pāri šalcošam klusumam

ko vainago putnu balsis

pāri rakstiem

priežu mizā

pāri pirmajai reizei

kad ieraugu

neiesvētītos kapus

lībiešu jūras ūdeņus

pāri −

vienkārši zilā debess

vienkārši tukšais gaiss

kur

bez skaņas

bez vārdiem

skan lībiešu mēle

Uz Vecdaugavas ledus

puikas hokeju spēlē.

Vadās, padod un bliež,

un sasaucas krievu mēlē.

Citādi gluži rāma

ir vēsā pēcpusdiena,

saules stari dabā

kā apskaidrība ienāk.

Arī es tur esmu −

pašā pasaules vidū.

Man pretī līdz ar vēju

divas latviešu meitenes slido.

kāda kārna māmiņa

nomalē ratiņus stumj

kādā mājā aizlīmēts logs

ar Kaijas „iedzimto grēku”

velns ir melns

lūk skurstens vientuļi smejas

es lieku soli pēc soļa

no visa spēka

smiltis gaisīgi plīvo

mašīnu ātrajās pēdās

bezgala garš ir laiks

kādam nolauztam zaram

aizgūtnēm sarejas suņi

bezvārda noliktavās

sveša man ir šī mala

kā viss kam paeju garām

debesis atspīd peļķē

kur balodis mazgā spārnus

iela starp diviem žogiem

ir taisna kā saules stars

viegli uz leju līgo

brūngana papeles lapa

palēnām aizeju es

kā lops kam pazudis bars

REIZ

Čakam Kunnosam

dienišķa vientulība

izdzina mani uz ielas.

Lūk, pastaigas maršruts:

Lielie kapi,

bērnu, suņu un dzērāju atpūtas vieta.

Lakstīgalu iela,

smilšains pagātnes sirpis

pie Klijānu ielas taisnās asfalta rīkles.

Un Gaisa tilts − neviens gan,

še braucot,

nav palicis gaisā karājoties.

Es eju gar fabriku,

kuras sienā

melns

noņemtā simbola atveids.

Un blakus slejas

bij. „Sarkanās Zvaigznes”

jaunais, pelēkais korpuss.

Lejā

Krimuldas, Bērzaunes ielas −

gandrīz fikcijas −

strupi, netīri, sausi zari

pie Brīvības ielas spēcīgā stumbra.

(Ieeju pagalmā gluži kā puvē,

un sametas kauns,

ka dzīvoju lepnā namā ar liftu

un radiatoriem.)

Domās par mājupceļu

stāvu uz gājēju tilta

starp VEFu un „Rīgas Adītāju”.

Vecomamm,

ja tev vēl ir spēka,

aizlāpi šito caurumu Rīgas cimdā!

spārdīdams nelielus akmeņus

viņš mierīgi turpina iet

atmiņā visas pēdas

sakrājas vienuviet

desmitiem pieskārienu

ir sakusuši par vienu

kas atvēris aklās acis

un iesoļo

saulē

kas riet

to atnesīs putni

to atpūtis vējš

baltā vilnī

kas pēdas dzēš

pār plašu klaju

pār nakti melnu

balts rīts

kā sauja pelnu

no seniem laikiem

no sveša prieka

balta roka

bez ērģelnieka

ATDZIMŠANA

Rītā dzestrā mēs staigājam,

Rasu veļam.

Saules stari kā klusi zagļi

Miglas ceļam pēdas zog.

Gar klusu mežu mēs soļojam,

Oļus dancinām.

Kā mierīgi mūki divi,

Runas ritinās balsī klusā.

Pēkšņi saslejos stīvs un stāvs,

Kā diendusas snaudējs no kucēna balss,

Un rādu Tev izstiepta pirksta galā:

Melns akmens milzis, spīdīgu seju

Stāv gatves malā, grezns kā grāfs −

Kristala apmetņiem apmeties,

Sūnu cepurē uzcirties.

Saucu: „Slava mežam par sargu tādu!”

Un rādu Tev starojošu seju savu.

Bet Tu cērti akmenī, man šķiet, kā ar naidu:

Dzelzs bargā balsī rīb, dzirkstis met.

Drumstalas šķīst,

Akmens vaida −padodas, atdodas, lūzt.

Bailēs raidu Tavas rokas projām no nāves darba.

Par vēlu.

Tu smaidi:

No melnā akmens izkāpj starojošs tēls −

Balts, apgaismots, rāms,

Tavu mīļo roku radījums.

SAPNIS

Vai biji, kur rūgta rūsa līst?

Vai gāji, kur paēnas saltas

Un dziesma san ledus balta?

Vai gāji, kur zilonis skudru jāj

Un bite sūc puvuma medu?

Vai skrēji un svina puķes ķēri

Un cementa kurpēm dejoji?

Ja biji,

Tad zini −

Kā atmosties.

Piedod,

Ja griežoties aplī savā,

Man šķiet,

Tavai sejai gaŗām vizot

Skaidrums zūd.

Piedod,

Ja griežoties aplī savā,

Dzirdu,

Tavai balsij cauri sniedzoties

Dziesma irst.

Piedod,

Ja griežoties aplī savā,

Saļimstu,

Tevi neredzējusi.

TAUPI

No debess juma izrāvu

Mirdzošu spīdokli.

Apmīļoju, apglāstīju,

Apskatīju, apstāstīju.

Pasaules acī iespiedu.

Stāsti, vārdi, glāsti, skati,

Atņēma mirdzumu.

Taupi.

Vecs šķūnis.

Tā durvīs man jāapstājas.

Siena un dēļu smarža,

riteņu rumbas un spraišļi,

salauzta ilkss zem ādas grožiem

un gludi izmīti baļķi.

Reiz bija vareni rati,

kas sienu saveda mājās.

Un reiz bija sapņi!

Stāvu un skatos.

Laiks ar gadu smagumu ieķēries kājās,

un pamestie groži velk vecajos ratos.

Veŗos uz abām pusēm − iekšā un ārā.

Tālumā ezers un pļava.

Uz jumta baloži dūdo.

Bet siena un dēju smarža

kā villaine apsedz mani,

aizklājot tagadnes acis.

Citu laiku melnajos krustos šūpo

egļu smailes ezera malā.

Salauztos ratos pagātnē slīdu

iekšā un ārā.

Tikai durvis, vecā šķūņa durvis

īstenību vēl sargā.

KĀDĀ KRASTMALĀ

Nevar sagaidīt ābeles rudenī ziedam,

un nevar pa krastmalas akmeņiem staigāt

debesīs skatoties −

tad klūp, sitas un krīt!

Ir jāredz, kur soli liek.

Bet es mākoņos meklēju ābeles ziedam −

jo man tos vajag pašreiz − tūlīt!

Neprasi, kāpēc − bet vajag!

Tādus, kas tikko laužami smaržo

un kā maiga gaisma naktī spīd.

Šeit mežrozes gar akmeņaino krastu zied.

Arī viņās ir skaistums trausls.

Bet tām ir ērkšķi − tie duŗ.

Manas rokas sūrst −

saskrambātas gan ar ērkšķiem, gan uz akmeņiem.

Tāda pati ir sirds.

Arī tā klūp.

Iela sakustas.

Asfalts uzmet vilni.

Priekšā man upe, kas ierauj sevī,

melna plūstoša upe!

Pilsētas nami iesūcas krastos,

manas kājas sitas pret kalmēm,

bet rokas kļūst vieglas kā spārni.

Un es laižos, es brienu, es slīdu

kopā ar straumi, ar melno

spīdīgo straumi,

ar šalcošo vilni es slīdu

projām no pilsētas −

tīrāk tur − ārā,

kur sākas Jelgavas pļavas,

un ievas zied kupenās baltas,

visu gadu tās zied

gar rāmās Lielupes malu

ik reizes, kad iela kļūst straume

un es aizpeldu projām.

Pēc negulētas nakts − kāds nejauks rīts!
Par sauli debesīs vai sirdī −nav ko runāt!
Pār jumta noteku uz zemi lietus plīkšķ,

un tumsa nedalās, tik mākoņi lien tuvāk.

Ak Dievs, cik nepatīkams, īgns šis rīts,

kad pelēkums guļ visās malu malās!

Hei, saule! Vai tev neliekas, ka vajadzīgs

kāds stars, lai beidzot slapjā tumsa dalās?

Kāds nejauks rīts − pēc negulētas nakts.

Par sauli debesīs vai sirdi − var tik runāt.

Kā paveca sieva,

kuŗas sejā un tērpā redzamas dzīves grūtumu pēdas,

lietus, uz ceļiem nometies,

mazgā ielas un ietves visu dienu bez mazākās mitas.

Noteku strauti sen jau ar akorda darbu ir galā:

mazākie papīri pārsedz pusi no kanalizāciju aku restotām

mutēm,

lielākie piekļauti akmeņiem cieši kā netīras kaisles skūpsti.

Riepotiem riteņiem slidenais asfalts manāmi gausina gaitu,

bet pēdas un papēži steidzas kā bēgtu no Noasa plūdiem,

kaut pastardienai ar uguni taču ticēts tik ilgi, ka jābūt tai

BĀRĀ

Gandrīz kā Viesī, Jāņa Ziemeļnieka Viesī:

dzertuve drūma, ar alus un sviedru smaku,

ar grīdu kā laidarā,

ar ielas meitām.

Bet parādība neparādās,

neatskan balss:

„Ko tu te meklē, ko dari?”

Kas Nezināmai bija pa spēkam,

tam Neesošā

par vāju.

ĶECERĪGAS

DOMAS ZILĀ

VAKARĀ

Dažreiz grūti ir ticēt

Jau divus tūkstošus gadu

nēsājam pakārtu kaklā

Bībeles dzirnakmeni −

mūsu iedzimto grēku

un tad vēl brīnāmies,

ka nevaram palidot,

kaut spārni mums doti.

Ai kā negribas ticēt,

ka tāda ir Dieva griba.

Sievietes daiļās un mīļās,

tai grāmatu grāmatā teikts:

jūs nākat no Ādama ribas.

Tam ticēt nespēju

pie labākās gribas.

Kā var no tik vienkārša kaula

radīt būtni tik grēcīgi skaistu

un brīnumainu? Es tūlīt to mainu

pret sapni par lidošanu,

piemetot klāt vēl tā saukto

mūžīgo dzīvošanu.

Mana vectēva

neatbildētie jautājumi

„Tev būs to septīto dienu svētīt!”

tā Mozum it kā esot pavēlējis Dievs.

Bet ja nu tieši svētdienā

beidzot pūš īsts maizes vējš,

un graudi grib būt tīri,

pirms guldīti tiek klētī.

Ko tad būs darīt arājam?

Vai vējš un graudi arīdzen

tam pašam Kungam nekalpo?

(Mozus, kas tos baušļus māca,

pats jau laikam nenāca

no zemes arāju cilts.)

Un ja nu atkal svētdienā

dravā darba ir tik daudz,

jo spietot iesākusi

mana bišu draudze.

Ko tad būs darīt bičolim?

Pie bišu draudzes piederīgs,

uz kādu citu templi

lai tagad ietu es?

Te saldāk par vīraku

vējš medus smaržu nes,

un bitītes man san un dūc

kā Dieva ērģeles.