RĪGAS DOMA ZĒNU KORIS ZIEMEĻAMERIKĀ

 

Pagājušā gada rudenī Ziemeļamerikas latviešiem bija izdevība dzirdēt slaveno Rīgas Doma zēnu kori. Par šo kori daudz jau bija lasīts laikrakstos, un tā reklāma bija liela visā latviešu sabiedrībā. Oficiāli turneju organizēja Hudsonas Ielejas latviešu biedrība ar nenogurdināmo Ģirtu Zeidenbergu priekšgalā.

Koris bija ieradies 36 dziedātāju sastāvā. Pilnā sastāvā korī dzied 40 zēnu balsis un 20 vīru balsis.

Koris uzstājās 14 dažādās pilsētās, ieskaitot populārajā Disneja Epkota (Epcot) centrā Orlando pilsētā, Floridā. Šo rindu rakstītājai bija izdevība kori noklausīties turnejas debijas koncertā Ņujorkā, Sv. Bartolomeja baznīcā, 3. oktobrī. Pirms šīs koncerta dienas koristi jau bija paspējuši viesoties Ņujorkas pilsētas galvas D. Dinkinsa oficiālā mītnē Gracie Mansion, un sadziedaties ar Ņujorkas zēnu kori. Svarīga arī bija tikšanās ar Amerikas zēnu kori Princtonā, Ņudžersijā, lai pārrunātu šī koŗa piedalīšanos Pasaules zēnu koŗu festivālā 1995. gadā Rīgā.

Ņujorkas koncertā koris vispirms rādīja savu mākslu 16. un 17. gadsimtu baznīcas mūzikas polifonijā. Programmā bija uzņemti darbi no šīs vokālās koŗu mākslas ziedu perioda, kuŗā daudzbalsīga dziedāšana kļuva tik sarežģīta un techniski komplicēta, ka tā dažkārt zaudēja sakarus ar savu garīgā teksta jēgu un nozīmi. Dzirdējām šeit reti atskaņotas Votnanski, Taktaksvili, Anerio un C.T. Pachelbela darbus, kuŗi raksturo itāļu, vācu un poļu baznīcas mūzikas tā laika tradīcijas, šinī sendienu baznīcas mūzikas atmosfērā bija iestarpināta Mendelsona skaistā klasiski-romantiskā Richte mich, Gott.

Nākošā dziesmu grupējumā dzirdējām četrus stilistiski atšķirīgus darbus. Baroka meistars Bachs bija pārstāvēts ar vienu kori no 181. kantātes. No latviešu autoriem Šepska Ozianna izskanēja savā skaņu bagātībā. Darbs rakstīts dubultkorim, kur iespēja dziedātājiem nogrupēties divos koŗos, atdarinot seno laiku katedrāles dziedāšanas tradīcijas. Diemžēl koris to atskaņoja kopā no vienas vietas, tā zaudējot šo dubultkoŗa efektu. J. Karlsona Magna opera Domini veidots pēc senās mūzikas paraugiem, bet tanī arī ieausti harmoniski laikmetīgāki posmi, tā veidojot interesantu vokāli skanīgu darbu. P. Vasks darbojas ar mūsdienu mūzikas paņēmieniem, radot īpatnējus skaņu efektus. Elēģijas rakstā saklausījām ekspresīvus elementus, kas lika domāt par darba nosaukuma nozīmi un tur saklausīt skumjas un sēras.

Krasa stilistiska maiņa ieveda mūs amerikāņu populārās mūzikas pasaulē, kad Ņujorkas zēnu koris pievienojās latviešu zēniem, kopēji atskaņojot Without Wings (A. Fields) un Let There Be Peace on Earth (S. Miller, J. Jackson). Tas bija sadraudzības un sadarbības žests, muzikāli mazāk nozīmīgs.

Koncerta otrā daļā koris atskaņoja E. Dārziņa „Minjonu”, kam sekoja sērija tautas dziesmu. Dzirdējām V. Tomisa, J. Graubiņa, P. Dambja, J. Vaivoda, R. Jermaka, P. Līcītes, Ald. Kalniņa, J. Cimzes un R. Paula apdares. Tautas dziesmu atšķirīgās apdares − gan a capella, gan ar klavierēm, gan romantiskās, gan klasiskās tautas dziesmu harmonijas − deva ieskatu zēnu koŗa krāšņā un raibā repertuārā. Īpaši vokāli skaista bija Jermaka „Es karpai aiziedams,” kuŗā dzidra solo balss vijās pāri koŗa dziedājumam.

Noslēgumam koris bija izvēlējies R. Paula „Manai dzimtenei” un J. Kalniņa „Lūgšanu” . Jaunie dziedātāji atvadījās no publikas ar „Pūt, vējiņi”.

Koncertu turnejā piedalījās izcilais Doma ērģelnieks Tālivaldis Deksnis. Viņš izpildīja pianista un ērģelnieka pavadītāja lomu, kā arī atskaņoja divas Bacha prelūdes un A. Kalniņa „Fantāziju”. Kā vienmēr, bija bauda klausīties šī mākslinieka meistarību, šoreiz uz Sv. Bartolomeja baznīcas lielajām ērģelēm.

Kori vadīja diriģents Jānis Erenšteits, kam lieli nopelni šī koŗa darbībā. Dažas dziesmas arī diriģēja palīgi Māris Kupčs un Juris Vaivods.

Zēnu balsis skanēja tīri un izteiksmīgi. Dziedātāji sekmīgi veica gan senās baznīcas polifoniskos dziedājumus, gan modernākās dziesmas. Īpaši skaista un iejūtīga bija tautas dziesmu virkne.

Vēl derētu piestrādāt pie programmas sastādīšanas. Koncertā ieejot, klausītāji saņēma divas programmas, bet koncertā koris nesekoja ne vienai, ne otrai programmai. Parastam koncertgājējam tas radīja sajukumu, jo bija grūti izsekot koncerta gaitai. Derētu padomāt arī par kādu stilistiski noteiktāku virzienu, atkarīgi no publikas un vietas, kur koris uzstājas. Vienā koncertā nav gan jāparāda itin visu no koŗa bagātā repertuāra.

Baznīcas lielā zāle bija pārpildīta ar klausītājiem − gan latviešiem, gan cittautiešiem, kas uzņēma jaunos dziedātājus ar lielu sajūsmu. Ilgi gaidītais koncerts iepriecināja, un kā zēnu, tā rīkotāju gatavošanās un pūles vaiņagojās spožā sniegumā un tālākā sekmīgā turnejā.

Pēc koncerta bija iespēja tikties ar diriģentu Erenštreitu, ērģelnieku Deksni un pakavēties sarunās par šī koŗa internacionālām gaitām. Jaunie dziedātāji arī izteica īpašu prieku būt Amerikā un dziedāt šeit.

 

Gunta Plostniece