PAR MŪSU UN JŪSU BRĪVĪBU

Aizgājušā gada marta nogales Radošo Savienību plēnumā dzejnieks Imants Auziņš beidza savu runu, atgādinot visiem Latvijas iedzīvotājiem poļu revolucionāru aicinājumu − Par mūsu un jūsu brīvību!

Brīvības nedalāmības jēdziens. Par manu, varbūt arī par tavu, tak jau arī par latviešu tautas brīvību? Nē, nē! Par it visu, par ikviena cilvēka, arī tautas, tautību grupas, sabiedrības, rases, reliģijas un sekles brīvību.

Par mūsu un jūsu − tas ir par visu cilvēku brīvību! Nevar būt brīva Amerika bez brīvas Latvijas. Nevar būt brīva Francija un Zviedrija bez brīvas Lietuvas un Igaunijas. Tā jau tūlīt pēc kaŗa beigām, toreiz vēl bēgļu nometnēs, saucām un sludinājām pasaules varenajiem. Bet mūs nesadzirdēja. Uzklausīja, bet nesadzirdēja. Nesadzirdēja toreiz un gadu desmitus pēc tam. Mēs skumām un sirdījāmies, līdz apjautām, ka tas viss ir gluži dabīgi un saprotami, jo pasaules varenie bija un ir politiķi. Politiķi, kuŗiem nerūp revolucionāru saukļu pārlaicīgā patiesība. Pašlabums un varas saglabāšana ir viņu mērķis, un mānīga frāžainība, puspatiesība un kompromiss viņiem saprotamās valodas.

Bet mēs paši brīvības nedalāmību tak saprotam, uz to ceram, par to cenšamies un strādājam.

Atmiņā Sniedzes Ruņģes aicinājums jauno literātu sarīkojumā Milvoku dziesmu svētkos 1983. gada 1. jūlija rītā par mūsu un jūsu brīvību. Dziļi viņa pārdzīvojusi, ka latviešu saucieni pēc brīvības, pēc savas mazās vietiņas zem saules, sabirzuši pret pasaules kurluma sienu; ka Salvadoras dzejnieka palīgā sauciens piedzīvojis līdzīgi netaisnu likteni, un ka Amerikas latviešu sabiedrība adoptējusi savas varenās patvērumzemes impēristisko kurlumu. Patiesi, mūsu klaida establišments toreiz šādu iestāšanos par brīvības nedalāmību iztulkoja kā naivu liberālismu, kas robežojas ar nodevību. Demokrātiski liberālā doma tika uzskatīta par latviešu emigrācijas lielo nelaimi, saskares meklējumi ar latviešu tautu un tās kultūras izpausmēm dzimtenē − par kaitniecību, ar ko nodarbojas rietumu universitāšu marksistu profesoru uz maldu ceļiem pavedinātā paaudze.

Bet kā tad šodien? Latvijā atkārtoti izskanējusi doma, ka neatkarīgai, demokrātiskai Latvijai maz izredžu uz ilgstošu pastāvēšanu bez demokrātiskas Krievijas. Prominents emigrācijas ideologs turpretim deklarējis, ka Krievija ir vienmēr bijusi despotija bez jebkādām demokrātiskām tradīcijām un tāda būs arī turpmāk. Sak, mūžīgi mūžos, un te tev nu bija par jūsu brīvību!

Aizgājušā gada pašās beigās satraucošās ziņas par demokrātisko revolūciju vilni Austrumeiropā rietumu presē un tālraidē pēkšņi nomainīja apraksti par amerikāņu militāro iebrukumu un okupāciju Panamā. Miervaldis Birze raksta savā dienasgrāmatā 29. decembrī: „amerikāņiem, kā viņi paši saka, Panamā, vienu narkotikas ģenerāli tvarstot, nošauti kādi simts panamiešu un krituši pārdesmit amerikāņu karavīri.” Re, kā! 1940. gada liesmainajās jūnijdienās Latvijā nenošāva ne simts latviešu, un − ak tu mī un žē − nekrita neviens pats krievu karavīrs. Vienkārši „pamatšķira sacēlās pret ienīsto buržuāziju un nokratīja tās fašistisko jūgu”. Cits teiks, ka no vienas puses šiem notikumiem nav nekā kopēja, cits atkal, ka nav jēgas cilāt vēstures sīkumus, kas notikuši pirms pusgadsimta. Bet Imanta Auziņa uzmodinātais poļu revolucionāru sauklis kopš 1989. gada aprīļa atbalsojas Literatūras un Mākslas ik numura ievadā − par mūsu un jūsu brīvību!

 

 

MŪRIM BRŪKOT

šī gada janvārī latviešu mākslinieks Ilmārs Blumbergs raksta: Re, esam Rietumberlīnē! Sūtām Jums abiem sveicienus no Ēģiptes muzeja. Šis muzejs mums patika vislabāk no visiem. Bez šaubām, esam apskatījuši arī citus muzejus un piedalījušies vēsturiskā Berlīnes mūra nojaukšanā! Jā, arī es ar āmuru un cirtni dauzīju komunisma aizsargvalni! Būs gabaliņš ko parādīt mājās. Bijām pie Brandenburgas vārtiem Jaunā gada iesākšanās laikā. Bez pasēm, absolūti brīvi pārgājām Austrumu pusē un aizgājām pa Unter den Linden līdz Aleksandra laukumam. Atpakaļ nākot, tuvu pusnaktij pie vārtiem bija fantastiski daudz cilvēku. Nepārtraukti šāva raķetes un visādus uguns sprakšķus. Bet pats skaistākais − pie mūŗa kāds rietumnieks bija iekārtojis nelielu cīsiņu pārdotavu! Mūris no vienas vietas pilns cilvēkiem. Pie cīsiņiem uzraksts − „Visām labām lietām ir viens gals, bet es pārdodu lietu, kam ir divi gali!”

Vecgada vakarā mēs šos brīvības svētkus, šo jūsmas pārplūsmi skatījāmies Toronto tālraidē, nezinot, ka pie desiņu pārdotavas latviešu aktrise Marīna Janava ar abiem Ilmāriem svin Latvijas atmodas neatgriezeniskumu. Aizgājušais gads − patiesi brīnumu gads! Kaut vai − viens no nozīmīgajiem šī laika Latvijas māksliniekiem, kuŗš savus bērnības gadus vadījis Sibīrijā, kaļ Berlīnes mūŗa gabaliņu vešanai uz Rīgu.

Šis brīnumainais laiks, kad sapnis par Latvijas neatkarību, kas vēl vakardien šķita neaizsniedzams, ir tepat durvju priekšā. Tikai mazliet jāpaciešas, jāpalīdz, jāatvēl jāielaiž ... Būtisku pārvērtību laiks ir arī sevis pārvērtēšanas laiks. Un man nāk atmiņā, ka 1984. gadā JG 150 rakstīju par Indrānu uzvedumu Pori teātrī. Toreiz es to aprakstīju kā vīziju, kuŗu es ieraugu virs Ontario ezera no Ziedoņkalna Toronto rietumu pievārtē. Bet vīzija jau bija tikai izdomājums, un apraksts − īsināta versija no Ilmāra Blumberga brīnumjaukās vēstules, ko viņš rakstījis Somijā 1984. gada 10. maijā. Šobrīd gluži vietā šķiet jautājums, kamdēļ tad toreiz tā vajadzēja mānīties ar vīzijām? Iedomāta, nevajadzīga piesardzība, vai gluži vienkārši bailīgums? Vēl it īpaši apzinoties, ka vēstulē nekas normālam cilvēkam slēpjams nebija un ka tā ir patiesi ļoti interesanti uzrakstīta. Un tomēr tā šķita pareizi. Sak, ka tik Ilmāram neiznāk kāda nepatikšana par piņķēšanos ar mums, „vēstures mēslainē izslaucītajiem.”

 

Mūrim brūkot, par vērtību pārvērtēšanu jaunās Latvijas Komponistu savienības priekšsēdis Juris Karlsons raksta (Latv. Jaun. 3.2.90): šo īsto vērtību meklēšanas ceļš Ir ārkārtīgi ilgstošs un sarežģīts. Es to varu teikt atklāti, jo arī pats šim ceļam gatavojos. Ir jāatrod jaunās īstās intonācijas. Man dažbrīd bail − es tās nojaušu un apjaušu, man ir bail ka mums var neticēt, ka mēs esam devuši nodevas citam laikam un citam domāšanas veidam un brīdī, kad būsim atraduši atpakaļceļu uz savām dvēselēm, mums var nenoticēt. Dažbrīd es nejutos tiesīgs pat aicināt, jo tik daudz jau ir aicināts, ka var likties − tas atkal ir kārtējais sauklis.

Un tad man jādomā par kreiso intelektuāli Valdi Āboliņu. Ne brīdi nešaubos, ka viņš latviešiem bija ļoti vērtīgs un ļoti vajadzīgs. Un tomēr šķiet, ja viņš vēl būtu dzīvs, šodien nebūtu viņa laiks, šodien nav kreiso intelektuāļu laiks, nav kreiso liberāļu laiks un, kas zin, varbūt pat ne liberāļu laiks? Ir mazliet skumji domājot ka tie, kas gatavoja zemi, kad citi bramanīgi dižojās nezināšanas saukļu templi, pie graudu savākšanas nav īsti aicināti. Bet no otras puses, kur tas laiks, kad Kaudzītes Matīss rakstīja pamācošās dzejrindas:

Kur tautas vainags zeļ un zied
Un daudz kas tautai tuvu iet,
Tur ej gan līdz, bet atstatu
Un slēp, kas viņai esi tu.

 

 

 

LIDIJA AUZA (1914-1989)

1989. gada 13. decembrī Rīgā mirusi gleznotāja Lidija Auza. Ārpus mākslinieku aprindām Latvijā viņa vairāk pazīstama Liepājā un it īpaši Talsos, kur sabiedrisku ēku interjeros nozīmīgi viņas sienu gleznojumi. Latvijas mākslas akadēmiju beigusi 1949. gadā pie Jāņa Liepiņa. Izstādēs viņas darbi redzami kopš Akadēmijas beigšanas. Pēdējā personālizstāde 1984. gadā Mākslinieku namā Rīgā. Pēdējās skates katalogā 12 darbu attēli un fotoportrets darbnīcā. Pārlapojot katalogu, darbos izmanāma noslēpumaina, gandrīz vai rēgaina citpasaules aura. Ģeometrisma, ekspresionistiska triepiena abstrakcijas un floras un faunas elementi savpatnējos daudznozīmīgi tulkojamos salikumos.

„Zilās zivis”, „Kompozīcija par violeto akvāriju”, „Kompozīcija par sarkanajām zivīm” un vēl trīs darbi izstādē par šo tēmu ir it kā piemiņa no 1979. gada Kanādas ceļojuma, kad apmeklēts Niagaras ūdenskritums un visai interesants publisks akvārijs Niagaras pilsētā. Patiesi, zemūdens pasaule ar enigmātiski plīvojošiem ūdens augiem un zivīm neierastās formās un eksotiskās krāsās varētu būt tik pat dabisks stimuls Auzas mākslai, kā bērzu stumbri ar kūstošiem sniegiem Purvītim. Toreiz Lidija uz dažām pievakares stundām iegriezās arī mūsu mājās. Aplaidusi skatu istabai, novilkusi kurpes, nosēdās, lai atpūtinātu nogurušās kājas, un paziņoja, ka jūtoties kā mājās. Jūsmoja par Toronto pilsētas gaismu šodienīgo daudzveidību un bagātību, un izraisīja sarunu par mākslu un to dienu latviešu problēmām.

Nākamajā gadā, viesojoties mākslinieces Purvciema darbnīcā, sāku apjaust Lidijas Auzas daiļrades izteikti novatorisko ievirzi. Lidija Auza pavisam noteikti ir latviešu glezniecības avangardiste laikā, kad valda sociālā reālisma dogma, kad no izstādēm ekspertu komisijas rūpīgi atsijā formālisma grēkā kritušos vai arī kā citādi pāri strīpai pāršāvušos. Tematiskā glezniecība par nozīmīgiem padomju vēstures notikumiem ir šī laika latviešu glezniecības oficiālā augstā dziesma, bet Lidija Auza glezno harmonisku ritmu caurstrāvotas ekspresīvas abstrakcijas. Ja iedomājamies abstrakto glezniecību latviešu mākslā no Aleksandra Drēviņa līdz Jānim Mitrēvicam (ar, iespējams, pašu nozīmīgāko trimdā radīto atzaru), tad Lidijai Auzai šai plūsmā ir sava noteikta un nozīmīga vieta.

Abstrakcija, bet ne tikai tā. Izteiksmes līdzekļu dažādošana ar daždažādiem kolažētiem atradeņiem, gataveņiem un piekareņiem ir Auzas viļņlauzes tiesa, par ko nācies saņemt ne vienu vien stagnācijas laika mākslas tīrības sargātāju belzienu. Esmu fotografējis Auzas darbus ar iestrādātiem metāla gabaliem, pudeļu vāciņiem, aizbāžņiem vai pavisam trakām spirālēm.

šķiet, ka turpat kaimiņos šiem savdabīgiem virsmas izvērsumiem ir interese par senām latviešu lauku sētas lietām. Pirms desmit gadiem Lidijas Auzas Purvciema darbnīcā pirmo reizi Latvijā redzēju senu darba rīku (spriguļi, lizes, abras) un mājas priekšmetu (atslēgas, pulksteņi) kolekciju. Šai senmantu krāšanai (krietni vien pirms tā Latvijā nāca modē) paralēla Senlatvijas motīvu risināšana Auzas daiļradē. Lidija Auza saskatīja skaistumu un vērtību senajā, un tā varētu būt ietekmējusi folkloras kustības aizsākumus Latvijā, kas šajā laikā sakuplojusi tik koši.

Esmu dzirdējis kritiku, ka Lidijas Auzas spējas kā jaunu ideju radītājai nav bijušas pietiekami līdzsvarotas ar talantu konvencionālās glezniecības jomā. Grauds patiesības jau ir katrā nopietnā domā, bet vai šī kritika visumā neatbalso izseno konservatīvo konvencionālās frontes turēšanu pret avangarda pārdrošajiem uzbrukumiem? Iedomājaties, eļļa uz audekla ar iestrādātiem pudeļu vāciņiem!

Atgriežoties pie Lidijas Auzas pēdējās izstādes darbiem redzam tur atkārtoti parādāmies putnu motīvu simboliskā traktējumā. Ritmiskas spārnu vēdas, tiekšanās pēc no zemes smaguma atraisīta gaiša prieka un brīvības.

Ilgi lolotais pēdējais brauciens uz Parīzi māksliniecei nebija nolemts, bet 1982. gadā gleznotā „Balto putnu trauksme” uz pēdējā kataloga vāka ir it kā priekšnojauta Latvijas tautas atmodai. Pār nocirsto koku stumbriem un sasisto krustu balto spārnu plīva vēsta par brīvi.

 

Nikolajs Bulmanis