Jaunā Gaita nr. 177, maijs 1990
|
Filips Tauns
angļunormāņu dzejnieks 12g.s. sākumā) |
|
| PELLICANUS |
Pelikāns ir nosaukums kādam putnam. Kas patiesībā ir dzērve. Ēģiptē ir tā mājvieta. Šī putnu suga, kas ir divējāda, Nīlas tuvumā dzīvo. Vienējā mīt palos un pārtiek no zivīm. Otrējā salās pie ķirzakām, krokodiliem, čūskām, smirdeklīgiem radījumiem un nelabiem nezvēriem. Grieķi šai putnu sugai piederīgo sauca par Onocrotalus, Kas latīņu mēlē Ir longum rostrum, jeb mūsu valodā gaŗknābis. Par šo putnu ir zināms, ka tad, kad viņš iet pie saviem jaunuļiem, kad tie ir paaugušies un spēka pilni, un izrāda tiem laipnību, apsedzot tos saviem spārniem, putneļi sāk to mežonīgi knābāt; Viņi plosa tēvu un mēģina Izknābt tam acis. Bet viņš uzklūp tiem un nogalina tos lielās sāpēs; tad projām iet uz brīdi, atstājot tos tur, kur tie sakrituši. Trešā dienā viņš atgriežas un sāk sērot, un lielās bēdās, redzot beigtos putnēnus, sāk plosīt ar knābi savas krūtis, līdz tās sāk asiņot. Un kad asins straume apšļāc tā nedzīvos bērnus, tai tāds spēks, ka putnēni atgūst dzīvību. Tagad ņem vērā, ka šis pelikāns ir līdzība Marijas Dēlam. Putnēni ir cilvēki augšām cēlušies no miroņiem mūsu Dieva lieto dārgo asiņu dēļ. Nu ņem vērā vēl vienu mācību, ko atklāj svētie raksti: tev jāzina kāpēc putnēni mēģināja izknābt acis tēvam, kas dusmās metās tiem virsū un visus nogalināja. Cilvēkus, kas noliedz gaismu, padarīs aklus Dieva zvērošais skats; visus šādus ļaudis piemeklēs Tā sods. Šī ir tā mācība, ko atklāju, paturi to labi prātā.
Richarda Vilbura (Richard Wilbur)
|
|
Roberts Mūks
|
|
| * |
Svētie Raksti tie esot viļņi okeānā, vējš koku galotnēs un putnu spārnos, pirmās sniega pārslas, pirmie un pēdējie ziedi. Bet šie svētumi mani biedē, un varbūt tam tā jābūt, varbūt tam tā jābūt, ka viļņi okeānā un tt. neko nenozīmē. Būs jāuzzīmē pašam kaut kas saprotamāks. Vai Jāuzlīmē uz durvīm: Te dzīvo homo technicus Un kunkst. Tāda Ir tā škunste.
|
|
Atbrīvota dzīve |
Man šķiet Bet kas man var šķist, kad viss šķīst Pušu, gabalos, kad domu skrandas Kaŗo cita ar citu kā mafijas bandas,
Kad jāizdzeŗ Lai kaut ko justu, kad, rakstot, Jāmeklē vārdi kā blusas? Būs jāieņem Klusuma poza kā Budām, kas atraisījies No prieka un sāpes un neprasa kāpēc.
Man šķiet tā ir domātāja poza. Labāk klausīties, kā gailis dzied Un vistas kladzina, kad tās padzenā, Kā viņa dziesma, iekozdamās gaisā, Liek mosties visām maņām, Un tu vairs nedzīvo kā pa maisu, Pa to domu maisu, kuŗu tu pats Visu mūžu esi taisījis.
|
| Buda un Kristus |
Kāpēc Kungs Būda guļ uz sāna? Tāpēc, ka tā ir vieglāk dzert ūdeni no krāna tas ir, ja vispār grib dzert ūdeni. Otrkārt tā ir ērtāk nekā karāties pie krusta tas ir, ja vispār ir tāda luste. Treškārt guļot uz sāna, var kūpināt kvēpināmos kociņus un kļūt mierīgs kā siers.
* Ūdens attīra iekšas un garu, un tad vairs negribas Itin ne par ko kaŗot. Tu esi apskaidrots Kā tas Kungs Buda, jo tev ir viss no sākta gala dots.
Man tomēr žēl Jēzus Kristus. Viņš tak bija nevainīgs, upuŗa jērs, tā sakot. Bet vai tad zvēru mūsos var remdēt ar krūzīti asiņu?
|
| Pārvēršanās |
Beigas, basta Man pietiek, reizi par visām reizēm pietiek Būt sev pašam par nastu. Vai nevarētu kādreiz pārdzimt Priesteŗu kastā? Ietinies vīrakā, Es dzīvotu no citu maka, Un mana vienīgā nasta Būtu naudiņa vēl nesarausta.
Bet, ak, ko gan es darītu, ja no manis iznāktu Priesteris svēts? Tad es pārvērstos krokodilā Kaut kur Nīlā Un, atmetis teoloģiju, Piekoptu eko Loģiju.
|
| Zvaigžņu skaitītājs |
Rudens man atgādina nu ko? Ka esmu cēlies no nekā Vai sagadīšanās ceļā kā negadījums, kā kļūme Kosmosa norišu aklajā gaitā, Kā tāds, kuŗa vienīgā misija Ir zvaigznes skaitīt. Bet protams zvaigznēm no tā ne silts, ne auksts. Es viņas skaitu tikai tālab, ka esmu Kosmosā iemests, paš-apzinīgs švauksts. Kā redzat te nav nekādas romantikas, Tikai sava veida liesa metafiziska iztika.
|
| Arčibalds |
Mans draugs Arčibalds bija pilnīgi atsities Mūsu Pestītājā, Un, lūk, viņam šai pasaulē Pavisam švaki gāja. Viņš klaiņoja no mājas uz māju, No rīta līdz vakaram, Meklēdams kaut kādu sakaru. Viņš bija pēc profesija sakarnieks Starp debesīm uz zemi, Kamēr nolēma, ka labāk ir pakārties. Mans draugs Arčibalds bija tikai atsities Mūsu Pestītājā. Viņam nebija ko vēstīt, Jo, lūk, tiem sakariem starp zemi un debesīm Bija pienācis vakars.
|
|
Mironis Liepājas kapu kapličā |
Viņš tur gulēja deficīta zārkā Vēl pajauns Varētu teikt pat glīts Droši vien miris nelaikā Droši vien būtu gribējis Vēl padzīvot Vēl kaut ko padarīt, pamīlēt Un tomēr viņš izskatījās Ļoti apmierināts ka ............................ Nu teiksim ka vairs nav nekā Sārtdzeltenās rudens lapas Liepājas vēju nestās lapas Nepieskārās viņa pierei
|
|
Es nedzirdu, kā zāle dīgst |
Es nedzirdu, kā zāle dīgst. Un vispār Es nedzirdu neko no zemes iekšām. Būs jānoliek mikrofons Zemei priekšā, Lai Ierunā savu sakāmo, Lai man iečukst ausī: Es tomēr esmu plakana.
Tad es dzirdēšu, kā zāle dīgst No zemes Iekšām uz āru Un mikrofonam Pāri.
|
| Tā stunda ir situsi |
Tā stunda ir situsi, Tā stunda ir klāt Dzīviem un mirušiem Kāzu galdus klāt. * Ir Jāatrod ceļš uz Hadesa ejām, Kad saule vēl zenītā, Vēl dzīviem, Jo tik un tā Mēs turpu ejam. * Ai, šīs svinīgās ēnas! Tēlu procesija bez sākuma Un gala! Kā man būs Iemācīties Jūsu cēlo profesiju?
|
|
Margita Gailīte
|
Margita Gailīte dzimusi 1939 gadā. Dzīvojusi Rīgā, Kasetē, Madridē, Florencē. Tagad strādā reklāmu nozarē Montreālā, bet dzīvo vientuļā kalna mājā Sutonā, Kvebekā. Margitas Gailītes dzeja publicēta arī angļu valodā: Poetry Canada Review (10.3.89) un Fiddlehead.
|
| * |
Saules siltā Dzeltenā istabā Sēžu es, Kā Modiljanī gleznā Gaŗu kaklu, Šķībām acīm, Bez elpas, Klusa Jūtu Esmu Norijusi sauli Un spīdu Varavīksnes krāsās.
|
| * |
Tu aicini dzert melnu liķieri. Noreibt. Iekāpt acīs tavās. Pazust.
Sirds mana putns kliedz ķermeņa sprostā, apzinoties zaudēto pēdējo lidojumu.
|
| * |
Dzirdu Tevi dienu agrāk un vēlāk. Vārdi kā krāsa izkūst Bijuši nebijuši. Tik jūtu, ko teiksi un teici. Sirds klausās un gaida. Sapratu vakar un sapratīšu rīt. Bet šodien, ko teici Tu?
|
| Guntars Račs |
25 g. vecais liepājnieks Guntars Račs ir viens no |
| * |
Cik skaista ir tīra lapa, Kā meitene pavasarī, vēl neaiztikta. Un tā man šis dzejolis tapa, Jo šī lapa man nelikās slikta.
Cik skaisti Ir pirmie vārdi, Kad viņus uz lapas liek, Bet meitene iet tālāk tīra, Teica, lai neaiztiek.
|
| * |
Es jūtos kā neizlasīta vēstule, Kas pati savu saturu nezina. Kā vēstule, kura nelīmējas ciet, Kā vēstule, kas bez pastnieka pie adresāta iet.
|
| * |
Izdeguši sērkociņi, Tie gan zina. īstais prieks nav aizdegties, Prieks ir tad, ja kādu aizdedzina.
|
| * |
Ja cilvēks ir viens, Tad viņš ir kā piens. Un agri vai vēlu tas saskābst.
|
| * |
Es piedzimis tepat pie jūŗas Un man pie viņas Jāpieturas. Jo citam varbūt spārni ir, Bet man ir buras.
|
| * |
Zeme ir ka panna, Bez taukiem mēs piedegam. Es guļu piededzis Liepājas liedagā.
|
| Zvejošana |
Zvejnieki sēž laivās, Jūrā zivis dejo. Vīri samet tiklus, Zivis augšā zvejo. Zvejnieki no prieka Laivās Jautri dejo, Debesīs sēž vēl kāds, Mūs kas augšā zvejo.
Zvejnieki mēs braši! (cilvēki tā domā) Kamēr nenonāk tie paši Lielā loma lomā.
|
| Tu labi izskaties |
Tu labi izskaties, Pol Mekkartnij*, Kaut arī neesi vairs tik jauns. Es arī cenšos būt mūziķis slavens, Bet man jau tagad par izskatu kauns.
Nāc padzīvo zemē, kur cīnās un cīnās, Kur kultūras ierēdņi klausās un brīnās. Nāc padzīvo šeit kaut vai vasaras piecas, Tu sirmgalvis kļūtu, kam mugura liecas.
* Paul McCartney |
|
Interfrontista pārdomas |
Man auksti dzīvot Sibīrijā, Mazliet par karstu Kabardijā. Man nepatika Uzbekijā, Un nesaprata Igaunijā. Mani neklausīja Armēnijā, Bij' grūti elpot Lietuvā. Par duraku sauca Kazahijā, Ar buļbām meta Baltkrievijā. Bet Latvijā, šai sapņu zemē, Es iekodos kā mīkstā bulkā Un stājos Interfrontes pulkā.
|
