri baltu.

Paskaties, sveicini

ēnu valsts valdnieci,

atgriezies saulē.

 

Ozolam pie kājām

sūnu paklājs klāts.

Nāc un sēsties,

esi aicināts!

Sācies

gadskārtējais gailenīšu balets!

 

Un tad priecīgs

pāri pielijušai pļavai,

gaŗām veciem celmiem,

sēra sēnēm sarkanām

ej uz nogāzi, kur saulē silst

beku sils.

 

Te no bērnības un ganu dienām

vēlreiz atnākušas viņas visas:

noras bekas, zaķu bekas, apšu bekas,

govju bekas, aitu bekas,

vidū pati laime brūnu cepurīti –

baravika.

Piekusušas kājas, priecīgs prāts.

Diena iegriezusies

vakarpusē.

Grozā saule spēlējas ar krāsām.

Tur

starp rožainām

un iedzeltenām māsām

viena koši sarkana –

rūgtā bērzlape.

 

Kad trīsreiz nolijis lietus,

ir jādodas sēņot.

 

* * *

Es aizeju ar tavu

skatienu

kas mani pavada

kā sāpe pakausī

 

un ar to gaismu

kas virs eglēm

dus kā sadurstīta

adatainās skavās

 

un ar to rītu

kas bez saules jausts

no kura aizbēgu

bez atskatīšanās

 

un ar tiem mīļajiem

pret pamali

ar noliekušos

lietus padebesi

 

un ar to smagumu

kas raudāt grib

un ne izraudāts

dzenas dziļumā.

 

Un tad ir jānāk

aizlijušam laikam

lai pamostos

kas bailēs aizkaltis.

 

Tavs skatiens

pakausī

dzen cerību

kā dzietu.

 

 


 

Karmena Kurzemniece

 

 

TAI DIENĀ

Antipodiska vārdu spēle

 

Tai dienā, kad viņam izdevās

dvēseles koordinātes pārbīdīt,

jūtu leņķus apgriezt par 360 gradiem,

kad sāka laiktelpas tangentes zust

Un kompasi sāka uz dienvidiem rādīt,

viņš nemanot sāka uz galvas iet,

ar kājām kā antennām gaisā...

 

 


 

Inārs Brēdrichs

 

 

DZIESMA

PAR

UTU PASTARDIENU

 

Ak, uts, tu mazais kukainīt, tu Dieva lopiņ sīkais!

Ikviens, kas tevi ierauga, jau tūlīt nokaut tīko

Ar naga galu gludenu pret galdu vai pret skāti,

Un dara tīšām visu to un ņirdzot, apzināti.

 

Pret debesīm stīdz dvēseles no utu miesām šķirtās,

Jo utu Kungs un Radītājs tur augstumos, lūk, ir Tas

Un pieņem veļus sīciņos līdz dienai, kad tos tiesās

Un augšāmcelties visus sauks no jauna jaunās miesās.

 

Būs atkal katram sava uts un utosies bez jēgas

Gan prezidija priekšsēdis, gan disidents kā sērgā,

Bet šoreiz priekā darīs to un liekot nāvei gaidīt,

Jo katram mīļa būs tā uts un netiksies to spaidīt.

 

NESAKARNIEKS

Marka ev. 3. nod. 23. pants:

 

Un tos pieaicinājis, viņš tiem sacīja līdzībās:

kā var sātans sātanu izdzīt?

 

Mēs meklējam to it visur,

gan ūdeņos, gan zemē,

un meklēdami aizklīstam,

kur citkārt aizklīst nemēdz.

Jo Belcebulu vareno

par lieku gribas skatīt

gan jauno rindās retajās,

gan teātrī to matīt

ar zirga kāju slaveno

pa aizkulisēm klimstam,

gan ērģelniecē baznīcā

to pēkšņi domāt dzimstam.

Bet pa tām starpām Belcebuls

jau sen vairs netup lejā,

bet meklētājam draudzīgi

aiz muguras tas smejas,

jo, Belcebulu meklēdams,

par glītu nešķīstēnu

ir pārtapis pats meklētājs

ar savu baismo ēnu.

 

 

(27.8.80.)

 

MULTIDIAPOZONĀLA

TAUTASDZIESMA

 

un es dzirdu pulksten tikos

cikos tik un tak un tik nost

birst no laika zariem slapjiem

cauri griestiem pāri skapjiem

apļiem vērpetēm un grīstēm

vecās ciparblates līstei

beidzot

iztek

pāri

ietek manī

pulksteņa zvani

cik

nu tik

 

tu

ar savas lielās

kājas mazo īkšķi

mani badi cisu klēpī

kaut ko rādi kaut ko slēpi

paslēpenēs palēpenēs lēpju renēs

papērksnītēs miršu vītēs

krokuss divreiz plauks un vītēs

iekāms beidzot man par labu

vērsi nabu

 

nav ko bīties

atsacīties

tev no burkāniem un bietēm

jo ap katru pusdienlaiku

Fauns pa tavām bungām blietēs

baznīcdziesmu brīnumainu

ai to skaņu ai to ainu

 

vecā mājā

zirga kāja

ko zem segas mātes austas

pēkšņi sataustīsi spraustu

lai tev nesauc baiļu brīdi

jo tā visa darīšana

ramtairīdi

tā būs mana

 

pāri slotai segu klāsim

un tad jāsim ai kā jāsim

apkārt mēnesim un saulei

cauri miesām cauri kauliem

acīm spīganām kā prauliem

pazudīsim trakās spēlēs

kamēr dzisīs sārtā mēle

bet uz tukšā

spēļu lauka

kaķīt’s laks

no piena trauka

 

 

(1980.)

 

ATZĪŠANĀS

(Friča Bārdas un Teodora Tomsona apvienotais motīvs)

 

Man gribētos tevi piepaijāt

Kā sultāns verdzeni paijā.

Un teikšu tev atklāti, pīpis man viens,

Vai septembrī tas vai maijā.

 

Man gribētos tevi brist un brist

Pa melnajo matu pļavu,

Man gribētos tevī kā klijānam krist

Un malkot no debesu dravas.

 

LŪNĀTISKA

MAKABRIZĀCIJA

 

Mēnesim zem pakaklītes

Čīgā pele vijolīti,

Vijolīti lillā glīti

Visai pasaulei par spīti.

Kā tur augšā, pele, tiki?

Kādēļ tev ir stilbi pliki?

Nekaunies un dabā labā

Rādi, ko sev glabā nabā!

Mēness noliec pakaklīti,

Rietot nospiež mazpelīti.

Tikai lillā vijolīte

Čīgā tālāk mums par spīti.

 

DRAUDZENEI

... un kad caur vārtiņiem tu iziesi

tad atstāj tos priekš manis vaļā

vēl šodien nesekošu tavās pēdās

vēl gaidu gulbji sasauksies kad skaļāk

kad dziļāk nakti griezīs mēness sirpis

un neatlaidīgāk zem zemes circen’s cirks

bet pāri pienācējam spārnu soļiem

man pakaļ melns skries tevis sūtīts zirgs

vēl kaut ko gaidu

nesekošu naktī zaļā

tik lūdzu vārtiņus aiz sevis atstāj vaļā...

 

JŪLIJA DZIESMA

Atkal Rīgā liepas zied, un tu ielās ej,

Sevi pašu satikt ej, atraut pasaulei

Daudzkrāsainai, sološai zelta jostām siet

Tevi debess dārzos sev, dvēs’li vienuviet

Paradīzē sakopot tā kā sējumā

Vēl pēc nāves izdotā viedu viedākā.

 

Bet tev Rīgā liepas zied,

Zied un neizsmārd.

Un tu jūti – vienīgais

Tas tev paradīzes dārzs.

Un tu Rīgas ielās ej

Neapstādamies,

Jo uz neatgriešanos

Esi atgriezies.

 

 

(1980.)

 

IZSKAŅA

Bez lūgšanas nu nakts ir atnākusi

pie manis sērst vēl stundās pēdīgajās,

līdz pacels mani zilais vējš pār minaretiem

kā lapu notrauktu, un atplaiksnoties tajā

vēl visam, ko Tā Kunga roka salikusi

no nedzīvotas dzīves līdzi zaļā šķirstā,

no vīnogāju lapām austā aukstā rītā,

vēl saulei kavējoties viņpasaules klintīs,

bet rokām tveŗot jau pēc kausa nezeltītā

un asiņainā vīna, iekams mirst tās.

Bez lūgšanas nu nakts ir atnākusi.

Vairs tikai iziešana cauri durvīm palikusi.

 

 

(1980.)

 

*

Šovakar

nav iemesla Tev rakstīt,

nav gan arī tāda lai Tev nerakstu ...

Kaspars sapņos paradīzē skraida,

kā lai viņam kaut ko paprasu

es par varžu kurkstēšanu dīķī,

vai par kaķiem pilnā mēnesī,

vai par zvirbuļpāra lakstošanos jumtā,

vai par mušām glāzes dibenā.

Lai jau suņuks suņu paradīzē

ņiprām kucēm gurnus aposta,

nevarētu tik un tā tam prasīt

kā jau daudz kācita, ko man vajag

plikai dvēselei un miesai vēl par cieri

iekams migla nolaižas pār aukstu pieri.

 

 

(24.8.1980.)

 

 


 

Nikolajs Kalniņš

 

 

ČAKS SATIEKAS

AR TAUNU

(Ceturtais sapnis)

 

Sapņi neievēro laika secību.

Tā Čaks Taunu satika

tikai ceturtajā sapnī,

kad bija debesskrāpi un UNO skatījis. –

Acīm redzot, viņam tādi kūleņi patika.

Un zināt, kur viņš Linardam roku kratīja?

Jūs domāsit – Velna ķēķī!

Nekā!

Baznīcā!

„Ko tu te meklē?” Čaks brīnījās. –

„Es klausos koŗzēnu dziedāšanu!” Linards atsmaidīja.

„Vai ticīgs esi?” –

„Tāds pats kā tu!” –

„Tad paliksim arī uz mesi.” –

Un viņi brīžam klausījās,

brīžam sarunājās.

Es sākumā uztraucos:

„Tā baznīcā nepieklājas !”

Bet sapnī jau balsis nedzirdēja,

Es tomēr visu sapratu –

tas bija brīnums –

tāda kā šalkšana no koŗa,

no vēja.

no abu dzejnieku balsīm.

„Nu vai pantus kalsim?”

Čaks prasīja,

„Mēs abi pilsētas zēni,

kas nomales mīlam.” –

Bet Tauns atbildes vietā

viņam dzejoli lasīja:

„Pie pilsētas vārtiem guļ suns...” –

„Mani viņš tomēr Ņujorkā ielaida!”

Čaks iesmiedamies pārtrauca, –

„Tāpēc, ka tu esi mūžības skartais!” Tauns paklanījās,

„Vai tas kāds gods?

Pie maskaviešiem man par to

bija jācieš sods ...

Jā, bet man mīļi šie velna streļķi –

Es viņus nemainu pret sarkanu neļķi”. –

„Un kā tev pa debesīm klājas ?”

Tauns iebāž dzejoli kabatā. –

„Nu nav jau tā kā savās mājās –

arī tur es vēl esmu izolēts,

jo man neesot brīvās Latvijas vārds

bijis svēts;

es esot pieskandinājis savu balsi

Kremļa zvanam;

jā, un es arī neticot Dievam

un Labajam Ganam,

tā mani inkriminēja augšā Pēteris.” –

„Nē,” protestē Linards Tauns,

„tādas runas pieder tikai pļāpīgām sievām –

trimdā tu neesi padots nekādām nievām:

visas tavas grāmatas ir izdotas par jaunu.

Mēs pat lasām „Augsto krastu” –

un kuŗš gan tur kaut pušplēstu vārdiņu

kā meslus rastu!?” –

          Čaks kļūst priecīgs

„Tad es tomēr neesmu tik niecīgs,

kas kā puteklis zustu!

Un ar to krustu –

ar to, redz, ir tā:

es labprāt ienācu arī baznīcā,

un piederu vairāk Dievam

nekā krievam !” –

          „Bet sievu tu pie altāra tomēr neaizvedi,” –

– „Zini, Linard, kas ir mans slogs:

es esmu par kautru,

un tāpēc „miglā asaro logs” ...

un tad es tēloju pašpuiku jautru...”

 

– „Gluži tāpat kā es”,

Linards tikko jaušami smējās,

man arī ar sieviešiem nelaimējās:

es vienmēr iemīlos tādas acīs,

kas uz citu vērstas,

bet kuŗa uz mani raugās,

tajā es skatos tikai kā draugā.” –

– „Nu tad iesim uz tavu Elles ķēķi

palasīt labāk dzeju!

Koŗzēnu dziedāšana ir jau apklususi.” –

– „Varētu jau. Bet labāk brauksim pie

Gunāra Saliņa.

Viņš būs neganti priecīgs,

jo nav tāda tava rakstu galiņa,

ko Gonka nebūtu izlasījis.” –

– „Gonka?” –

– „Jā, tā mēs, draugi, Gunāru Saliņu saucam.

–  „Labi. Tad braucam!”

 

 


 

Imants Ziedonis

 

 
*

Tad piedzimst Čaks. Ar kazām

                                           artistiskām.

Tas piedzimst mātei Latvijai starp ciskām

un aiziet mūžībā kā huligāns un svētais.

Bet ar tām pašām rētām iezīmētais.

 

Ak dies, un ir vēl bezgaldaudzi vārdi.

Kas mātei vēsturei ir cauri plēsies,

tas arī zinās, ka šie paši vārdi

nāks citā kārtībā un samontēsies.

 

To visu atkal var no gala sākt

cits vīrs un citā secībā, un jūtā.

Un tikai zvirbulis redz – ziema nāk,

un, kamēr var vēl, graudu knābā sūdā.

 

* * *

Kur biji, dēls?

Es biju savā mātē.

Tur bija arī citi vēl

Iedibinātie.

 

Tie agrāk, varbūt mazliet

vēlāk dzims.

Es pirmais atnācu šai pasaulē

un slims.

 

Bet viņi nāks,

savas asnis jaunās dos

un manu piedzimšanu

attaisnos.

 

Bij tumšs. Un rīts.

Un ugunis ap riju.

Kur biji, dēls?

Es savā mātē biju.

 

 

Lit. un Māksla, 1980. g. 14. novembrī

 

 

Jaunā Gaita