JG212 Jānis Krēsliņš. Uldis Ģērmanis 1915-1997

1997. gada 19. decembrī Stokholmā Zviedrijā miris latviešu literāts, vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis. Daudzu dievināts, daudzu ienīsts, viņš kā reti kāds latviešu trimdinieks darbojās, lai Latvijas neatkarības doma ne tikai pastāvētu, bet arī taptu īstenota. Latvijas neatkarība viņa mūža beigu posmā tika atjaunota, bet ne gluži tā, kā viņš to būtu cerējis.

Jāmin, ka aizsaules dārzos Uldis iesoļoja neilgu laiku pēc viņa kundzes ārstes Mirdzas nāves, kas viņam bija liels trieciens.

Uldis Ģērmanis dzimis 1915. gada 4. oktobrī. No matu galiem līdz papēžiem viņš bija īsts rīdzinieks, bet, kā pats rakstījis, viņam nelaimējies piedzimt Rīgā. Tieši tai laikā, kad pirmie latviešu strēlnieku bataljoni gatavojās iziet cīņās Rīgas frontē, Uldis piedzima „sena vikingu ceļa vidū − uz kādas Volchovas salas, netālu no Ladogas ezera.” Bet tas esot arī liktenīgi noteicis viņa turpmākās gaitas un izrīcības. „Tur rodams izskaidrojums, kādēļ vēlāk apmetos vikingu zemē un kāpēc jau agri pievērsos vēsturei, it īpaši strēlnieku un revolūcijas laikmetam.” (Pašportreti. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1965. g.) Viņa tēvs ir ievērojamais Nacionālā teātŗa aktieris Jānis Ģērmanis, māte Auguste Nacionālās operas koriste un vai visi viņa tuvākie radi, kā mātes māsa izcilā dziedone Milda Brechmane Štengele, piederēja Nacionālās Operas un Nacionālā teātŗa saimei.

Uldis Ģērmanis beidzis Rīgas 23. pamatskolu un Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju. Studējis Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Valsts eksāmenus sācis kārtot Ulmaņa laikā, bet nobeidzis, kā pats raksta, pie Staļina. Vācu okupācijas laikā ieguvis maģistra grādu par pētījumu Kurzemes 18. gadsimta vēsturē, ko sarakstījis prof. A. Švābes ierosmē. No vācu nelegālām mobilizācijām viņš spēja izvairīties līdz 1944. g., kad kļuva kaŗa ziņotājs. 1945. g. 7. maijā, apvilcis mugursomā katram gadījumam līdzi nesto sievasmātes austo uzvalku, viņš dodas pāri Baltijas jūŗai uz Zviedriju. Pirmos Zviedrijas gadus viņš nokalpojis lauku, meža un transporta darbos, „ļaujot brīvu vaļu savām literārajām tieksmēm.” Atkal uzsācis studijas, viņš 1953. g. iegūst maģistra grādu vēsturē Stokholmas universitātē un 1974. g. 31. maijā doktora grādu ar pētījumu par slaveno latviešu strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti un latviešu strēlniekiem Pirmā pasaules kaŗa un Oktobŗa revolūcijas laikā.

Ilgus gadus Uldis Ģērmanis ir skolotājs zviedru vidusskolās. Savos Zviedrijas gados viņš intensīvi nodarbojās ar Latvijas vēstures, sevišķi divdesmitā gadsimta, pētniecību un vai līdz sava mūža vai pašām pēdējām stundām seko notikumiem Latvijā, par ko publicējis zviedru un latviešu presē neskaitāmus rakstus. Latviešu presē viņš bieži savus rakstus parakstījis ar pseidonīmiem Ulafs Jansons un, ja tie bijuši ar satīrisku ievirzi, Dr. Ulafs Jāņsons.

Jāmin, ka savos jaunos gados Uldis Ģērmanis bija izcils sportists. 1939. gadā viņš ir volejbolists Latvijas komandā, kas pasaules studentu olimpiādē Monāko iegūst zelta medaļu.

Ulža Ģērmaņa darbība vēstures pētniecībā un publicistikā ir ne tikai cildināta, bet arī asi kritizēta − gan trimdā, bet jo sevišķi Latvijā, un ne tikai padomju laikos. Lielu neizpratni daudzās trimdas aprindās radīja viņa pētījumi par Jukumu Vācieti un latviešu strēlniekiem, padomju varas atbalstītājiem, visnotaļ par viņa kārtoto Stokhol

mas apgāda Daugava 1956. g. izdoto grāmatu Pa aizputinātām pēdām: Pulkveža J. Vācieša apcerējums Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. U. Ģērmaņa raksti par latviešu strēlniekiem un pulkvedi J. Vācieti (sk. piem., Kārļa Rabāca rakstu „Kādas traģēdijas atblāzma”, Laiks, 1957. g. 5. janv. [*]). Ģērmanis savus pētījumus par latviešu strēlniekiem publicēja laikā, kad Latvijā Staļina laikā nošautā Vācieša vārdu knapi drīkstēja pieminēt un par latviešu strēlniekiem publicēja visādus melus. Savā monogrāfijā par Vācieti, Oberst Vācietis un die lettischen Schuetzen im Weltkrieg und in der Oktoberevolution. (Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974) Ģērmanis dokumentēja Padomju historiogrāfijas aplamības, un ne par velti viņa darbs izraisīja asu padomju vēsturnieku kritiku (sk., piem., V. Šteins / Tendenciozi un neprecīzi. Dažas domas par U. Ģērmaņa disertāciju” (Dzimtenes Balss, 1978. g. 21.-27. dec).

Neparastu popularitāti ieguva Zelta Ābeles izdevēja Miķeļa Goppera ierosmē sarakstītā Ulža Ģērmaņa „jauniem un veciem trimdas latviešiem” veltītā Latvijas vēsture Latviešu tautas piedzīvojumi. Daļa no tās pirmo reizi publicēta Jaunajā Gaitā no 1957. līdz 1959. gadam (nr. 8-21). Pilnas versijas pirmo izdevumu klajā laida Daugavas apgāds 1959. g. No šīs grāmatas līdz šim iznākuši vismaz seši izdevumi. Rīgā „Jāņa sētas” publicētais izdevums 1990. gadā klajā tika laists 50,000 eksemplāros. Daļu no šīs grāmatas ar nosaukumu Latviešu tauta cīņā un darbā 19. un 20. gadsimtā četros izdevumos no 1979. līdz 1989. gadam publicēja Zvaigznes apgāds ASV.

Liels skaits Ulža Ģērmaņa darbu publicēts dažādos rietumu pasaules angļu, vācu un zviedru valodā publicētos laikrakstos, periodiskos izdevumos un rakstu krājumos. Piemēram, svarīgais un labi dokumentētais raksts „The Idea of Independent Latvia and Its Development in 1917”, Ādolfa Sprūdža sūtņa Alfrēda Bīlmaņa piemiņai izdotajā krājumā Res Baltica (Leyden: A.W. Sijthoff, 1968). Ilgus gadus Uldis Ģērmanis bija arī žurnāla Jaunā Gaita līdzstrādnieks. Savu sadarbību ar šo izdevumu Ģērmanis pārtrauca laikā, kad viņa uztverē Jaunās Gaitas redaktori pārāk bezkritiski izvērtēja Padomju Latvijas polītiskās un kultūras dzīves notikumus un jo sevišķi tās „Sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs” darbību.

Nozīmīgi ir viņa rakstu kopojumi par Latvijas vēstures problēmām un notikumiem Latvijā pirms un pēc neatkarības atjaunošanas, ko klajā laidis Memento apgāds Zviedrijā: Zināšanai. Raksti par mūsu un padomju lietām (1985), Ceļā uz Latviju. Raksti par mūsu vēsturi (1990); Izvērtēšanai. Par mūsu vēsturisko pieredzi (1993), Jaunie laiki un pagātnes ēnas. Fakti un vērtējumi 1991-1995 (1995). Šie krājumi ir obligāta lasāmviela visiem tiem, kas grib izvērtēt Padomju un tagadējās Latvijas polītisko un kultūras dzīvi un tās prominenču darbību.

Plašu vērību trimdā guva viņa agrīnā Latvijas ceļojuma apraksts Zili stikli, zaļi ledi. Rīgas piezīmes. (Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968-1969, divi iespiedumi.)

Septiņdesmitajos gados Ģērmani aicināja viesoties ar priekšlasījumiem par Latvijas vēsturi un sakariem ar Padomju Latviju latviešu centros ASV un Austrālijā. Savu ceļojumu aprakstus ar nolasīto referātu tekstiem Ņujorkā publicēja Grāmatu Draugs: Tā lieta pati nekritīs. Amerikas piezīmes (1971) un Tālu tālumā, lielā plašumā. Austrālijas piezīmes. (1977). Amerikas ceļojuma grāmatu visā drīzumā jaunā iespiedumā klajā laidīs Memento apgāds sadarbībā ar Rīgas apgādu Zinātne.

Ģērmaņa trimdas sākumā rakstītie dzejoļi, kas lielā skaitā publicēti Stokholmas laikrakstā Latvju Ziņas, krājumā nav sakopoti. Pats autors ir teicis: „Varbūt kādreiz tos savāks mans nezināmais biogrāfs un ievietos manos kopotajos rakstos.” Stāsti, kas balstās viņa Zviedrijas sākumu gadu pieredzē, klajā laisti 1987. gadā ar nosaukumu Divi portreti. Īsa proza. Plašāka apmēra literārs sacerējums Pakāpies tornī, kas lielā mērā ir autobiogrāfiskas dabas un apraksta autora kara ziņotāja gaitas, sākotnēji publicēts Laikā. Šī vēsturiskā romāna Pakāpies tornī pirmo daļu publicēja Grāmatu Drauga apgāds 1987. gadā, otro − Memento apgāds 1991. gadā. Memento apgāds arī abas daļas vienā sējumā publicēja 1992. gadā.

Nora Valtere, recenzējot Ģērmaņa Zili stikli, zaļi ledi (Laiks, 1968. g. 30. nov.) rakstīja: „Viena no īsta rakstnieka pazīmēm ir patika un prasme rīkoties ar valodu, t.i. veidot personīgu stilu, kas vislabāk atbilst paša būtībai un tēlošanas nolūkiem. Uldim Ģērmanim ir savs īpašs, nesamaināms stils.” Ģērmanim tiešām ir savs personīgs, vienreizējs rakstīšanas stils, bieži ar humoru, sarkasmu apdvests − gan viņa vēsturnieka, gan publicista, gan arī daiļliterātūrnieka darbos. Bet viņš nebija tikai stilists, skaistu vārdu un teikumu, kas daudziem gādāja lielu prieku, kopā licējs.

Uldis Ģērmanis bija piederīgs vienīgai paaudzei, kas visu savu pamatizglītību ieguva neatkarīgās Latvijas laikā, un par neatkarīgo Latviju, un sevišķi tās demokrātisko variantu, viņš liecināja un cīnījās līdz savam pēdējam brīdim. Pie tam bieži citējot sava cienītā romiešu dzejnieka Vergilija teikto: Felix, qui potuit rerum cognoscere causas (Laimīgs, kas spējis izprast lietu cēloņus). Ar Ulža Ģērmaņa aiziešanu latviešu tauta gan trimdā, gan dzimtenē, ir kļuvusi daudz nabagāka.

1997. g. 22. decembrī