Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

 

 

ŠOREIZ AR ĪSTO

Ernests Aistars. Šoreiz ar īsto. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs. 1987. g. 221 lp.

 

Viela par latviešu izceļošanu un pirmajiem soļiem jaunajās zemēs devusi vielu vairākiem rakstniekiem. Tagad, pēc gandrīz 40 gadiem, arī Ernests Aistars pievērsies šim tematam. Mazliet didaktiskā veidā viņš rāda, ka jāievēro līdzsvars starp praktiskajām un garīgajām vērtībām. Dzenoties tikai pēc materiālā nodrošinājuma, šis līdzsvars sašķobās un prasa upurus. Tikai atgriešanās latviskajā vidē pie sirdij tuvām vērtībām dod cerību Ilgai, romāna galvenajai personai, veidot savu dzīvi pilnvērtīgāku un saskanīgāku nekā līdz šim. Kaut gan darbība risinās Čikāgā, pilsētas ritumus nejūtam. Fonā ir vecā, tad jaunā Irlavu māja. Personas - Irlavu ģimenes locekļi. Maz blakus personu, kaut gan tās dažkārt spilgtāk un asāk iezīmētas par galvenajām.

Uz Čikāgu Irlavu ģimeni izsaukusi tante Emma, kas te nodzīvojusi jau pusmūžu. Viņai slims virs, dzīvo pašauri, bet izpalīdz iebraucējiem, cik varēdama: palīdz sameklēt darbu, aizdod 2000 dolāru mājas iemaksai, dāvina Ilgai flautu. Var pieņemt, ka flautu autors lietojis kā garīgo vērtību simbolu.

Toms, "stingrs, korpulents, platiem pleciem, cietām, biezām plaukstām" ir stingrs tēvs, kārtotājs un izrīkotājs, tūliņ nosaka, ka visiem jāstrādā algots darbs, un algas jāliek kopējā kontā, lai ātrāk varētu nostāties "uz savām kājām". Lielākais palīgs viņam ir paklausīgais dēls Vilis. Pēc četriem gadiem jau izmaksāta pirmā māja, zeļ pasākums - mēbeļu gatavošana, iepirkta īres māja. Jau Latvijā Toms bijis ciets, pārmetis, ka sieva ņem meitu līdz uz operu. Pelnīs pati, tad lai iet."

Māte Alma, slaida, iejūtīgi dzīvu seju... nekad nestrīdējās", Latvijā bijusi skolotāja, dziedājusi korī, spēlējusi klavieres. Tagad strādā par aptīrītāju un kopj ģimeni. Viņa apbrīno vīra uzņēmību, kaut gan sāp sirds, ka tēvs Ilgai, kas jau pilngadīga un Vācijā beigusi vidusskolu, aizliedz apmeklēt mūzikas skolu. Ilgai jāstrādā veļas mazgātuvē, un alga jādod tēvam.

Ilga apskauž savu jaunības draudzeni Ritu, jo viņa, vecāku atbalstīta, iet mākslas skolā, kļūst par gleznotāju, tad laimīgi apprecas un kļūst divu bērnu māte, neatmetot tomēr gleznošanu. Jaunākais ģimenē ir Rencis, "īsa auguma, iecirtīgi ciets pret tēvu." Viņš pelnās dārza darbos, palīdz tēvam galdniecībā, vāc atkritumos aizmestas, bet vēl labojamas lietas. Ar lielu centību nobeidz vidusskolu, dabū darbu, un tēvam nezinot, iekrājis naudu, aizbēg. Šis notikums tā satriec māti, ka viņa neiztur un drīz mirst.

Romāna otrā daļa risinās jaunajā, greznajā dārza mājā. Savā 60 gadu dzimšanas dienā Toms, mierīgāks un mīlīgāks kļuvis, paziņo, ka nodod vecākajam dēlam Vilim kopīgi iekārtoto mēbeļu veikalu. Vilis ir praktisks cilvēks, kam jau sava māja un iecerēta līgava, bet vairāk par viņu neuzzinām.

Ilga drīkst darbu atstāt. Bet ko viņa darīs? Iet mūzikas skolā taču par vēlu - viņai jau 30 - koncertiem vajadzīga nauda, ko nevēlas no tēva lūgt, tādēļ viņa izšķiras strādāt puslaiku.

Jaunu interesi stāstījumā ienes Ilgas iepazīšanās ar daudzpusīgo, bet neaprēķināmo Kurtu Boidu. Viņa flautas spēlēšana sajūsmina Ilgu, un viņa iemīlas. Kaut arī "neiespējami pateikt, kad viņš runāja nopietni, kad jokojās - aktieris, kas aktieris", Ilga viņa bildinājumu ņem nopietni. Kad tēvs aizliedz precēties, Ilga pirmoreiz uzdrīkstas rīkoties pēc sava prāta un nolemj ar Kurtu aizbēgt. Lielas sirdsāpes, kad Kurts bez paskaidrojumiem pazūd.

Atgriežas "pazudušais dēls" Rencis, bārdu apaudzis, lai tēvu kaitinātu. Bet tēva vairs nav, miris ar sirds trieku. Ilga vaino sevi, ka uzdrošinājusies tēvam "mest acis" pārmetumus par savu sabojāto dzīvi.

Rencis apmetas pie māsas, dabū darbu un iestājas vakara skolā, lai mācītos tirdzniecības vadītāju kursos. Tagad viņš glīti apkopies, vēl jauns cilvēks ar noteiktu mērķi. Tikai sāp sirds, ka licis mātei ciest.

Tagad Ilgai vairāk laika. Jaunības draudzenes Ritas aicināta, Ilga atgriežas latviešu sabiedrībā. Pamatskolā vajadzīga skolotāja. Liekas, ka Ilga šo darbu spētu veikt. Te viņa iepazīstas ar šķirteni Valdi Lazdu, mierīgu, bet vērīgu cilvēku, "šoreiz ar īsto". Sākumā viņu attiecības ir tikai pieklājīgas, bet nojaušam, ka tās veidosies dziļākas.

Romānā izsvērta kompozīcija un gramatiski pareiza latviešu valoda.

Patīkami, ka ievīta draudzības tēma, kas latviešu literātūrā sastopama reti. Skaistu vāka zīmējumu devis Viestarts Aistars.

 

Irina Ozoliņa

Jaunā Gaita