Jaunā Gaita nr. 218, septembris 1999

 

Ata Ķeniņa (1874-1961) darbības lauks bija plašs − jurists, polītiķis, līdzdalībnieks Latvijas valsts proklamēšanā, redaktors, skolotājs, izglītības ministrs, tieslietu ministrs. Un, gandrīz neticami, līdzās visam viņš atrada laiku daiļliterātūras tulkošanai (Ibsens,Verlēns, Ņekrasovs u.c.) un dzejas vainaga vīšanai. Šā gada 28. jūlijā latvieši atzīmē Ata Ķeniņa 125. gadskārtu − izstāde Raiņa Literātūras un mākslas muzejā, piemiņas plāksne pie Ķeniņu skolas (40. krievu ģimnāzijas) ēkas Tērbatas ielā 15/17 un, galvenais, dzejgrāmatas Mājup klajā laišana Jāņa Rozes apgādā. Še rakstniece Nora Ikstena atlasījusi darbus no Ķeniņa agrāk izdotām grāmatām, arī tos, kas sacerēti cietumā, divos izsūtījuma periodos un pēcāk. Mākslinieka Burkarda Dzeņa (1879-1966) „ķēnišķīgā kokle” un viņetes pārpublicētas no Ata Ķeniņa pirmā dzejkrājuma Potrimpa zemē (1914). Pievienotie dzejoļi ir viņa „cietumnieka dziesmas” no izsūtījuma gadiem Kazachstānā. Par Noras Ikstenas stāstu grāmatu Maldīgas romances skat. Gundara Pļavkalna pārdomas 23 lp.

R.E.

Atis Ķeniņš mūža nogalē.

 

 

Nora Ikstena

ATIS ĶENIŅŠ − LIELA EPA LĪDZDALĪBNIEKS

 

Ir brīži, kad dzīve un liktenis savas gudrās zīmes parāda mums paši. Mēs sekojam un brīnāmies, cik noteikti Nezināmais virza lietu kārtību. Kāpēc norādes zīmes viņš novilcis tieši šī gada šajā dienā? Tieši šajā pilsētā un šajos cilvēkos? Mēs gan jautājam, tomēr ļaujamies, jo zīmēm piemīt milzīgs vilkmes spēks.

Kāpēc Ata Ķeniņa dzejas un piemiņas grāmata Mājup iznāk 1999. gada jūlijā? Viena atbilde ir pavisam skaidra − tāpēc, ka viņa dēli Gundars Ķeniņš Kings un Tālivaldis Ķeniņš vēlējās viņam to dāvināt viņa 125 gadu dzimšanas dienā. Tālāk sekoja zīmes. It kā uz burvja mājienu tepat Latvijā atradās aizvien jauni un jauni Ata Ķeniņa dokumenti, vēstules, dzejoļu manuskripti − paslēpti noputējušās koka kastēs, rūsas plankumiem klāti, aprakstīti, sasaiņoti, sabirzuši... Ata Ķeniņa dzīve un dzeja atklājās skaista un traģiska. Tik pilnestīga, ka to nav iespējams atklāt vienas dzejoļu izlases lappusēs. Esmu pārliecināta, ka nebūs ilgi jāgaida, līdz kāds to visu vētīs, cels gaismā, aprakstīs − apbrīnodams un varbūt arī tiesādams.

Taču šajā dienā Atis Ķeniņš atgriežas pie mums ar savu dzeju, kuras viena daļa ierauga dienas, t.i., grāmatas gaismu tikai tagad. Tā ir viņa cietuma un divu trimdu dzeja, kas vēl un vēlreiz pierāda, ar kādu brīvību cilvēku atalgo nebrīvība, ja vien viņam pietiek spēka izturēt. „Cēlonis vajāšanām ir bijušas viņa brīvības tieksmes, sekas − gara spēka norūdīts spriegums un apskaidrotība,” savos pēcvārdos vienīgajai līdz šim izdotajai Ata Ķeniņa dzejas izlasei Zvaigžņotā junda 1967. gadā Kanadā rakstīja Angelika Gailīte.

Laikmets, tauta un sirds ir trīs Ata Ķeniņa dzīves un dzejas atslēgas vārdi. Laikmets tāpēc, ka tas noteiktāk un nežēlīgāk kā jel kas noteicis daudzas Ata Ķeniņa rīcības un veikumus. Tauta tāpēc, ka to viņš patiesi mīlējis ar milzu cerībām un romantisku uzticību, varbūt bieži neapzinādamies, ka tauta nav abstrakta, cēla būtne, bet milzīgs un pretrunīgs kopums. Kā īsts romantisma patriots Atis Ķeniņš tautu neskatīja tās daudzo veidotāju pretrunās, tāpēc nekad tajā nevīlās. Un sirds − šī dīvainā matērija, kas Ata Ķeniņa dzīvē absorbējusi daudz ciešanu un radījusi daudz mīlestības, − tomēr situsies ritmiskā dzīves priekā līdz pēdējam brīdīm. Pats Atis Ķeniņš to savā dzejā nosaucis par „Mūža pilnestību”. Pilnestība nenoskrien gar acīm kā mirklis. Pilnestība ir ziemciete. Atgriežas no jauna, ja to kopj.

Pats sevi Atis Ķeniņš ļoti precīzi un atjautīgi nodēvējis par „liela epa līdzdalībnieku”. Cik būtiska viņam bijusi šī līdzdalība, cik tā no viņa likteņa ņēmusi un cik tam devusi, Atis Ķeniņš atklāj jau 1924. gadā, rakstot autobiogrāfiju Kārļa Egles sastādītajām rakstnieku Atziņām. Daudzas nozīmīgas un sarežģītas „lielā epa” nodaļas vēl priekšā, bet Atis Ķeniņš formulē pašu būtiskāko savas dzīves kodolu, itin kā atcerēdamies, itin kā paredzēdams: Mūsu tautas patstāvības un nākotnes dēļ esmu nereti raktin ieracies sabiedriski-ekonomiskās dzīves putekļos un gružos. Esmu jutis sevī latviešu pilsoņa pienākumu uz to. Bez tam: tādam laikmetam, kā pārdzīvotais, arī sabiedriski-ekonomiskā un vispārējā tautas kultūras darbā ir tāds spēks un straujums, tāds pārdzīvojumu un nojautu dziļums, tāda lielu cīņu un pacilātības šalka, ka jūties it kā liela epa līdzdalībnieks un aizraujies līdzīgi kareivim kaujā, līdzīgi cīkstonim olimpiādē; dzīves dzeja apņem līdzīgi dionisiskajam dvēseles reibonim mākslā un Apolona lidojumam apziņu debešos. Ar apgarota romantiķa jūsmu un ar iemīlējušos aizrautību esmu ķēries pie katra jauna darba, ticēdams tā nepieciešamībai, materiālos dzīves pasākumos nereti div- un trīskārtīgi vairāk spēka un līdzekļu šķiezdams, nekā tas maksātu aukstam, norūdītam dzīves praktiķim. (Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. Cēsis − Rīga, 1924).

Kad 1955. gadā Atis Ķeniņš 81 gada vecumā atgriezās no otrās trimdas Kazachstānā, viņš uzsāka rūpīgu darbu pie savas dzejas izlases veidošanas. To rāda daudzie saraksti un manuskripti − gan mašīnrakstā, gan ar roku rakstīti, kas no nebūtības dzīlēm pēkšņi iznira 1999. gada martā Ata Ķeniņa bijušajā dzīvoklī. Lielajam, laika zoba skartajam Ata Ķeniņa un Austras Dāles archīvam vēl ejams gaŗais ceļš no koka kastēm caur mūzejnieku rokām uz fondu plauktiem. Jaunā dzejas izlase Mājup bija tapšanas stadijā, kad dienas gaismā nāca Ķeniņu pagātnes liecības. Un tie galvenokārt bija Ata Ķeniņa Rīgas centrālcietumā un pirmajā Kazachstānas izsūtījumā (1940-1944) rakstītie dzejoļi, kuŗi zināmu iemeslu dēļ Ata Ķeniņa dzīves laikā tālāk par saiņiem šajās kastēs nebija tikuši. Toties tagad tie nonāk pie lasītāja un atklāj daudz būtiska Ata Ķeniņa dzīves un dzejas sarežģītajos likteņos.

Trīs no krājumiem − Potrimpa zemē (1898-1913), Rudens un zvaigznes (1914-1936), Ceļi un likteņi (1936-1940) − savulaik sakārtojis pats autors, gan jāpiebilst, ka pēdējo krājumu Ata Ķeniņa Kazachstānas prombūtnes laikā 1942. gadā publicēšanai sagatavoja Austra Dāle-Ķeniņa. Pēdējais krājums Laikmets un sirds (1940-1961) tapis, ņemot vērā gan Ata Ķeniņa atstātās piezīmes, gan poētisko subjektivitāti, no kuŗas nevar izvairīties nevienas dzeju izlases sastādītājs. Šo krājumu spēcīgi raksturo divi jēdzieni − nebrīvība un brīvība. Ata Ķeniņa dzeja visskaudrāk parāda, kā no verga cilvēks, varas spiests, kļūst gara apskaidrots. Tāpēc šim krājumam ir divas daļas − „Laikmets, ko vergos vadu, Melnas rozes galdā liek” un „Cik reizēm maigi snigt var sniegs.”

Daudzi dzejoļi palikuši ārpus šīs izlases. Nešaubos, ka daļa no tiem vēl ieraudzīs dienas gaismu. Citi savukārt paliks kā laikmeta un varas liecības. Jā, Ata Ķeniņa dzejā atrodama arī desmitā tiesa padomju režīmam. Un, neatzīstot un nesaprotot ļaunumu, allaž jautājis − „Kāpēc es neesmu labs šai varai” nevis „Kāpēc šī vara ir ļauna?” Bieži viņš pagriezis otru vaigu. Un saņēmis cirtienu. Vienmēr viņš dzīvojis un darbojies dziļā pārliecībā, ka ļaunumu var mazināt tikai ar labo un pozitīvo. Tomēr Ata Ķeniņa garu tas darījis spēcīgāku un pilnestīgāku. Līdz apskaidrojis viņa atvadu dzejolī „Zvaigžņotā junda”.

Austra Dāle atceras, ka pēdējie Ata Ķeniņa vārdi viņa nāves dienā 1961. gada 9. martā bijuši: „Esmu atstāts.” Atstāts. Palicis viens. Ar māsu nāvi, kā viņš to reiz bija uzrunājis savā dzejā. Vai arī atstāts mūžīgai dzīvei. Laikmetam, tautai, sirdij. Mūža pilnestīgs.

 

 

Atis Ķeniņš

 

NU PUĶES MELNAS

Kad šajā tumsas namā ienācu
Un šaurā telpā galvu noliecu,
Vēl ziedi cietumsētā mirdzēja,
Vēl rītos ausa gaiša cerība.

Nu puķes melnas, salnas salauztas,
Un cerības jau zemē samītas, −
Vairs saules nav, tik pelēks debess jums,
Nu visa diena manim līdzi skums.

Nu visa diena manim līdzi skums,
Līdz logā stāsies tumšs, mēms izmisums.

 

 

LIELĀ PIEKTĀ

Bij Lielās Piektās vakars, nakts
Kad jāatstāj bij Rīga
Zem kareivju un durkļu vakts
Ar skumju bezgalīgu!

Gar Ikšķili, gar Daugavu
Dzelzsrati aizklaudzēja
Pa vēla sniega klajumiem
Ar putenīgu vēju.

Un arvien tālāk, tālāk vien,
Pār robežu sendzimtu,
Pa etapiem, pa cietumiem
Uz Kazahstanas trimdu.

Un atkal Lielo Piektdienu
Es trimdas ceļu eju
Pret aizmiglotu saucienu
Ar jautājošu seju.

 

 

CIK REIZĒM MAIGI SNIGT VAR SNIEGS

Cik reizēm maigi snigt var sniegs,
To jūt tik Sibīrijā,
Un cik tad gaiši vijas prieks
Liegsaldā melodijā −

Tai milzu zemē varenā,
Kur burānvētras klaigā,
Kur dzīves cīņā asajā
Sirds dreb kā zvaigzne taigā.

Bet tad, kad burāns kalnos dus,
Iet miers pa ciema vidu,
Un top tik gaišs un silts, un kluss,
Ka dzirdu pārslu lidu.

Tās lido pār un apkārt man
Kā salda melodija,
Jo kur vēl sirds tik jausma gan,
Kā tālā Sibīrijā,

    Kā tālā Sibīrijā.

 

 

No Gundara Ķeniņa „Vēstules tēvam”

Tavā simtdivdesmitpiektā gadskārtā ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai es varētu labi, ja ne pilnīgi, novērtēt to, ko tu es devis man, mūsu ģimenei un savai tautai. Tomēr katrs vērtējums būs nepilnīgs tāpēc, ka aizgājušais laiks nav ļāvis rūpīgi sakopot visu to, ko tu esi domājis, teicis un darījis. Pat ja tas būtu bijis iespējams, tavs apbrīnojami plašais interešu un darbības lauks mums atgādina daudzus un ļoti sarežģītus jautājumus. Dažus no tiem tikai tagad prasām. Tiem nav vienkāršu atrisinājumu. Citiem no tiem, kaut vai par taviem uzskatiem par brīvu Latviju brīvu Eiropas valstu saimē, atbildes gaidāmas vēl nākotnē. Par šīm lietām domājot, tiešām jūtam tavu atgriešanos Latvijas sabiedriskā un kultūras dzīvē!

Jaunā Gaita