ĀRIJAS ELKSNES ATSTĀTIE DZEJOĻI

Ārija Elksne, Viršu karogs. Rīgā: Liesma, 1986.

 

Mediķe, embrioloģe, dzejniece Ārija Elksne 1984. gadā izdarīja pašnāvību. Viņas atstātie dzejoļi, sakopoti krājumā Viršu karogs. Grāmatiņa izdota glīti un izdaiļota ar Laimdota Mūrnieka gleznu reprodukcijām, kuŗās attēloti gan ziedi, gan kaili koki. ievadā Olga Lisovska ar uzmanīgu roku skicē Ārijas Elksnes portretu. Smaidoša, godīga sieviete, kas prot valkāt rotas, kuŗai patīk puķes, skaisti trauki un kuŗa ilgojas pēc nezūdošas mīlestības. Lisovska piemin slimību, kas "ieauž melnus pavedienus dzejnieces gaišajā audeklā."

Ārija Elksne bija populāra dzejniece, kas vārsmoja par dzimteni, tautu, darbu, bērniem un mīlestību. Viņas izlasē jaunatnei Pie sirsnības strauta (1982) sakopotie dzejoļi izstaro pozitīvismu, kas labi iekļāvās oficiālajā ideoloģijā. Par Elksnes dzeju ir dzirdēti arī kritiski vārdi. Tā Inta Čaklā Kritikas gadagrāmatā (1976) komentējot krājumu Vēl vienai upei pāri piemin atkārtošanos Elksnes dzejā, kā arī faktu, ka prāta patiesības daudzkārt nebalstās jūtu patiesīgumā un emocionālā spriegumā. Gundars Pļavkalns recenzijā "Gulbju jaunava virtuvē" (JG 89) raksturo Elksnes dzeju kā šarmantu, bet pārāk sārtvaidzīgu.

Šādus pārmetumus nevar attiecināt uz krājumu Viršu karogs. Šai grāmatā sastopamies ar sērām, skumjām, atstātību, rūgtumu un rezignāciju, jūtām, kuŗas dzejniece vairs nav spējusi izraidīt no savas gaišās pasaules. Sāpe ir nosaukta vārdā un plaisas ir atsegtas, kur nelaime rūs ("Kamēr"). Depresīvā noskaņa tēlota izteiksmīgām gleznām:

Laiks man sevī saritēt un klusēt,
Laiks no liesmām tālu turēties,
Vēsa diena mostas rīta pusē,
Vēss gar manām durvīm vakars ies.
                                ("Sevī saritēt")

Un sapel maize, krūzē sarūgst piens
Tāpat.
Bez tavas un bez manas vainas.
                                ("Bez vainas")

Dzejniece sēro pēc vējainas vasaras, plaukšanas un mīlestības svētā neprāta. Atteikšanās un nolemtība ir nomainījusi cerību un optimismu.

Viens vien ceļš man ir ejams,
Viens vien trauks man ir lejams.
Debesīs viens vien pavēlošs uzraksts blāv:
Sevī nomirsti, aizliedzies, atsakies
Un, ja ne - tad sataisies ciest.
Un es lasu un mēģinu seju
Prom no magoņu ugunīm griezt.
                                ("Prom no magoņu ugunīm")

Ārijas Elksnes dzejā atrodamas rindas, kas atbalsta psīchiatriskā literātūrā diskutēto hipotezi, ka cilvēki, kas izdara pašnāvību, nespēj citiem uzticēt savas grūtības.

Nav man vārdu izmisai un tumsai
Čūlas dziļi, dziļi slēpju es.
                                    ("Aizapziņa")

Olga Lisovska ievadā raksta, ka savas dziļākās domas dzejniece neuzticēja draugiem. Tikai dzejā viņa spēja būt atklāta. Varam jautāt, vai Viršu karogs būtu varējis parādīties, ja dzejniece nebūtu ieguvusi pašnāvnieces statusu. Vai pozitīvā dzejniece būtu varējusi rakstīt tik izmisīgi?

Atsakoties no psīchiatriski diagnozistiskiem meklējumiem diezgan droši var teikt, ka Elksnes pasaules uzskats, veidojies marksisma dominētā zemē, nav spējis integrēt dzīves sāpīgos un neizprotamos aspektus. Jo visu jau cilvēks nevar saprast un izskaidrot, un pavisam ne, izejot tikai no marksisma mācības. Liekas, to nojauš arī pati dzejniece.

Es sevi netiesāšu vairs
Lai ēnas šķiro dies.
Ar sevi mieru panākšu.
                                ("Rītā modusies")

Kāds tad ir Elksnes Dievs jeb augstākā ideja, kā teiktu Imants Ziedonis? Tā ir mīlestība uz ģimeni, tautu, dzimteni un galvenokārt mīlestība starp vīrieti un sievieti. Krājumā Trešā bezgalība Elksne tēlo sevi ar bērnu rokā, pār kuŗu viņas mīlā sirdsprieks staro kā oreols un trīs gudrie nāk un bijīgi krīt ceļos ("Idille"). Citā dzejolī viņa dala maizi ar savu mīļo un pielīdzina šo brīdi svētam vakarēdienam ("Svētais vakarēdiens"). Dzejolī "Un piedod man trūkumus manus" parafrazēta Tēvreize:

bet atpestī no grūtsirdības,
jo tev pieder mana sirds,
mana dzīve un mana laime
mūžīgi mūžos, mīļais.

Viršu karogā Elksne ir vīlusies sievietes liktenī, kas liek visu mūžu kalt naudu un liedz sargāt dzīves pamatus un sēt mīlestību un garu ("Sargāt pamatus"). Viņas mīļais ir nogāzts no troņa un tēlots kā soģis un pretinieks ("Drīzāk pretinieks"):

Ak skaistais riesta, skaistais auru laiks,
Ak vistas prāts, kam patīk spilgtums zaigs!
Diemžēl nav mūžīga šī satrauktība -
No frakas izlien zirga kāja kliba,
No bruņnieciskas rokas nokrīt cimds.
                                        ("Stiprais dzimums")

Tātad mīlestība kā pamatvērtība ir izrādījusies padota "laika viļņu joņiem". Jaunus meklējumus pēc pamatvērtībām Viršu karogs neatklāj. Miera un māju vietā paveŗas "Tuksnesīgs klaids" ("Ēna"). Vienā no beidzamiem dzejoļiem krājumā Elksne tuvojas ziemai un saltam jaunam gadam ("Lauru zars un ozols").

Godinot gulbju jaunavu Āriju Elksni, kas savas dzīves laikā stāvējusi par ētiskām vērtībām un centusies būt patiesa zemē, kur aizliegts brīvs vārds, nobeigušu ar Zinaīdas Lazdas rindām:

Cik spēka turos es pie sevis cieti,
No sava veida negribu vēl gaist,
Gars tomēr tāluma un bezgalības kaist,
Kur lido dvēseles kā liegi bišu spieti,
Spīd pretim blāzmās austrumi un rieti.
Kāds augstums tas! Kur saknes var še laist?
Vai ātrie spārni netiks pēkšņi sieti?
Gaist visi sliekšņi, robežas kad gaist,
Un nojaudusi bezgalīgo telpu,
Slīd dvēsle, dziļi atvilkdama elpu.

 

Aina Siksna