JG redakcijai:

PAGĀNI!

JG 132. numurā publicēta intervija ar Tupešu Jāni, kur iztirzāti vairāki dievturības jautājumi. Saīsinātā intervijas tulkojumā angļu valodā (Jānis Svilpis) lasāmi izteicieni kā: Latvian paganism un modern pagan movement. Labi pazīstot Tupešu Jāni un viņa latvisko pārliecību, es gribētu kommentēt par J. Svilpja tulkojumā minētiem pagāniem.

Pārlasot vēlreiz Tupešu Jāņa intervijā pausto, nekur nevarēju atrast vārdus pagāns vai ‘pagānisms’. Kādēļ tulkotājs tik maldinoši raksturojis latvisko dievestību un dzīves ziņu? Nedomāju, ka kāds dievturis būtu kādreiz sevi uzskatījis par pagānu, kaut arī sensenā vārda nozīmē nepareizi tas nebūtu. Tādēļ atļaušos mazliet pastāstīt par vārdu „pagāns” un šā vārda referentiem.

Pagāns ir tas pats zemnieks/pagastnieks kuŗš pieturējies pie senajām tēvu tēvu paražām un negribēja pieņemt svešus dievus un tradicijas (skat. piem. autoritatīvo T. Pokorny: Indogermanisches Etymologisches Wörterbuch (1959) − lat. pagūs apzīmē ciematu un pagastu).

Sākot ar baznīcu tēviem Tertulliānu un Augustīnu vārds ‘pagāns’ pārnestā zaimojošā nozīmē lēnām kļuva par nicinošu un nevēlamu apzīmējumu. Tas tādēļ, ka kristiānisms savā pašpārliecinātā pareizībā un apņemtā māņticībā uzskatīja sevi par vienīgo pareizo un izredzēto reliģiju. Šī augstmanīgā nostāja bija vajadzīga vairāk sociālu un polītisku iemeslu (skat. piem. K. Pagels: The Gnostic Gospels (1979)), ne reliģisku dēļ.

Tā laika tecējumā visi nekristieši tika saukti par pagāniem, ieskaitot žīdus un musulmaņus − neņemot vērā to, ka pirmie kristieši bija žīdi, un islams ir tikai kristiānisma atzarojums.

„Pagānisms” starp t.s. pagāniem nekad nepastāvēja, tāpat kā reiz latviskās dzīves ziņas, piekopējiem sveša bija „Dievturība” (skat. piem. I.H. Smith: The Death of Classical Paganism (1976)). Abi šie apzīmējumi ir tikai vēlāko laiku abstrakcijas. Kā klasiskie pagāni, tā senie dievtuŗi turēja savus dievus − latvieši, protams, Dievu − piekopa senās tradicijas un, dzīvojot pēc senās tiesas, netraucēti iekļāvās lielās dabas visu apņemošā likumsakarībā.

Tad svētā Dievzemītē no abām debess pusēm parādījās vīri ar brūniem paltrakiem un nesaprotamām grāmatām: žīdu Jahve esot labāks kā Dieviņš un Laime, ganu tautu ētika esot pārāka par zemkopju tikumiem un svētā Marija sirdšķīstāka par pasaules/zemes māti Māru. Citi atkal nāca ar bruņām un zobenu: dedzinot, laupot un apkaujot pagānus − tā garantējot sev svētlaimi paradīzē. Bet kā vieni, tā otri aizmirsa novilkt savas sandales un kaŗa zābakus, jo viņi stāvēja uz svētas zemes! Šķiet, ka pēc septiņisimt gadiem vel mazko esam mācījušies (skat. piem. H. Biezais: „Dievtuŗi un seno latviešu reliģija”. Ceļu Biedrs (1981. g. nov.). un LELBAS protokolus (1979.-1981. g.)).

Uz redzēšanos svētā Dievzemītē,

Tupešu Jānis

 

 

 

JG redakcijai:

Gunāra Jakobsona faktiem bagāto rakstu JG 137. numura „Kad Rīgā atmirdz olimpiskais zelts” lasīju ar interesi. Apsveicama redakcijas vēlēšanās ierādīt telpu arī sportam.

Taču man ir arī pāris piebildumu. Nav pieminēti tie latviešu sportisti, kas startējuši citu valstu olimpiskajās izlasēs, piemēram, Jānis un Ilze Konrādi. Nevar, protams sagaidīt, lai vienā rakstā aprakstītu pilnīgi visu latviešu olimpisko sportu, taču vēlos, lai lasītājiem būtu skaidrs, ka arī brīvajā pasaulē dzīvo un sacenšas latviešu sportisti.

Ir pilnīgi pareizi, ka 1936. g. Garmišas Partenkirchenas ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas ledushokeja valsts vienība zaudēja Kanadai 0-11, bet to nevajadzētu iztulkot it kā neatkarīgās Latvijas ledushokejs nebūtu pieminēšanas vērts. Tai pašā Garmišā Kanada pārspēja Ungāriju (kas bija uzvarējusi gan Franciju, gan Beļģiju) 15-0 un ceturtās vietas ieguvēju Cechoslovakiju 7-0. Ja atļauts novirzīties no olimpisko spēļu temata, tad labs salīdzinājums ir 1938. g. pasaules meistarsacīkstēs Prāgā, kur Latvija uzvarēja Norvēģiju 3-1 un zaudēja gan pret ASV, gan Vāciju, katrreiz tikai ar 0-1.

Tālāk − latvieši un citi baltieši bija tie, ka okupācijas − 1940./ 41. gadā iepazīstināja padomiešus ar ledushokeju (kas līdz tam bija spēlējuši bendiju, t.i. „ledushokeju ar bumbiņu”). Pirmajās PSRS ledushokeja meistarsacīkstēs 1946./47. gadā okupētās Latvijas vienība ierindojās 4. vietā. Labākais vārtsargs Padomju Savienībā līdz savai, traģiskajai nāvei lidmašīnas katastrofā 1950. gadā skaitījās Harijs Mellups.

No tiem latviešu ledushokejistiem, kam izdevās izkļūt brīvajā pasaulē Alfons Ansons, Ēriks Koņeckis un Rūdolfs Veide ieguva vietu Vācijas valstsvienībā, Ojārs Ritums − Beļģijas valstsvienībā.

Raksta priekšvārdos teikts, ka „Neatkarīgās Latvijas sportistu gatavošanos un piedalīšanos modernajās olimpiadās no 1924.-1936. g. saistoši dokumentējis Vilis Čika un citi sporta žurnālisti.” − Manuprāt nevar nepieminēt divus no šiem „citiem” − nelaiķi Arnoldu Šmitu un Gunāru Gubiņu. Čika un Šmits kopīgi sarakstīja virkni vērtīgu grāmatu par latviešu sportistiem, bet kapitāldarbs Latvijas sporta vēsture, 1918-1944 ir kopīgs Čikas un Gubiņa darbs.

Valodnieciski nav pareizi lietot vārdu „olimpiada” (kas nozīmē četru gadu periodu starp divām olimpiskajām spēlēm) olimpisko spēļu nozīmē, kā tas darīts priekšvārdos.

Atļaujos arī izlabot iespiedumkļūdu 53. lappusē: 1912. g. olimpiskajās spēlēs Stokholmā mālbaložu šaušanā bronzas medaļu ieguva Haralds Blaus (ne Blanss).

Gunārs Bērzzariņš

 

 

 

JG redakcijai:

Ar nepatiku redzu, ka raksti angļu valodā (pēdējais Mārtiņa Dāles, 137. numurā) laikam tiešām pārvērtīs Jauno Gaitu par izdevumu, kas kā pirmais akceptēs latviešu valodas izmiršanu. Un bez tam, „latviešu izcelsmei” par atzīto valodu izraudzīs angļu valodu.

Ja arī svešvalodas tik nepieciešamas tad gribu ironiski jautāt, kādēļ Eiropa (atskaitot Angliju) jāpamet malā?

Ar grūtu sirdi tad jāuzaicina rakstīt arī vācu, franču, spāņu valodās.

Kā piemēru Jaunās Gaitas nākotnes izskatam pievienoju, pēc mana prāta nevajadzīgu, lasītāju vēstuli tiem „latviešu izcelsmes” zviedriem, kuŗi tiešām būtu aizmirsuši mūsu tēvu valodu.

Om Du känner Dig som en lett men inte förstår lettiska är jag övertygad om att Du känner till möjligheten att lära sig språket om viljan finns. Det finns föräldrar, inte bara de egna, kurser, studier på tom universitetsnivå.

Är det någon mening att tillhöra ett folk och verkligen känna tillhörigheten utan att kunna språket?*

Gundega Muchka,
dzimusi 1949. gadā Zviedrijā

* Ja Tu apzinājies sevi par latvieti, bet neproti latviešu valodu, es esmu pārliecināts, ka tu zini par iespējām, kā iemācīties šo valodu, ja vēlēšanās to darīt. Ir vecāki, ne tikai Tavi paša (vecāki), kursi un studijas universitātēs.

Vai ir kāda nozīme piederēt pie kādas tautas un tai justies patiesi piederīgs bez tās valodas prašanas?

 

 

 

JG redakcijai:

Ar neaprakstāmu uzjautrinājumu lasīju Andrieva Ezergaiļa lasītāja vēstuli JG 136. numurā par apvainojumiem „Ulmaņa presei” ka tā it kā esot ignorējusi vāciešu briesmu darbus Polijā.

Par Polijas sabrukumu un postu latvieši bija ļoti labi informēti. Tad mums vēl bija ar Poliju kopēja robeža. To izmantoja tūkstošiem bēgļu un poļu kaŗavīru, glābdamies no vācu un krievu iebrucējiem. Lai sargātu mūsu neitralitāti, nelaimīgie visi tika rūpīgi internēti. Tanī laikā vēl neeksistēja ne Aušvica, Trebļinka jeb Katīna. Šie jēdzieni, Eiropas tautās, radās tikai pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā. Nav zināms, ka pie Gestapo vai „Einsatzgruppen” toreiz būtu kādi latviešu žurnālisti akreditēti. Par šo organizāciju darbību arī neziņoja televīzijas raidītājos, kā to vēlāk piedzīvojām ar Vietnamas karu. Ja arī Latvijas žurnālisti, kaut kādu iemeslu dēļ, nespēja aprakstīt vācu briesmu darbus Polijā 1939. gada beigās, tad par to katrs būtu varējis informēties pasaules presē. Līdz pat 1940. gada 17. jūnijam Rīgā varēja dabūt gandrīz vai visus pasaules ievērojamākos preses izdevumus. Jāpiezīmē, ka līdz 1941. gada jūnijam šādus vācu briesmu darbu aprakstus neatradīsit pat nevienā Padomju Savienības izdevumā.

Tikai pilnīga vēsturisko kopsakarību neizpratne var kādu pamudināt uz absurdo secinājumu, par „klusējušo spalvas bruņinieku” lomu vācu armijas jūsmīgā sagaidīšanā Rīgā 1941. gada vasarā. Gadu simtiem vācieši bija latviešu tautas populārākie ienaidnieki. Viens gads krievu okupācijas, un Serova „Einsatzgruppen” šos gadu simtus izdzēsa no latviešu tautas atmiņas.

Jābrīnās, ka Ezergailis nezina, ka brīva prese Latvijā izbeidzās ar 1940. gada jūniju. Pēc tam arī latviešu žurnālistiem nebija pieejami internacionālie ziņu avoti. Viņa apgalvojums, ka latvieši bija labāk sagatavoti Staļina nekā Hitlera iebrukumam Latvijā, ir nesaprotams.

Krievu iebrukums tautu nepatīkami pārsteidza, bet vāciešus, mūsu tautas tradicionālos ienaidniekus, tā sagaidīja kā atpestītājus. Tā arī reaģēja liela daļa Padomju Savienības pilsoņi.

Indulis Ozols Vācijā.

 

 

 

JG redakcijai:

Vēsturiskās patiesības labad ir pilnīgi nepieciešami izlabot Gunāra Jakobsona konstatējumu viņa apskatā „Kad Rīgā atmirdz olimpiskais zelts...” (JG 137), ka V olimpiskajās spēlēs 1912. gadā Stokholmā Krievijas vienībā esot piedalījušies tikai „18 sportisti no Latvijas”.

Faktiski toreizējās cariskās Krievijas 169 sportistu izlasē (neskaitot vingrotājus, kas piedalījās vienīgi demonstrējumos) oficiāli startēja vismaz 31 Latvijas pārstāvis (vēl par dažiem nav pilnīgas drošības, spriežot tikai pēc vārdiem), kas sadalījās šādi:

Vieglatlētikā − 13 (L. Lēvenšteins, H. Baumanis. R. Vītols, A. Indriksons, A. Rukss, A. Krūkliņš. A. Kapmals, A. Upmals, A. Aide, E. Vanags. A. Ozols − Bernē. N. Švedrēvics. A. Alslēbens; riteņbraukšanā. − 8 (brāļi A. un K. Kepkes, E. Richters, A. Apsītis, E. Bošs, J. Prātnieks, J. Līvens, J. Bukse; grieķu-romiešu cīņā − 3 (A. Miezītis, J. Polis. N. Farnasts) un šaušanā − 7 (H. Blaus, L. Suitiņš, V. Bodnieks, P. Līts, B. Pertels, D. Veiss un P. Valdens jun.).

No Krievijas 4 izcīnītām medaļām tieši pusi − 1 sudrabu un 1 bronzu − saņēma baltieši: igauņu cīkstonis Mārtiņš Kleins un latviešu māla baložu šāvējs Haralds Blaus (ne Blanss, kā kļūdaini iespiests).

Avots: Zviedrijas olimpiskās komitejas, 1913. gadā izdotais, oficiālais tūkstoš simt astoņpadsmit lappušu pārskats angļu valodā (The Fifth Olympiad, The Official Report of the Olympic Games of Stockholm 1912, Stockholm 1913).

Vilis Čika, Laika sporta redaktors

 

 

JG redakcijai:

Ar Antona Benjamiņa ierosinājumu − angļu valodas lietošanu latviešu laikrakstos nav jēgas nodarboties, jo latviešu tauta ir tikpat tiesīga un pašcieņas apgarota kā katra cita tauta. Latviešu valoda nav nonākusi pie robežas, ka tā kā valoda nav spējīga eksistēt.

A. Benjamiņam jau atkārtoti norāda Mirdza Vīla, ka tam maz zināšanu par latviešiem. Viņam latviešu tautas kultūra un polītiskais stāvoklis neinteresē. Viņš to vēlas aizvietot (protams angliski) ar savu image. Ar to, ar ko viņš pieraksta M. Vīlai šovinismu, viņš arī pierāda, ka nezina, kas ir šovinisms.

Jāpieņem, ka šinī sakarībā arī nezina, kas ir asimilācija un pārkrievošana. Sava ierosinājuma aplamību Benjamiņš pats apliecina teikdams, ka viņa ierosinājuma pareizību apstiprinot tas, ka daļa jaunās audzes nicina latviešu valodu un tautasdziesmas. Tiem ar rakstīšanu latviešu izdevumos angļu valodā nevar palīdzēt. Starp minētiem ir tādi, kas atgriežas paši pie latviešiem un iemācās arī latviešu valodu.

Jēdziens par trimdu, resp. trimdiniekiem Benjamiņam nav skaidrs. Viņš deklarē, ka ir mainījies trimdas mērķis no sava sākuma. Proti, tas bija ar iespējamiem līdzekļiem palīdzēt tautai Latvijā atgūt brīvību un savu suverēnu valsti. Tas joprojām pastāv. Vai Benjamiņam nebūtu zināms, ka latviešiem ir ļoti labi angļu, vācu, zviedru un franču valodu pratēji, kas publicējas cittautu publikācijās par latviešu tautas kultūras un polītisko dzīvi?

Te ir vieta arī pieminēt, ka ir latviešu tautas valodas necieņas cits veids. Olafa Stumbra rakstu darbs „Svešinieks ciemojas ziemā”. Autors, bet galvenokārt atbildīgais JG redaktors, vēlas uzsākt konfrontāciju ar lasītājiem, par cik drīkst nerrot latviešu valodu vienā rakstā − dzejolī, lietojot divvalodu. Pie tam, tā respektēts, ka ievietots pat pirmā lappusē. Vitauts ĻUdēns dzejolī „Atzīšanās” JG 137. nrā 35. lp. starp citu saka:

Es apzaga savu valodu −
vai vakar vai šodien tas bija
es valodai nozagu vārdus,
kuŗi kā lietus lija

. . . . . . . . . . . . . . . . . .

Un tā nu tālāk es eju
vārdus raibā virtenē vīdams
ne savu, ne citu valodu
pa īstam necienīdams

. . . . . . . . . . . . . . . . . .

tie vardi, tie vardi, tie vardi −
grib mutē atpakaļ,

K. Purmals

 

 

 

JG redakcijai:

SALĀM ALEIKUM!

Tātad angļu valoda ir alternatīva latviešu valodai... Arī mums, kas dzīvojam spāņu, zviedru, vācu... pasaulēs, ir tādas pašas izteikšanās problēmas. Bet vai, jūs, „anglo-saksificētie” lettiņi, man atļausit izteikties šinīs slejās franču, arābu vai oksitaņu valodās? Vai man būs uz Jaltas principa pamata jāiemācās angļu un krievu valoda, lai es varētu sarunāties ar latviešiem?

Avec, néanmoins, toute ma considération e toute mon amitié.

Ansis Reinhards