JAUNA PIEEJA VECAJAI DERĪBAI

 

Ja es būtu latvietis, es droši vien būtu iestājies Dievturu sadraudzē. Brastiņu Emests ar savu Ceroksli devis tādu kā priekšrakstu latviskās dzīves ziņas izkopšanai uz tautisko garamantu pamata. Un miljons dainu patiešām ir vienreizēja artava pasaules tautu kultūras pūrā. Dainas ir reizē senvēstures piemineklis, etniskā savdabīguma koncentrāts un dzejisks atziņu izklāsts.

Pāršķirstot Žaņa Unāma 1939. gadā izdoto biografisko vārdnīcu Es tevi pazīstu, es 514. lpp. uzdūros šādam šķirklim: "Vārhaftigs, Jozefs, žīdu zinātņu kursu vadītājs Rīgā, dzimis 1901. g. 10. maijā, Javorovā, Austrijā. Mācījies Vīnes rabīnu seminārā un Universitātē. Pētījis latviešu folkloru un senatnes problēmas. Darbi: "Par latviešu tautas dziesmu pantmēru", "Ķēde latviešu tautas dziesmās" u.c."

Kā redzam, šis mans ciltsbrālis no Galīcijas mazpilsētas Javorovas, apmezdamies Rīgā, bija sācis interesēties par latviešu tautas dziesmām, t.i. dainām.

Jāņem vērā, ka Jozefs Vārhaftigs bija beidzis rabīnu semināru. Tas nozīmē, ka viņš bija jūdu teologs un viņa dzīves uztveres pamatā bija manas tautas nacionālais eposs - Vecā Derība, kas, pateicoties kristietībai, būdama Bībeles fundaments, guva izplatību visā pasaulē un kļuva par iedvesmas avotu neskaitāmiem rakstniekiem, gleznotājiem, tēlniekiem un skaņražiem.

Tagad, kad Latvijā vulgārā "zinātniskā ateisma" vietā stājusies bezaizspriedumaina kultūrvēsturiska pieeja arī tādiem svētrakstiem kā Bībelei, ieskaitot Veco Derību, jo augstāk vērtējams Latvijā dzimušā un uzaugušā žīdu pētnieka Joela Veinberga nopelns, kurš, veiksmīgi laipodams starp padomju cenzoru izliktajām lamatām, iemanījies 1966. un 1969. gadā laist klajā grāmatas Vecā Derība mūsdienu zinātnes skatījumā un Vecā Derība: mīti, fakti, dogmas. Šīs grāmatas, kuŗu metiens bija 5000 resp. 7000 eksemplāru, latviešu lasītājiem, kam "padomju vara" liedza iepazīties ar pirmavotu - pašu Bībeli, palīdzēja izprast tās tautas mītus un dogmas, kuŗas vidū pirms 2000 gadiem dzīvoja Jēzus Nācarietis. Tas pats prof. Veinbergs, kuŗš apmeties Jerūzalemē un 1992./1993. gadā lasīja lekcijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, sarakstījis ārkārtīgi saistošus un izsmelošus pēcvārdus un komentārus divām gan saturā, gan apdares ziņā brīnišķīgām grāmatām, kas sērijā "Literātūras pieminekļi" iznākušas Rīgas apgādā "Zinātne" 1993. un 1997. gadā - Dziesmu dziesma Knuta Skujenieka atdzejojumā un Ījabs Ulža Bērziņa atdzejojumā. Otro no šīm grāmatām ilustrējusi māksliniece Lilija Dinere - nelaiķes dzejnieces Cecīlijas Dineres meita.

Dziesmu dziesma (jeb "Zālamana Augstā dziesma") ir mīlas lirikas šedevrs, anonīms daiļdarbs, kas tālu pārsniedz šā tīri reliģiska traktējuma ietvarus. Austrumnieciskais tēlainums tajā savijas ar vispārcilvēcisku jūtu un kaislību izpaudumu. Dziesmu dziesmas reminiscences latviešu literātūrā aplūkojis Vilnis Eichvalds, kamēr Ruta Veidemane raksta par Dziesmu dziesmu un latviešu tautas dziesmām, citējot dainas, kas sasaucas ar senebreju mīlas liriku.

"Lūk,

cik tu skaista,

draudzene mana, cik skaista tu esi

ar dūjas acīm

aiz tavām cirtām!"

Knuts Skujenieks šo nemirstīgo daiļdarbu atdzejojis no senebreju valodas, jāsaka, meistarīgi.

Daudz lielāku piepūli, šķiet, prasījis Vecās Derības Ījaba grāmatas atdzejojums, ko vairāk nekā desmit gadu ilgā darbā veicis Uldis Bērziņš - šis apbrīnojamais burtnieks, prātnieks un poliglots, kuŗš pratis iedziļināties gan latviešu valodas "esībā", gan Ījaba grāmatas - šī grūti skaidrojamā sacerējuma - filozofijas dzīlēs.

Prof. Joels Veinbergs savā pēcvārdā "Ījaba ceļš uz patiesību" norāda: "Vecā Derība ir pārtelpiska un pārlaicīga tāpēc, ka tā izvirza un iztirzā universālas cilvēka un cilvēces eksistences problēmas".

Viens no pārtelpiskajiem un pārlaicīgajiem Vecās Derības sacerējumiem ir stāsts par Jāzepu, ko latviešu Literātūras ģēnijs Jānis Rainis licis par pamatu savai lieliskajai lugai Jāzeps un viņa brāļi, kas nu jau pāri septiņiem gadu desmitiem ieņem pelnīto goda vietu latviešu teātŗu repertuārā.

Man, kam Latvija ir dzimtene un Izraēla tēvzeme, ir sapnis: piedzīvot to bridi, kad šī Raiņa luga, adekvāti pārtulkota mūsdienu ivritā, tiks uzvesta kādā Telavivas, Haifas vai Bērševas teātri. Vai šis sapnis piepildīsies? Rainis, kas neilgi pirms nāves ciemojās Jāzepa un viņa brāļu zemē, noteikti priecātos...

 

Franks Gordons

 

Žurnālists, rakstnieks, tulkotājs Franks Gordons kopš 1972. gada dzīvo Telavivā, Izraēlā, kur bija līdzstrādnieks krievu laikrakstos. Latviski publicējis Lokanums un spīts. Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā (1974), romānu Mijkrēslis mikrorajonā (Laikā 1979-1980), tulk. Solžeņicina Gulaga archipelāgs. Raksti Latvijā Šodien, Laikā, Brīvībā u.c.