Jaunā Gaita nr. 171, februāris 1989
|
Valda Dreimane
|
|
|
TAM NEAIZSARGĀTAM NAMAM, KAS SIRDS |
Laiks slīd cauri mūsu istabām, pārlīst pāri visaugstākiem sliekšņiem, vissmalkākām šķirbām izlien cauri nē, ne negaidīts gaisa strāvojums rudenī, bezmiega naktis, liek nodrebēt laiks kustas istabām cauri, caurspīdīgs eņģelis, gaŗām un pāri, apkārt, un tuvu tam neaizsargātam namam, tai pilij, kas sirds KĀ DURVIS UN KALENDĀRI ŠĶIŖAS! es tikai nupat, it kā sapnī, ieraudzīju un to, kā viss ir eņģeļa, viss kāda spārna mērķtiecīga kustēšanās.
Laiks slīd cauri mūsu istabām, vārdā saukts ezers vienudien krīt pāri tai neaizsargātai pilij, kas sirds AI, KĀ VIŅA TURĒJĀS PRETIM, tik plīvojoši, ar visiem saviem krāšņajiem karogiem! bet kā lai cīnās tas, kas vējos plandās, pret to, kas nemitīgi apsedz? un tas, kas stāv un ir, pret to, kas līst un iet? Torņi kliedza, misiņiem apkaltās durvis, slēģi virinājās ai, kā viņa pretojās, ar simts rokām, velti, ar tūkstoš zaļām acīm gaismotos logos, velti, jo vai uguns spēj ūdeni dzēst, vai skatiens, kliedziens apstādināt to, kam nolikts pāri gāzties?
Laiks. Un mēs esam dziļi, nebeidzamā slīkšanā mēs šeit esam. Cik brīnumaini, kā tad, kad pār beidzamo dzegu, palodzi, beidzamo slieksni jau pāršļācies ezers, kā tad, kad zivis jau klusu tavas istabas izpeld caur pasauli ejot, mīlestība meklē mājvietu un vēlreiz apstājas tavos krastos.
|
|
Ivars Lindbergs
|
|
| * * * |
Viņas acis bija tik tumšas kā pusnakts dārzi dienvidos un es zināju, ka tajos neieiešu, manas rokas ne zaru nelauzīs melnais plīvurs nav saplēšams.
Viņas acis bija tik karstas kā tuksneša dienasvidus un es zināju, ka šis ugunskurs mani nesildīs, man vēl tālu jānoiet, lai rastu savu miera vietu.
Viņas acis bija tik zilas kā debesis virs sena kamanu ceļa; tik gaišas, ka iegājis tajās es apmaldījos un gavilēju dīvaini skurbā priekā.
Viņas acis bija tik dziļas kā akas kuŗās nevar saskatīt ūdeni, kā mūžības pielijuši dobumi un viņa ietina mani melnajā plīvurā, jo tuvu bija mana miera vieta.
Ar balsi trauksmainu dzied vientuļš rīta gailis, un saule lecošā kā asins pile sārta triepj manu ēnu ūdens spoguli.
Vai es sapņoju sapni, vai sapnis sapņo mani?
Atļauj man pielikt roku tavai ēnai, jo tev ir labas acis.
1988.
|
| * * * |
Vilnis ceļas, ceļas un krīt; plīst vilnis un atpakaļ plūst un atkal jauns vilnis ceļas un ceļas un lūzt. Gaisma no dienas mūžībā plūst.
Pulksteņi ar mums vairs nerunājas, starp telpu un telpu vairs nav nevienas sienas. Pļava un mežs noslēpj sliekšņus, kalns sarūk mazs, zvaigznes guļ saujā. Nav vairs ne še ne tur, nekas nav jāiegūst, nekas nav jāpatur. Neviens vairs nemeklē, kur lielā apļa gals, ir tikai gaisma.
Gaisma ir visur un tomēr nepateikto vārdu siltums sāp.
|
| * * * |
Un ja nu tavi pirksti nevar uzcelt vienā naktī stikla kalnam trepes, tad paliksim tepat, kas vainas šim stundām, kad ratu rumbās kāds vecītis priecīgu uguni kuŗ. Smaržo saspiesta zāle, vīst vainaga ziedi un tumšajā silā pūce kliedz.
Es savas rokas negribu vairs kustināt; tās atstāšu tāpat uz krūtīm un varētu pat aiziet tā ar rokām klusošām uz krūtīm.
1977./1988.
|
| * * * |
Acīgi ticīgie, kuŗi teicās zinām visu, sacīja, ka sadegšot. Daži pat teica, ka pazudīšot pavisam. Bet šajā aukstajā stundā, kad kokos sasalst sula un putni vairs nedzied, es izstiepos siltajos pelnos ar maigu siltumu galvā, pievēru acis un, pa reizei iekrācoties, meditēju par iespēju nepiecelties, bet citādi nelikos zinis par citu ļaužu vāvuļošanu.
Tikai tās sievas staigāja iekšā un ārā, dauzīja durvis un lika pie manas sejas lielu spoguli.
1988. g. feb.
|
|
|
|
|
VĪZIJA |
Nāve visu nolīdzina
Viņi visi nomira
Alfabētiskā kārtībā
* * * Tev nepielīp tev nepielīp trūdu nojautas bet arī putniem tās nepielīp nu tad dosimies kāzu maršā pāri pļavām kas vēl zaļo
Zaļš deguns Ir mysterium magnum mīlestības sakraments paslēpts starp zvēru mitekļiem arī čūskas to saprot tikai negrib teikt čūskas un zvēri negrib teikt kas ir mīlestība tāpēc mums ir jānozog šis noslēpums
dosimies kazu maršā pāri zaļam pļavām ar zaļiem deguniem priekšgalā kā ceļvedēm zvaigznēm atstāsim trūdu nojautas Dieviem atstāsim debesis Dieviem
tavās rokās jau tagad jau tagad blāzmo nektāra trauki
|
|
STĀRĶU IELAS VENĒRAI |
Kur tad Tu tik ilgi biji, ka es Tevis neredzēju? Āa, tagad es zinu: Tu biji zeme, pa kuŗu es staigāju, Tu biji debesis, pa kuŗām es braukāju, Tu biji ūdeņi, kas mani saukāja.
Tu esi ieradusies no mēness ne uz slotas kāta, Bet tādā veidā, ka nevar pateikt Vai Tu esi mēness meita, Venēra, izrakta ar visu kleitu Vai tā pati, kuŗu esmu gaidījis, Sastindzis kā faķīrs uz staba, It kā zinādams, ka tā, kuŗu gaidu, Var veselu dzīvi iztaisnot Ar vienu vienīgu smaidu.
|
|
VĒJU KALNA KĀRLIM AIZEJOT |
Veļu māte Vēju māte Kuŗa no viņām ir tava māte Kuŗa no viņām tevi ieaijāja No kuŗas krūts tu zīdi pirmo pienu Vienalga Piens ir tikai zīdaiņiem Tu esi pieaudzis Tā sakot graduējies ar nāves medaļu uz pieres Ar sastingušu vēju uz pieres Un debesis pār tevi nenolieksies Un Tas Svētais Jērs neaplaizīs tavu ģīmi Un viss būs tā it kā tu nebūtu bijis Tikai vējš pār tevi nolieksies kā kāda laipna sieva Un tu varēsi ļoti labi iztikt Bez Dieva
|
| DZEJOLIS |
Bābas suņi žirafes Kilimandžaro Keimbridža kondoni das Sein pourquoi il y a quelque chose plutôt que rien plika miesa tas varētu būt zirgs atskaņas vairs nav iespējamas kaut kas skan ausī ar to jāpietiek plastika plastika plastika ne- mirstīgāka par Dievu Dalai Lama nav Dievs un tomēr kaut kas tur nav kārtībā Galapagos jeb extrēma nevainība ego psicholoģija rīt būs lietus Rodēns nekad nebūs lama dāmu vairs tikpat kā nav entwederoder Ordnung muss sein tōli dzeivoj muna mīlō amo amo amo līdz nāvei un ko tad his- tērija neko neatrisina mieru mieru mieru sieru sieru sieru Sir jums ir vaļā zipers Noasa plūdi sūdi ir
|
|
Gundars Pļavkalns
|
|
| REDZĒŠANĀS |
Kādā nokaltušā gadā Viņš atgriezās šai pilsētā, Klaiņoja nepazīts Pa dažviet pazīstamām ielām Un beidzot, nepretodamies iedomai, Soļoja mājup.
Tur aiz tām vecajām ēkām Laikam gan Tie paši žogi, tie paši vārti, Jumti, pagalmi, ļaudis un suņi... Nezaudētais, neatrodamais.
Mājas nebija trīs raibi veikali, Ciets laukums pircēju spēkratiem; Mājas Pašauri logi, aizaudzis dārzs.
Viņš gāja gaŗām, nojauzdams, Ka neba jau pēdējā reize. Varbūt vēl daudzkārt šķitums kā pali Aizskalos nedzīvos gadus.
Lūk, zemei vēl zāle, atslēgai durvis, Namiņš slēpjas aiz dzīvžoga bieza, Balts, gaŗspalvains runcis gaida pie vārtiem. Uz galda manuskripts, atšķirta grāmata. Spogulī pavīpsnā jaunekļa seja.
Tas viss tik sen; Bet atkal tepat Ir lietus šalkoņa rudens tumsā Un rakstāmmašīnas klaboņa namiņā.
|
|
Lidija Dombrovska
|
|
|
SAVSTARPĒJAS ATTIECĪBAS |
Kad viņa beidzot aptvēra asinsvadu ledusauksto līkločceļu līdz liedagam uz kuŗa viņi jaunībā bija stāvējuši, viņš datamatā jau bija ieprogrammējis desmit rafinētas noindēšanas receptes.
|
| TEVI PIESAUCOT |
Varbūt man nebūtu tevi jāsauc pārāk ilgi, varbūt pietiktu tikai uzsist knipi lai tu pierastā kaķa izveicībā ielēktu ātrvilcienā ar gala staciju: Purgātorijs.
|
|
Ivar Ivask
Ivars Ivasks
|
|
|
Elghth Baltic Elegy
Astotā baltiešu elēģija |
Zilā bezgalīgās maiņas mazpamazām saplūst Igaunijas bērnudienās, tēva acīs, paneļotā smaržīgā kā bišustrops verandā, kur pirmos es apjautu mirdzošu logu apveidus un savu somu-ugru, ne Indoeiropiešu, valodu, Izteiksmes īsuma un skanīguma brīnumu. Tādu pašu patskaņu saskanība vēlāk aizveda mani pie Somijas ezeru labirintiem, kas atspulgo līdzīgas dvēseles plejādes,
un
tikai no debesīm zemi. Te lasis tieši caur tavu sirdi lec, un tu skaidri zini, kur pasaule beidzas un kā, un kādēļ. Ledus gabals to vēstī tāpat kā slīpēts stikls. Bet augusta naktī, viens pats uz Karēlijas klints raga stāvot, tu vari aizskart Lielo Lāci kā virs, tā zem sevis un visuma beidzamo noslēpumu tulkot pēc savas sirds pukstiem. Šī ir mana dzejas valoda: see on mu luule keel, kuŗā ziema ir patiešām ziema, un es piederu pavasarim, vasarai, rudenim. Ceļā esmu ieguvis citas mēles. Taču gadskārtu griežus skaitu vēl igauņu valodā.
Atdzejojusi Aina Kraujiete.
Ievērojot, ka ne visiem JG lasītājiem ir angļu valodas
|
|
Guntars Godiņš
|
Guntars Godiņš dzimis 1958. gadā. Studējis LVU Filoloģijas fakultātē latviešu valodu un literatūru. Pašlaik ir literatūras nodaļas vadītājs žurnālā Avots. Atdzejo igauņu un somu dzeju. 1985. gadā iznāca dzejoļu grāmata Tas nepasacītais. Drīzumā iznāks otrais dzejoļu krājums ar atpakaļejošu datumu un igauņu dzejnieka Jāna Kaplinska izlase Par putekļiem un krāsām Guntara Godiņa sastādījumā un atdzejojumā.
Harija Burmeistara uzņēmums |
| * * * |
Pret rietumiem, pret rietumiem, kur ilgāk gaisma kavējas, es raidu savu dziesmu tiem, jūs, putni, raidiet savējās.
Uz rietumiem, uz rietumiem, es laižu vārdus brīvībā, bet politiku piesien tiem un putnus vaino klīrībā.
Par rietumiem, par rietumiem tiek maize vien ar ūdeni, pie cietumiem, pie cietumiem kliedz putni visu rudeni.
|
| * * * |
Es saprotu nekas man nepieder, šīs mājas norakstīs uz cita vārda un zemi īzdaļās kā maizes šķēli pa pasauli, kas vienmēr klusi cer uz labāko, uz to, kas kādreiz nāks. Tā drusciņ vieglāk ir, ja kaut kas priekšā vai saules lēkts vai riets, vai uguns kuras, vai iesākums, kaut paliek neiesākts. Uz aklas sienas sejas tā kā liesmas trīc, tā nodeva, tā nauda samaksātā par cerību, ar ko es piemānīts.
|
| * * * |
Ja tie spārni iemācās panest, tomēr nevar debesis glābt, nedrīkst kalni avotus pamest, Ja tie kalni neprot vēl slāpt.
Ja tā uguns iemācās žēlot, izkāpt saulei no pelniem ļauj, nedrīkst baltu baznīcu tēlot, Ja tais mūros dvēseles nav.
Kā tais mūros dvēsele dzīvos, Ja bez vēja mākoņi stāv? Mūs tie vēji neatbrīvos, Jo tiem vējiem brīvības nav.
1985
|
| * * * |
Cenzors svītro debesīs un lapās kaijas, kuras skaļi kliedz. Tā viņš velk pār spārniem, velk pār knābjiem, kas tad viņam svītrot liedz?
Salti, balti nosnigs kaiju pūkas, kam tās vaira vajadzēs? Visa mana patiesība Izsvītrotās lappusēs.
1987
|
| * * * |
Vismaz jūs, berzi, nenoliecieties, kaut esat liekušies tūkstošiem gadu. Tu, koka zirdziņ, noklanies ne rietumiem, ne austrumiem, kas zin, kurā pusē būs saule! Sapņi sniegavīrus ceļ no mūsu miega ne jau tāpēc, ka tīrāks, ne jau tāpēc, ka baltāks, ne jau tāpēc, ka sapņiem nav sniega. Vismaz tu, jūra, nepadodies, kaut tavas vētras aizvējā sēž. Un jūs, putni, neapklustiet, kaut jūsu balsīm nav kalnu, pret kuriem atsisties un atpakaļ nākt, kaut jūsu dziesmām nav vārdu, kaut jūsu knābjus ziemā aizsaldē ciet. Dziediet kaut vai ar spārniem. Tu, naktstauriņ, nepiekāpies. Skrien gaismā, skrien! Varbūt tieši no taviem pelniem iesāksies rīts. Muļķa likteni, nenovērsies, nenovērsies! Nu vismaz nesaki, ka tev bail. Sapņi sniegavīrus ceļ no mūsu miega ne jau tāpēc, ka tīrāks, ne jau tāpēc, ka baltāks, ne jau tāpēc, ka sapņiem nav sniega.
1986
|
| * * * |
Impērija rīma bija, zobiem šņakstot, visu rija.
Pakļautas un nepakļautas rīklē bāza mazas tautas.
Kaut gan kuņģis dikti spieda, griba auga, vēders brieda.
Rimsties, sēdies, Impērija, nepārēdies, Impērija!
Šitā drīzi, Impērija, pārplīsis!, Impērija!
Neklausīja Impērija, tālāk rija Impērija.
Acis izskatās tai labas, tikai rijīga pēc dabas,
pati saka tā ir tūska, vispār viltīga kā čūska.
Rija, rija, rija, rija, kamēr vēders pušu bija.
Varas kāre lielu dara, bet tai nestipras ir sijas, īsta morāle nav gara pārplīst visas Impērijas.
|
| * * * |
Tik neticiet, ka rokas mums ir brīvas, Ja nežvadz ķēde tā kā veca nauda, ja nespiež virve tā kā akmens sirdī un plaukstās dzīvība pukst nepakļauta.
Tik neticiet, ka galvas nenoripos, ja karalim labs prāts un dienas labas, ja klusē cirvji, dziļi cirsti bluķos un bende ļoti laipns ir pēc dabas.
Tik neticiet, ka mūsu zeme mūsu, ja atrasta tur tava kaklarota, ja vilktā robeža kā debesstrīpa ir beidzot redzama un atkarota.
Bet noticiet, ka ticība ir akla, neviens neko par pliku velti nedos. Bet noticiet viss tomēr mūsos paliks kā zilajos un mūžīgajos ledos.
|
