Jaunā Gaita nr. 172, aprīlis 1989

 

 

SAVS KAKTIŅŠ ZEM BAROKA PILĪM

 Gundegai Repšei jautājumus uzdevusi Ieva Raiskuma. (Pad. Jaun. 25.1.89.)

 


Ulda Brieža foto

... Sākotnēji vajadzība rakstīt noteikti bija saistīta ar vēlēšanos būt pašai, būt īstai, patverties no liekulīgi melīgās astoņdesmito gadu sākuma un vidus dzīves. Tā bija vajadzība zem butaforiskajām baroka pilīm iekārtot savu kaktiņu − tur, kaut kur pagrabā, kur varas taustekļi šķietami neaizsniedzas. Mazliet vēlāk šī nepieciešamība kļuva gandrīz fiziska, varbūt egoistiska. Procesa bauda. Tālāk − jau sarežģītāk, jo eksistēja niecīga, bet pašai svarīga literārā pagātne, ar kuru bija jātiek galā. Ar to jau ir „jātiek galā” nepārtraukti. Vispār šīs attiecības ar nepieciešamību ir vēl viena dzīve: iepazīšanās, apostīšanās, tuvināšanās, izvairīšanās, patmīlīgi meli, gļēva bēgšana, vientulība, „liekam būt” komplekss, vajājošas bailes no diletantisma, visbeidzot − atraisīšanās, tad − savstarpējais krahs, ilgas, laimīga sastapšanās, absolūta atšķirtība. Kā ar reālu cilvēku, kuru gribas uzvarēt, pakļaut sev, bet reizē arī − tam atdoties, ļauties...

 

Kuri procesi mākslā un literatūrā pašreiz jums liekas viscerīgākie un visprogresīvākie un kuri − visbīstamākie?

Domāju, ka pati māksla un literatūra atrodas ļoti bīstamā situācijā. Publicistikas viesulis aprij ne tikai platības laikrakstos un žurnālos, ne tikai aprij izstāžu apmeklētāju un grāmatu lasītāju skaitu, ne tikai ievelk sevī mākslas un literatūras radītājus, bet ar savu mītus, leģendas, melus un noziegumus atmaskojošo gaitu, gāzdamās kā ar tūkstoš grābekļiem pār tādu kā ļoti saaugušu kalnu, nobrāž to līdz pamatiežiem. Kailu. Bez kokiem, krūmiem, kukainīšiem. Arī putni pārbiedēti aizlaidušies. Viens dzenis kaļ. Protams, tagad stādīsim tikai sugas kokus, bērzu nekrustosim ar egli, nepiejaucēsim Latvijai nepiemēroto klinšu ērgli, arī runājošos papagailīšus neiznomāsim no imperiālisma un citām varaskārām zemēm, kurkuļu tērcītēs ielaidīsim destilēto ūdeni utt. Principā esmu par to. Kaut nu gudrais dendrologs nekļūdītos, jo par Zinīšiem kļuvuši arī nesenie Nezinīši.

Bet kultūra, kura pēdējās desmitgades, manuprāt, ir barojusies uz eksistenciāli svarīga stimula − radīt citu, jaunu, nebijušu realitāti, zaudē jēgu. Tā, protams, bija izmisuma jēga. Māksla melu laikmetā bija gandrīz vienīgā patiesā realitāte. Literatūras un mākslas darbs bija patvērums, kas pamazām tika izkopts līdz pat estētiskam un idilliskam absurdam. Taču labākajos no tiem varējām uztaustīt tās izmisumā, nospiestībā, bezjēdzībā žņaudzītās alkas, kurām citur nebija kur dēties. Tagad tā vairs nevar un pat nevajag. Mēs jaunu pasauli sev celsim! Bet, izrādās, ir vajadzīga gluži jauna populācija. Izdzīvotspējīgāka, elastīgāka pret klimatiskajiem apstākļiem. Pat ne tāda, ko radītājs iztēlojās. Vai publicistiku pārmīcīt gleznā, romānā, dziesmā? (Realitāte ir atņēmusi mākslai tās faktisko nerealitāti, tās plašās iespējas.) Bet naturālā saimniecība kultūrā nevar būt nākotnes mērķis. Nezinu, kā tas attīstīsies − uz tā plikā, nobrāztā kalna. Vispirms jau vajag tīru gaisu.

Bīstami man šķiet tas, ka rodas un uzradīsies tautas brāļi, tādas kā dievturu etiķetes svaidīti, un plaši sazels (vismaz sākumposmā) sīkpilsoniskā māksla. Tā eksistēja jau renesansē, bet šobrīd spekulatīva un zaimojoša šķiet tās saradošanās ar truli izprastu, aprobežotu patriotismu. Vēl es domāju, ka nevar un nedrīkst no jauna izdomāt un pasludināt kādu kursu − radīsim pozitīvo varoni, atgriezīsimies pie nekur nepazudušā cilvēka, kopsim rūpnīcu tematiku. Vienīgo izeju un progresa garantiju redzu personībās. Individualitātes brīvībā, nesankcionētā, varas netrenkātā radošajā atraisītībā, savas identitātes atrašanā un realizēšanā.

 

Kādam, jūsuprāt, jābūt šim gadam, kas nāk pēc dziesmu, karogu un sajūsmības gaida?

Šis gads nav nekāds abstrakts fetišs, kura labvēlība vai nelabvēlība mums jāpiebur. Mēs to nepierunāsim ar saviem „jābūt”. „Jābūt” ir skanējuši desmitgažu kanonādēs, bet izrādās, kas nekas jau nav bijis. Viss izbijis. Pašiem vien tas gads jātaisa. Tikai gribētos, lai mēs to darītu daudz taisnākām mugurām, drosmīgāk, nelokāmāk un savstarpēji saticīgāk. Bet jātur acis vaļā un jātrenē oža.

 

Jaunā Gaita