KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

ILLŪZIJAS UN REALITĀTE 5. VLJK TELTĪ

Neviens nevarēja nosapņot, ka 5. Vispasaules jaunatnes kongress varētu notikt zaļumos un ka kāds referents varētu aicināt rīcības komitejas priekšsēdi un kongresa dalībniekus „atzīties” savos sakaros ar padomju drošības dienestu (čeku)!

Brīnumi tomēr palaikam notiek (sevišķi, ja sarīkojums notiek teltī). Un par šiem brīnumiem ir jau lasīti „Omegas” u.c. avīžnieku raksti trimdas presē.

Ko par kongresu saka ļoti izglītotie un prasīgie kongresa dalībnieki? (Dažas spontānas atbildes uz jautājumu „Kāds ir tavs paliekošākais iespaids par 5. VLJK?”)

1. „Mūsu jaunais Teātris kā vissvarīgākais kultūras izpausmes veids pašlaik trimdā. Piemēram, mūsu savstarpējās attiecības un attiecības pret latvietību Mājā, tāpat Raiņa un Aspazijas sastapšanās ar realitāti pēc trimdas Šveicē.”

2. „Fantastiskā rīcības komiteja, kas visu dabūja gatavu, izņemot, ka bija jāiztiek bez t.s. labā spārna pārstāvja.”

3. „Noteikti Illūzijas, Māras Rozītes drāmatiskā montāža.”

4. „Spēja izlauzties no klišejiskiem priekšstatiem mākslā, piemēram, teātrī, bet nespēja to darīt, runājot par polītiku vai kultūras sakariem.”

5. „Juŗa Rozīša referāts un songi Mājā.”.

6. „Afgāņu partizāna vārdi, ka britu impērijas sabrukums sākās Afgānistānā.”

Kopnovērtējumā: kongresā tikpat kā nedzirdēja „pareizticības” sludinātājus. Kopsaucējs, liekas, bija uzskats, ka reālitātē sakņota kultūra mums palīdzēs saredzēt latviešu lomu vēstures procesā un veidot veselīgāku sabiedrību.

R.

 

Redakcijas piezīme: 5. VLJK piedalījās 3 JG redaktori. Māris Bite, rīcības komitejas loceklis, teica atklāšanas runu un vadīja preses diskusijas, Rolfs Ekmanis referēja par kultūras iezīmēm Latvijā kopš 70.-to gadu vidus un L. Zandbergs piedalījās preses diskusijās, sniedza diapozitīvu izrādi par latviešu mākslu 1980. gadā un deva ieskatu par to, kā divu spējīgu Imantu personības un darbi pēdējos 20 gados mūs iespaidojuši.

 

 

 

ĪSRECENZIJA PAR DAŽĀM LATVIEŠU ĪSFILMĀM TORONTO

 

Rīgas balets., 1979. g., krāsās, režisors Romualds Pipars.

Galvenokārt traveloga veidā − taču pavīd noteiktie baletmeistara Lemberga vaibsti, braucieni turnejās, efektīvais Karmenas uzvedums.

 

Režisors Jānis Zariņš, 1979. g., režisore Ruta Celma.

Ļoti simpātiski iejūtīga filma, atspulgo vecā meistara skatuvisko darbu. Verdi Masku balles skatā viņš izskaidro nāvi, nevis kādu parasto, bet „gan no drauga rokas”. Intims moments uz celluloida.

 

Imants Ziedonis, portrets locījumos, 1979. g., melnbalta, pats autors un Laima Žurgina scenārija autori, režisore Laima Žurgina.

Redzams kalsnais dzejnieks ar spuraino matu kodaļu. Tāds viņš iziet atbrīvot senkokus Latvijas laukos, saviem draugiem viņš dāvina dzirnakmeņus; starp bērniem, lauku kolchozā, starp zvejniekiem, rakstnieku kongresā, vienmēr saspringts.

 

Brāļi Kokari, 1978. g., melnbalta, režisors − Juris Podnieks.

Dziļāk tēmēts dubultportrets ar dvīņu brāļiem - diriģentiem. Kontrastā ar muskuļainajiem dižvīriem ir to bērnības attēli: abi tik tievi. Labākais moments − Imants Kokars, pavisam zem ūdens, izceļas pavisam augšā uz ūdensslēpēm... Fellini efekts. Patika humora dzirkstis.

 

1980. g. dziesmu svētki Rīgā, krāsās, režisors − Romualds Pipars.

Pipars domā platleņķiski: ar kamerām uz ēku jumtiem viņš samontē iespaidīgu koŗu gājiena kopainu. Tāpat Mežaparka estrāde kopā ar skatītāju tūkstošiem sakūst par vizuālu gobelēnu.

 

Himna, 1980. g., režisors − Roberts Freimūts (dzīvo Toronto), krāsās, 16 mm, tāpēc zaudē asuma precizitāti. Citādi patika mērķtiecīgais kameras tvēriens.

 

UZVARĒTĀJA šajā mazā dokumentālīsfilmu festivālā īsfilma Brāļi Kokari par to, ka dziļāk ietvēra cilvēcisko darbošanās dinamiku, rūpes, bēdas un prieku vai Zeltmata laikmeta valodā − labi temporitmi.

 

T.Ķ.