Jaunā Gaita nr. 215, decembris 1998
|
Juris
Kunnoss
|
 |
| * |
kam lai pasaka paldies par siltajām vilnas zeķēm? tās smaržo pēc aitām un siena un mūrīša izkurināta kad aizkrāsnē klusi čirxt ķirķi un piena krūze uz galda spožs Mēness aiz loga nebrīnās ka dzīve šķaidās bez sāta bij skopas dienas bij dāsnas bij basas un dzeloņainas sarkani ziedi straumē un pārcēlājs oškoka irkli taipusē tāpat būsim ubagi tik ar to starpību: šīssaules varenie nepaies lepni garām bet ziedos ikkuru mirkli par pūliņiem obols un obols un jāuzspēlē uz koklēm siltās vilnas zeķes man kājās un brinza un burdjukā vīns kam lai pasaka paldies? uzreiz acu priekšā Sent-Exa jēriņš mēs esam atbildīgi par tiem ko esam pieradinājuši kaut kas vēl trūxt te varbūt etnogrāfiski pareizas krāsas nelaimīgā varbūt žmurxte tā mana māsa un Roze pasaka dzinn un Roze pasaka dzinn
|
| * |
man pietrūx jauko māņu nakts ar fantasmagoriskiem tēliem nekas man pāri nebij nodarīts turpret es jutos dziļi gandarīts par atzinumiem kaut ar vēliem
ja māsa Fantāzija atklājas tik spilgti un gleznas nomainās kā slīdītes te vainīgs Pilnmēness un viņa zaļganīgais vaigs
joprojām vēl joprojām Zelta tvaix un skaloju caur pirxtiem smilkti man pietrūx jauko māņu nakts bet nepietrūx ko brīnīties
teikts: pieci vilki vilku vilka Tev patīk brīnumpasakas Tev garšo šokolāde Milka un tas ir fakts
es Tevi dažreiz paķircinu bet Tu jau neļauno par to ka katru dienu svētkus svinu visvairāk tā par it neko uz fotogrāfijām Tu vienmēr smaidi bet burvīgs smaids Tev ieraugot: pavisam negaidīti Klaidi un arī Bonnijas ņem banku tiešpārraidē un Tava sirsniņa puxt slaidi tāpat kā man par it neko
|
| * |
es zinu Tu glezni pieliexi galvu pie manām parastām dzejām pasapņosi un pasmaidīsi par ģeķībām simtreizējām
debesīs putnu kāši bet kas tie par putniem es nezinu es tikai zinu ka arī uz spārniem putni var atnest Mesiju
es skatos uz putniem / acis miklas es zinu Tu glezni pieliexi galvu pasapņosi un pasmaidīsi aiz rožaina stikla
|
| * |
sapnis nomodā bet ar aizvērtām acīm lieli koki laikam jau platānas apcirpts rotaļpūdelis cirkū mācīts draiskas acis un tālumā ēnas līganas citi suņi ēd no rokas un nolaiza seju cita gaisma kā leijerkaste un sarkanvīns noskaņu dzejolis kuģītis aizpeld uz leju uz leju rūtaini Tavi svārki grumbām pakrāšņots Arlekīns paveru vienu aci esmu turpat kur esmu lieli koki laikam jau platānas nesteidzīgi tuvojas plūsma laisma un vēsma vārda dienas februārī Līvas un Līvijas citi suņi dalās ar blusām un nolaiza seju sarkanvīns izlejas glāzē nauda kā burbuļi ko tas līdz ja uz Botanibeju kuģītis startē tur dingo un koala lācīši rūtaini Tavi svārki kā skotiem vasarraibumiņi kā īriem nesteidzīgs sapnis nomodā uz acu plaxtiņiem monētas it kā nesakarīgi nomainās kadri jā sirds ir svīre platānas ēnas līganas citi suņi tik uzticīgi nolaiza seju režisors paiet nostāk paliek bezkaulu Arlekīns šī ir tā reize kad pēkšņi apstājas vējš Krusta baznīca asinis sarkanvīns
|
| * |
pie sienas Nāve savu saldo indi iedzēlusi tam netici ka bāla ģiltene ar izkapti ir Nāve pilnkrūtaina kaisla nevaldāma jātniece
(ja nodziest svecīte tad iededz jaunu svecīti) nakts arī lēni dziest zūd asums jau uz rīta pusi un savāds mākonis (virs grīdas 2m) arvien vēl te
aiz sienas Nāve savu saldo indi iedzēlusi palaikam tā: kad pieriet dzelonis ikreizes Nāve pati mirst un nav neviena kas to apraudātu
vai Dāvidam būs cīņā iet pret Goliātu? šai klusā naktī mani pieci prāti sešasmaņas nirst es Tevi gribu pasargāt jo Tu uz manas kreisās rokas dusi
ai Fantāzija māsa mana! Princesīte! viss top piemelots tik Nāvi nepiemānīsi tas randiņš jāievēro precīzi un noliktajā vietā tu vari joņot nez kaut kur kur protams viņa būs
kamēr viens guļ otrs nomodā un nenorietā ar dzergzdi knābī krauklis pastaigājas cienīgi kā lords
un ģeķis tas kas Nāvi uzrunā uz Jūs vaig sacīt Tu
|
|
Latvijas Etnografiskā brīvdabas muzeja vecākā zinātniskā līdzstrādnieka Jura Kunnosa vairākās dzejgrāmatās sakopotie, episki ievirzītie, polifoniskie dzejoļi lielākoties ir dziļi ieauguši mūsu vēsturē un etnogrāfijā. Pēdējā grāmata: Slengs pilsētas ielās (1991). 1997. gada kļūst par žurnāla Karogs prēmijas laureātu.
|
|
|
Rita Gāle
|
|
|
BLOMES SKOLĀ
Čigāne, melnace, mazbērnus ganot, Stāv uz sliekšņa un aicina mani: Nāc, kundzīt, gribēsi fotografēt, Nāc, te ir tā vieta, ko meklē!
Man sapņos izskatījās savādāk: Zaļš sveķu rīts, un saule galotnēs, Un balti ceļi garām vecai skolai, Un ciemos staigātāji gaišās drānās.
Čigāne, melnmute, mudina mani: Es te saimniece, nekaunies, Mēs ar bērniem tev parādīsim, Ir jau, ir tā vieta, ko meklē!
Man dziesmas skanēja, te bērnībā Reiz dzirdētas, uz mūžu iemīlētas. Mēs pinām vainagus ar kaimiņiem Un kūrām ugunis līdz Jāņu rītam.
Čigāne rāda ar kaulainu roku: Kaimiņus arī vēl gribēsi redzēt? Tur stūŗa akmens un ziedoša pujene Ir jau, ir tā vieta, ko meklē!
1998
TIEKŠANĀS Mana asins ir zaļa, man lūpās medus, es gribu vasaras klēpī
kopā ar tevi, biškrēsliņ maigais, zāle un lūpstāja zieds!
Bet vasara lēni noraidot purina gaŗus, ēnainus matus:
Nederi, nederi, tev nav sakņu, tev nav savas dzimtās birzs!
Mana asins ir rūgta, manas domas ir grūtas, es gribu vasaras klēpī.
|
|
Ritas Gāles (prec. Uibo) pirmais dzejolis iespiests laikrakstā
Zemgales
Balss
17.IX 1942,
|
|
|
Andris
Akmentiņš
|
 |
| MĀLLĒPĒS |
Viņa teica pavasaris smaržo pēc dzelzceļa gulšņiem jo tas nozīmē iet un meklēt māllēpes
Mēs braucam uz Alūksni saule autiņos atspīd un žilbina acis liels un silts visapkārt es sēžu tam klēpī un raudu
Atnāciet palīgā kaut kas iebira acī neraudi cālīt tā tikai čaumala tūlīt būs laukā
es skatos laukā viņa iet gar sliedēm māllēpes roķelē visapkārt smaržo kā pavasaris jo tas nozīmē iet un meklēt mēs braucam saule žilbina liels un silts es raudu tūlīt būs laukā tūlīt būs laukā viss
es skatos viņa iet visapkārt smaržo liels un silts tūlīt būs laukā tūlīt būs
|
| * |
pie mums sākas vasara kļavām deguni krīt pie mums ir gaišs cilvēki cauri spīd
pie mums ēnu nemanīt pie mums ir gaišs no nekā pie mums ēnas slīd pie mums mugurā
pie mums gaudo sirēna pie mums turam durvis ciet pie mums palaid rokas vaļā pie mums nekas nenotiek
|
| * |
pasmaidi, vēlies kaut ko. paldies, tagad gaidi, kas notiks, varbūt atkal kā toreiz. sitiens, un sāpīgi ļoti.
piecelies, nopūties, priecājies, atskaties atvarā, tas bija tikai pirmais, trallallā.
atvars. nē, zeme griežas, izskatās vilinoši, tu nezini, kurp tu ej. tas ir droši.
zvaigznēs tu lūkojies, tās ir tālu un daudzas, dažām tu zini vārdus, tās neatsaucas.
smaidi, vēlies kaut ko. zvaigznes ir dzīvas tomēr, un, kad kāds cilvēks krīt, zvaigznes mirklīti nodreb.
|
|
Valmierā dzimušais (1969) Andris Akmentiņš pārnācis uz Rīgu, kur, grūti cīnoties par iztiku, beidzis Latvijas Universitāti (1994). Tagad strādā datortīkla aģentūrā Bates Latvija. Publicējis dzejkrājumus Māja un Spēku meklēšana - dzeja un proza Aleksandrs Hels vienā grāmatā. Gerkena konkursā saņēmis veicināšanas balvu par romānu Mēs redzējām pagātnes milžus.
|
|
