Jaunā Gaita nr. 168, augusts 1988

 

F. Milta studijā Elles ķēķi. L Tauns (pa kreisi) un F. Milts apskata Milta izgatavoto vāka metu Tauna pirmajai grāmatai Mūžīgais mākonis (1958.). Foto: Bruno Rozītis.

 

Aina Zemdega

PASTĀSTI PAR ELLES ĶĒĶI!

 

„Pastāsti man par Elles ķēķi,” tu saki ar roku gaiņādama prom cigaretes dūmus, lai tie neceltos man sejā. Tavā kustībā nav vairs ne izaicinājuma, ne neveiklības, Tu esi jau pati savā atbildībā iegājusi.

Es aizlieku rokas aiz pakauša un atlaižos atzveltni. Skats atduras griestos. Tie ir gludi un balti, taisnām malām, kas četros stūros sasien drošību pāri mūsu galvām.

„Tādas cietas, taustāmas drošības toreiz gan nebija,” man ienāk prātā.

„Ko tu gribi zināt?” prasu. Tāpat vien, lai vilcinātos.

 

   *

Vai tev kāro dzirdēt romantisku elēģiju? Vai lai, tēju dzerot, tev stāstu par dzejas prinčiem un princesēm? Vai varbūt dikensiski par nabadzību, netīrām kāpņu telpām, piedrazotām ielām, par bezpajumtniekiem, dzērājiem, nēģeru bērniem, melnīšiem? Šai siltajā istabā ar puķēm uz galda, caur tavas cigaretes dūmiem viss izklausīsies vienādi jauki, tā - no tālienes, no citurienes - apskaužams un apbrīnojams, pagātnes dūmakas aizplīvurots, dzejas apstarots.

„Es gribu zināt kā jūs tur Elles ķēķī dzīvojāt, dzīrojāt, dzejojāt!”

Vai bērnišķība tavā balsi ir īsta vai tēlota? - es minu. Un man jādomā par to, kā kādreiz bērnībā skaudu visus pirmā pasaules kaŗa izdzīvotājus, klausoties tēva stāstos. Tie tik bij' laiki! Pilni notikumu! Un no bērnības atskrien bērnības balsis:

Ko mēs bērni darīsim?

Mēmo putru vārīsim!

Ak, cik labi bija toreiz! Ne kādam tas bija jāstāsta, ne jāizskaidro. Ne jau mēmo putru tur, tai Ņujorkas ķēķī, kukņā jeb virtuvē virām vai vārījām. Nekādu klusumu ari tur neievērojām, uz pirkstgaliem nestaigājām. Hudsonas melnajiem ūdeņiem zosāda uzmetās, kad naktīs braucām garām pilnā kaklā dziedādami. Un dzejas rītos, vakaros, pēcpusdienās un naktīs Ņujorkas un Ņudžersijas namu sienās krājās dzejnieku balsis, vārdi un ritmi. Bet citi, iztraucētie, rājās un kušināja: „Tā nevar! Kas nu tā par dzeju!”

„Pastāsti, pastāsti! Uzraksti!” tev apnīk mana klusēšana.

Man gribas teikt: „Ko tur vēl stāstīt! Lasi pati to, kas jau sen tajās Elles ķēķa dienās un naktīs uzrakstīts!” Bet nesaku. Tu, šīsdienas bērns, gribi zināt ātri un īsi - steidzīgi vienā plaukstā ieliktu. Domīgi sāku cilāt un šķirstīt grāmatas un vecus žurnālus, šur tur pa rindkopai lasot tev priekšā:

„... Ādamsona intellektuālais romantisms ir visai tuvs dzejniekiem, kas ieradās Ņujorkā, norūdījušies bēgļu gaitās, atraisījušies no laba un ļauna, bet ar neskaidrām, smeldzīgām atmiņām par Latvijas laukiem, pļavām, dārziem, ganāmpulkiem un Jāņu naktīm...” raksta Veronika Strēlerte 1970. gada Ceļa Zīmēs. Un tālāk: „Kā kāda īpaša ordeņa brāļi un māsas viņi saprotas pusvārdiem, viens otru apdzejo un vienojas kopējās sērās par patrona - Linarda Tauna pāragro aiziešanu.”

„Protams īstā Elles ķēķa sirds un dvēsele bija Linards Tauns un Gunārs Saliņš,” saku. „Ap viņiem kā ap magnētu turējās Jānis Krēsliņš, Baiba Bičole, Aina Kraujiete, Rita Gāle, Teodors Zeltiņš, Nikolajs Kalniņš, gleznotāji Sigurds Vīdzirkste un Frīdrichs Milts, un vēl citi mākslas kalpi un kalpones. Un kur ne vēl tie, kas garīgi jutās šai grupai piederīgi, bet dzīvoja citur, kas tikai pa retam varēja ar viņiem satikties vai sazinājās vēstulēm vai dzejoļiem periodikā. Viņu dzīves vietas bija citās pilsētās, valstīs vai pat kontinentos. Piemēram varētu saukt Valdu Dreimani Bostonā, Ilzi Šķipsnu Teksasā, Robertu Mūku, kas bieži mainīja dzīves vietu, bet ik pa laikam uzradās Ņujorkā, Gunti Zariņu Anglijā, kas pēc ciemošanās Ņujorkā taisījās veidot Elles ķēķa atzarojumu Londonā, un citus.”

Senos labos laikos, kā pasakās saka, kad laikrakstam Laiks ik mēnesi līdzi nāca pielikums Laika mēnešraksts, tur sakrājās daudz vērtīgu liecību par māksliniekiem un rakstniekiem 60-tajos gados. Tā Gunārs Saliņš kādā 1963. gada numurā, par Linardu Taunu rakstot, attēlo šo vietu šādi:

„Elles ķēķis (Hell’s Kitchen) ir Manhatenas ostmalas rajons ap 40-tajām ielām, tikai dažus kvartālus no Taimskvēra un tomēr pasaule par sevi - ar ostmalas lopkautuvju smakām, ar veciem sešstāvu namiem, kuŗu kāpņu telpas ož pēc nabagu ļaužu dzīvokļiem, ar nēģeru un portorikāņu pusaudžiem uz ielu stūriem, ar saules brāļiem, ar Pestīšanas armijas un ‘Jesus saves’ iestādījumiem.”

Bet par sarunu ar Linardu Taunu Valdemāra Kārkliņa raksts 1961. gada Laika mēnešraksta numurā:

„Šepat dzīvoju jau vairāk gadu”, stāsta Tauns. „Gaisa jau te nav... Gan tuvu centrs, tikai trīs bloki līdz Taimskvēram, tomēr nomales sajūta. Tepat ostas rajons, slavens ar savu īpatno gaisotni. Tagad, man par lielām sirdssāpēm, daudz veco namu plēš nost - aizvieto veikaliskām jaunceltnēm. Esmu savu rajonu iemīlējis un no tā bēgt netaisos.(...) Es dzīvoju 41. ielā,” stāsta tālāk Tauns. „Ir mazs dzīvoklītis piektā stāvā, istaba un virtuve. Reizēm tur notikušas grandiozas dzīres. Kad tik mazās telpās sanāk 15-18 cilvēku, ir šauri, bet sirsnīgi. Sēd viens otram klēpī... Biežāk gan satiekamies un pasēdam kādā apkaimes tavernā.”

Dzejnieks Linards Tauns Elles ķēķa krogā "Torņakalns" 1959.g. Foto: B. Rozītis

Kaut arī Tauns saka, ka ir iemīlējis savu rajonu un šo lielpilsētu, šī mīlestība ir šķelta, kā šķelts ir Linards Tauns pats. Par to šeit ne viena vien dzejas rinda, es šķirstu viņa pirmo dzejas krājumu Mūžīgais mākonis:

Laucinieks būdams es, iebraucis pilsētā, mīlēju šis gaismas,

Kaut ari zīmēs, valodās, skaņās ir ieslēptas baismas.

......... Manas debesis, kas bija vienas, pārdalot divās daļās.

Šai lielajā pilsētā, ko Tauns bija iemīlējis, viņa dvēsele, kā viņš pats raksta „ilgā badā sirgst”.

Dzejnieks Gunārs Irbe atceras tikšanos ar Taunu 60-to gadu sākumā un rauga izprast šo Tauna mīlestību:

„Ņujorka ir liels sārts, samests no ieceļotāju mantu kastēm, sabrukušām cerībām un ilgām, kuŗas neved mājup... tie, kas šeit izkāpa, bija nosodīti sākt jaunu dzīvi bez atkāpšanās. Vai Linards Tauns mīlēja Menhetenu, Ņujorkas sirdi?

Ar mīlestību ir savādi. Ir cilvēki, kas nevar aizmirst Rīgu. Viņi sakās mīlam Rīgu. Citiem tā ir Liepāja, Ventspils, Cēsis (...) Ar mīlestību ir savādi - jā. Mēs varbūt nemīlam ne Rīgu, ne Stokholmu, ne arī Menhetenu, bet mīlam savu sapņu pilsētu, to vietu, kas kļuvusi par mūsu dzīves nošu līnijām, uz kuŗām rakstām savas vienīgās dzīvības stāstu...”

„Un vai nav tā,” tagad es prasu tev, „ka pilsēta ir tikai akmens, dzelzbetons un stikls, bet dzīvību tai spēj dot tikai cilvēki? Ja Gunāram Saliņām ir vajadzējis Ņujorku pārvērst par latvisku vietu, kā to redzam vairākos viņa dzejoļos, tad man tur iebraucot jau pirmajā reizē tā atvērās latviska. Tur mani sagaidīja latviešu dzejnieki - gan tikko ar dzejas pantiem iepazīti, gan seni draugi. Latviskais man tur likās tik spilgts un izteikts, ka pat agrāk nepazītie likās kā no paša pagasta, ar to pašu šķelto dzīvi un ‘dalītām debesīm’, kas man.”

Kopīgo latviskuma sajūtu visaugstākajā pakāpē pacēla tieši šādas tikšanās Ņujorkas debesskrāpju ēnā. Saliņa dzejā tas izpaudās visspilgtāk. Gaidot dzejnieku Dzintaru Sodumu no Zviedrijas viņš rakstīja dzejoli Apmežosim Ņujorku, kas krājumā Melnā saule. Turpat ir arī Sētsvidus idille Ņujorkā ar apakšvirsrakstu Dzintaram Sodumam Ņujorkā iebraucot.

Kā Saliņa, tā citu, toreiz saukto jauno, dzejnieku pirmajos dzejoļu krājumos daudz pantu, kas veltīti citiem rakstniekiem, dzejniekiem vai māksliniekiem, viņus uzrunā vai ar viņiem sarunājās. Tā nav maniere, bet nepieciešamība būt saskarsmē un vienam otru apzināties. Dzejolī Atjaunošanās, kas veltīts Teodoram Zeltiņam, Saliņš saka:

Mēs nākam atjaunot ticību, ka neesam vēl miruši.

Un citā dzejolī:

Mīlam viens otru un vairāk neko... ....

Tikai noburtība var paglābt mūs no nāves.

Vēsturnieks un dzejnieks Jānis Krēsliņš ar mazu smīniņu un attālināšanos apdzied Elles ķēķa notikumus un vidi. Un Saliņš, par viņu (vai kādu citu) savā dzejolī Viņš un mēs tā kā sūdzas:

Un kamēr mēs cīkstamies

ar melno,

viņš par visu to

nedod ne velna –

paņem sāpes pār plecu

un aiziet.

.........

un nebēdā par mūsu bēdu.

Vai nu tā tiešām ir, ka Krēsliņu neskar ne paša, ne citu bēdas, par to jāšaubās palasot viņa dzejoļu krājumu Tomēr, es atceros. Bet ir tiesa - Krēsliņš nedzīvo pagātnē, kaut arī, kā jau to krājuma nosaukums liecina, to nevar aizmirst. Viņš, līdzīgi Taunam, pieņem Ņujorku visā tās daudzkrāsainībā, un, kaut ari viņam bieži tajā pavīd dzimtenes ainavas, viņš to netaisās „apmežot” kā Saliņš.

Elles ķēķa krogā „Torņakalns” 1959.g. Pie galda sēž no kr. V. Krūmiņš, T. Zeltiņš, V. Osītis un S. Vīdzirkste. Stāv no kr. B. Rozītis un L. Tauns. Foto: Bruno Rozītis.

Elles ķēķa vides un dzīves attēlu mazāk ir Kraujietes, Gāles un Bičoles pirmajos dzejoļu krājumos. Viņu dzeja ir pa lielākai daļai iekšējo notikumu atspulgi, un Ņujorkas skaļumam un pārmērībām daudz nepieskaras.

„Un cik ilgi bija Elles ķēķis? Kā ir tagad?”

Tas atkarīgs no tā, ko sauc par „Elles ķēķi”. Vietu, laiku, cilvēkus, dzeju? Varbūt tas vēl vienmēr turpinās. Citāds, bet tomēr ar tām pašām 50-tos gados iedēstītām saknēm, Tauna apdzejotās Ņujorkas gaismās un baismās. Varbūt atbilde ir Saliņa pagājušā gadā rakstītajā dzejolī Latvijas dzejniekam Klāvam Elsbergam, saņemot viņa nāves ziņu, un sasaistot Rīgu un Ņujorku nevis tā, kā agrāk ar pagātnes un tagadnes plaisu pa vidu, bet paceļot abas vietas tagadnes laika dimensijā:

... Tu guli

ar kājām Dubultos

ar kamiešiem Ņujorkas dokos

ar pārsistu pieri Taimskvērā

pakausi pret Brīvības statuju

 

caur Tavām saplīsušajām acenēm šai naktī

skatās uz Rīgu

Elles ķēķis.

Un ja nu mēs sākam nojaust, ka Daugavas migla un Elles ķēķa garaiņi var saplūst kopā, jautājumam „cik ilgi?” vairs nav vietas.

 

---

Linards Tauns   SVEŠĀ PILSĒTĀ     Iziešana uz šim ielām Ir kā aizplūšana ar upēm lielām.   Ieraugu krāsu spainīšus logā, Bet skats tiem gaŗām uz veciem darvotiem jumtiem zogas, Uz senis krāsotām sētām, Un es pats, ar krāsu uz rokām un darvu zem kāju pēdām -- Tā bruņots - varēju staigāt bez bēdām Dievišķā vaļā Pāri citām krāsām - pāri pasaulei ābolu zaļai. Mans krusttēvs - Pestīšanas armijas bundzinieks. Viņa bungām es nokrāsoju sānus un galus, Un kad viņš ar tām devās pasludināt pasaules galu, Viņš noskuma, ka pasaule šais neģēlībās atdzimst arvien no jauna. Bet es nedomāju ļaunumu, - Pasaulē zaļā es biju zaļš un raibs un priecīgs kā visas laismas, Un manās acīs visas krāsas saplūda par gaismu.   Iziešana uz šīm ielām Ir kā aizplūšana ar upēm lielām.   Pilsēta kā jūŗa un kā bērni dzied, Bet viņas balsīs visas manas maņas vied, Itin kā dziedātu Malējas malvē, Itin kā saimniece Ūjinātu ganus, Itin kā mežu gali Locītos dziesmā, Itin kā Daugavmalā Dziedātu zivju sievas: „Sanāk, sanāk pie butēm, lučiem, reņģēm, Pie svaigām reņģēm!"   Un durvis dzied, Kādas vaļā pamestas durvis dzied Dziesmu, kas čīkstošām eņģēm.       Mūžīgais mākonis, Ziemeļblāzma, 1958.

 

Piecdesmito gadu vidū Frīdricha Milta darbnīcā Elles ķēķī. No kr.: Frīdrichs Milts, Gunārs Saliņš, Linards Tauns, Teodors Zeltiņš, Mirdza Nāruna-Bogdanoviča, Vitauts Kalve. (Foto: Bruno Rozītis)
Beigas no Gunāra Saliņa recenzijas „Rīgas rūjienietis Ņujorkā” par Jāņa Krēsliņa grāmatu Tomēr, es atceros (Ceļinieks, 1960.), Latvija Amerikā, 1960.g. okt.:   Bet, ja klauna, un soģa, un vēsturnieka un kultūras gurmāna dzeja sāk piekausēt, var arī kādu lapu grāmatā pāršķirt — un, kā par brīnumu, atrast pantu, kur Krēsliņš beidzot ir pati vienkāršība. Tie ir dzejoļi par dabu, par mājām — par to, kas autorā vistrauslākais un par ko tik grūti runāt — it kā bailēs, ka aizmetīsies balss. Kaut kas no tā ieskanas bieži, piem., „Trimdinieka jūlija nedēļas” beigu vār­smā. Vienīgi tur drošības pēc vēl paturētas mellenes, pelašķi vanagzirņi — un pašās beigās „izglābj” džets. Bet krājumā ir arī lappuses, kur visas šīs pieturas izslīd no rokām un Krēsliņš parādās pavisam negaidīti vienkāršs un negaidīti tiešs:	Tas dārzā paslēpies aiz ošiem, met drumslas zālē putniem košiem. Viss viņam apkārt mostas, zvīļo, viņš dabas draugs, viņš visu mīļo. Man bail — to nakts tā dārzā pārsteigs, tam mājas tālu, darbs vēl pusē. Mans dabas draugs tik sēd un klusē. Man šķiet, viņš putniem teikt grib liegi: "Mums visiem ceļš reiz tumsā beigsies, tik sapņi vien uz mājām steigsies, kā muļķīts pasakā tie steigsies." (56) Nebūs nejaušība, ka vaļsirdībā līdzīga ari Verlēna manierē rakstītā grāmatas izskaņa. Ir arī pāris „dūmakaini trauslu” mīlestības dzejoļu, kas ļauj samanīt vēl citas rezerves Krēsliņa lirikā. Un, tās samanot, lasītājs ar jaunu interesi var atgriezties pie Krēsliņa „labirintu dzejas” un lūkot izprast kādas dvēseles sarežģītos logatus. Reizēm mocoša, bet īsti daudzbalsīga laikmetība.    Gunārs Saliņš.

 

Rīgā 1988.g. izdotas Linarda Tauna grāmatas vāks. Izdevums jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu.

Sākums un beigas no nepublicētas Ojāra Vācieša recenzijas, kas atsūtīta JG redakcijai 1961. (?) gadā. Manuskripta kopija (Thermofax technikā) diemžēl sabojājusies vidus daļā; kādas 100 rindas nav vairs salasāmas. Recenzija nobeidzas ar vārdiem: „lasot Linarda Tauna dzeju, es jūtu, kur viņam pēkšņi pietrūkst kāpnēs viena spraišļa. Un, domājiet kā jums patīk, es jūtu, ka tas ir tas tuvums, kurš man ir, bet viņam dzīve iegriezās tā, ka šī tuvuma pēkšņi nebija. Jo smalkāka cilvēka psichologija, jo šis trieciens irdragājošāks.”