logs bija aizsalis, kad es

ziemas rūtij uzpūtu elpu,

stiklu pārvērtu grafikas plaknē,

nemanot

sausas adatas līnija – glodene

uzsāka lodāt,

        aiz ziedu kātiem,

        pie stingušiem stiebriem

        uzdīga meklējums:

        spārnots baltkājis ganījās

        Dieviņa vaļā

        pasaku acīm,

        ziemotas rokas skarts

KOMPLEKSITĀTE

Četros piecdesmit piecās

piedzima maza zvaigzne,

pēc dažiem visuma brīžiem

tā ripoja kā starojoša saulīte

lai ar nenovēršamo –

ar visas pasaules magnētisko spēku

neapjaušami slīdētu pretī

(son et lumière):

visām eņģeļu mēlēm,

visām latviešu lugu katarsēm,

visiem izstāžu augstspriegumiem,

visiem trimdassvētku koncertiem –

  ave, ave, ave,

  āre, āre, āre,

  vei, edz, rau,

  neraudi. Vairāk nav.

Kolkas rags ir kā šķirklis.

Zem labās rokas tev aizplūst –

starp vakardienu un pašreiz –

mazjūŗa, piesārņota.

Jūŗas vējš, domu zīme.

Pie kreisās tev dižjūŗas plašums –

starp Ienācēju un saimnieku –

zemaugsnas saucēja balss.

Kolkas rags, krustceles vieta,

kas stāsta par lībju galu.

Mazjūŗa, koša bilžu grāmata,

te bērnībā peldējos es.

Melnbalta putna spārnu

skalo pie kājām kā velti

pienbalta guŗusi jūŗa –

starp vakardienu un pašreiz.

Jumts izelpo mieru,

kam pašaustas segas krāsa,

es gribu zināt, vai ziemā

zem tāda nav auksti ––

Apvelc arī tu –

malkas cērtamā laikā –

ragavu kažoku, un tad paklausi

jumtāžus, sacīja sirmis, bubinātājs.

Apvilku. Jutu, ka tur bija apslēpti

triļļi un auri. Nostāsti. Otrtik jēgas

mums visiem un visam. Arī ezeram,

kas ar zvirgzdiem tik cieši iejumis meldros.

Nočiepu jumtu. (Man vēl aizvien mazliet

sala.) Bet tagad es klausos,

kā daudzbalsīgi dzied zivis, dudina

ezera meldros ir tie, kam bija jāpaliek klusiem

– ne vairs kā vakar, cieši zem ledus –

– nē vairs kā todien, ar ūdeni mutē,

      dzenoties pakaļ sarkanam gailim –

Jau atkal sals,

kad rokas izstiepusi,

es staigāšu pa virvi. Kā toreiz

Madigāne – ceļojošā cirkū,

mazliet apmaldījusies

    Zem kājām lauskas,

    šķembas, stērbeles no visa,

    kas sūrsmē degs,

    bet jāizdzied būs

    citā toņkārtā.

No pasacītā sīki gabaliņi

aizvien velkošā mozaīkā kliegs:

par līdzsvaru,

par tīkla nederību –

un kaut kam pārgaismotam

savus vārdus liegs.

Veltījums Ērgļu

–– lūk, tad mēs modīsimies,

kad lēks zilā zvaigzne ––

mēs iesim gaŗā procesijā

atpakaļ

      mēs slīdēsim no vakariem uz rītiem –

      pie kājām slēpes,

      (dažs labs skrituļkurpēs

      un linubaltā eņģeļu paltrakā),

      bet mūsu rokas

      katrā ziņā būs kā spārni ––

      kā vaguliņi un kā vilki

      mēs bridīsim un ļausim

      lai gaisa upes pārnes mūs ––

līdz mūsu ēnas beidzot sasniegs

Izsapņoto zemi

un nāsis izpletīsies

vēju smaržojot ––

      ––tad arī pasakai būs beigas –

      Te reģe piebilda:

      –– Tā kaut kas var

      un būs –

      jau nākošajā mūžā.

Andrejs Irbe

DZIMIS KĀDR.

              ... un šeit sāk pasaule

un cilvēki iegūt kontūras.

Rotaļlaukums: nodegušas kūts krāsmatas,

                                          pagraba jumts.

Sapņi: pieaugušo sapņi, ka Napoleona kaŗa kase

                    norakta kaut kur pie vecās pirtiņas.

Pirts vairs nav,

                    tikai celiņš lejup gar veco ābeli.

Valsts iekārta ir demokrātiska, bet ganuzēnam –

                visa vara pār ragulopiem. Balts suns

                                                    palīdz.

Dekorāciju maiņa maija naktī. Vadonis runā bieži,

bet rotaļlaukums tas pats,

un govis,

un baltais suns.

Kaut kur dzīvo kalējs,

                        kuŗš nekad nemazgājas.

Viņu sauc par Melno Kalēju,

                                uz viņu var paļauties.

Zināt no galvas visus gudrības vārdus,

                ko Vadonis teicis vai rakstījis.

Vai tas, ko Viņš saka, ir gudri, vai ne,

                            to mēs nevaicājam,

jo esam atklājuši savu patiesību.

                    Ar to jātiek galā, un tā ir

smaga:

Viņa ir skaista.

Varbūt tas, ko Vadonis teica, nemaz

                                  tik gudrs nebija?

Zem ziedošas plūmes (no sarunas ar tēvu):

– Vispareizāk tomēr būtu, ja tauta pati

                  ievēlētu tos, uz kuŗiem tā paļausies? –

Bet vai tad vēlēšanas

                            notiek šādi?!

Zīds sarkani spīd,

            un gudrie vārdi pieder citai gramatikai.

Mēs neesam gudri un metam bumbu, kas

                    trāpa Ģīmetnē. Lupata. Tīrs!

Nededziniet jāņugunis, jo uguns ir jau iededzināta.

Kad negaiss pārgājis, atsedzas pēdas,

                            viss atkailinās:

tukšie skolas soli un aizvesto sētas

            runā savu valodu. Tā ir pārlieku skaidra.

Mūs apžilbina nedzīvo logu kliedzieni.

Visu vasaru vējš velk

                  maitas smaku pār meža ceļu.

Mēs neesam mācīti domāt,

                                mūs mācīja – ticēt...

Ticēt, ticēt. Neviens nestāsta mums, kurp iet

            tie, kas iet klusēdami starp diviem

            citiem, pa vienam katrā pusē.

Vasara ir gaŗa un sviedraina; tā nekad nebeigsies.

Balto suni apglabā zem lazdas pie upītes,

                            bija vecs un jau akls.

Tas ir tikai pērkons, ko dzirdam,

                            un tikai pērkons...

Gaiss virs dzeltenajiem auzu laukiem

                  pilns nokaitētu nažu.

Pēkšņajam uguns valnim mēs izejam cauri

                                          nesagatavoti;

un jūŗa atveŗas mūsu priekšā (vai to būtu

                  lūguši?); vētra ir sargātāja.

Vēju pērta krasta svītra, tikko saģiežama:

zīme, ko iededzina visos prātos.

Kuģa ceļamērķis nav zināms, kā nezināma ir

                  mirstošo pēdējā vēlēšanās. Kravas

                                telpai nav ausu.

Divas naktis vēlāk: pasakaini mierīgs rudens rīts.

Tad doma kā zibens spēriens: zeme,

                  uz kuŗas guli, ir sveša zeme.

Doma nebiedē, aprimst.

                                  Balasts.

                       ... un šeit sākas jauna pasaule,

iegūst kontūras. Vecajai pietiek ar sausu kļavlapu.

Virs ezera, kas ir jūŗa, gaŗām slīd balta migla,

Ceļi šajā zemē bijuši akmens klāti kopš iesākuma.

Ir kluss.

Balsis, kad tās atkal ieskanas,

                            ir kā čuksti caur sienu;

čukstus var visādi saprast.

Mēs esam ar zīmi pierē,

                      bet apzīmogoti ir arī viņi,

                                      kas čukst miglā.

Pie Slagstas* ir atklāti kalumi klintī,

                  tie ir trīs tūkstoš gadu veci,

                            vairs nav iztulkojami.

Mums nule sācies Pirmais gadu tūkstotis.

* Slagsta – tagad likvidēta muižele Mēlarezera senlejas
    krastā dienvidvakaros no Stokholmas.

„Putns” 28. janv., 1989. g.

Matīss Valdmanis 5 g.v.

Skatos

pavisam neticīgi, pat

mazliet greizsirdīgi, jo

tas ir Matīsa putns,

uz cīņu gatavs tūlītēju.

Tā valdonīgi tas gaida

dažu gadu jau,

melns putns, kam

dzīvību viņš deva.

Kā mācēji,

kur atradi

tāds mazs virs?

Tavs putns, Matīs, vai melns,

vai kāda spalva tam,

tavs putns ir dzīvs un cieši

novēro mūs visapkārt.

Kas roku vadīja,

kad radās tas,

no kurienes nācis?

Tā pētu es, tā izprašņāju,

jo jūtu, Matīs,

pie tevis piestājies

uz mirkli bij

rets gaistošs lidonis,

kas sevi radīja, kā teici pats,

turpat dzīvojamā istabā.

Pa laikus es arī esmu

sīksts putnotājs, izstaigāju

pļavas, Izbradāju krūmus

agrās rīta stundās, pusnaktī.

Ir jau ķēries pa zvirbulim,

dažs košs putniņš, pāris pūces,

bet brīnumputnā nu skatos,

jo gaidu vai pie manis arī

kādreiz matīs to,

kas, vārdu tiklos nepazīts,

cenšas brīvībā pie manis

dzimt.

1992. g. 26. nov.

Iekams Ienāc manā namā,

ārpusē pamet zābakus,

smadzenes un mēli.

Te nebūs tev jāstaigā,

jādomā, jārunā.

Acenes gan neaizmirsti

un iztīri ausis,

lai vari valdnieku vareno,

kas kastē uz troņa sēž

un nepiekusis muti plāta

saredzēt un sadzirdēt,

kad viņš pēc sava prāta,

tevi kā mīkstu margarīnu

kausē, kulsta un ziež.

Vai vispār

ir priecīgi

dūmi?–

      jautā Knuts Skujenieks

Tad, kad degs

vecā kūla,

gruži un

ērkšķu krūmi,

kas saveniekus

                šķir,

tad debesīs

stāvus kāps

nē drūmi,

bet priecīgi

dūmi.

PIECELIES UN SKATIES: acīm vienmēr ir taisnība.

Ar acīm runā – un tu nekad nemelosi.

Vārdi ir putas uz viļņiem,

bet no putām ir piedzimusi tikai Afrodīte,

velnišķīgi skaista un riebīgi melīga.

Vārdi ir sniegs uz kalniem,

bet ar sniegu...

tu taču saproti, kas paliek no sniega.

4.

PIECELIES UN KLUSĒ: tur tavs spēks.

Tu būsi stiprs, ja tevī būs nepateikts vārds.

Neviens nekad visu nevar atņemt.

Sapņi naktīs pārkāpj visaugstākos žogus

un pasaule aiziet.

Koki šad tad izaug uz mūriem.

Kamēr ligzda krīt,

mazie putnēni iemācās lidot.

Nelāpi pasauli,

skrandas tai piestāv labāk.

Atstāj sev pēdējo vārdu,

ar kuru var nošauties vai piedzimt no jauna.

1987

Ēģiptes piramīdas

un jūŗas krasta smilšu pilis –

jūs esat rotaļlietas,

no kuŗām pāri paliek

tikai tiekšanās debesīs.

režģis no cilvēku rokām

par mokām es rakstu par mokām

grūti ir skatīties acīs

ne tirgus ne deju tas placis

viegli ir vienīgi klusēt

un raugies jau dzejolis pusē

mīļie ai cilvēki mīļie

kā ūdeņi ūdeņi dziļi

tikai jums atklāties varu

bet dzirdu par garu par garu

izkrīt viss labais no rokām

par mokām es rakstu par mokām

Virs ciešanām tilti,

pirms ciešanām mežs.

Ak tu velna milti,

cik viss tāls un svešs.

No ciešanām grūti,

ar ciešanām posts.

Nāk pasaules plūdi,

iet jūriņā plosts.

Kaut nevari paciest,

tev būs tomēr ciest!

No oglēm ej mācies,

cik skaisti tās dziest.

Ne skaisti, bet lēni,

ka gribas man kaukt.

Aiz ciešanām bērni

kā aiz sienas raud.

Par kādu laimi var būt runa,

ja laime tikai ceriņos?

Par kādu prieku var būt runa,

ja prieka vietā pirkstos kost?

Par kādu dzīvi var būt runa,

ja krūtīs gruzd ne šis, ne tas?

Viens cilvēks lec no augstas kraujas.

Bet ja nu tomēr paveicas?

Būs jau labi.

Laimīgs lietus nolijis,

priecīgs zvirbulis, peļķē padzēries,

cilā spārnus uz lidošanu.

Un es arī taču dzīvoju,

kaut dzejoļi nerakstās

un uz nerviem krīt

visa šī pārgurusī pasaule

ar šīsdienas avīzēm un afišām uz krūtīm.

Še–lasi!

Bet burti aizlec kā sienāži no acīm

un varbūt kaut kur izveido savu valodu.

Še – saplēs!

Vienam rokās puse Ķīnas,

otram gabaliņš Latvijas,

Būs jau labi.

Normāls asinsspiediens,

radio ziņo saulainu laiku,

bet mans grūtsirdīgais lietussargs

grib atvērties kā tāds pumpurs.

Sēžu un sevī vāru pelnu putru,

no kuŗas nebūs paēdis neviens.

Maize krāsnī,

Jēzus silītē.

Vējš kā māte šūpo un domā:

būs jau labi.

1987

TIESAS NEBŪS, varat necelties pat kājās,

viļņi, palieciet vien savā ūdens mierā,

dzirnakmeņi, rībiniet un vēju maliet,

tiesas nebūs, varat visi kātot mājās.

TIESAS NEBŪS, zagļi, zodziet, kaušļi, kaujiet,

vilka zobi, haizivs zobi, sadodieties zobos,

asins, plūsti, visu vienā krāsā krāso,

tiesas nebūs, spļaujiet saujās, tālāk pļaujiet.

TIESAS NEBŪS, lišķi, lišķējiet un lieniet,

grūdiet lauskās valstis, spoguļus un klintis,

kuģi, šķeliet mūsu valodu un jūŗu,

tiesas nebūs, nāves cilpas vaļā sieniet.

TIESAS NEBŪS, lai gan atmaksa jau nerūs,

naids ir saknes, kuŗas dūrē tura zeme,

naids ir kaps, kas apaudzis ar izlīgšanu:

TIESAS NEBŪS, tiesas nebūs, tiesas nebūs.

1988

Sit bungas, jo bungas ir brīvība,

sit bungas un bungā augšā to,

sit bungas, jo bungas ir brīvība,

sit bungas, lai bungas atbrīvo.

Sit bungas, jo bungas ir brīvība,

sit bungas un bungo dziesmu šo,

sit bungas, jo bungas ir brīvība,

sit bungas, lai bungas atbrīvo.

Paskaidrojums

Tikai neraudiet – šeit nav bēres, šeit brīvība.

Tāda, kāda mums pienākas.

Meža ābelei rūgti āboli ienākas,

laikam tādi tai pienākas.

Latvijas dzejnieka Guntara Godina dzejoļi iespiesti viņa
dzejoļu krājumā Ar atpakaļejošu datumu, Liesma, Rīgā,
1989.

Nule Fērlija Dikinsona Universitātes apgādā (Fairleigh Dickinson University Press) klajā nākusi dzejas antoloģija, izdota angļu valodā, ar nosaukumu Shifting Borders (Mai­nīgās robežas), kuŗā ietverti Austrumeiropas dzejnieku/dzejnieču – gan tur dzīvojošo, gan tur dzimušo „ārzemnieku” – darbi; krājumā autori no Igaunijas, Latvijas, Lietu­vas, Bulgārijas, Čechu Republikas un Slovākijas, Rumānijas, Ukrainas, Horvātijas, Serbijas, Slovēnijas, Ungārijas, Polijas.

Latviešu nodaļas redaktore ir JG dzejas nodaļas redaktore, dzejniece Aina Kraujiete. Minētajā antoloģijā sekojošo 13 latviešu autoru darbi: Vizmas Belševicas, Baibas Bičoles, Māŗa Čaklā, Andreja Eglīša, Klāva Elsberga, Astrīdes Ivaskas, Ainas Kraujietes, Roberta Mūka, Annas Rancānes, Gunara Saliņa, Veltas Sniķeres, Ainas Zemdegas, Imanta Ziedoņa.

Šī antoloģija (galvenais redaktors V. Kamins (Cummins), 488 lpp gaŗa, kas jau saņēmusi labvēlīgas atsauksmes, pasūtināma no: Associated University Presses, Cranburry NJ 08512, USA. Cena $59.50 (ASV).