Solveiga Miezīte

PĀRDOMAS PAR PBLA BALVU

 

Pērngada 10. novembŗa rītā mani pārsteidza telefona zvans no Latvija Amerikā redaktores Ingrīdas Vīksnas − „Solveiga, man vajag Tavu bildi avīzei! Steidzīgi 18. novembŗa numuram... Kā? Vai tad Tu nezini? Apsveicu Tevi ar lielo balvu... Nu, Tautas Balvu... Vai tad Tev neviens nav paziņojis?...”

Pārsteigums bija neaprakstāms un man pagāja vairākas dienas aptvert un pieņemt, ka esmu saņēmusi šo lielo atzinību no ārzemju latviešu sabiedrības ievēlētajiem pārstāvjiem. Tas lika daudz ko pārdomāt. Jutos gandrīz vai kā rehabilitēts disidents.

Kāpēc man šī balva un ar ko es to būtu pelnījusi? Man laimējies, ka man ir profesija, kas devusi pieredzi un zināšanas, ko esmu varējusi pielietot dažādos latviskās izglītības pasākumos. Mana darbavieta, Toronto Universitātes Ontario Izglītības Studiju Institūts (Ontario Institute for Studies in Education) atbalsta etniskās identitātes pētniecību un arī manu profesionālo darbu Latvijas Universitātē. Bet pats galvenais, man ir vīrs, kam latviešu kultūras nodošana jaunatnei ir sirds lieta, kuŗš vienmēr atbalsta visus manus pasākumus, un draugu un paziņu loks, kuŗā esmu varējusi atrast līdzgaitniekus kopīgiem projektiem.

Mana darbība latviskās izglītības laukā iesākās sešdesmitos gados 2x2 nometnēs. Tas bija jaunas ēras iesākums jaunatnes latviskās apziņas modināšanā, kuŗā mūs ievadīja 2x2 idejas iniciators Brunis Rubess. 2x2 mērķis bija pulcināt 18-25 gadniekus, lai viņos modinātu interesi par latviešu vēsturi, kultūru, polītiku un folkloru, tiekoties ar interesantiem lektoriem un personībām šajās nozarēs. Pirmajās nometnēs mums vēl bija izdevība satikt tādus brīvās Latvijas dižgarus kā Arnoldu Spekki, Ādolfu Klīvi, Johannu Rinku, Pēteri Norvili... Divdesmit gadu laika posmā piedalījos kādās 15 nometnēs no krasta līdz krastam Ziemeļamerikas kontinentā, Venecuēlā un Vācijā, un tur kopā darbojos ar daudziem latviešu entuziastiem no visām paaudzēm un pasaules malām. 2x2 mūs iedvesmoja un apveltīja ar kādu speciālu maģiju, un mūsu ceļi joprojām turpina krustoties dažādos pasākumos.

Dzīvojot Toronto, gadu gaitā esmu izjutusi lielu spriedzi starp konservatīviem un liberāliem uzskatiem. Kontakti ar Latviju bija kontroversijas degpunktā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Vēlēšanās iepazīties ar kultūras attīstību Latvijā un tās darbiniekiem nepiederējās pie „latviskās stājas”. Līdzdalība 2x2 nometnēs, jaunatnes kongresos, Skandināvijas Baltiešu konferencēs un citos pasākumos, kas rosināja uzskatu dažādību un pavēra plašāku skatu uz Latviju, zināmās aprindās modināja aizdomas un bailes par komūnisma iespaidu uz mūsu jaunatni.

Toronto vidējās paaudzes aktīvie darbinieki sevi pieteica 1976. gadā Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā (LNAK) vēlēšanās ar kopēji izstrādātu platformu, aicinot sabiedrību piedalīties atklātā dialogā attiecībā uz polītikas, izglītības, un kultūras jautājumiem. Mūsu kampaņa izsauca asu pretreakciju no pastāvošās vadības. Mūs neievēlēja, bet mēs turpinājām satikties un veidot jaunas sabiedrības struktūras, lai piesaistītu vidējo un jaunāko paaudzi. Septiņdesmito gadu beigās Toronto veidojās Kanadas Latviešu centrs, LATS (Latvian Arts and Trust Society), alternatīvā latviešu skola „Valodiņa” u.c.

Darbs latviešu sabiedrībā man kļuva par otru karjeru. Sākot ar 1978. gadu koordinēju „Valodiņas” programmu, tās plānošanā aktīvi iesaistot vecākus, veicinot ģimeņu līdzdalību skolā un latviešu sabiedrībā. Skolā integrējām arī latviski nerunājošos bērnus un viņu ģimenes. Eksperimentējām ar dažādām idejām kuŗas izplatīju skolotāju konferencēs un 3x3 nometnēs visos kontinentos. Veicu pētniecības projektus par latvisko identitāti. Pārrunājām latvietības būtību ar jauniešiem 2x2 nometnēs un Minsteres Sabiedrisko Zinātņu Institūtā. Rakstīju un referēju par šiem tematiem, organizēju simpozijus Skandināvijas un Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (AABS = Association for the Advancement of Baltic Studies) konferencēs.

Un tad nāca 1990. gada 4. maija Augstākās Padomes vēlēšanas, kam sekoja 1991. gada 21. augusta brīnums. Latvija kļuva atkal brīva un mēs vairs nebijām trimdinieki. Radās jaunas iespējas un izaicinājums braukt uz Latviju, piedalīties neatkarīgās valsts atjaunošanā un „atgriezties mājās”, uz ko mūs skaļi aicināja latviešu tauta Rīgas ielās 1990. gadā Dziesmu svētku gājienā.

Mani pirmie oficiālie profesionālie kontakti Latvijā radās 1989. gadā pēc PBLA un Tautas Frontes sanāksmes Abrenes pilī, Francijā. Kamēr polītiķi un ekonomiķi tur debatēja par koncepcijām un sadarbības vadlīnijām, mēs kultūras un izglītības darba grupiņā ar Līgu Ruperti sākām plānot latviešu izglītības darbinieku saietu. Tur dzima Minsteres konferences ideja. Pēc Abrenes devos uz Rīgu iepazīties ar Latvijas izglītības darbiniekiem un viņu vēlmēm. Gadu vēlāk, 1990. gada aprīlī, Minsteres Latviešu centrā pulcējās 80 Latvijas un 50 ārzemju latviešu izglītības darbinieku. Tas bija visu aptverošs četru diennakšu maratons. Ārzemju speciālisti dažādās izglītības nozarēs no Eiropas, Ziemeļamerikas, Austrālijas un Japānas mēģināja iepazīstināt Latvijas kollēgas ar visādām izglītības sistēmām brīvajā pasaulē, kamēr Latvijas kollēgas mums skaidroja savu vēsturi, ieceres un dažādus „piecgades” plānus nākotnei. Šajā konferencē tikos ar skolu psīchologu interešu grupu, kas man deva ieskatu par profesionālās izglītības vajadzībām šajā jomā. Šis bija iesākums daudz plašākam dialogam, kas turpinājās ar Latvijas Izglītības Ministriju kopīgi rīkotās konferencēs Minsterē un Jāņumuižā ar 900 dalībniekiem (1991) un Bulduros (1993) ar 700 latviešu izglītības darbiniekiem. Veidojās kontakti, tika pārrunātas dažādas idejas reformām Latvijas izglībības struktūrā un programmās, un mēs sākām pamazām atskārst, cik ļoti atšķirīgi ir Latvijas un ārzemju kollēgu uzskati, pieredze un izpratne par bērnu attīstību, audzināšanu un izglītību. 

Mans darbs Latvijas Universitātē sākās tīri negaidīti jau 1990. gada vasarā. Jūnijā ieradāmies Latvijā, lai piedalītos Dziesmu un deju svētkos, kur mans vīrs Zigurds bija uzņēmies virsvadītāja lomu ārzemju latviešu tautas deju choreografiju daļai. Vēl nebijām tikuši cauri muitai, kad Tautas Frontes Izglītības nozares sekretārs Egīls Blūms sniedza pretim smaržīgu vijolīšu pušķīti cauri Rīgas lidostas drāšu iežogojumam ar zīmīti, ka jau nākošā dienā mums abām ar vecāko meitu Ilzi jābrauc uz Daugavpili referēt par skolu psīcholoģiju... jāatstājot pase, lai varētu sagādāt atļauju braucieniem ārpus Rīgas. Daugavpils Pedagoģijas institūta seminārā piedalījās vairāki krievu kollēgas. Katedras vadītāja mūs apkampa, apveltīja ar ziediem un grāmatām, atvainojās, ka nerunājot labāk latviski.

Rīgā pēc referāta tikšanās ar Pedagoģijas fakultātes dekānu Oskaru Zīdu un aicinājums uz pārrunām par iespējamu sadarbību psīcholoģijas programmu veidošanā. 1989. gadā Pedagoģijas fakultāte uzsāka pirmo psīcholoģijas programmu Latvijā kopš padomju varas pārņemšanas II Pasaules kaŗa beigās. Iestāšanās konkursā pieteicās 14 studenti uz katru vietu. Pēc dažām dienām piedalījos fakultātes izlaidumā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Ar kamolu kaklā uzrunāju absolventus... šai vajadzēja būt arī manai Alma Mater! Toreiz pat sapņos nenāca prātā, ka šai pašā aulā pēc četriem gadiem saņemšu LU goda doktores diplomu par „lielu ieguldījumu psīcholoģijas studiju un zinātnes attīstībā Universitātē un Latvijā”, un vēl četrus gadus vēlāk uzrunāšu skolas psīcholoģijas maģistratūras absolventus kā viena no divām 1997. gadā ievēlētām psīcholoģijas profesorēm Latvijas Universitātē.

Soli pa solim iesaistot citu valstu latviešu un sveštautiešu kollēgas, Pedagoģijas un Psīcholoģijas Fakultātē ir izveidojušās starptautiski akreditētas bakalaura un maģistratūras programmas, veidotas pēc Ziemeļamerikas parauga. Vismaz nomināli tagad tam seko arī citas Latvijas valsts un privātās augstskolas. Klīniskās un skolu psīchologījas maģistratūras programmas izveidošanu ietekmēja sadarbība ar Toronto Universitāti un $110 000 atbalsts no Kanadas valdības internacionālās attīstības fonda (CIDA), ko pieprasījām − ar Toronto Unversitātes profesori Ilzi Kalniņu, lai finansētu mācības spēku izmaiņas vizītes, bērnu veselības pētniecību, kā arī kompjūteru un interneta technoloģijas iegādi. 1994. gadā klīniskās katedras un Psīcholoģijas palīdzības centra vadību uzņēmās divi ārzemju latviešu psīchologi − Sandra Sebre un Jānis Grants no ASV. Šogad Latvijas Universitātes zinātnes komisijas apspriež jaunu profesionālās psīcholoģijas doktorantūras programmas projektu, ko izstrādājām kopā ar Latvijas kollēgu Magdu Raščevsku, vadoties pēc Rietumos pieņemtiem kritērijiem.

Pēdējos gados braucu uz Latviju trīs reizes gadā un pavadu tur caurmērā četrus mēnešus profesionālā darbā − Latvijas Universitātē vadu seminārus un studentu diplomu darbus, strādāju pie depresijas pētniecības projektiem un sadarbojos ar SOROS nodaļu − „Pārmaiņas izglītībā”. Kopš 1992. gada darbojos Internacionālajā skolu psīchologu asociācijā (ISPA) un kopā ar Sarmīti Voitkāni 1998. g. novadījām ISPA 25. jubilejas konferenci Jūrmalā ar 400 dalībniekiem no 39 valstīm. Pateicoties Latvijas psīchologu iniciatīvai un SOROS Fonda atbalstam, šajā konferencē piedalījās pāri par simts delegātu no bijušās Padomju Savienības valstīm. Šī konference ne tikai ir veicinājusi Latvijas skolu psīchologu kontaktus ar ārzemju kollēgām, bet ir cēlusi profesijas pašapziņu un redzamību Latvijā.

Sveštautieši dažkārt brīnās, uzlūko mūs par kaut kādiem supernacionālistiem vai vienkārši trakiem. Viņiem neienāk prātā, kāda mums, latviešiem, ir fantastiska izdevība sadarboties ar interesantiem, radošiem cilvēkiem no visiem kontinentiem. 1978. gadā intervēju profesionāli sekmīgus cilvēkus, kas paralēli aktīvi darbojās latviešu sabiedrībā, lai noskaidrotu, kas viņus motivē ieguldīt savu laiku latviešu pasākumos. Man likās interesanti, ka šie profesionāli radošie cilvēki turpināja meklēt veidus, kā sevi izteikt un kā veidot kaut ko jaunu latviešu vidē. Arī šodien latviešu radošais gars nerimstas un mani vienaudži turpina aktīvi darboties gan šeit Ziemeļamerikā, gan Latvijā. Šī sadarbība man ir devusi izdevību ļoti daudz ko piedzīvot un rosināt.

Vēlētos, lai PBLA balva ir mums visiem uzmundrinājums turpināt darboties gan Latvijā, gan arī latviešu sabiedrībā diasporā, turpināt nākt klajā ar jauniem plāniem un jaunām iecerēm, kā man to novēlēja Latvijas Institūta direktore Vaira Vīķe-Freiberga.

Dr. Solveiga Miezīte publicējusi vairāk nekā simts rakstu profesionālos žurnālos un ir četru psīcholoģisku pētījumu grāmatu redaktore vai līdzautore.