Česlavs Milošs

(Czeslaw Milosz)

LIETUVĀ, PĒC

PIECDESMITDIVIEM

GADIEM

Tur nav nevienas ēkas, tikai parks, kaut gan

visvecākie koki ir nocirsti.

Un kur agrāk gatves, tagad mežonīgi krūmi.

Baltā, pilij līdzīgā klēts nojaukta.

Ar visiem pagrabiem, kuŗu plauktos glabājās

ziemas āboli.

Lejup no kalna, ceļā, tās pašas grambas kā senāk:

Es atcerējos uz kuŗu pusi griezties, bet es

nepazinu upi –

Iesarkanā auto eļļai līdzīgā krāsā,

Bez niedrēm un bez ūdens rozēm.

Nav vairs liepu alejas, ko tā mīlēja bites,

Nav ābeļdārzu, saldumā reibušu lapseņu un sirseņu

valstība.

Tur tagad tikai dadži un nātres.

Šī vieta un es, kaut tālumā,

Nu gadu pēc gada reizē birdinām lapas,

Mūs apklāj sniegi, mēs dilstam.

Un mūsu kopējā vecumā mēs atkal esam kopā.

Ar ziņkāri vēroju dūmus, kas kūp no metāla caurules

un nevis skursteņa

Un pāri būdai, kas pavirši sastutēta ar dēļiem

un ķieģeļiem

Nezāļu un krūmu zaļoksnī, kā senāk, Sambucus nigra.

Lai svētīta ir dzīvība, kas turpinās, pieticīgi, par spīti.

Viņi ēda savus laksiņus un tupeņus

Un visos senos dārzos tie vismaz varēja

Es nevienam neteicu, ka es pazīstu šo vietu.

Kāpēc lai es to darītu? Lai kā mednieks ar šķēpu

it kā būtu uzradies

Lai meklētu reiz pazīto.

Pēc daudzām pārdzimšanām mēs atgriežamies uz zemes,

Šaubīdamies vai mēs pazītu tās seju.

Kur reiz bij ciemi un augļu dārzi, tagad tukšums,

klajumi.

Veco koku vietā jaunas birztalas.

Ūdeņu līmenis ir zemāks, zuduši purvi

Ar vaivarāju smaržu, rubeņiem, odzēm.

Šeit vajadzētu būt strautam. Jā, Ir, bet krūmos slēpts,

Un ne kā agrāk, pļavu vidū. Un abi dīķi

Droši vien apsedza sevi ar ūdenszālēm

Pirms tie iegrima melnā augsnē.

Mirdz mazais ezers, bet tā piekrastē

nav vairs niedrāja

Kuŗam cauri, peldēdami, mēs lauzāmies,

Es un vārdā neminamā, lai vēlāk, dejojot,

Tā bij upmalas pļava, krāšņa, pirms siena laika,

Bezvainīgā saules dienā jūnijā.

Es viņu meklēju, atradu, pazinu.

Tur auga zāles un puķes, ko pazinu bērnībā.

Puspievērtiem plakstiem es ļāvos mirdzumam

Un smaržās grimstot, visa saprašana beidzās.

Pēkšņi es jutu ka es zūdu un es raudāju aiz prieka.

Paskaidrojumi:

Sambucus nigra – plūšu koks, pliederi, cerīņi

Laksiņi – nūdeļu ēdiens (Sk. Papildinājumi un labojumi

K. Mulenbacha Latviešu valodas vārdnīcai)

Vai ir iespējams

sevi savāžot?

Ar jaunu ieceŗu

izslāpušu muti,

ar vēl neskatītu

krāsu izsalkušām

acīm.

Mēs savažojam viens otru,

tu mani, es tevi.

Bet par visu ļaunāka

ir atmoda,

kad jaunajā rītā

vairs neuzdrošināmies

smieties.

Tagad mums viņa

ir jāatdzīvina,

ar glāstiem,

ar vārdiem,

ar augu stādiem.

Piestādot, pabarojot.

Atsārņojot, apaugļojot.

Apmīļojot.

Zemes māte, tavas

tulznainās delnas.

Pēc visjaunākās statistikas

mēs esam kļuvuši krāsaināki.

Ne tik vien balti vai sārti,

arī raibi kā aboloniju

atvēztie vāki.

Mušu vidu ir ari zaļie – The Greenies,

zilie putnu cilvēki un Orangepeople

ar dvēselēs iegravētu

pseudo–svētuma splīnu.

Bet visvairāk mums ir pūcīgi pelēko,

visdažādākos toņos un niansēs.

Ja pūcēnu dzimstība progresēs,

kas tad to progresu finansēs?

DZEJOLIS VELTĪTS

Itin bieži es ar sevi rājos,

ka laso mešanā neievingrinājos.

Nu kukuks pēc kukuku paražas

ar nekaunību pārāku par saprašanu,

svešajā ligzdā ietupies, nesapņo

par perēkļa atstāšanu.

Tas putns droši nezin,

ka esmu pacietīga kā lama,

un mērķtiecība mana

ir neapstādināma.

Neskatoties uz ornitologu

stumbram pienagloto uzrakstu:

LABTICĪGS.

Autores piezīme: saņēmu no dzimtenes bēdīgo vēsti, ka tēva īpašumu,
kuŗu nopirkusi no pašvaldības krievu virsnieka atraitne, nav izredzes atgūt.

PAR PIEMIŅU

TIEM,

KAM KAPU VIETAS

Mūsu archīvi,

dzimtu vēstures krājumi

nekad neizveidojās

par gaŗu plauktu rindām

ar grāmatām,

bieziem albumiem,

ar vākos iesietu dokumentu grēdām.

*

Mūsu rocība nebija liela.

Laika mums bija tik maz.

Tagad mūsu zeme ir pārvērsta

par rūpniecisko izlaupītāju

atkritumu izgāztuvi.

Mūsu mājas nodzīvotas līdz rokturim.

Pēdējie milti izcepti pankūkās,

bet uz galda

(vai tas būtu paldies vieta?)

atstāti

piegānīti trauki

ar pašu ēdēju izkārnījumiem.

*

Kā pasaules lielākais svētums

kādai ģimenei palikusi

skārda krūzīte.

Uz tās

ar naglu iegrebts

testaments:

„Mūs ved uz austrumiem.

Audzē bērnus!

Tavs Jānis.”

1989. gada 6. jūnijā

Esmu jau pārāk vecs,

Lai redzētu savus ienaidniekus.

Es saredzu tikai cilvēkus:

dažam vēderā vara un nauda,

citam mīlestības rieciens

ar ticības sviestiņu.

Bet dažam tikai garoza ar – Neko.

Man pašam tukša doma:

Vai tā ir tikai manā paaudzē,

vai visā dzīvību mūžībā?

Brīnišķīgi būtu cilvēki,

ja es pats nebūtu cilvēks,

bet būtu tikai redzīga acs,

no kādas citas dzīvības planētas.

Diemžēl esmu tepat

pats savos grēkos un noziegumos.

Un ja gribu palielīties:

redzu sava deguna galā – karājas,

rūgta asara un sāļa asins lāse...

Aiz baltiem melu kalniem

guļ melnās patiesības.

Lai pāri sviedru jūŗām –

neskaitāmās paaudzēs

tās brīvestībā lepni izkāptu

un pēkšņi iestigtu

savas tautas iznīcības asinīs.

Ir jocīgi?

mēs cilvēki,

ik ļaunumu

par zvēru dēvējam.

Bet cilvēks pats,

ko viņš nesaredz,

par izredzēto Svēto dēvē,

ir pats šīs planētiņas slepkavnieks.

Ir tiešām jocīgi?

Pasaules Brīvības tirgū jāuzmanās.

To nepērc ne Amerikas, ne Āfrikas,

ne Āzijas kontinentos.

Mēs... savu pirmo Brīvību,

iepirkām tepat – Eiropā,

Londonas biržā –

Kā būs ar to Ņujorkas biržu –

To uzzināsit Vašingtonā.

Varbūt tā bija Jahves kļūda,

ka savā saules aplokā

tik ātri izdeldēja dižos Dinozaurus,

varbūt tie labi derētu

vēl gadu miljonus?

Lai šo pirmatnējo zemes Paradīzi,

Cilvēciņi nepostītu svētā rijībā.

Diemžēl, tā bija skumja Jahves kļūda.

PĒDĒJAIS

Kādas būs Cilvēcei

nākamās ticību māneklības

aiz sešiem gadu tūkstošiem?

Jāhve ir pārāk ilgi

ziedojis savu dēlu Jēzu Kristu

uz grēcīgiem maizes tīrumiem

un Svēto Garu aizkūpinājis

Galaktiku Bezgalībās.

Varbūt visam bastardisma lielceļam

vajadzēs jauna altāra,

kas nelūgs – bet prasīs:

kur mūsu planētiņas dzīvības veidi

tiks apvienoti kopējā iznīcībā.

bīstamais cilvēks nāk mājas, pazušanas dēls.

mēs nēsājamies ar laimi pār slieksni – te iekšā, te ārā.

vēl mūžīgā lilija staro, pievērsies man.

kas tas tāds, kas nāks mūsu vietā?

tu prasi, atbildi zinot, vai kādam vajadzēs mūsu gaismas

atblāzmu vāro? tumsa zin savus ceļus,

tāpēc elpo vien droši, jo tu esi man blakus,

un atbildes nav

19. VI 1994

es negribu dzirdēt jautājumus, ko mēs pļausim,

kad dienas krīt veldrē. Dvēseļu sasietie mezgli

atraisās glumā laikā. Ērgļi vairs nemostas rīta agrumā,

kāds pagurums jaunajos spārnos. Arī tie tikai līdzeklis

uz laiku nokļūt debesīm tuvāk.

jebšu ļaunuma nebīstamies, kas gan būs?

mūsu mācekļa liecība bija patiesa pavasarī

par visu, kas atnāks, uzplauks un notiks.

Vēl jauns būdams, viņš jožas un iet, kur vien grib.

Kas tu būsi? to viņam nedrīkst jautāt. Tāpēc noslēdzam

savas mutes. Kam mūsu vārdi, ja pasaule pilna

ar dzīvās radības smiekliem un nopūtām.

zēns bradā pa duļķēm,

gaidāmās jaunības priekpilnais moceklis, ja es gribu,

ka viņš paliek, kāda tev daļa

19. VI 1994

upuri atkārtojas, notikumi nekad, lielākoties

mēs mīlam viens otru, lai tur vai kas.

Vārds bija iesākumā, gaidām ieskaiti praktiskos darbos –

pasniedzējs kavējas brīvlaikā, kaislīgs un nepārsūdzams.

baiļu ezers mazgājas viņa matos,

sāpju avots skalojas viņa acīs. tīrībai jābūt.

vientuļais putns vai vientuļais akmens –

tas pats cilvēks vien ir,

kas ieelpo šodienas dievišķās skumjas apdilušajās plaušās.

proties, nu, māsiņ, notikums tuvojas,

tas pats vien atkārtosies,

tikai ne mēs

glītā un spēcīgā tauta, kas bīstama vispār –

tā nemāk piedot neko. daiļo zvēru elpa kā sarkana migla

vijas dārzā ap pārsteigtiem rožu krūmiem.

te nopūšas Pasaules purvs, klāt kvēlošais dzērveņu laiks.

purva bridēja gredzens akacī šūpojas, negrimst:

vaivarājos acu un pirkstu liecības smaržo.

es jau teicu, ka pēdas neved nekur.

garām mūžīgas dzīvības vārtiem mēs klīstam,

cits citam apsolot paši labo ražu un pienīgās govis

nākamos posta gados.

ir daudz agrāka stunda, nekā man likās,

jo saule lec, lai sildītu mūsu odžu bailīgo dzimumu,

tas tikai šķitums šajā spiedīgi šaurajā telpā,

tāpat kā es

laikam zeme dos ražu, ja debess dos rasu. vai tas mums

piederēs, jo nebūs laika spriest tiesu pār citiem un

meklēties pavārtēs, te mans māceklis strādā bez atlīdzības,

viņam ir dota vārdiska atļauja naidam.

sēkla šļācas caur pirkstiem, vai tiešām tūlīt būs pļauja?

trenē stiprākas rokas, līdz muskuļi plīst zem saspringtās

ādas. klau, stabulē gani, cerību cietumnieki,

mēs iesim ar jums, jo esam jau noraidīti.

vai mūs pārdos kopā ar mūsu augļiem?

mans māceklis paliks un sameklēs citu,

vēl dumjāku tautu

citu pamatu neviens nevar likt. akmens pie akmens,

ūdens pie ūdens, gars pie gara. mīlestība pie kā?

grūti strādājam svešām un savām rokām, pirksti nodilst

un izžūst gurni, ar laiku viss notiek, pārāk strauji,

ar laiku.

citi pamati citiem, lai viņi būvē jumtus

pār putnu galvām, mēs piedosim viņu pieticību.

mērs pārpildīts, laiks nav piepildīts.

kam mēs kalpojam, sijājot burtus un sēklas?

citiem ir citi pamati,

mēs paliekam neizdibināmi.

Gars labprātīgais, vājumu pārdosim dārgāk

par mūsu patieso vērtību, kuro reizi pētu zīmogus

nākotnes grāmatā, patiesi, to neatvērt, tagadne,

laikmeta asinis, re, izžūst smiltis, kur spēlējas

bērnu bērni, gaišā nākotne, vienaldzīgā,

vēlīnās jaunības atmiņas kas tad grib uzklausīt?

cūku kāvējs, lokanais mugurkauls, lūdz ģenerālpilnvaru

izsniegt, es to parakstu nešaubīgs,

lai viņš trenējas peldēšanā vannā, jūrā un peļķē,

viss mums noderēs, peldi vesels

gar mūsu dzimtenes krastmalu,

kur nabagie pieprasa izdot tiem nākamās miesas

mūžīgā lietošanā

nekas nav pagājis secen.

badainas laumas nāk laukam pāri

un pusdieno ērkšķu krūmā, bet rakstisku sūdzību nav,

lai gan kopīgās nelaimes krājumi apdraudēti.

kur nomākto nabagu gandarījums? izklājiet vien

savas mutes ar šmaugajiem pirkstiem,

drīz pārtrūks jūsu ritošo mēnešu skaits.

kāda jums bēda vairs par savu vai svešu namu,

tur bagātais pieņemas spēkā,

viņa sportiski izlaistie dēli lēkā vien baros,

tiem secen ies tēvišķās mīlas un bardzības malks.

kurš gan uzdrīkstas padomus dot,

Dievs pietaupa nelaimi citiem

kāds cilvēks no farizejiem, mūsu valdības vīrs,

arī pārsmēķējies, nezin nenieka par vēju,

kas aklos putnus uztur spēkā zem mākoņiem.

nu visi ceļi jaunajiem vaļā,

bet viņi mīlējās bērnības purvos, un sarkanās dzērvenes

sašķīst zem nokaitētajiem ķermeņiem.

šīs dienas sen saskaitītas. Uz priekšu un atpakaļ.

mīļa vēstule svētdienas rītā meklē adresātu

starp mums, kas ostam purvu vējaino smaržu.

cilvēks no farizejiem, mūsu valdības vīrs,

paklīdis virtuvē, vientuļais, un saspiesto dzērveņu sula

notek gar krūtīm, vai tad viss

notiek tepat