Jaunā Gaita nr. 2, 1955. g. ziemā

 

Vēstule Bezmēram: Bezmēr! Piesargies! Kopš tās dienas, kad redakcijas papīrkurvī ieraudzīju Tavu „Acu” manuskriptu, kopš tās dienas , kad pats „galvenais” to no turienes izzvejoja − kops tās dienas mans dusmu raugs ir rūdzis. Negribu Tevi apsūdzēt agresīvā plaģiarismā nedz neagresīvā ideju kaŗā (jo tad redaktors mani izsviedīs pa durvīm), bet − (Būtu vismaz praties pieminēt mani kā īpatnēju acs paveidu!) −−

Cienījamie lasītāji! Jūs sapratīsit, ka mans gods prasīja vismaz kaut ko pateikt. Tas Bezmēram nāks par labu, dos viņam mēra sajūtu, piemēros viņu žurnalistiskai sadzīvei. Bet visu ar iejūtību, maigumu, samēru. Tāpēc es deklarēju, ka mēs ar Bezmēru varam koeksistēt, ja viņš atsakās no „zilās acs” politikas. Un ar to es izbeidzu jebkādas debates šai jautājumā. Nākamais dienas kārtības punkts, lūdzu!

Uz manu aicinājumu sūtīt jocīgus nostāstus atsaukušās divas Kalamazū avīzes. Kas tur jocīgs? Zinu tagad gan, ka Kalamazū jauniešiem ir trīs „chroniski” izdevumi, bet − Galvenais redaktors, zvaigznēs raugoties, cer, ka Kalamazū kļūšot par trimdas literatūras Veimāru un Konkordu. Neceri vis, Kalamazū būs un paliks Kalamazū, Malakazū, Zamalakū vai kaut kas tamlīdzīgs! no tiem burtiem Veimāra nesanāks.

„Šis un tas”, viena no avīzēm, atnāca vēl laikus, lai es varētu noīrēt ķiveri un ādas svārkus tur izsludinātai „pažarnieku” ballei un Miss „Es tevis dēļ izdzēstu Olimpa uguni” vēlēšanām 31. novembrī. Tad atklāju „Laika” kalendārā, ka šis datums deportēts uz decembri.

„Šis un tas”, sekojot modernās žurnālistikas paraugiem, iznāk „šad un tad”. Rodas ari nesaskaņas, kuŗu dēļ „šad” reizēm ir stipri tālu no „tad”, kā to izskaidro 9. nummura ievadraksts, ko nošpikoju bez redakcijas atļaujas: „ ... nesaskaņu dēļ redakcijā radās sastrēgums, kas nobeidzās ar abu redaktoru izšķiršanos. Kvadrāta kungs domāja viens pats izdot avīzi „Šis”, un Smagais laikam bija nolēmis pašrocīgi izdot „Tas”. Tā kā viņi vēl nebija ilgi darbojušies kopā, šādas nesaskaņas ir saprotamas. Un saprotams ir arī tas, ka atsevišķi Tipi nevarēja neko izdarīt. Kvadrātam ideju bija pa pilnam, bet gramatika pavājāka un līdzekļu maz. Smagais sēdēja pārmaiņus pie cenzūras galda un pie presēm, bet inspirācija nenāca. Saukt Bezprātu atpakaļ? Nevar, krievi aizmirsuši uz mēness ievilkt telefonu! Beigas, protams, īsti holivudiskas: abi saskrienas uz Burdika ielas, apkampjas un salīgst līdz nākamajam tumšo jūtu kulminācijas punktam.

Ka nupat pieminētais Bezprāts atrodas uz mēness, par to šaubu nav. Kaut arī nesen iznākušā konkurences laikraksta „Kalamazū Klaidonis” redaktors uzdodas par Bezprātu, mūsu ziņu dienests apgalvo, ka tas esot tikai Bezprāta gars un laikrakstu īstenībā valdot apslaucītājs Smagais II. Nav brīnums, ka tad var iztikt bez telefona!

Bet atpakaļ pie „Šī un tā”. Nepatīkami pārsteidz izdevuma demonstratīvā nostāja pret nacionālo trimdas presi ar tās vecām jaunākajam zinām, kas bieži vien pirktas stūra kioskā. „Šis un tas” saņem ziņas tieši no avotiem, no Burdika ielas, Āfrikas, Argentīnas, Rozes ielas, Jēkaba Cigoriņa, 1965. gada, Maļenkova, Austrijas. Piemēram: „Austriešiem par lielu prieku Padomju dižvīri beidzot nolēma izvākties ar visiem zaldātiem. Pēdējie to jau laikus dabūja zināt un sāka pamatīgi pakoties, sūtīdami gaŗos vilcienos uz austrumu pusi visu, kas nebija piesiets. „Šis un tas” korespondents Demarests Āpsis arī nebija piesiets. Redakcijā ar lepnumu var ziņot, ka mums tagad ir divi Sibīrijas korespondenti (Skābais tika uziets tur kā Maļenkova personīgais preses aģents). Pat „Brīvība” nevar uzrādīt tik plašu korespondentu tīklu plašajā zemē, kur nu vēl nokļūt pagrīdē pie svaigām ziņām.

Seko daži komentāri par amerikāņu grāvējiem no Sebastiana Klambura mūzikas nodaļas; „Sh-Boom (izrunā. ‘š-būm!’; nav tulkojams; A.A.A.I.). Daudz par šo nevar teikt, jo pirmais dziesmas tonis izspēra aparātam trīs lampiņas un nolauza adatu. Ain’t that a shame (tulk. ‘Vai nava kauna lieta’). Ir gan, bet tādas mēs neiespiežam . . .” Bet Klambur! Vai tad Deivijs Krokets vēl arvien medī lāčus? Man likās, ka viņš jau sen uzstājas radiofonā.

„Kalamazū Klaidonis” ievadrakstā paskaidro, ka „šī avīze tika izdota tāpēc, ka dažiem no bijušās ‘Šis un tas’ redakcijas apnika, ka techniskais redaktors Kumberts Smagais vienmēr iesprūda presē ...” Jācer, ka „Jaunās Gaitas” techniskais redaktors presē nepazudīs vai neaizlaidīsies caur Ņujorku uz Vāciju ar trešā nummura vākiem.

Runājot par vienmēr vārīgo vāku problēmu jāsaka, ka visģeniālākais abu Kalamazū avīžu atklājums ir pirmās lappuses atklājums - vāku nemaz nav. Ar vāku novēršanu novērsta ari pārliecīga uzjautrināšanās redakcijas darbā, kas nenāk par labu rakstiem.

Kamēr Kalamazū notiek preses cīņas, Indianopolē aust jauna preses diena. „Ausma” ziņo, ka Apvienības priekšsēdis, ja vien viņam iznākšot vaļas apprecēties, saukšot savu pirmo dēlu par Iljopu, savu pirmo meitu par Alju, Morāle: pārdēvēt Indianopoles Latviešu Jaunatnes Organizāciju Padomi.

Mans Galvenais, kas ir arī Apvienības pulciņvāķis, nav ilgi gudrojis: atradis brīvu bridi − starp pirmā nummura izsūtīšanu un kritikas ienākšanu − un apņēmis sievu. Pēdējā Apvienības valdes sēdē esot mēģinājis taisnoties par pulciņu nodaļas „nedarbību” ar šādiem vārdiem: „Esmu apprecējies. (Smiekli. ) Patlaban viss plānošanas stadijā − pēc divdesmit gadiem dibināšu savu personīgo pulciņu. (Skaļi smiekli. )” Optimist, neceri, ka vēl divdesmit gadus meitenes balsos par tevi!

Runājot par smiekliem, ienākušas ziņas no Nebraskas universitātes, ka tur latviešu studenti jau tā iejutušies, ka „zviedz pa visu mācītavu un biedē godīgos amus.” Nabaga iedzimtie!

No Linkolnas raksta arī par neparedzēti augstu kultūras paisumu, kas beidzies ar tikpat neparedzētu bēgumu: „Mēdz būt, ka pēc pārāk augstas kultūras sasniegšanas, kas šeit iezīmējās tautiešu kopā vākšanā jautrām izdarībām, nāk kulturālais atslābums. Vēsturei taisnība. Tā pēdēja ballē ieradusies viena pati meiča. ‘Veču’ bijis vairāk − kādi septiņi. No kāju locīšanas nekas neiznācis. Meiča nokaunējusies un aizgājusi mājas, bet ‘veči’ ar bariņu ‘senču’ pārstāvjiem balles zāles pagraba telpās rautojuši vai līdz rīta gaismai. Drūmi, drūmi.” Skaidrs vismaz, ka tās vienas meičas vārds nebija Salome un tie septiņi veči būs bijuši kalendārā sastopamie septiņi gulētāji.

Par Grand Rapidiem arī dzird savādas lietas. Stāsta, ka tur esot pakalns − augstāks par Grīziņkalnu, zemāks par Gaiziņkalnu − no kuŗa virsotnes varot redzēt pusi pilsētas. Vakaros vietējie jaunieši sabraucot kalna virsotnē, lai iedziļinātos ugunīgajā spēlē. Esot lētāk nekā ārdurvju kino un redzot tikpat maz. Mūsu ziņotājs ar kādu draugu esot braukuši, noskatīties izrādē − ziņkārības dēļ. Kādā vecā Fordā nepazīstami aktieri esot vingrinājušies jaunākajai Roselīnī filmai „Bezgalīgā buča” (vai kaut kas tamlīdzīgs). Filmas varonis savu partneri turējis atliektu atpakaļ pāri atzveltnei, kādā stāvoklī tā palikusi savas minūtes trīs, kad varonim notirpusi roka un viņš atlaidies. „Atliekta atpakaļ kā kabatas nazis,” piezīmējis mūsu ziņotāja draugs pēc elpu aizturošā skata. „Bet” − ziņotājs iebildis, „kabatas nazi jau nevar atliekt atpakaļ.” − „Tikai tad, ja tas nav pārāk daudz lietots un izļodzījies”, noņurdējis draugs un steigšus stūrējis lejup pa Skaistā Skata avēniju. Morāle: nebrauc uz kalnu ar vecu draugu; ņem līdz vecu kabatas nazi.

Bet vai tāpēc tiešām būtu taisnība vēstulei, kas raud par jaunatnes tikumisko pagrimšanu? „Bet visumā, raugoties uz jaunajiem tautiešiem, mati ceļas stāvus gaisā − patmīļi, lielības maisi, naudas kāri, pļāpīgi, balamutes, tukši, sausi un tā jo projām.” Varbūt jāsaka − un tā projām uz elli, ko nelabais nupat papildinājis augstspiediena katliem un 1956. gada pavārdu modeļiem ātrākai un labākai apgrozībai.

Filadelfijā notikusi „ellīga” jaunatnes sanāksme, kuŗas dalībniekus kāda karsta runātāja aicinājusi pieteikties uz nožņaugšanu. Viens esot pieteicies. Kas noticis tālāk, nav zināms.

Zināms gan, ka līdz ar Filadelfijas mēnešrakstu aizzņaugusies Karolīnas Pauļa varsmotā balss. Vakar tas pats Bezmērs atsūtīja uz nošu sistēmām rakstītu nekrologu Karolīnas Paulim. Patieso jūtu un cēlās inspirācijas dēļ nevaru atturēties to necitējis:

Nekrologs esot jāizpilda uz mežraga. Gribas vēl tikai prasīt, vai nav vajadzīgs koloratūrbass otrajā pantā.

Tas nu ir viss šai reizei, cienījamie lasītāji. Gaidu jūsu jocīgās vēstules. Un lūdzu − lai nezaudēju darbu − pasmejies mazliet kā tie tai mācītavā.

 

Antons A. Acuraugs I

Jaunā Gaita