Jaunā Gaita nr. 218, septembris 1999
Laima Kalniņa
NEKAD NESASTAPTAIS VĪRIETIS
Mans sievietes mūžs, kas zin, cik vēl palicis tajā gadu, dienu. Zemes lode nu griežas ātrāk kā kādreiz bērnu dienās. Rīts - vakars, rīts - vakars, pavasars - ziema. Kur pazūd dienas? Kur gadi?
Jā, es biju bērns. Man bija māte, tēvs, mazais brālis. Bija. Nakts tumsā pamostoties, es domāju - mēs taču vienmēr bijām četri, vai nē? Mēs abi ar brāli, tēvs, māte. Un tagad es esmu viena? Viņi ir pazuduši, kas bija ar mani tik ilgus, gaŗus bērnības gadus. Viena - es saku tumsā, un būt un nebūt šķiet vienādi neticami.
Bērnība. Vasara. Saule. Vienmēr? Nē, nē! Ziema arī. Mutei priekšā aizsieta vilnas šalle, lai bērns nesarijas aukstu gaisu. Pē! Šī vilnainā, netīkamā šalle! Labāk dzert auksto gaisu, grauzt to kā ledus tilku. Lielie nesaprot. Lielie nejēdz. Ziemas diena pelēka - nav nekā. Bet vakarā pierimst vējš, zvaigznes, mēness, uguņi ielās un logos. Skaisti! Lielie nejēdz - dienā vajadzētu gulēt, ne zvaigžņotajā, mēnešainajā, tumšajā naktī, noslēpumainajā naktī.
Vasaras dienas gaŗas, gaŗas un saulainas. Ziemas dienas gaŗas, pelēkas, apnicīgas. Pagalmā pār sētu pārkāpj svešs zēns. Liels zēns, ja tu pati esi tik maza.
Ar to mērkaķīti, kas tev rokā, viņš saka, var spēlēties. Redzi, tā!
Viņš rāda, kā mērkaķīša rokas un kājas var pagriezt gan šā, gan tā.
Vai mērkaķītim sāp? Mērkaķītis nav, lai ar to spēlētos, mērkaķītis ir mīksts un mazs, lai to nēsātu līdz, lai zinātu, ka mērkaķītis ir tepat, ka to var turēt rokā piespiestu sev klāt.
Svešais zēns atdod mērkaķīti meitenei.
Es tagad iešu atpakaļ, viņš saka.
Meitene paceļ cimdoto roku.
Atā! Viņa saka, jo tā ir jāsaka, ja kāds aiziet.
Ziemas diena ir atkal apnicīga un pelēka. Meitene ies uz istabu. Bija labāk, kad svešais zēns pārkāpa sētai. Sēta ir tik ļoti augsta. Kā to var pārkāpt?
Ejot jāskatās atpakaļ. Vai zēns patiešām ir prom. Nenāks vairs? Meitene paklūp. Satuntuļota, nesasitas jau, tikai deguns - asinis.
Mamma atver durvis: Kas tev?
Puika, meitene saka. Mērkaķītis.
Mamma stāsta citiem: Svešs puika mēģinājis viņai atņemt mērkaķīti. Bērns nav devis un cīnījies pretī. Redz deguns asinīs.
Lielie nesaprot. Tā nebija.
Skola. Stundas ir lēnas, tik ilgi līdz zvanam. Jāskatās uz skolotāju. Bet aiz skolotājas melnajā tāfelē var iedomāt paslēptas durvis, un aiz tām kāpnes uz leju, kas var aizvest pie Pērses vasaras dienā. Celiņš uz leju pa nogāzi starp alkšņiem. Mazais, pelēkais soliņš peldvietā, kur nolikt ziepes, dvieli, un upes ūdens ar saules plankumiem un alkšņu ēnām.
Gadi un stundas vairs nav tik lēnas. Starpbrīži starp tām kļuvuši pavisam īsi, kaut tajos tikai riņķošanas pa divi, pa divi gar gaiteņa sienām. Gaiteņa vidū skolotāja pašķiebtu galvu vēro, vai meitenes valkā pareizās zeķes - tādas, kam kāja nespīd cauri.
Tu man pasaki, kuŗi seši zēni no visiem tev patīk vislabāk, ja? Un es tad tev pateikšu, kuŗi seši man patīk vislabāk.
Skolas nobeigums, un - krievu kaŗaspēks pārgājis Lietuvas robežu, uzbrukums mūsu robežsargu mītnei.
Augstskola. Zēni, piesargaities taču! Komsorgs Levinsons man teica, lai ziņoju par jums. Viņi smejas.
Jūnija vidus. Eksāmens. Gaitenī viss mūsu kurss. Klusums. Ne vārda. Sastingušas sejas. Naidam nav vārdu. Tik Levinsons un partorgs Milers nervozi skraida. Partorgam pistole pie jostas.
Desmit dienas vēlāk. Skrunda no mums uz ziemeļiem jūdzes piecpadsmit. Venta plūst mierīgi, kā plūdusi daudz vasaru. Vasara un vasaras darbi, tik kaŗa trokšņi rietumos. Ap Liepāju? Naktī kāda grupa soļo cauri pagalmam. Neviens neiet skatīt, kas tie. Rītā tikai daudzu zābaku pēdas pagalma smiltī.
Jūlijs. Rīga. Pārdaugavā gar sagrautiem namiem soļo zēns ar vilku sugas suni. Zēnam basas kājas un rokā tukšs maiss. Tāds izskatās kaŗš?
Augstskola. Profesoram Krūmiņam mētelis. Pirksti salst pierakstot. Profesors stāsta: Un kad viņi atvēra pēdējo sarkofāgu, viņi redzēja, ka kāds pēdējā brīdī bija aplicis ap Tutenkhamona kaklu ziedu viju. Dzīvs, izteiksmīgs stāstījums. Man šķiet, es to redzēju. Man liekas, es zinu, kas licēja bija. Es taču redzēju. Ir kā tāla atmiņa.
Vasara. Tik mierīgi plūst Venta. Klausulē balss: Jelgava ir kritusi. Vēlāk tēva balss klausulē: Pēc divām stundām būs spēkstacijas mašīna. Esiet gatavi. Ceļš uz Liepāju. Putekļu baltas mašīnas tajā pat virzienā.
Liepāja. Kuģis. Vācija. Maza pilsētiņa kalnos. Smagi dun sudrabaini putni gaisā. Patvertne. Darbs pie zīmējamā dēļa. Atkal Patvertne.
Tanku trauksme. Patvertne. Bet viņi nenāk, tikai apšauda. Beidzot amerikāņi. Tīringu atdošot krieviem.
Ceļš. Bavārija. Ziemeļvācija. Nometne.
Atkal augstskola. Divdesmit trīs latviešu zēni, mēs divas meitenes. Studentu ballīte. Deviņi latviešu zēni, es viena meitene. Vācu students steidz uzlūgt - ich hab' mich ja so sehr beeilt!
Diploms. Izceļošanas nometne. Kuģis. Amerika. Viņam jau sirmi deniņi. Viņš smejas un dzied:
Kas meiču prec,
Kamēr vēl nav vecs,
To nožēlojis rets.
Un ja vien var,
To maijā dar'.Darbā prasa - ko tu darīsi savās divās maija brīvajās nedēļās? Man būs kāzas.
Atkal maijs. Mums ir bērns.
Vīrs strādā visu laiku. Man - brīžam darbs, brīžam brīvība. Ar bērnu jūrmalā.
Meitene izaug. Vasaru strādā Londonā. Man brīvība - es arī braucu uz Londonu.
Jauns puisis, ceļotājs Londonas ielā. Iet tik vieglu soli - jauna zēna brīvu soli. Man šķiet, man jāmācās tā iet. Es sekoju, raugot atdarināt soli. Atjēdzos - auša! Ko tu niekojies? Bet kaut kā šķiet, ka būtu jāmācās šis solis.
Atkal mājās. Brīvība? Nē, tā taču nevar! Meitene izaugusi, man būtu jāstrādā. Meklēju darbu. Biroja vadītāja vārds. Reiz bija darba biedris ar tādu vārdu. Vai viņam būtu birojs tagad? Intervija. Ienāk. Nē, šo vīrieti es nekad neesmu satikusi! Tīkama intervija. Mēs daudz smejamies. Viņš zvanīšot. Labi, bet man būs vēl citas intervijas.
Zvana. Ā, tas vīrietis, ko es nekad pirms tam nebiju sastapusi! Jā, labi, es sākšu strādāt tur. Intervija bija tīkama, un man šķiet, es atceros to vīrieti tik labi. Aina, ko rāda mans prāts - vidēja auguma, brīvām, vieglām kustībām, iepelēki mati, garena seja, pelēkzilas acis. Atmiņā pētīgs, mazliet pārsteigts skats. Bet mēs taču smējāmies tik daudz! Pa kuru laiku šis pārsteigtais skats? Un tērpies, ja atceros, viņš bija tik neparasti. Tas tumšzilais vilnas uzvalks - viena gabala, gandrīz līdzīgs virsvalkam, ērts, bet reizē elegants arī. Ak, ko, architekts taču, ko gan mēs kādreiz nevalkājam!
Darba biedri jauki. Priekšnieku neiznāk vairs sastapt. Zīmētavai cauri soļo vīrietis gaŗa auguma, plikgalvis, apaļu, smaidīgu seju, brūnām smejošām acīm.
Kas tas tāds? Es vaicāju darba biedriem.
Vai tad tu neatceries? Tas ir viņš, ar kuru tev bija intervija!
Jā, bet kas bija tas vīrietis, ko rādīja mans prāts?
Es rakstu. Nedaudz angliski arī. Jauni draugi, paziņas. Lizas draudzene, dzejniece. Budisti ticot, ka mums jāizdzīvo gan sievietes, gan vīrieša mūžs. Viņai dzeja:
Dažreiz man šķiet,
Es viņu jau varu pamanīt
sev līdzās, saredzēt ar sānskatu,
vīrieti, kas es kādreiz būšu.
Vai tas bija viņš - vīrietis, ko es nekad nebiju sastapusi - ko rādīja mans prāts, vīrietis, kas es kādreiz būšu? Vai, pārkāpuši laikam, mēs mirkli redzējām viens otru? Viņš - sievieti, kas nezināja vēl viņu, neticēja, ka tā var būt, sievieti, kas smējās, kas bija viņa pagātne. Es - savu nākotni?
Pēc šīs dzīves - atkal būt? Atkal un atkal nebeidzamā ritenī griezties, līdz visiem kopā mums izkust gaismas uzliesmojumā? Ja mēs bīstamies nāves, tad tas nav tādēļ, ka bīstamies nesāpīga, bezdomu, bezjūtu miega - vai no tāda būtu jābīstas? Nē, varbūt mēs bīstamies jaunas dzīves ar tās sāpēm un pārmetumiem un īsajiem priekiem un laimes, kas nav pilnīga nekad un vienmēr ir zūdoša, gaistoša kā sapnis, kā viss šajā pasaulē?
Pēc šīs dzīves - būt, nebūt? Abi šķiet vienādi neticami.
Laimas Kalniņas raksturotājas spējas un valodas tēlainība JG lasītājiem ir zināma no viņas daudzajiem stāstiem, novelēm un romāniem (par pēdējo romānu Brīnišķīgās puķes skat. Gundara Pļavkalna apceri JG 215:21). Rakstniece un architekte dzīvo Merilendā (Maryland) pavalstī, ASV.
