XXI

ATSKAITE PAR MĒNESI LATVIJĀ

 

Es pārgāju Susēju sausām kājām.

Pat 45 imperiālisma gadi nav varējuši nopostīt Rites piensaimnieku savienības celto namu. Darīts viss, lai to saimnieku kremli Susējas krastmalā izputinātu. Mans bērnības nams tagad ir postaža, bet par „zobu ādas biezuma” mēru tas ir pārdzīvojis − par uzvaru to gluži nevarētu saukt. Atstāta, atstumta bet pienotava vēl stāv, gatava kalpot jaunam laikam.

Ej kur gribi − ja vienas durvis ir ciet, tad otras vaļā. Tur ko zagt nav. Grabažu piemesta, bet nekas tāds, ko divi dienās nevarētu izmest un aizvest. Skārda jumts, vēl Latvijas republikas laikā likts, kas sidrabots reiz apspīdēja apkārtni, sarūsējis, brūns, it kā kāds jokdaris beķers tam glazūrai būtu uzziedis collu ekskrementa, bet tomēr netek. Sovjetizāciju labā stāvoklī ir pārcietis Ulmaņa laikā celtais malkas šķūnis. Šīfera jumts, kā toreiz tā tagad, pelēks kā drūma diena, ūdeni nelaiž cauri. Arī tas ir atstāts un nelietots. Vienīgā vieta, kur netiku degunu iebāzt bija mātes sakņu, skābēto gurķu un bērzu sulas pagrabs. Tam kolhoznieks slēdzi piekāris priekšā.

Galvenā iezīme, ka tā reiz moderniecība bijusi, ir piena kannu rampa nama priekšā. Centrifūgas, piena vannas, krējuma baļļas un vai manu vai, lielā sviesta muca, vairs tikai manā iztēlē dzīvo. Tvaika katls, visas mašinērijas dzinējs, ar kuŗa kurināšanu, kautkad pēc otriem gaiļiem, ik rītus iesākās pienotavas dzīve, ir aizvākts. Ar lielu siksnu tvaika katla spēks tika pārnests uz pienotavas balto ķiteļu galu. Mašīntelpā eļļas plankumi uz cementa vēl liecina, ka kautkas melns, netīrs un hefaistisks tur bijis darīts un kalts. Mašīnisti-kurinātāji pa laikam nomainījās, bet visi viņi bija eļļas un sodrēju apklāti un tanī ziņā līdzīgi un visi mani draugi. No viņiem es iemācījos, kā muturi piegriezt, dzelzs zāģi lietot, lodājamo lampu uzsākt un svinu kausēt un liet.

Cementa trepes, laika zoba nesadragātas, tāpat kā agrāk ved gan augšā gan lejā. Pabāzu galvu sviesta mucu pagrabā − bēgot to mēs atstājām sviesta pilnu un Susējas ledus bloku dzesētu. Tumsa un, vēl pārsteidzošāk, siltums sitās sejā. No vecajām mašīnām vēl tikai šķūnī pamesta, saplēsta, kā prērijā izbalējis skelets, ceturtdaļa sviesta kuļammucas rēgojas. Divcollīgie dēļi liecina par kvalitatīvu ozolplanku mucu, par dzīvi brīvā tirgus sistēmā un par sakariem ar ārzemēm.

Otrā stāvā istabas sarāvušās maziņas. Apmēram tāpat vien ir kā atstājām, šur tur pa jaunai krāsnij iebūvēta. Virtuves krāsns tāda pati. Mājas gals, kur sviesta mucas tika stieplētas un uzglabātas, ir sadalīts mazākās istabās. Liela manā atmiņā dzīvoja Piensaimnieku sabiedrības valdes telpa un galds. Gada sapulcēs, kad paju turētāji saimniekpapi sanāca, tur saspiedās trīs duči un vairāk. Pieci soļi pietiek, lai tai pārietu. Pieliekamā telpā zem trepēm, kas ved uz bēniņiem, vēl stūrgalvīgi kantains, pārāk smags, lai nozagtu, tupēja sabiedrības seifs. Tur tas spītīgs un masīvs pusatvērts sēdēja. Maģiskās ciparnīcas izrautas, dubultkloķi nolausti. Mēģināju durvis pagrūst, bet nepadevās.

Kamēr rīdzinieki blatojas, lai iegūtu vēl vienu kvadrātmetru, Rites pienotavā kādi 600 kvadrātmetri otrā stāvā sausas dzīvojamās telpas ir pamestas. Kultūras fondam to namu vajadzētu iegādāties, ja ne cita iemesla dēļ, tad vismaz lai ieguldītu inflācijas apdraudētos rubļus, un varbūt, varbūt no tā nama izveidotu tautisku miestiņa brūzi, lai skan stikli, kā skanēja piena kannas.

Krūmāji tagad piezagušies gandrīz līdz celtnes durvīm. Tēva stādītā ābele durvju priekšā pāraugusi, pa kroplam auglim karājās zaros. Grantētā laukuma, piena vedēju placiderma, kuŗa ārējo perifēriju ierobežoja lenderes, aiz kuŗa sākās mātes dārzs, vairs nav. Ar papēdi iesitu caurumu laukuma vidū bet grants vairs nerādījās. Starp pienotavu un malkas šķūni tagad pļava. Tur kolhoznieks piesējis privātgovi, kuŗa bola acis un liekas apvainota par uzbāzīgo „svešinieku”. Ieeju dārzā − tāds kā mūsu ķirsis, noplūcu pāris ogas, bet šķita skābākas nekā atcerējos. Tai jābūt kādai trešās paaudzes atvasei no mūsu stādītā ķirša.

Es pārgāju Susēju sausām kājām.

Tas, kas 50 gadus atpakaļ bija centrs, tagad ir nomale. Kolhoza intereses nesasniedz pienotavu. Tagad tikai mazs nomales celiņš, izbraukts un smilšains, iet gar pienotavu un kalnā aizvijas uz Gastulēniem. Tilts, kas pienotavu saistīja ar Mālamuižu otrā krastā un veda tālāk uz Saukas ezeru, kas toreiz bija liela satiksmes maģistrāle, ir sabrucis. Jaunais uzcelts kādus simts metrus tālāk un ved pāri kalēja pļavai. Tagad jaunsaimnieka Osīša māja, kas toreiz bija viena no pieticīgākām, ir svarīgāks centrs. Tur uzcelts jauns šķūnis un visas ēkas turas. Tur cilvēki kustas. Mālamuiža sovjetizāciju nav pārcietusi. Muižas ēkas īpašnieks, Baumaņu Kārlis, kas ir vienīgais no vietējiem pārdzīvotājiem, tagad saliecies, reimatisma salauzīts, lielo namu ir palaidis, bet uz dienvidus gala pamatiem uzcēlis mazāku būvi. Vecās muižas skurstenis vēl spiežas nātrām un suņu burkšķiem cauri, liecinādams par dzimtbūšanas laikiem.

Susēja, Susēja, ilgi es klusēju. Ar sausām kājām, bez kompromisiem, es pārgāju pāri varenai Susējai un apciemoju Baumani. Susēja neko sarukusi nelikās, gandrīz vai ūdeņaināka nekā tad, kad bēgot pārbraucām tās tiltu. Krastmalas ir džungļi, apaugušas vītoliem, kuŗu zari liecas pāri straumei. Vecā tilta apdegušie pāļi vēl turas, un tie kalpo kā dabīgs sprosts kokiem un zariem, kas gadu tecējumā tur, kur kādreiz bija tilts, ir izveidojuši drazas pontonu. Dzīve var sākties no drazas. Tikai kolhoznieku nevīžības dēļ man bija iespēja pārvarēt laiku un telpu, prakses līmenī lieku reizi apstiprināt Einsteina teoriju, kā senāk aiziet pie Baumaņu Kārļa sausām kājām. Tikai Baumanis savus spīdošos zirgus vairs Susējā nepeldina. Tagad viņam piekabes motocikls šķūnī, bet 86 gadus vecais vīrs ir par salauztu, lai to novaldītu.

Imperiālisms

Izjūgties no imperiālisma iemauktiem nav viegli, jo bez Maskavijas siksnām pastāv vēl internacionālās. Visas tā sauktās „lielās” civilizācijas ir bijušas impērijas. Imperiālisms ir iespiedies gan mūsu politiskajos, gan vēsturiskajos audos. Arī valodā, vārdos. Franču, vācu un amerikāņu zemēs dzīvojot esam bijuši imperiālisma dogmām masēti. Dekolonizācijas procesam jāiet līdz vārdu, ideju saknēm − tam ir jābūt radikālam. Piemēram, esmu pārliecināts, ka cittautu uzvārdu un vietvārdu „latviskošana” ir paraža aizņemta no ķeizariskās impērijas laikiem, jo latīņu alfabēta lietotājiem tāda lauzīšanās un obskurantisma radīšana nav vajadzīga. Kas attiecas uz vēsturi, tad nav noslēpums, ka Krievijas centra „vēsturnieki”, sākot ar Karamzinu, Solovjevu, Klučevski, Vernatski, Florinsku, līdz padomju „agresīviem iztapoņām”, ir izlaupījuši visu Maskavijas kaimiņtautu vēstures − pirmām kārtām Ukrainas un Baltkrievijas, bet arī Latvijas. Kā svarīgs elements Latvijas vēstures izlaupīšanā ir bijis centra uzspiestais 1917. gada iztulkojums. Un tam ir saikne ar manu darbu par 1917. g. revolūciju Latvijā.

Atklāsmes moments Rīgā man bija nolasot referātu „Latvieši un 1917. g. revolūcija” Zinātņu akadēmijas aulā, Ļeņina sienas skulptūras paēnā. Tad atklāju, ka visu savu akadēmisko dzīvi esmu noliedzis un drumstalojis sekojošās centristu uzspiestās tēzes:

1. ka 1917. gadā notika divas revolūcijas,

2. ka revolūcijas vieta un centrs bija Sv. Pēterpils,

3. ka svarīgs moments bija 7. novembris, tā sauktā Oktobŗa revolūcija,

4. ka Ļeņins bija revolūcijas vadītājs un tās centrālā figūra,

5. ka 1917. gada revolūcija bija Krievijas revolūcija,

6. ka 1917. gada revolūcija pavēra durvis „jaunam laikmetam” utt. utt.

Lai izskaustu imperiālistisko uzpūtību, nepietiek vēsturi tikai federalizēt, teikt, ka provincē atbalsojās centra notikumi; tas ir tikai mikro-makro attiecību definējums un joprojām daļa no imperiālistiskās domāšanas. Vairākkārt Latvijā pieskāros vārda „ebrejs” lietošanai. Divi apzīmējumi vienai tautai nav par daudz. Bet lai tanī pašā reizē neviens neaizmirst, ka tas ir centra uzspiests vārds. Tas tikai izņēmuma gadījumos tika lietots brīvās Latvijas laikā un nekad latviešu tautasdziesmās. „Ebrejs” latviešu valodā ienāca kopā ar Gegeli, Geini, Bahu, un Freidu.

Ļeņins, visimperiālisma simbols, vēl dzīvs. (Beigts tad, kad čigānam vajaga.) Impērija būs nogājusi svarīgu neatgriezenisku soli, kad Ļeņina līķis mauzolejā būs starptautiskā Sarkanā Krusta ārstu caurskatīts, apstarots un izmeklēts. Man Rīgā, varbūt pat Cīņas redakcijā, notika sekojošā saruna par Ļeņina līķi:

„Vai Ļeņins būtu jāapglabā?”

„Viņš ir pārāk vērtīgs, lai zem zemes raktu.”

„Ziepēs izvārīt?”

„Domāju, ka svecēs jāizkausē. Ar sveicieniem no Tuso kundzes jāizdala pareizticīgo baznīcām.”

Tad, kad patiesība par to, kas Maskavas mauzolejā atrodas, būs pateikta, tad impērija būs pazudusi. Un tanī dienā es sākšu žīdus saukt par ebrejiem, ja viņi to vēl vēlēsies.

Inteliģence

Salīdzinot ar Latvijas latviešiem, emigranti ir akli. Latvijā izglītotiem ir trīs priekšrocības: dzīve zem despotisma, audzināšana marksismā un intelektuālais chaoss, kas pašreiz vēl mājo Latvijas inteliģences galvās. Emigranti no šīm trim radošām acīm ir bijuši pasargāti. Atskaitot kaŗa apstākļus, esam dzīvojuši brīvās, nemarksistiskās un visumā stabilās sabiedrībās − sabiedrībās, kuŗās uzsvars ir uz iekārtas uzturēšanu, nevis tās nojaukšanu. Padomju marksisms bija sterils un vienpusīgs, piegriezts šaurām impērijas vajadzībām, tomēr domāšanas sistēma kā tāda tika iegūta, un tā tagad var kalpot citiem mērķiem plašāku horizontu apgūšanai: Maskavijas monodoksiskais marksisms iemainīts pret Parīzes daudzacīgo. Parīze visus emigrācijas gadus palika latviešu neapgūta, emigranti bijās Parīzi, tur dzīvoja Žans Pols Sartrs. Ar marksismu vien nepietiks, lai apgūtu Parīzi (Parīze ir vērts mises), bet bez tā tas ir neiespējami.

Iebraucējs Latvijā tā īsti uz kājām nevar nostāties. Vienkārši uzzināt, kas notiek Latvijā, nav iespējams. Ne avīzes, ne televīzijā, ne personīgie sakari nepasaka visu. Arī no tā viedokļa Latvija ir palikusi plurālistiska. Avīzes Latvijā praktiski nav dabūjamas, tās izķer kā Amerikā sauktās „karstās kūkas”. Tik labi latviešu presei nekad nav gājis kā tagad, un papīra trūkums palīdz preses prestižam. Vienīgais veids, kā tikt pie avīzēm, ir ielavīties Zinātņu akadēmijas, vai vēl labāk Ķīpsalas Preses namā. Privilēģijai ir priekšrocības pat revolūcijas posmā.

Viens ziņu avots ir aiziet pievakarē pie Brīvības pieminekļa un ieklausīties tautas balsī. Tur pulcējas latviešu tauta tāda, kāda tā ir: gudra, dulla, puskontuzēta, asprātīga, alkoholiska, spītīga, 75% bezzobaina (tanku izbrauktām mutēm), gādīga. It sevišķi gādīga par Brīvības pieminekli − tas ir lolots un apčubināts, kā bebis ik vakarus ieaijāts.

„Nu Dieviņi Tavā vaļā...” Demokratizēšanās process ir sācies. Publiskā doma ir sazarojusies, atraisīta, dzīva. Intelektuāļi savu darbu ir padarījuši. Tauta radīs valdību pienācīgu savam garam. „Tumšā naktī zaļā zālē...”.

Čekisti

Latvijā gluži tik daudz par čekistiem nedzird kā emigrācijā, bet tomēr, ja arī ne ar to pašu izkapts griezienu, dzird. Būtu labi, ja čekistu problēma būtu tikai ētiski-morāla, vai arī tikai tiesiska vien: tad varētu čekistiem pielīdzināt demokrātisko Rietumu žīdu šāvēju standartu. Runāja, ka čekistu listes tiek sastādītas, bet nekā tamlīdzīga neredzēju. Demonstrācijās publiski piesaukti bija tikai emigrācijā pazīstamie jau Himmlera laikā atmaskotie, Šustins un Noviks. Būtu gandrīz vai neticami, ka pēdējo četrdesmit gadu pieredze čekistu apzināšanā neko jaunu nebūtu devusi. Bet kādēļ tas kūtrums? Lielie čekisti tiek saudzēti, bet knaibīšanās ir iesākusies ap mazākiem gariņiem, lai gan Lešinska iedēstītā emigrantu slimība sunīt „kulturņikus” kā čekas aģentus Latvijā neliekas pielipusi. Lieku reizi atgādināšu, ka tie Latvijas literāti un mākslinieki, kuŗus emigrācijas dižorganizācijas ar čekas zīmogu apštempelejuši, Latvijā ir varoņi, atdzimšanas celmlauži.

Kādēļ īstie čekisti netiek vārdā saukti? Vai baiļu pelni pie dvēseles vēl pielipuši? Varbūt šeit arī slēpjas zināma tautas gudrība. Vai nebūtu svarīgi visu to lielo Iekšlietu ministrijas personālu dabūt atdzimšanas pusē? Ir iemesls domāt, ka lielā mērā latviešu čekisti ir iestājušies par Dievzemīti, un ne tikai savu labumu meklējot. To procesu jau pareģoja Lešinskis. Teiksim tā: desmit apskaidrojušies čekisti var Latvijai palīdzēt vairāk nekā simts Daugavas vanagu. Varbūt šinī plāksnē čekistu problēmai atrisinājums būtu meklējams − vai jau atrasts?

 

Kultūras sakaru komiteja

Aizmirsta nostatne. Rīgas virpuļojošā gaisotnē Gorkija iela 11a profilējas vāji. Un liekas, ka ar impērijas sadrumstalošanos tā pazudīs pavisam. Ja sakaru intensitāte ar emigrāciju turpināsies pēdējo gadu līmenī un Rīgas lielās avīzes turpinās pienākt ar pierasto regularitāti, tad Dzimtenes Balsi papīra taupīšanas nolūkos vajadzētu izbeigt. Un ietaupīto papīru uzdāvināt Atmodai, kuŗas priekštece tā savā veidā bija. Tad, kad tas notiks, Kultūras sakaru komitejas un tās orgāna nekrologā varēsim teikt, ka tā pļāva divrocīgi un vāla krita dubultā. Maskavijas uzdevumu sadragāt „emigrāciju” tā veica pirmklasīgi − KSK netikai mūs sašķēla, tā mūs ideoloģiski „atmaskoja”, un uz neatgriešanos izbeidza aukstā kaŗa laikā uzsākto medus mēnesi ar CID un lielā mērā arī ar Amerikas politiķiem. No otras puses Kultūras sakaru komitejai ir lieli nopelni latviešu nacionālā atmodā. Par impērijas naudu gadu tecējumā tā Latvijā ieveda vairākus dučus patriotiski uzlādētus, talantīgus emigrācijas latviešus un no otras, no tautību „būra” pasaulē izlaida līdzīgu daudzumu latviešu literātu, aktieŗu un mākslinieku, dodot tiem iespēju iepazīties ar Rietumu demokrātisko normu un radīja sakaru − jā, arī draudzības − tiltu starp sašķelto tautu. Deva iespēju ģeogrāfiski atšķeltām galotnēm saausties. Tā nav sagadīšanās, ka daudzi no atdzimšanas vadošiem kadriem, par spīti kolēģim Ģērmanim (dusi saldi, Imant Lešinski), ir tā saucamie „braucēji”. Vēsture pierādīs, ja tanki neiejauksies, ka otro uzdevumu KSK veica vēl teicamāki nekā pirmo.

 

C ī ņ a

Par laikrakstu Cīņa sūdzēties negribu. Pārspiezdama manu rakstu „Arāja komanda” tā bija darījusi daudz impērijas drumstalošanā un mani iepazīstināja saviem lasītājiem. „Tautu draudzībai” durvis tika pavērtas, lācim ausī iespļauts. Bet nevarētu teikt, ka Cīņa ir bez robežām, centrisma standarts tur vēl ir pieturēts. Tā varbūt bija tikai sagadīšanās, bet no manas intervijas teksta tika izlaistas sekojošās domas:

1.  lai gan dzelzs aizkars ir sarūsējis, technoloģiski aizkari sakarā ar brīvu informācijas plūsmu un datoru pieejamību vēl pastāv;

2.  kirilica alfabēts ir bremzējošs faktors Padomijas modernizācijā − tas ar laiku varētu izvērsties vēl lielāks aizsprosts nekā dzelzs aizkars;

3.  pareģoju, ka valsts kā sabiedrības forma un standarts 21. gadusimtenī pazudīs;

4.  centra uzspiestais vārds „ebrejs” ir jāatvieto ar Austrumeiropā organisko „žīds”;

5.  brīvā tirgus sistēma svin uzvaru pār diriģētām ekonomijām;

6.  vēsturei ir jākalpo brīvībai un nevis tirānijai, un tādas „nemaldīgas” vēstures nav;

7.  zemēs, kur subsidēts patērētājs, ir pārtikas trūkums, bet tanīs, kur subsidēts ražotājs, ir pārpilnība;

8.  padomju attīstības līmenim, ne saimnieciskās vien, komandējošā simbolika ir bijusi sirpis un āmurs.

 

LNNK

LNNK klātbūtni redz visur, uz ielām, demonstrācijās, saietos: izdala lipekļus, žetonus un programmas. Līdz šim LNNK vēlēšanās sekmes nav parādījusi, un no tā viedokļa skatoties pārstāv tautas mazākumu, tomēr tā ir organizācija ar nākotni. Ieguldītais enerģijas koeficents runā LNNK par labu. Tāpat kā LTF, LNNK ir vairāk kustība nekā partija. Partiju atdzimšana eiropiskā nozīmē Latvijā ir tikai sākuma stadijā. Tad, kad izveidosies pilns partiju spektrs, domājams, ka LTF un LNNK pazudīs. Politika Latvijā tagad tikai šķiļas, ir tādā gaidu, chaosa momentā. Viss vēl ir potencē, katls kūsā bez vāka. Ir emocionāli un intelektuāli uztraucoši redzēt jaunu, ja ne pasauli, tad politisku sistēmu dzimstot. Latvijas ļaudis politikā ir gudri, asi domātāji un analizētāji, viņi pat neapzinās, cik spējīgi viņi ir. No trimdiniekiem viņiem ko mācīties nav. Un tomēr, tomēr, vērojot LNNK man ir bažas. Viņi runā par demokrātiju, bet man pilnīgi skaidrs netika, cik dziļi demokrātija LNNK biedros ir iesakņojusies. Viena daļa ir izteikti demokrāti, bet kas tā otra, un ja ne otrā, tad trešā, un kuŗa ir lielākā daļa? Man būtu vairāk paticis, un pasaulei LNNK būt pieņemamāka, ja tā sauktos LDNK (Latvijas demokrātiskā neatkarības kustība). Latvijā nav gluži apjēgts, ka iegūstot demokrātiju ir iegūts viss, viss vaska ritenis ir tavs − gan demokrātiskā sveču gaisma, gan plastiskais vaska plurālisms, gan riteņa stūrgalvīgā neatkarība, gan tautiskā medus smarža. Amerikas publiskā doma simpatizē baltiešu centieniem, bet tā bija daudzkārt labvēlīgāka ķīniešu jauniešiem Tienanmenas laukumā. Un kādēļ? Ķīnieši mācēja nekļūdīgi izspēlēt demokrātisko kārti, visu lielo augšāmcelšanos vienkāršot uz vienu jēdzienu: DEMOKRĀTIJA. Aptina lentu ap galvu, un uz tās bija uzrakstīts viens vārds: DEMOKRĀTIJA.

LNNK ir jauna organizācija, ved bezkompromisa cīņu dēļ Latvijas neatkarības, bet jau tagad varam novērot LNNK divas tendences, legālismu un pragmatismu. Legālismu pārstāv kustības intelektuālais spārns: Oļģerts Eglīts, Baiba Pētersone un laikam Einārs Repše, un tas ir pasniegts ar lielu argumentatīvu loģiku, jāsaka arī retorisku spēku. Latvija nekad nav iestājusies PSRS un tādēļ nevar izstāties, un no tā izriet, ka augstāko padomju vēlēšanas ir jāboikotē, jo piedalīšanās nozīmētu PSRS varas atzīšanu Latvijā. No šīs tiesiskās pieejas arī seko pilsoņu reģistrācijas un pilsoņu komiteju loģika. Tātad viņi saskata cīņu legālajā plāksnē. Pragmātisti turpretī uzsveŗ politisko cīņu. Šo pusi aizstāv vairākums ar Berklavu priekšgalā. Dobelis un Osvalds Lācis stāv kaut kur pa vidu. Šie strāvojumi un berze (pat ja tā nonāktu pie šķelšanās) ir šīs kustības veselības pazīme. Vērojot šīs viesuļojošās organizācijas darbību var pareģot, ka daudzi nākošās Latvijas Saeimas locekļi nāks no šīs biedrības vidus. No LNNK aktīvistiem, kuŗi līdz šim emigrācijā nav profīlējušies, gribu it sevišķi izcelt Baibu Pētersoni. Viņai piemīt ne tikai spēcīgs analītiski-teorētisks dzēliens, bet arī oratoriska prezence, rezonējoša balss un runas ritma izjūta.

Domājot par LNNK, es neizbēgami, iejūtu jomā, atduŗos uz vienu šīs kustības apakšstrāvu. Liekas, ka tur vēl ir kāds trešais spārns, ne gluži atklāts, bet jūtams. Vai tikai latvieši netiek sagatavoti kādam demagogam? Es nedomāju teikt, ka tur kāda sazvērestība būtu, ka kāda grupa, ar asti emigrācijā, plānotu pretparlamentāru puču. Laiks nebūt tam vēl nav nobriedis. Bet, piemēram, gribētos zināt, kas tie bija par ļaudīm, kuŗi 17. jūnijā tanku iebraukšanas piemiņas dienā, iepina Latvijas diktatora attēlu ozollapās un nolika Brīvības pieminekļa pakājē. 17. jūnijs bija arī nodevības diena, kad Ulmanis de facto nodeva Latvijas valsts varu.

No 14. un 17. jūnija demonstrāciju plakātiem man nepatika tikai viens variants: tas, kuŗš rādīja Baigā gada mocekļu līķus. Šie attēli pirmoreiz parādījās vācu okupācijas sākumā Tēvijas slejās. Vēlāk reproducētas Himmlera aģenta Paula Kovaļevska rediģētajā 1943. g. grāmatā Baigais gads. Emigrācijā ar šīm bildēm esam dzīvojuši turpat 50 gadus, un vienmēr pie mums tās reprezentēja un reprezentē latviešu fašismu, parasti pārspiestas latviešu kolaborantu rediģētos izdevumos. Himmlera laikā šiem mocekļu attēliem bija divi viļņi: pirmais tad, kad vāciešiem vajadzēja žīdu šāvējus un otrs 1943. gadā, kad vācu fronte sabruka un vajadzēja latviešu miesas, kas frontē caurumus aizbāž.