Kur ir mans sākums?

Kas ir manas dzimtas pirmā māte?

No kurienes nākusi?

Vai no aizmūža izkāpusi

baltu sagšu plecos,

zelta pastalām kājās

un rītausmu linu baltajos matos,

vai nākusi no teiksmaino dienvidzemju kalnājiem,

kailiem pleciem,

basām kājām

un izrakstītu prievīti iepītu melnajos matos?

Lai no kurienes nākusi

mana sensenā māte,

Laima tās mūžu likusi

Daugavas krastos.

Jāņuguns svelmē tai atrisa mati,

Ar Pērkona dēlu kad krustojās skati,

Un līgodams nogrima jaunavas vainags

Daugavas dziedošo ūdeņu klēpī.

Derību svētīja

nemiera likteņu licēja Dēkla

un teica: pirms Māra tevi paņem,

šais krastos tev jāsēj vispirmā sēkla.

Mana aizmūža sensenā māte –

ar tevi mans sākums,

caur tevi esmu tapusi

un gadu tūkstošos

esmu nākusi un gājusi,

lai vienmēr no jauna,

Dēklas liktajā likteņa grāmatā,

atšķirtu jaunu lappusi.

Ai, saules skūpstītā zeme,

kā cilvēks tevi ir sabojājis!

Tava pirmdzimtā bērna

melnos sapņus

tas baltām pēdām ir sabradājis,

un pirmdzimtā bērna

melnajiem dieviem

tas baltus spārnus ir piekabinājis.

Ai, saules skūpstītā zeme,

savas dvēseles mūžmūža noslēpumu

miljoniem gadu no svešnieka slēpi,

kādēļ, jel kādēļ,

baltajai sēklai

beidzot atvēri melno klēpi? –

Kā vērsēni visi mēs saskrējām

Kanadas leknajā pļavā.

Saktu un prievīšu Latvija?

Ja to izvilkt vēl gribi

no ceļa kules

vai mantotas lādes,

uzmanies:

var slimība piemesties –

dvēseles vēzis,

ko ne ar zelta, ne kobalta

bumbām var ārstēt.

Tad sāpēs gudrību zaudējis

no labajiem ļaudīm

aizskriesi –

pusnaktī, ziemā vai svētkos –

grāvjus rakt Dundagas silā,

iestigt kolchoza kūtī,

pūkas rīt kulšanas talkā

un ļaut,

lai cimdi piesalst pie celmiem,

kad par siltumu sapņojot,

lauska ragavās jābrauc ir malkā.

Kāda jēga

domās tā niekoties,

kad iela spēkratu pilna, –

Gribi kā apsēstais

tālumā pamanīt

dēliem ceļamos

Latvijas gaismas pils mūŗus?

Neredzēsi nekā.

Un sargies skatīties

otru

un trešo reizi!

Nē, saņemies,

nekļūsti sencīgs:

kad atkusnis uznāk –

nav labi, ka sniega vīram

vai akmens tēlam

deguns sāk pilēt.

Turies, lai nemirksti pats

atmiņās, runās,

ietinies

tautiskos dūmos un priekā,

lulini valšus,

līgojies, slīdi,

lai nemisas soļi

jaunās tēvzemes pilī.

Lauma Cenne

Vasara tomēr

nebija aizgājusi.

Savas karstās rokas

pār pilsētu izstiepusi,

tā bija tikai

dūmakā iestigusi.

Zem koka,

kam zaļās cepures malas

pieskārās zemei,

sēdēju un plūcu smilgas;

mazs zaķēns netālu

kaut ko tā garšīgi grauza,

– par mani tam

nekādas daļas!

Skatījos smilgās ilgi,

skatījos savās rokās;

izplētu pirkstus plati. –

Izbira smilgas un likās,

izbira vasara pati!

Es staigāju piesardzīgi,

bet tomēr – pa taviem vārdiem!

Saule uz galvas min,

domas – takas un tiltus pin

caur mežiem, caur pļavu zālēm,

pār kalniem, pasaku tālēm.

Kaut piesardzīgi, bet staigāju

pa taviem vārdiem.

* * *

Tavi vārdi ir viegli,

kā tauriņa spārni pie sienāža nāss,

un spoži kā liesma,

kad ugunī saraujas tāss.

Tavos vārdos es gribētu

savas domas ievīstīt,

lai tad kā sniegpārslu ziedi

tās viegli pret zemi krīt!’

Vizma Belševica

Pa ziemām es esmu pūce.

Nelidoju nekur.

Sērsnu naksnīgais bīļums

Nomodā mani tur.

Un iestingstu līdzi ar ziemu

Raižu nespēkā.

Acis vien

Pa šaudīgiem ēnu rakstiem

Kā mēness, atspogi brien.

Es klausos, kur lauska sprēgās

Zaru ļāvīgās sirdis lūst,

Starp neziņu un starp ziņu,

Ka pavasars vispār būs.

Pa vasarām esmu cīrulis

Ar saullēktu debesīs.

Tas ir mans pūces ledus,

Kas tur šķindēdams līst.

Kūst manas ziemas bailes

Un rasā pār zemi krīt.

Katrā sveķenes ziedā

Cīruļa cerība spīd.

Vasaras uzvilnim līdzi

Rīta agrumā jāpagūst

Pūces sudrabu gavilēs izšķiest.

Un ziema...

Vai vispār būs!

Sāk sprēgāt birztalas kā iztāls ugunsgrēks

Un spēkā ņemties – neredzamās liesmās.

Tā katru nakti deg un nesadeg

Visapkārt birzis lakstīgalu dziesmās.

Tā katru nakti – roku pagalvī

Balts bezmiegs līdzi ievu spalgiem sprakstiem

Uz tevi kāpj – un, velti maldījies,

Krīt pelnu pelēkumā atpakaļ uz plakstiem.

Tā katru nakti – celties, miglā iet,

Pie rēpulaina ozola spiest pieri,

Lai ugunsgrēka satraucētā sirds

Ar koka rimto vienatnību pierit.

Tā katru nakti, kamēr negaidīts

Ar saules pretuguni birzīs nodzēš rīts.

Nu redzi nu – es krītu bērna prātā

Un sasitos, un redzi – mani sit

Par to, ka sasitos, vismīļā, dārgā roka

Tik smagi sit, un savā bērna prātā

Es glaužos vēl un skrienu uz to roku

Ar samurcītu pieneņziedu pirkstos

Un krītu... nu pavisam bērna prātā

Un galva balta

Vaigi asarās.

Literatūra un Māksla, 1985, Nr. 27

Inguna G

Es nepiedzimu lauku sētā

Un nevaru dziedāt:

– Tur šūpul's mans kārts.

Es nevaru pirmo atmiņu ziedus

Pār baltiem pagalmiem birdināt.

Es nepiedzimu lauku sētā

Un nevaru dziedāt:

– Tur šūpul's mans kārts,

Bet lauku sēta piedzima manī,

Un to es nevaru pazaudēt.

Tā dzima lēni

Vēl neapjausta

No ūdens, no vēja, no saules glāsta,

No tautasdziesmām un deju prieka,

No rakstainām segām un zemiem krēsliem.

Tā dzima lēni

Caur māmuļu smaidiem

Un veco vīru viedajām sirdīm,

Kas spēja apgaismot visus kaktus

Arī bez elektrības.

Tā sēta, kas dzima,

Bij' vecā rauga –

Ar skaidrām acīm un mugurkaulu,

Ar raupjām rokām un siltu sirdi,

Ar tautas teiksmu vainagu galvā.

Latvju lauku sēta piedzima manī,

Es pārdzimu viņā;

Pārējais Likten's zinā... Es eju.

Vējš skriedams

lapu rotu posta

līdz šķūņu jumtus

saules stari klāj,

tik staigājot

pa mīksto zelta taku

man abās pusēs

kaila patiesība stāv.

(Pārdaugavā)

Pārpratums kā

skaists ābols uz sudraba paplātes.

Neaizskarts un

nezināms,

vai kodiena rūgtums vai zobi pret vasku skrāpēsies.

Kā burvīga glezna,

no pirkstgalu pieskāriena apmiglotos to spožums.

Kā kumoss kaklā.

Pārpratums

kā akmens strautā, kuŗam ūdens burzguļojot pāri skrien.

(Rīgā)