Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990
|
Oktavio Pazs (Octavio Paz, 1914−)
|
1982. gada Neustata balvas laureāts un 1990. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā Oktavio Pazs ar Dalai Lamu, 1979. gadā.
|
| DZEJA |
starp to ko redzu un saku starp to ko saku un noklusēju starp noklusēto un ko nosapņoju starp sapņoto un aizmirsto: dzeja
|
|
EPITAFIJA DZEJNIEKAM |
Viņš vēlējās dziedāt, lai aizmirstu savu melu patiesīgo dzīvi un atcerētos savu patiesību melīgo dzīvi.
|
| KLUSUMS |
Tāpat kā mūzikas dzīlēs dzimst nots, kas tikām trīs, pieņemas spēkā un top aizvien smalkāka, līdz citā mūzikā apklust, − klusuma dzīlēs dzimst cits klusums, spalgs tornis, zobens, un paceļas, un top aizvien augstāks, un mūs sastindzina, un kamēr tas top aizvien augstāks, sabrūk atmiņas, cerības, gan mazāki, gan lielāki meli, un mēs gribam kliegt, un mums rīklē pagaist kliedziens: mēs ieplūstam klusumā, kuŗā visi klusumi apklust.
|
| * * * |
Baltu dienu ēnas spiežas pret acīm. Es baltu vien redzu, baltu stundu − laika un iekāres brīvu dvēseli.
Klusu ūdeņu blāvums. Balta stunda − vaļēju acu aklība. Iešķilies, atmiņa, sadedzini šo stundu, tās bezlaika straumi atmiņa, plūstoša liesma.
|
| LIECĪBA |
Mīlēt Ir sevis pazaudēšana laikā, būt spogulim spoguļu pulkā. Elku pielūgšana ir: kādu būtni dievināt un mūžīgu dēvēt, kas ir laicīgs. Visi miesīgie veidoli ir laika bērni, māņi. Laiks ir tas ļaunums, mirklis ir tiešamība; mīlēt ir lejup mesties; krist bezgalīgi, mēs abi esam mūsu bezdibenis. Skavas, iznīcības hieroglifi. Kaislība: nāves maska.
|
| CILVĒKA SAKNE |
Vēl šaipus mūzikas un dejas, šeit, pamirumā, spriegas mūzikas vietā, zem manas asins milzu koka tu atdusies. Es stāvu kails, un manās dzīslās sitas dziņa, stinguma meita.
Šī ir visgausākā debess, un šis ir visšķīstākais kailums, Tu, mirusi, zem manas asins milzu koka.
|
| DZEJNIEKA LIKTENIS |
Vārdi! Jā, gaisīgi, gaisā pagaistoši. Ļauj man pagaist starp vārdiem, ļauj man būt gaisam kādās lūpās, klīstošai plūsmai bez apveida, kas gaismā pagaist.
Tāpat ari gaisma pati sevī pagaist.
|
|
|
|
SAULES AKMENS (Piedra del Sol) Fragments
|
Uz mūža beigām atrodu sevi ar kāsu un vājām acīm pārcilājam vecas fotogrāfijas neviena nav tur, arī ne tu kaudze pelnu, dilusi slota nazis ar rūsu, birste putekļiem āda pāri kaulu krāvumam nokaltis zars, melnojošs caurums tā dibenā pirms tūkstoš gadiem noslīkušas meitenes acis akā dziļi aprakti skatieni skatieni kas vērojuši mūs kopš sākumiem vecas mātes meitenes skatiens kas redz savu dēlu kā jaunu tēvu meitenes skatiens it kā mātei kas redz savu tēvu kā jaunu dēlu skatieni kas no dzīvības dzīlēm mūs vēro un ir nāves slazdi − jeb vai iekritiens šais acīs ceļš lai būtu uz īsto dzīvi?
|
|
MAINĪGĀ MĀJA (Ivaram un Astrīdei) |
Ir koka nams Oklahomas klajos. Ik nakti tas izmainās par salu Baltijas Jūŗā, no teiku debesīm nokritis akmens, Astrīdes skatienu spodrināts, Iedegts ar Ivara balsi, akmens lēnītēm izmainās ēnā: Ir saulgrieze un tā deg. Kaķis, no Saturna atgriezies, Iziet cauri sienai un pazūd starp grāmatas lapām. Zāle ir vērtusies naktī, nakts ir vērtusies smilti, smilts ir vērtusies ūdenī. Tad Ivars un Astrīde celtniecību cilā − atbalšu kubus, bezsvaŗa formas − dažus nosauc par dzejoļiem, citus par zīmējumiem, citus − sarunām ar draugiem no Malagas, Meksikas un citām planētām. Šīs formas klejo un ir bez kājām, skatās un ir bez acīm, runā un ir bez mutes. Saulgrieze griežas un stāv uz vietas, sala iedegas un ir izdzēsta, akmens uzzied, nakts aizveŗas, debesis vaļā. Ausma aplej klajuma plakstus.
|
|
Oktavio Paza dzejoļus atdzejojuši Aina Kraujiete (Dzeja, Baltu
dienu ēnas, Saules Akmens,
|
|
|
Lorka (Federico Garda Lorca 1899.−1936.)
Federika Garsia Lorkas dzejoļus atdzejojis,
pieminot Edvartu Virzu un Linardu Taunu, |
 |
| JĀTNIEKA DZIESMA |
Tālā, vientuļā pilsēta Kordoba. Melns kumeļš, pilns mēness un olīves sedlu somā. Lai gan es zinu ceļu, to pilsētu man neaizsniegt. Pāri laukiem, pāri klajiem vējos melns kumeļš, sārts mēness. Pilsētas vārtos guļ nāve un smej. Ā, cik gaŗš šis ceļš! Ā, mans brašais kumeļš! Ā, viņa mani apsveiks pirms iejāšu tā! pilsētā. Tālā, vientuļā pilsētā Kordobā.
|
|
|
|
|
GAUDU DZIESMA |
Piecos pēc pusdienas. Tieši piecos pēc pusdienas. Zēns ienesa baltu palagu piecos pēc pusdienas. Kaļķainu līķautu piecos pēc pusdienas. Viss cits bij nāve un tikai nāve piecos pēc pusdienas. Vējš aizpūta pieneņu pūkas piecos pēc pusdienas. Stikla šķembas, dzelzs lūžņi piecos pēc pusdienas. Dūjas un leoparda cīņa piecos pēc pusdienas. Kājas lielā vientuļš ērkšķis piecos pēc pusdienas. Tauru skaņas piecos pēc pusdienas. Visos kaktos klusi cilvēki piecos pēc pusdienas. Tikai vērsis, uzvarētājs, triumfē piecos pēc pusdienas. Kad pieri pārklāja ledainie sviedri piecos pēc pusdienas, kad arēna mirka jodā piecos pēc pusdienas, nāve dēja brūcēs savas olas piecos pēc pusdienas. Tieši piecos pēc pusdienas. Zārks uz riteņiem ir viņa gulta piecos pēc pusdienas. Kaulu graboņa un flautu spēles piecos pēc pusdienas. Vēl vērša dvaša uz viņa skausta piecos pēc pusdienas. Nāves mokās telpa kļūst mirdzoša piecos pēc pusdienas. Tālumā jau parādās gangrēna piecos pēc pusdienas. Liliju trompetes zaļos futerāļos piecos pēc pusdienas. Vātis dega kā saules piecos pēc pusdienas un pūlis demolēja logus piecos pēc pusdienas. Piecos pēcpusdienā. Ai, drausmīgie pulkstens pieci tanī pēcpusdienā! Visi pulksteņi rādija pieci! Šaušalīgā piecinieku pēcpusdienā mestā ēna!
|
|
(Jorge Guillen, 1883.−1984.) |
 |
|
LĪDZSVARS (EQUILIBRIO) |
Ir brīnums vislielāko skaidrību elpot. Aiz gaisa slāņiem saskatu pilnīgo nevainību, un gaismai nolaižoties kā bezsvara mieram, līkst dvēsele zem sava augošā svara. Viss pakļaujas liela rimuma ritmam. Manām mierīgām acīm baltāka blāv siena, starp zaļajiem loga režģiem ikdiena ir daile. Vēsma viļņo pār labības lauku kā veidols, pat klusuma vara ir taustāma dzidre. It viss pavēl man būt līdzsvara vidum.
Atdzejojusi Astrīde Ivaska
|
Es una maravilla respirar lo más claro. Veo a través del aire la inocencia absoluta, Y si la luz se posa como una paz sin peso, El alma es quien gravita con creciente volumen. Todo se rinde al ánimo de un sosiego imperioso. A mis ojos tranquilos más blancura da el muro, Entre esas rejas verdes lo diarlo es lo bello, Sobre la mies la brisa como una forma ondula, Hasta el silencio impone su limpidez concreta. Todo me obliga a ser centro del equilibrio.
|
|
|
||
|
PROJĀM (LA SALIDA) |
Projām, beidzot doties projām, − Jau cerība nešaubīga, vēlmes liktenīgas − aizslīdēt vasaras svaigajam zeltam pāri un tad − pateicības pilnam − mesties viļņos dziņu straujo muskuļu rotaļīgā spriegumā, sviest, bez baiļu sviest visas kaires, visas klaigas rītausmai pāri kādai paradīzei sirdī, noslīkt pārpilnībā un atdzimt apskaidrotam, − vēja brāzmas no neskartām tālēm, nedzirdētas saskaņas − kā zvaigzne, laimīgs, ašs, viegls un pavisam viens!
Atdzejojusi Astrīde Ivaska
|
¡Salir por fin, salir A glorias, a rocíos, − Certera ya la espera, Ya fatales tos ímpetus − Resbalar sobre el fresco Dorado del estío − ¡Gracias! − hasta oponer A las ondas el tino Gozoso de los músculos Súbitos del instinto, Lanzar, lanzar sin miedo Los lujos y los gritos A través de la aurora Central de un paraíso, Ahogarse en plenitud Y renacer clarísomo, − Rachas de espacios vírgenes, Acordes inauditos − Feliz, veloz, astral, Ligero y sin amigo!
|
