Jaunā Gaita nr. 148, (2) 1984

 

Jānis Ķēniņš

 

FILOZOFS AR PASAULES VĀRDU

 

1983. g. 14. jūnijā Ostinā, Teksasā. 90 mūža gadus sasniedzis mūsu tagadnes visspožākais domātājs prof. Dr. philos. Teodors Celms, kuŗa lielo darbu nozīmība vienmēr jau šļāc pāri mūsu zemes robežām. Sirmais un viedais filozofs ir viena no mūsu lielākajām personībām ar dziļu un nozīmīgu ietekmi latvju gara kultūras veidošanā. Viņa darbi ir kā lāpas, kas izgaismo tagadnes totālās kultūras krīzes komplicēto problemātiku un ar to cieši saistīto mūsu tautas traģisko eksistences situāciju. Kā latvju skaņražu lielmeistaram Vītolam mūzikā, tā Celrmam filozofijā ir vienreizējs stāvoklis, jo mūsu filozofijas lielmeistars ir arī latviešu filozofiskās terminoloģijas galvenais veidotājs. T. Celms ir īsts latvju filozofs ne tikai pēc akadēmiskās disrciplīnas, bet arī dziļākā dvēseles struktūrā un dzīves ziņā. Par mūsu izcilāko domātāju Celmu ir jāsaka tas pats, ko Nīče ir teicis par kādu citu slavenu rīdzinieku: Celms sevī iemieso ideālu cilvēktipu. Viņam ir bagāts, dziļš gars, acīs krītošs enerģisks raksturs.

Pirms dažiem gadiem T. Celms Čikāgā vairākos priekšlasījumos analizēja modernās dvēseļu technoloģijas un nacionalizācijas. Visiem − labiem un kreisiem − totālas un despotiskas valsts varas veidiem − totalitārismiem − pamatā esot viens princips, ko visasāk formulējis hēgelietis Hitlers: „Kopība [valsts] ir viss, indirvīds nav nekas.” Ja indivīds nav nekas − nulle, tad arī individu miljoni − ka nuļļu miljoni − nav nekas, ir tikai nulle. Tagad var „saprast”, bet ne „attaisnot”, ka individu miljonus iznīcina „valsts nāvē”. Mao esot teicis, ka pat pus Ķīnas ierdzīvotāju iznīcināšana maoistu varas mērķiem nebūtu nekas.

Kādreiz Celms izteicās, ka lielu garu vislabāk varot pagodināt, cenšoties saprast viņa darbus. Tāpēc mēģināsim pieskarties dažiem ievērojamākiem darbiem, ar kuŗiem viņš ir ieguvis starptautisku atzīšanu un cildinājumus. − T. Celmu arī cittautu autoritātes atzīst par viņa lielā skolotāja E. Huserla fainomenoloģiskās filozofijas spīdošāko analizētāju un kritiskāko izvērtētāju. Ar to var izskaidrot arī faktu, ka slavenā spāņu filozofa Ortega i Gaseta ierosmē T. Celma grāmata Der phänomenologische Idealismus Husserls (atsev. novilkums LUR XIX, 1928, 251-441) ir tulkota un publicēta arī spāņu valodā. T. Celms arī pasvītro, ka viņa lielā skolotāja fainomenoloģija nav vienpusīgs racionālisms, bet spēj ieskatīt arī dzīvības un dzīves mistēriju − „mūžīgi irracionālo” −, kas ir augstāka par visu cilvēcīgo saprašanu. Eiropas kritika šo Celma grāmatu atzina par vislabāko tās problēmu nozarē un nākamā 1929. g. autors tika uzaicināts par līdzstrādnieku Vācu zinātņu akadēmiju savienības žurnālā Deutsche Literaturzeitung, kas veltīts starptautiskās zinātnes kritikai. Trīs gadus pēc pirmiespieduma Rīgā spāņu akadēmiskais apgāds „Revista de Occidente” grāmatu publicēja 1931. g. Madridē spāņu valodā (El idealismo fenomenologico de Husserl. Traduccion de José Gaos. Madrid, 1931).

Pussimt gadu pēc pirmpublicējuma LU rakstos − 1978. g. vasarā − Celms saņēma lūgumu no „Gurland” apgāda Ņujorkā atļaut darbu pārspiest par svarīgām atzīto, bet pārdošanā vairs nedabūjamo grāmatu sērijā, bibliotēku standartiesējumā. Arī 1979. g. pārspieduma titullapā, tāpat kā pirmpublicējumā, ir atzīmēts, ka tā ir atsevišķs novilkums no Latvijas univerrsitātes rakstiem. − 1979. g. janvārī T. Celms bija saņēmis arī no Anglijas lūgumu atļaut pārspiest viņa grāmatu filozofijas klasiķu sērijā, kas saukršoties Philosophia Resources Library. Vēl jāpiebilst, ka T. Celma Der Phänomenologische Idealismus Husserls esot vienīgā grāmata no LU rakstiem, kas pēc pussimt gadiem pārspiesta starptautiskās zinātnes un filozofijas bibliorgrāfijā.

Huserla visizcilākie pārstāvji ir T. Celms, M. Heidegers un M. Šēlers. Vispopulārākais bija Huserla pēcnācējs Freiburgas universitātē Heidegers, kas mēģināja radikāli pārveidot fainomenoloģiju eksistences filozofijā, kuŗas redzamākie pārstāvji ir K. Jasperss un Heidergers.

Par Heidegera grāmatu Kant und das Problem der Metaphysik (1929) Celms ir rakstījis recenrziju jau minētā zinātņu akadēmiju žurnālā Deutsche Literaturzeitung (Theodore Celms: Martin Heidegger, Kant und das Problem der Metaphysik, DL, Heft49, 1930), kur Heidegera darbu kritiski apspriež kā vienpusīgu un nepilrnīgu Kanta kritiskās filozofijas interpretējumu; bet mums tagadējā totālajā kultūras krizē un traģiskajā cilvēces eksistences situācijā visrvairāk ir nepieciešams viss Kants.

Savā grāmatā Tagadnes problēmas (1933) pēdējā esejā „Pasaules uzskats” Celms konstatē, ka „filozofija nav faktu vākšanas skudru darbs”, bet mēģina ieskatīt tos pēdējos nosacījumus un principus (arī speciālzinātņu pēdējos pamatus), uz kuŗiem balstās viss unirverss, lai kā kritiska universāla zinātne un gudra dzīve veidotu tādu pasaules un dzīves uzskatu, kas apmierinātu mūsu teorētiskā prāta prasības un morāliskā prāta sirds vajadzības. „No ierpriekšējā būs skaidrs”, secina Celms, „ka cilvēks var sevī apvienot speciālzinātnisko dziļumu un pasaules uzskata aklumu, t.i., viņš var līrdzināties tādam, kas aiz kokiem vairs neredz mežu” (196. lp.). Tāpēc arī lielie zinātnieki, lai mēģinātu problēmas izdomāt līdz galam, jūt vajadzību pievērsties filozofijai. Tā, piemēram, slavenais atomfiziķis V. Heizenbergs, kas tāpat kā T. Celms docēja Getingenas universitātē, pievēršas Kanta kritiskai filozofijai apcerē „Quantenmechanik und Kantische Philosophie” grāmatā Der Teil und Ganze (1969). − Tādas tikai filozofijai risināmas problēmas ir arī subjektīvās iras (esmes) struktūras izpratne, ko Celms sauc par „subjekta ontoloģiju”.

Sākumā cilvēks dabiski cīņā par savu eksisrtenci, tāpat kā dzīvnieks, ir galvenokārt pievērsts tikai ārpasaulei. Tāpēc pirmie sengrieķu domātāji bija dabas filozofi. Pats cilvēks sev vēl lielā mērā ir jaunatklājums. Paplašinot Kanta subjekta mācību uz dzīvnieku pasauli, Celms domā, ka „praktiskais subjekts” ir sastopams jau pie augstākiem dzīvniekiem. Lai gan par „teorētiskā subjekta” problēmas atklājēju uzrskata Protagoru, tomēr grieķu filozofija bija vēl galvenokārt kosmocentriska. Lai gan jau arī jauno laiku filozofijas ievadītajā Dekarta izejas pozicija pilnīgi droša atziņas principa atrašanai bija: „Es domāju, tātad es esmu” (Cogito, ergo sum), tomēr arī viņš vēl lielākoties kavējas priekšmetu pasaulē. Tā kā tikai jaunlaiku lielākajam un oriģinālākajam filozofam − ziemeļnieciski intravertajam Kantam visvairāk jāpateicas par „kopernikāniskajiem apvērrsumiem” filozofijā, kas radīja t.s. „es-filozofiju”. Šī laiciski bezlaiciskās subjekta duplicitātes teze ir Kanta kritiskajā filozofijā tikusi ievirzīta visas filozofiskās problemātikas centrā, radot grandiozu subjekta problemātiku, no kā izveidojās klasiskais ideālisms, jaunkantiānisms ar vērtību filozofiju un lielā mērā arī tagadnes eksistences filozofija − sevišķi Jaspersa transcendentāls eksistenciālisms kā pretstats Heidegera nihilistisrkajam eksistencālismam.

Jau savās LU lekcijās un semināros prof. T. Celms dažu labu reizi aizrādīja, ka robežu vilkšana starp subjektīvo un ārsubjektīvo iru (esmi) un subjektīvās iras struktūras izgaismošana ir viens no vissvarīgākajiem, bet, diemžēl, arī visrgrūtākajiem filozofijas uzdevumiem, kam pašrreizējā filozofijas situācijā vajadzīgs pētījums, kas atbilstu līdzšinējiem sasniegumiem filozofijā un speciālzinātnēs. Tādu pētījumu Celms sauc par „subjekta ontoloģiju”. Tā daļējs priekšdarbs jau tika publicēts pirms 40 gadiem, atzīmējot mūsu izcilākā filozofa gadu simta pirmo pusi, 1943. g. kā „Subjekt und Subjektivierung” (vācu okupācijas laikā LU rakstu turpinājumā, Fil. un filoz. fakultātes sērijā kā I sēj. I numurs). − „Subjekts un subjektīvācija” (Studijas par subjektīvo iru), ko godalgoja Kultūras fonds, izskan ar kritiskā reālista (Kandavā, Kurzemē dzimušā) Osvalda Kilpes vārdiem: „Visa mūsu dzīve ir uzrbūvēta uz kaut cik rūpīgu izšķirību starp es un ārrpasauli.”

Grāmatu Subjekt und Subjektivierung pats aurtors uzskata tikai par prelūdiju savam galrvenajam, lielajam − opus magnum − mūža darbam trīs sējumos, kas sarakstīts vācu valodā (varbūt tulkošot arī angļu valodā) saucas Phänomen und Wirklichkeit des Ichs, kur viņš sevišķi kopš Kanta radīto, grandiozo subjekta problemātiku virza tālāk, to paplašinādams un attiecinādams arī uz dzīvnieku sfairu.

Pabeigdams savu lielo mūža darbu un pirms gada pārsniedzis 90. gadmiju, profesors arī konstatēja, ka trīs augstskolās (LU, Getingenas un Augustanas kolledžā) no tūkstošiem viņa skolniekiem tikai četri − divi latrvieši un divi amerikāņi − esot pacēlušies Kanta Rīgā pirmpublicētās „filozofu bībeles” (Tīrā prāta kritikas) augstumos. −

T. Celms jau Rīgā publicēja filozofisku, psīcholoģisku un socioloģisku eseju krājumu Patiesība un šķitums (1939), bet jau ceturtā pārspiedumā Tagadnes problēmas (1933,34,35,52). − Ieskatītais un atzītais (1963) ir rakstu krājums, kas veltīts T. Celma 70 gadu maiņai.

Lai atļauts nobeigt ar mūsu brāļu tautas domātāja Salkauska dziļo ieskatījumu: „Nācija ir tauta, kas tapusi ar saviem universāli vērtīgajiem sasniegumiem par neaizstājamu locekli pasaules tautu saimē.”

 

Jaunā Gaita