JG138-9 CEĻOJUMI-DIENASGRĀMATA

24.

Rietumu saziņavotu raksturojumu un nākotnes izredzes uz bridi atliksim, un pievērsīsim uzmanību aktuāliem notikumiem mūsu pašu pagastos.

Patlaban uz trimdas debašu skatuves itin skaļi uznākušas prasības, kas grib izdevumiem, organizācijām, kulturāliem pasākumiem, pat atsevišķiem rakstniekiem, māksliniekiem un preses ļaudīm uztiept šauras intellektuālas un morālas uzvešanās vadlīnijas. Kā vienmēr, kad valda niknums un troksnis, der tuvāk paskatīt, kas grib noteikt: ko, kā, kur, kādēļ? Vai prasībām oriģinālu ideju spēks? Tātad − runa par kultūrrades un preses uzdevumiem.

Bet lai lasītājam šo rindu viedoklis būtu nepārprotami skaidrs jau no sākuma, teiksim atklāti: kaut gan minētām vadlīnijām zināmu sāpīgu segumu šķietami piešķiŗ mūsu tautas traģiskais stāvoklis, − brīviem cilvēkiem brīvā sabiedrībā nav un nebūs pieņemami priekšnoteikumi, kas ierobežo viņu informācijas izvēli un kultūras veidošanu. Pilnīgi informēts un kulturālā pieredzē bagāts pilsonis ir demokratijas stingrākais balsts, jo viņa uzskati ir paša, ne citu izstrādāti. Un tāds cilvēks ir bīstams birokrātiem un „noteicējiem”, jo viņš prot domāt un izšķirties pats; viņu nevar iekausēt pūlī un apvest ap stūri.

Svarīgāk, informācijas un kultūras „ražotāju” un izplatītāju sijāšana − it kā kaut kādam nacionāli drošam sietiņam cauri − mūsdienās ir bīstams anachronisms, kas atgādina aizgājušu un esošu autoritāru režīmu skumjākos momentus. Atklāta, pat oficiāli atbalstīta un reklamēta šo tieksmju prakse šķeļ mūsu sabiedrību un atbaida tās gaišāko daļu. Liekas, stikla mājās dzīvodami, vēl turpinām mētāt akmeņus.

Bet pamatā visām debatēm ir informācijas un kultūras negrozāmā būtība − patiesības meklēšana. Tā ir vērtība (un cilvēkos − īpašība), ko nevar apzināti pielocīt dažādu mērķu veicināšanai bez automātiskas kvalitatīvas degradācijas. Un riska.

- - - - - - -   - - - - - - - - - - - - - -

Vispirms, derdzas vārds „kultūrrade”, kā to, piemēram, lieto Dr. Upenieks (referātā − 1981. g. Latviešu dienās). Vienkārša vārdnīca viņam (un daudziem citiem!) paskaidrotu, ka kultūra ir „... tā cilvēka vai sabiedrības īpašība, kas ceļas no intereses un saskares ar labāko mākslā, literātūrā, paražās, akadēmiskā pasaulē utt...”; vārds „kultūra” var arī tieši apzīmēt labāko šajos darba laukos. (Secinājumā − pastāv visnotaļ objektīva vērtību gamma; tā stiepjas no kultūras plašai viduvējībai pāri līdz „bleķim”.) No socioloģiskās puses kultūra ir cilvēku grupas dzīves paveidu summa, reizināta un tālāk sniegta paaudžu paaudzēs...”; vārdu var arī lietot īpašas tautas vai noteikta laika posma civilizāciju raksturojot (piem., latviešu kultūra, trimdas kultūra utjp.).

Tātad īstas kultūras jēdzienā ievīti dabiski mijiedirbes, meklējuma, kontinuitātes, dzīvas dinamikas motīvi. Nav iespējams paredzēt atsevišķa mākslas darba vai mākslinieka, pat veselas skolas vai strāvojuma ietekmi labā vai ļaunā virzienā, − katram pienesumam jāiztur kritika un laika zobs. Lieki runāt par „kultūrrades plānošanu” (Upenieks), − neatrodamies siržu fabrikā, kur „dvēseļu inženieri” ražo pieņemamus modeļus. Toties skaidri apzinoties, kur esam un kādi esam (ietveŗot visu jauko un nelabo), mēs varam izvēlēties iet pretī kvalitātei un patiesībai. Tādā gadījumā mums vadlīnijas nav vajadzīgas. Protams, varam arī silti satīties ērtībās un klišejās un aizmigt uz mūžu. Tādā gadījumā vadlīnijas mūs netraucēs, varbūt pat palīdzēs izvēlēties „pareizo” klišeju. Atzīmes mums − atsevišķi un kollektīvi − liks vēsture.

Bet te nu sākas gribīgajiem „noteicējiem” vesels pamatproblēmu lēvenis.

Pat rupjākai totalitārai varai nav iespējams savaldīt cilvēku tieksmes uz labāko, kaut vai uz niecīgu esošā uzlabojumu. To saprotam un atbalstām centienus, piem., kas prasa brīvu informācijas un kultūrrades plūsmu. Tāda plūsma ir pamattiesība, vairākkārt pasvītrota Apvienoto Nāciju chartā, radikāli atšķirīgu polītisku sistēmu konstitūcijās, pat nelaimīgajos Helsinku līgumos. Tādēļ izteikti kuriozas ir prasības, brīvības un pārpilnības zemēs izceptas, kas vēlas tādu (resp. − mūsu pašu) plūsmu iežogot iepriekš noteiktās vadlīnijās. Tās ir kuriozas un raksturā autoritāras, jo noenkurotas „neaizskaŗamā” situācijas izpratnē, no kuŗas var iziet tikai viens vienīgs darba plāns; un tad tāda plāna ietvaros informācijai un kultūrradei atvēlēta pakalpiņa vieta. Protams, tā nav oriģināla polītiska līnija, „māksla pieder tautai” arī citos režīmos (resp. atrodas režīma noteicēju patvaļā). Toties brīvā sabiedrībā nevienam nepieder iesaldēts „pareizības” monopols nedz situācijas izpratnē, nedz darba plānu kalšanā un mūsu garīgā veselība atkarājas tieši no iespējami plašākām debatēm un pārrunām. Presei un kultūrradei ir pienākums sabiedrisku dialogu padziļināt (paļaujoties uz pilsoņu intelliģenci, uz tieksmi sev un savējiem meklēt labāko), nevis pakļauties, ievērojot veikala, miermīlības un „pareizības” aprēķinus vadlīnijām, kas dialogu novirza zināmām aprindām labvēlīgās gultnēs, kas to sazaro nenozīmīgu sīkumu straumītēs, kas sola izsīkšanu un sterilitāti.

- - - - - - -   - - - - - - - - - - - - - -

Šo prasību formulējums ir vienkāršots: kultūrradei vispirms jābūt „polītiskas cīņas ierocim” (Upenieks, LNAK amatpersonas, kaujinieciskas vēstules redakcijām u.c.). Tikpat pliki izsakās Pravdas atbildīgais redaktors Afanasjevs (skat. C-D 22.). Bet lai mūsu puses „noteicēji” neapvainojas − viņu un Afanasjeva vispārējos mērķus nedrīkstētu salīdzināt!

Toties sabiedrības uzmanību gan pelnī līdzīga „ieroču meklēšanas” orientācija un tās izteiktā, operatīvā negatīvā puse: ja kaut kas „cīņai” neder, tad tas nav vērtīgs, nav saprotams, sīkumains, pat − kaitīgs. Ir jācenzē, jāravē, jādzēš, jāapklusina, jābūt modriem. Arvien − jācīnās, nevēlamas parādības jālikvidē. Un tā koši tālāk pa gaišo inkvizīcijas ceļu, kuŗa galā izmocītie patiesības vaibsti vai maz būs pazīstami...

Gandrīz lieki atzīmēt, ka Rietumu tradicijā prese un kultūrrade bieži vien pretojas valdošai iekārtai un valdošiem uzskatiem (uzrādīsim kaut vai Niksona bagātīgi pelnīto iznešanu no amata) − tātad aizstāv sabiedrību pret polītiķu un ierēdņu pārkāpumiem. To var tikai stipri, atjautīgi, neatkarīgi ziņu un kultūras avoti, brīvi rīkojoties, un nevis kaut kādi samāksloti „ieroči” vai propagandas piespēlētāji polītiķu pavadā. Vai mūsu presei, kultūrradei, pat publikai šīs tradīcijas svešas? Varbūt tās lēnām tomēr ieplūst sabiedrības apziņā paaudžu maiņām līdz un tādēļ „vadoņiem” bail, jānoteic vadlīnijas?

Franks Gordons: „Ja brīvā pasaulē vairs nebūtu domstarpību, polemikas, rosinošas viedokļu konfrontācijas, tad brīvība zaudētu jēgu. Vienādi domāt − tas taču ir spaidu režīma ideāls, vai ne?”

- - - - - - -   - - - - - - - - - - - - - -

Cik bīstama un nesavaldāma šī kultūrrade ar savu raksturīgo, nežēlīgo dziņu pateikt nevēlamo, neskaisto, noklusēto, neizsakāmo, pat acīmredzamo! Informācija, analize, mākslas darbs, kas „trāpa” sāpīgai vietai, kas saviļņo lasītāju, klausītāju, skatītāju, kas neveiklā brīdī ceļ publikai pretī spoguli − tās ir atziņu un patiesības pilnas, bet reizē arī nepatīkamas, nepieciešamas un neizbēgamas brīvas kultūras sastāvdaļas. Mums izvēle ir tik plaša (un ne jau no pašu avotiem vien!), ka tā draud applūdināt kritiskas uztveres mērauklas; ir cilvēki, kas labprāt pieņem citu ieteiktas vadlīnijas, lai vienkāršotu vai pavisam atvienotu smadzeņu darbību izvēles brīdī. Reader’s Digest pieeja kultūrai un polītikai ir pazīstama, izplatīta slimība. Bet pasaules lielākajai daļai arī tādu iespēju nav. Iedomājieties „ziņas”, kuŗas − kā tagad Polijā − lasa teicējs armijas uniformā!

Vadlīniju uztiepšana (te slēpjas „kultūrrades plānošanas” īstā nozīme) vienmēr un visur ir bijusi „vadošu aprindu” (kas tad cits pieteiks vadlīnijas?!) mēģinājums iegrozīties un nostiprināties „pasaules uztveres” filtrētāju, starpnieku posteņos, parasti − tautas, revolūcijas vai kāda cita ideāla aizsegā. Par tik, cik publika pieļauj (vai ar kailu varu ir spiesta pieņemt) šo darbinieku izdarības, − tā atvēl vai rezignē teikšanu aprindām, kuŗām pirmā prioritāte nav vis kvalitātes un patiesības meklēšana (tātad − kultūra), bet gan pārsteigumu un nepatikas novēršana resp. savas uzkundzības pagarināšana. Un tādēļ „cīņa” ap vadlīnijām − brutālākos apstākļos par elementārām izteiksmes iespējām un formām − ir tik ļoti svarīga. Tā ir cīņa par elpu, bez kā cilvēks nevar veidoties un augt.

Skaļo „modrības minoritāti” atskaitot, konstatēsim, ka nedz publika, nedz kultūras ražotāji, nedz preses ļaudis nav nekādas vadlīnijas pieprasījuši un nepieprasīs. Laikam labs ļaužu vairums saprot, ka ir „ražot”, ir „noņemt” civillikumu ietvaros var brīvi, ka ideju satiksmes dimensijas nevar noteikt uz priekšu, ka kultūra top − vai arī noslāpst − atsevišķu cilvēku radīšanas un izvēles momentos. Birokrāts jau tādai „nekārtībai” ir dabisks, zvērināts ienaidnieks!

- - - - - - -   - - - - - - - - - - - - - -

Bet ko saka mūsu „ražotāji” paši?

Latviešu Rakstnieku Apvienība (LaRA) biedriem nekādas vadlīnijas nenoteic un nedomā noteikt. No rakstnieku puses nav nekad manīts „spiediens”, nedz iesniegts konkrēts pieprasījums, lai tādas lietas izstrādātu, un esmu pārliecināts, ka no ārpuses piespēlētus „ieteikumus” biedri atsevišķi un kollektīvi noraidītu. Tas tā oficiozi no pašreizējās valdes locekļa. Bet rakstnieki vispirms ir radoši indivīdi, katrs/katra ar savu īpatni tvertu, spilgtu fantāzijas un pasaules tēlojumu, trimdas apstākļos − ar sasāpējušu mīlestību pret savu tautu un savas izteiksmes valodu. Tā ir reizē spēcīga un grūta vieta mūsu sabiedrībā, kuŗā tomēr arvien ierodas jauni talanti. Par to vietu − tās gaisotni, slodzi, nākotnes iespējām − rakstnieki parasti negrib abstrakti izteikties, nedz uzklausīt blakus stāvošu „likumkalēju” prātulas. Par to, ka rakstnieki ir un kādi viņi ir, liecina un liecinās viņu darbi, viņu vārdi − brīvi doti − bez vadlīnijām. Tik pat brīvi tos pieņemt vai noraidīt. Interesanta ir LPB CV 1981. g. oktobŗa deklarācijas pirmā rindkopa: „Latviešu preses darbiniekiem trimdā ir jāatbalsta to latviešu organizāciju, atsevišķo tautiešu un preses izdevumu darbs, kas virzīts Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai. Latviešu preses darbinieki trimdā sagaida, ka arī mūsu organizācijas un to vadītāji atbalstīs preses darbību un netraucēs to.” Vai te saskatāmas „kaujinieciskas” vadlīnijas? noteikti ne, − ja ar labu gribu saprotam, ka visi, katrs savā veidā, ejam pretī kopējam mērķim! Par to taču nav ko debatēt! Otrādi − deklarācija kļūst bīstama pašpieteiktu šķirotāju un noteicēju rokās: tas ir „virzīts”, tas − nav utt. Neauglīgais burvju aplis sāktos no jauna. Tikpat labi pieņemsim no satura puses, ka LPB CV deklarāciju neattiecina uz ievadrakstu un polītiskas analizēs autoriem vien − preses darba lauks ietveŗ arī sabiedrisko un kulturālo vidi. Vai LPB CV gribētu savu biedru atbalstu liegt Dziesmu svētkiem, 2x2 nometnēm, skolām, literāriem žurnāliem utjp? Arī ne. Tātad vērtēsim deklarāciju pozitīvi un cerēsim, ka organizācijas un to vadītāji to arī tādā garā uztvers.

LPB CV pieskaŗas vēl diviem jautājumiem. Tā „... sagaida... ka atsevišķi preses darbinieki, vērtējot sadzīves notikumus, izvairīsies no nepārbaudītu vērtējumu un pārmetumu publicēšanas...”. Ļoti vēlams, pareizs un nokavējies aicinājums uz objektivitāti; ja to ievērotu lielāks skaits ziņotāju un redaktoru, sabiedriskās kultūras līmenis un sabiedrības locekļu savstarpēja uzticība manāmi uzlabotos. Sabiedrība varētu arī drošāk paļauties uz saviem ziņu avotiem celtos to prestižs un izmirtu ķengu lapas. Tālāk LPB CV − „Nemaz negribot diktēt un dot vadlīnijas,” (mans pasvītrojums − J.M.) bet mierīgi vaicā: „vai... daiļradē nav iespējams ietvert patriotiskus sižetus un motīvus...?” Pieņemu, ka jautājums retorisks, − latviešu autori to ir vienmēr darījuši, dara un darīs bez prasīšanas, bieži vien par spīti visādu vagaru „vadlīnijām”. Ja domāts, − vai to mūsu apstākļos nevar un nevajag vairāk darīt, izteiktāk, tad atbildi dotu vienīgi rūpīga, vispusīga izpēte, kas pie reizes arī vaicātu: kāpēc mūsu bērniem nav ko lasīt; kādas vērtības pienes atmiņu grāmatu plūdi; kāds ir mūsu lasītāju profils, kādas viņu vēlmes; kāds rakstnieku stāvoklis; kādas viņu izredzes; kādi − apgādu plāni, viņu stratēģija? Galugalā kas ir patriotisks un kas nav mūsu apstākļos? Kas to melns uz balta uzdrošināsies pateikt? Un tā tālāk.

Tāpat − nav manīts skaļš vadlīniju pieprasījums no komponistu, mākslinieku, dejotāju, dziedātāju aprindām.

- - - - - - -   - - - - - - - - - - - - - -

Bet te pavīd interesantas, ironiskas pretrunas. Ja nu „ražotāju” vairums vadlīnijas noraida vai tās uzskata kā pilnīgi internu un normālu sava darba elementu un ja publika nav manāmi neapmierināta (piem., masveidīgi atsaucot abonementus, boikotējot sarīkojumus utt.), − kur tad paliek vadlīniju proponenti? Ja dzīves attīstība klausītu loģikai, šie aizelsušies „noteicēji” sen būtu iemantojuši pelnītu izolāciju. Tomēr cilvēks nav loģiska būtne, sabiedrība nedarbojas vēsi un aprēķināti vien un spēlē ar lielu spēku nāk personīgas un profesionālas vajadzības, laiskums, pārpilnība un mūsu laikmetam raksturīgs juteklīgums, kas izsaka savu kašķīgo „es”.

Pa daļai „noteicēju” izolācija ir notikusi: reto polītiķi, reto polītisku organizāciju, pat reto polītisku (resp. ekonomisku) sistēmu tagad uzskatām par kompetentu un mūsu paļāvības cienīgu. Acu priekšā (un vēstures kontā) rēgojas pārāk daudz idiotiskas rīcības piemēru; no krizes ejam krizē, solījumiem un uzsaukumiem ir skārda garša, jo nevar būt, ka „labie laiki” ir vadoņu nopelns, kamēr plānāks kumoss katrā gadījumā − sabiedrības vaina. Parastais cilvēks jūtas bezspēcīgs, nenozīmīgs, pievilts. No viņa prasa, bet viņam nedod. Tādā gaisotnē vadlīnijas uztveŗ kā sliktu aktieŗu absurdu teātri. Un pilsonis mācās izteikt savu neuzticību. Tur, kur valda kaila vara, viņš ciniski pavīpsnā, pasteidzas izmantot valsts īpašumu un − cik iespējams − liedz režīmam savu iekšējo personu un tās radošo enerģiju. Viņš zina, ka pat organizēti gājieni brīvības un pašizteiksmes virzienā beidzas traģiski − kungi taču nepieļaus savas labklājības izputināšanu! Poļu poļitruku/krievu „Solidaritātes” 10 miljonu izdemolēšana ir jaunākais, spilgtākais gadījums, un mēs vēl nezinām, kādas sekas tam būs.

Demokratijās toties valda fiziska pārpilnība un psīchiska rotaļāšanās. Nav vairs par ko balsot, − tikai pret. Pilsoņi, relatīvā ērtībā un drošībā ietinušies, pretojas maiņām, kas traucētu sava „es” izkopšanu: skaidrs, polītika ir „bodīte” − jāatbalsta tie, kas mazāk noplēsīs. Un tad steigšus jāsūdzas par pakalpojumu slikto kvalitāti. Ārējas brīvības aizsegā miljoni atstāj „vadību” nekompetentu rokās paļaujoties uz zemapziņas cerību, ka īstas krizes brīdī „pareizais līderis” atgadīsies. Un tā mēs muļļājamies tālāk.

Protams, domājošs cilvēks nevar kaut ko akceptēt bez jautājumiem un prasībām. Viņš zina, ka saprātīga polītika ir nepieciešama, ka gudra, gaiša vadība pie sabiedrības stūres ir aizstājama, bet viņš gribēs kompetences un virzienus vienmēr pārbaudīt. Tā ir viņa tieksme uz labāko, tā ir viņa ciņa pret sliktu kvalitāti. Un neizbēgami − vienalga, kādos apstākļos viņam jādzīvo − šī kulturālā tieksme viņu noved sadursmē ar visādiem „noteicējiem” un „vadlīniju” noteicējiem. Varbūt viņam izdodas pateikt savu, panākt savu. Pārāk bieži viņu apkaŗo, izsmej, atstumj, nomāc. Ar laiku viņš saprot, ka „noteicēji” pārstāv apātisko, savtīgo pūli un ka prātīgāk būtu no tādas vides distancēties. Ir iespējams, ka atsevišķiem projektiem viņš „pienāk klāt”, bet visumā sabiedriskās rosības zemais kvalitatīvais līmenis viņu nespēj saistīt. Tātad „noteicēju” izpratnē − šādiem ļaudīm tieši vajag „vadlīnijas”. Viņi − jāuzmana, jāiejūdz. Kā ne kā − disonance, neatkarīga doma ir dabiska opozīcija...

Bet „noteicējus” no pilnīgas izolācijas izglābj mūsu saziņavoti. Ar dažiem izņēmumiem tie pieticīgi atskaņo „modro” izsaucienus − vidusmēra patēriņam. Totalitāras varas zemēs saziņavotu pienākums ir saražot pelēkas „oficiālas” kultūras kalnu grēdas; šeit veikala un „pareizības” aprēķini liek saziņavotiem atskaņot „noteicēju” spriedumus kā „ziņas”, kā atsevišķu organizāciju „darba” atskaiti. Un ja sabiedrība visumā neliekas zinis par tādu kārtību, tad nekā cita arī nevaram sagaidīt. Tā iznāk, ka „noteicēji” nesarunājas savā starpā vien, − iespiedumi (vietējā vidē − televīzija) viņu izdarībām piešķiŗ zināmu dzīvību un aktualitāti. Un kamēr valda tāda simbiotiska inerce, − „noteicējiem” nav jāskatās spogulī un jāvaicā: vai pareizi daru? Vai vienkārši negribu citiem uzmaukt grožus, kuŗos ērti jūtos pats?

- - - - - - -   - - - - - - - - - - - - - -

Vadlīnijas, vadlīnijas... Iekšēja apšaudīšanās mūsu sabiedrībā neaprimst.

Te vieni grib no Dziesmu svētku programmas izravēt „nevēlamus elementus”, te otri (vai tie paši) skaišas ap „kultūras sakaru” jautājumiem, te trešie (vai tie paši) iziet kaujas gājienā pret kāda jauna autora dziesmu spēli, te ceturtie (vai tie paši), dziesmu spēli neredzējuši, noplēš sabiedriskā vietā izliktus izrādes sludinājuma plakātus, te citi (vai tie paši) uzstājas kā vienīgie pareizie „brīvības cīņas” autori, te vēl citi (vai tie paši) ķengu rakstos izsmej čekas pratinātus Latvijas apmeklētājus un vēl citi (vai tie paši) − tāpat kā arabi ar Israēlu − nevar samierināties ar Latviešu Centra Toronto izveidošanos. Nāk klāt citi (vai tie paši), kas − lai posteņos noturētos − par vēlu izsūta balsošanas materiālus un uzpeld vēl citi (droši vien tie paši), kas, visu šo māžošanos aizmirstot, grib mums iestāstīt, ka vajadzīgas morālas (!) vadlīnijas...

Bet tad tie paši no savu vai iztapīgu izdevumu bāzes uzbrūk līdzīgi nedomājošiem. Tiem nāk palīgā citi, kas noņem Raiņa ģīmetni no sabiedriskas telpas sienas, jo Rainis bijis sociāldemokrats, un vēl daži „maldoņi”, kas glābiņu meklē vietēju polītisku partiju aizvējā ar tautisku mantu dāvanām; vēl tam pa virsu „vadoņi”, kuŗu bērni kropļo latviešu valodu, un tad vēl daži, kas, Latvijai tuvāk dzīvodami, domā, ka līdz ar to viņiem pieder skaidrāks skats; tad vēl kāds bars, kas pilnsapulcēs ņem palīgā bļaušanu, un tad tie (vai tie paši), kas rakstnieku cēlieniem izvēlas tikai „drošus” autorus un vadītājus un vēl visi tie (vai tie paši), kas jau gadiem kaļ tos pašus ievadrakstus, un tie (noteikti tie paši), kas to pašu runu jau teikuši vismaz desmit reižu, un tie (viņu palīgi), kas to visu miermīlīgi izziņo un visi mēs − kas vairāk vai mazāk izliekamies: viss tomēr kārtībā...

Arī šie darbi un nedarbi ir vadlīnijas. Dzīvē iegravētas. Bet taisnīgie grib noteikt vēl jaunas, − lai vecās noklusētu, lai nešķeltu sabiedrību...

- - - - - - -   - - - - - - - - - - - - - -

Ir jāsaprot, ka nedzīvojam ietekmju tuksnesī. Diendienā mūs smagi bombardē vietēja vide un tās kulturālie aģenti. Skolā un darbā domājam un strādājam svešā valodā. Kā varam pretoties, uzturēt un izkopt savus atšķirīgos rakstura vaibstus?

Mums nav sava radio. Nav televīzijas, kas ar milzīgu īpatsvaru caurmēra pilsonim aizpilda 23 stundas nedēļā Kanadā, apm. 40 ASV-tīs. Gribi, negribi − trimdas sabiedrības galvenais saziņavots ir „vecmodīgais” iespiestais vārds − avīzes, biļeteni, žurnāli, grāmatas un arī tam visam jāsacenšas ar vietējiem ražojumiem. Kāda ir mūsu iespiestā vārda veselība? Ko dara mūsu redaktori un izdevēji, vadlīniju krustugunīs, cilvēki, kas galu galā nosaka to, kas parādās (un neparādās) dienas gaismā?

Aina ir bēdīga.

Vispirms, aktīvās publikas (tātad abonētāju) skaits nav pietiekami liels, lai atbalstītu īstu uzskatu (un tādēļ − izdevumu) dažādību. Atkritēju un „analfabētu” − daudz. Lasītāji: vecā un vidējā paaudze − briesmu signāls pats par sevi, bet arī zināms satura vielas un stila noteicējs. Grāmatu, biļetenu, žurnālu, avīžu metieni − plāni. Ieviešas zināma pieticība, „sabiedrības apkalpošana”, kam maz sakara ar labākā meklēšanu.

Tad daļa saziņavotu ir vairāk vai mazāk tiešās polītiskās rokās (piem., sociāldemokratu Brīvība, DV Latvija Amerikā) un tādiem izdevumiem dabiski pirmā vietā ir sava oficiālā doma; gan interesanta un dziļi ironiska ir šo divu kreisā un labā spārna izdevumu „sasaukšanās” vadlīniju pieprasīšanā. Daļa aprūpē specializētas intereses (piem., Technikas Apskats, LaRAs Lapa). Vēl daļa domāta biedru, locekļu vai vietējās sabiedrības apzināšanai: jaunatnes apvienību žurnāli, draudžu vēstis, rajona mēnešraksti u.c. Ar izņēmumiem (ZK Apskats, Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs), vietējā prese netiecas kvalitātes virzienā. Mūsu „lielā” avīze Laiks un tās radi (Latvija − Vācijā, Austrālijas Latvietis − Austrālijā) ar Gordona „rosinošu viedokļu konfrontāciju” gandrīz vai tīšām nenodarbojas, sīkumkaŗus lasītāju vēstuļu slejās izņemot. Materiālistiskais progress un nāve (Laikā −vesela lapas puse!) dominē, trūkst vispusīga kultūras un informācijas klāsta, par analizi nemaz nerunājot. Literātūras laukā vēl darbojas daži labas kvalitātes izdevumi (Ceļa Zīmes, Jaunā Gaita), dzeja un proza vēl turas grāmatu galdos starp atmiņu grāmatu grēdām. Bet tieši polemika, apskates, debates ir nepateicīgākais izklāsmes rajons („kaitīgus” mēģinājumus „šķelt” sabiedrību uz grauda tūlīt ņem uztraukušies „noteicēji”). Bija Studiju Grupas Biļetens, ir V. Upeslāča jaunā Vaga un jau labu laiku rosās „rakstu krājums kultūrai un brīvai domai” − Jaunā Gaita. Pēdējais laikam izraisa visādu „noteicēju” pamatīgākās dusmas, jo, lojālu abonētāju atbalstīts, gadiem ilgi par savu civilizēto stāju ne par ko negrib atvainoties...

Kas te notiek? Kopsummā − diezgan nogurušas, mietpilsoniskas sabiedrības chronika ar atsevišķiem mākslas, polemikas uzliesmojumiem. Dažs labs teiks, mūsu vispārējo stāvokli ievērojot, tāda ir realitāte.

Un tomēr − vai nevarētu atmest „pareizības” rakstu plūdus, līdzīgi nedomājošu pamācīšanu, visu trafareto vēlmju deju un subjektīvo izrēķināšanos? Tās ir mazvērtības kompleksa parādības. Mums ir daudz kas vairāk, ko dot. Mums ir jāpierāda sava dzīvotgriba.

Patiesības meklēšana un demokratiska tradicija prasa aizstāvēt jebkuŗa tiesības izteikties (ne tikai principā, bet dodot praktiskas iespējas) un tad doties vispusīgās debatēs par/pret priekšā liktām idejām. Tādā veidā arī „noteicējiem” būtu jāatbild. Dialogs nozīmē − viens runā, otrs klausās. Un tad otrādi. Ja to nevaram panākt, tad draud „strostoto” galīga aiziešana (tāda jau pa daļai notikusi) pie darbiem, kas tieši viņus saista kvalitātes meklēšanā. Līdzšinējie viņu darbi (gandrīz katrs veikts pārmetumu vējos) − 2x2, 3x3, Jaunatnes Dziesmu Svētki, Toronto Latviešu Centrs, Rietummišigenas kursi un mītne, MLĢ, Latviešu Fonds un citi runā paši par sevi ar paliekošu vērtību, tāpat kā autoru vārdi. Un arī tā ir „noteicēju” izolācija − dzīvē. Jo labākie, gaišākie vienmēr ir gājuši un ies savu ceļu − brīvprātīgi. Viņiem vadlīnijas nevajag.

Zem „polītcīņas ieroča” lozunga Upenieks nāk klajā ar trim papildus rādītājiem „kultūrrades” veidošanai. Viņa izpratnē „kultūrradei” jābūt „apzinīgi mērķtiecīgai, izteikti latviskai, orientētai uz universāli garīgām vērtībām.” Ievērojot jau teikto, nobeigumā pieskarsimies arī šīm „vajadzībām”.

Noteikts nē „mērķtiecībai” − tāda „kultūrrade” ir propaganda un par tās „nemirstīgo dvēseli” liecina „oficiālās” kultūras apputējušie grāmatu plaukti, vienmuļie raidījumi, nemākulīgā architektūra, cenzūra un vesela virkne citu kropļojumu. Īstai kultūrradei ir jābūt absolūti, garantēti neatkarīgai un tad par ražu lai notiek debates.

Izteikti latviskai −, protams. Bet arī − aktuālai, tagadnes problēmām, gaisotnei atsaucīgai. Nedrīkst akli ignorēt vidi, kuŗā dzīvojam (it īpaši, ja vēl ceram atmodināt jaunās paaudzes lasītājus), un noslīkt atmiņās. Tas ir ātrākais ceļš uz nenozīmību, uz nostalģijas siltajām skavām. Patiesais izaicinājums ir −, kā savienot mūsu dzīvi pašlaik − šeit ar mūsu tautas grūto likteņa gaitu un tautas vairākuma smago pārdzīvojumu − tur? Kā to seno smeldzi izdarināt vārdos un tēlos, kas aizkustina vecus un jaunus; kā reiz un vēlreiz dzīt rokā jēgu, kas iemūrējama garīgās, iekšējās dzīves pamatos? Es ticu, ka te „izteikti latviskais” ir tikai variants dziļai domājoša cilvēka pamatdziņai, ko var atrast gandrīz visur pasaulē.

Kā panākt vienošanos par „universāli garīgām vērtībām” un vai te atkal nedraud gandrīz reliģiska „ticīgo” un „neticīgo” šķirošana? Akls pozitīvisms ir sabiedriskas dzīves atreferējumā, ir kultūrrade − bīstams, jo šīs universālās vērtības nevar ieplānot; vārdus kaļot vien, tās neieradīsies pašas no sevis. Pozitīvisms vēl nekā nav atrisinājis (izņemot propagandas kāpināšanu), jo vērtības katram jāizstrādā, pašam jāatklāj.