JĀŅA BIERIŅA PIEMIŅAI
 

15.I 908–7. XI 1987

LAIKA BIEDRAM

JĀNIM BIERIŅAM

II. X1 1987. g.

Draugi vairs neprot

viens pie otra sērst –

vaļas nav.

Neprot vairs aiziet

atmiņu mājās –

vaļas nav.

Neprot vairs piesaukt

jaunības mīlu –

vaļas nav.

– Brīvkungs nu esi

vecuma maizē –

satiksimies!

– Jā, vaļas vai cik

otrreiz dzīvot –

l a i k a   vairs nav.

Darba radušām rokām

viņš turēja spoguli,

sev to aizlicis priekšā,

citu atspulgus tveŗot un pasviežot tālāk,

citu sejām, citu balsīm aizsegdams savu.

Neviens neatcerējās

cik ilgi, likās – visu mūžu,

viņš tur tā stāvējis

ar spoguli ceļa malā,

citu citam rādot, tālo un tuvo velkot kopā,

raudzīdams laiku iekausēt stiklā,

it kā viņš būtu Dušampa māceklis.

Neviens vairs nejautāja,

kādēļ viņš to dara:

kādu seju gribēdams sev tuvu?

rieta stundā rīta zvaigzni meklēdams?

tālus gaismas starus tveŗot

jaunu ugunskuru kur?

Neviens nejautāja –

kas aiz vecā vīra gudrā smaida.

Līdz kādā nevaļas stundā

dzirdējām viņu sakām:

„Paturiet tagad jūs,

līdz manas rokas atpūšas,”

nolika spoguli malā

un aizgāja.

Tobrīd nezinājām – ne mēs, ne viņš –

ka uz debesīm.

LĒNAIS GĀJĒJS

Tu nāci lēnām,

kā tāla ceļa gājējs tuvojas mājām

pa baltu bērzu gatvi,

kūjiņu rokā.

Pa nule sazaļojušu,

cīruļu pietrallinātu,

līganu zaru

bērzu gatvi.

Piestāties negribēji.

Allaž kautrīgi atteici

cienastu un naktsmājas,

aizbildinādamies ar darbu.

Darbs bija tavs ceļa spieķis,

tavs apmetnis pret negaisiem,

tava dienišķā maize.

Mēs citi atpalikām,

palikām ap mielasta galdiem,

bet tu pateicies savā klusajā balsī

un aizgāji tālāk, mums gaŗām,

tālāk.

Atsaukt tevi nevarēja.

Klusēdams tu aizgāji

pa baltu bērzu gatvi,

tikai tagad bērzi māja

ledus vizmā.

– Draugs, uz tava šķirsta vāka

gribu es vēl roku likt:

Tu jau zini, dzīves māku

kā ar mīlu sirdī tikt.

Kādreiz dzīves priekā abi,

vīna kausu tukšojām;

cik tas bija slikts vai labi,

vai mēs paši zinājām?

Draugs, uz tava šķirsta vāka,

gribu es vēl rozi likt:

Tu zināji savu māku

kā ar sirdi – sirdī tikt... –

TAVĀ DIENĀ,

Šai Tavā dienā mēs

bez Tevis nu esam:

zemes laiks ir apstājies

Tev, jo esi

aiz saules – citā

zvaigžņu konstellācijā;

mēs, kas dienas vēl skaitām, ne mūžības

gaismas gadus,

mēs griežamies apkārt

un apkārt

dzīves karuselī,

nenojaušot, kad atkal

tas nostās. Nenoņemts vaigam

vēl Tavas aiziešanas sērauts.

SEPTEMBRIS

Šajās Dzejas dienās

mēs naivi ticēsim

savas dzejas

uzvarošajam

spēkam.

Un biedru Staļinu

būs grūti sazīmēt

atklātā un demokrātiskā

lektorā.

Pret Staļinu

cīnīties

tagad nav grūti –

viņš ir beigts

un nez kādēļ –

atstāts un viens.

Daudz grūtāk

ir no jauna

nenodot sevi

nevienam patvaldniekam.

Savu draugu

un dzimteni

neatdot

tukšās taras

pieņemšanas

punktā.

Daudz grūtāk

šajās Dzejas dienās

ir nebūt dumpiniekam,

tribūnam

un

publicistam,

bet tomēr pateikt,

ka ir tāda māksla –

Dzeja.

Ka ir tādas dienas –

pārkārtoties,

bet vēl grūtāk ir

dzejot par

Vai dažam nevajadzētu aizliegt

pārkārtoties! –

Jā, tieši tā –

ņemt un diktatūriski,

pārkāpjot visus demokrātijas likumus,

aizliegt pārkārtoties –

centristiem aizliegt

līst viensētās

un staļinistiem –

ļeņiniešos.

Jo tad viņi būs

staļiniski

ļeņinieši

Vai viensētas zaimojoši

centristi

Viņi būs pārkārtojušies,

un 14. jūnijā

slaucīs asaras

par nevainīgi aizvestajiem,

bet, kad vajadzēs,

ņems pēc kārtas

un vedīs atkal.

Lai paši paliktu

mājās

un lamātu

viensētas.

Vedīs nevainīgo

kopā ar ienaidnieku

ticībā, ka reiz varēs atkal

visu vainu

uzvelt Vienam.

Bet Viens jau būs beigts.

Un Viens jau būs viens,

tāpat kā tagad –

biedrs Staļins

 ir laikabiedru

nodevīgi pamests

un nu brīnās

caur Kremļa

Šajās Dzejas dienās

daudz grūtāk katram

pret savu vienvaldnieku

sevī,

pret savu staļinismu,

kas iekšā,

būs vērsties.

Un grūti ir ne –

pārkārtoties,

bet vēl neiespējamāk

ir dzejot

par jau gatavu

pārkārtošanos.

Šīs Dzejas dienas

būs grūtas.

Nekā cita mēs

gan neesam

pelnījuši.

ar puķēm netirgojas,

viņi izdala cilvēkiem

smaržas

un, katrs pēc savas varēšanas,

taisiet tām smaržām

nesējus.