Jaunā Gaita Nr. 221, jūnijs 2000

 

 

Ilmars Bastjānis-Krasts

LATVIEŠU MĀJA

 

Šī atmiņu epizode, nolasīta 13. Rietumkrasta Dziesmu svētku dzejnieku un rakstnieku cēlienā (5.07.1999) ir no Ilmara Bastjāņa-Krasts topošās Pašvēstures 2. grāmatas. Par autoru skat. JG213:37 un Gunara Zvejnieka apskatu par Pašvēstures 1. grāmatu - JG218:60-62. [Skat. arī Noras Kūlas rakstu par Pašvēstures 2. grāmata JG227:63-65.]


Aktieŗa Jāņa Lejiņa ģimene, ja nemaldos, Bostonā ieradās 1951. gada sākumā. Tas palicis prātā tādēļ, ka šajā sakarībā mainījām savu dzīves vietu. Lejiņš ar kundzi Valdu un savu jaunāko meitu, sprigano, bižaino Lolitu (kuru tūlīt iedēvējām par "Lullīti"), atnāca pie mums ciemā. Slavenais Latvijas skatuves elks jau bija sazinājies ar gleznotāju un dekorātoru, jebšu, kā tagad saka - scēnografu - profesoru Jāni Kugu, kuŗš dzīvoja labā apkaimē - Bostonas priekšpilsētā Bruklainā. Profesors bija apmeties uz dzīvi lielā trīsstāvu koka ēkā. Augšstāvs, platības ziņā mazāks, slēpās ielocīts jumtā. Apakšējā stāvā dzīvoja profesors pats ar kundzi un draugu Albertu Brīvkalnu, pārējie stāvi bija brīvi. Šarmantais Lejiņš un viņa ne mazāk pievilcīgā, mīlīgā kundze mūs bez lielām grūtībām pierunāja pārcelties uz šo māju. Vilināja arī iespēja dzīvot divās istabās, ne tikai saspiesties vienā. Jaunajā vietā ar Lejiņiem iekārtojāmies vidējā stāvā. Vannas istabas bija divas, bet virtuve abām ģimenēm sanāca tikai viena. Tomēr Lejiņa kundze, kuŗu Ērika iesauca par "Puķīti", bija bezgala saticīgs cilvēks, un grūtības radās tikai tad, kad abas saimnieces iztapīgi stūma viena otru sev pa priekšu. Mājas augšstāvā apmetās Lejiņu vecākā meita Ina ar savu draudzeni, aktieŗa Augusta Mitrēvica meitu Veltu. Vēlāk augšējā stāva stūŗa istabā iekārtojās vijolnieks Andrejs Lindbergs. Tā nu kopā sanāca vesela "latviešu māja", un tāda tā palika arī uz daudziem gadiem, kaut arī iedzīvotāju sastāvs laiku pa laikam mainījās. Pat vietējā policija šo vietu iegaumēja. Ja kārtības sargiem iznāca sastapties ar kādiem cilvēkiem, kas rādījās noklīduši vai apmaldījušies, slikti runāja angliski vai nerunāja nemaz, viņi tos tūdaļ ielika savos ratos un veda pie mums.

1952. gada Ziemsvētkos Latviešu mājā. No kreisās pulksteņa rādītāja virzienā: Ina Lejiņa, Velta Mitrēvica, Lolita Lejiņa, Valda Švanka-Lejiņa, Ērika Bastjāne, Ilmars Bastjānis, Marta Sala, Jānis Lejiņš.

 

Mūsu "latviešu mājā" Bruklainā, Vintropa ielā, allaž risinājās rosīga sabiedriskā dzīve. Tajā laikā Bostonā ieradās vēl daudzi citi latvieši. Viņu starpā bija Eslingenas teātŗa administrātors Jānis Kājiņš un viņa draugs redaktors, žurnālists Jānis Porietis. No Vašingtonas uz Bostonu pārcēlās mana radiniece Aina Mauriņa, nu jau gan ar Meierovicas uzvārdu. Viņa bija uzņemta Harvarda Universitātes zobārstniecības nodaļā. Tā kā latviešu māja bija jau piepildīta, Aina noīrēja istabu dzīvokļu ēkā ielas pretējā pusē. Allaž, kad rīkojām mazākas vai lielākas viesības, Aina sakārtoja galdu. Pat ar visai niecīgiem līdzekļiem, bet apskaužami labu gaumi, Aina ik reizi prata uzburt gandrīz karāliskas maltītes krāšņumu. Šad tad nedēļu nogalēs no Vašingtonas, apciemot sievu un draugus, atbrauca Gunārs Meierovics. No visiem atceros arī filadelfieti mākslinieku Hariju Gricēviču un brāļus Egilu un Vidvaru Hermanovskus no Ņujorkas.

No Latvijas izcilo aktieŗu saimes Bostonā viens pēc otra ieradās arī Reinis Birzgalis ar kundzi Mildu un meitu Rasmu, Kārlis Veics ar kundzi aktrisi Hermīni Koppi, aktieris Valfrīds Streips ar savu otro pusi aktrisi Anci Rozīti, tāpat bijušā Tautas teātŗa aktrise Mirdza Melkerte un Eslingenas teātŗa aktrise Marta Sala.

Tagad grūti saprast, kur mēs ņēmām laiku, bet viesības latviešu mājā rīkojās bieži gandrīz pašas no sevis. Cilvēki, kas tajās sanāca, bija lielāko tiesu saistīti ar mākslām un latviešu kultūru. Pašdarbības gars, kāds valdīja bēgļu nometnēs, bija atbraucis viņiem līdz un ātri izpletās ne tikai no Vašingtonas līdz Bostonai, bet arī krietni tālāk. Uz Bostonu brauca Vašingtonas un Ņujorkas teātŗu ansambļi, samērā bieži viesojās arī koncertu mākslinieki. No tiem ļoti izcili bija dziedātāja Herta Lūse, pianists Hugo Štrauss un čellists Ingus Nāruns.

Kā mūziķis un arī citos virzienos augsti vērtējams bija Andrejs Lindbergs, kuŗš dzīvoja mūsu mājā un tika nosaukts par Andžiņu. Iztiku viņš pelnīja, strādādams par lifta operātoru kādā Bostonas viesnīcā, bet šis darbs viņam īsti nederēja. Smago lifta durvju vārstīšana maitāja rokas. Par spīti tam Andrejs cītīgi vingrinājās vijoles spēlē, jo cerēja iekļūt kādā no Amerikas simfoniskajiem orķestŗiem. Nekad nedzirdēja viņu sūdzamies, jo daba viņam bija piešķīrusi nenogalināmu optimismu un jautri niķīgu skatienu uz dzīvi. Augumā ne pārāk gaŗais Andrejs visās izdarībās patiesi atgādināja dzīvsudrabu. Soļoja tik ātri, ka viņam nevarēja tikt līdz pat gaŗkājaini ļaudis, pa trepēm uz augšu skrēja, izlaizdams pa kāpienam vai diviem, apsviedās uz papēža zibenīgi. Lielajos pārtikas tirgos viņam bija nelabs paņēmiens, paķert iepirkumu ratiņus, ieskrieties pa aili un tad, uz ratiņiem uzmetoties un brīvi kuģojot, iebrēkties uz mata kā auto taurei. Ne viena vien tantiņa spējā nobīlī teju teju izlēca no abām čabām.

(Te skumīgi jāpiemin, ka nemitīgi kustīgo Ardreju gadus vēlāk smags atmugurisks kritiens pa metala kāpnēm jūrmalas kāpās paralizēja un uz mūžu piesēja riteņkrēslam).

Gandrīz jau no bēgļu dzīves sākuma Bostonā koncertu rīkošanu uzņēmās Jānis Porietis, un tādēļ mēs viņu nosaucām par menedžeri. Menedžeris dzīvoja pieticīgā pilsētas nostūrī, samērā lielā istabā ar gultu pašā istabas vidū. Kaut arī pie loga bija novietots pieklājīga lieluma galds, Porietis visu kārtoja tikai no savas guļas vietas. Zem katra matrača stūŗa viņam bija salikti savā starpā it kā sakarīgi papīri. Nevarējām vien pienācīgi nobrīnīties, cik veikli viņam izdevās atrast katrā reizē vajadzīgos. Sākumā koncerti notika mazās un nepiemērotās telpās - skolu zālēs, baznīcu pagrabos, bet, kad klausītāju skaits pieauga un bijušie bēgļi sāka vairāk pelnīt, koncertu zāles uzlabojās. Lepnākās reizēs īrējām pat Bostonas konservātorijas skaisto, paplašo koncertzāli, un izdevās izpārdot arī to.

Vienā no koncertiem, kuŗus atceŗos, piedalījās Hugo Štrauss, Ingus Nāruns un vijolnieks Andrejs Lindbergs. Viņu programmā bija arī kāds Jāņa Mediņa stīgu trio. Nāruns un Štrauss dzīvoja Ņujorkā. Andrejs savu partiju mācījās atsevišķi, vingrinādamies vienā no mūsu istabām. Ērika šo vingrināšanos milzīgi uzmanīja. Dažkārt viņa gan, darbā nogurusi, aizsnaudās, bet uztrūkās, tikko Andrejs spēlēšanu pārtrauca, un tā viņš bija spiests turpināt bez mitas. Štrauss un Nāruns (jeb Uģītis un Ingus, kā mēs viņus saucām) ieradās latviešu mājā kādas dienas ātrāk, lai varētu noturēt trio mēģinājumus kopā. Manuprāt viņi saspēlējās lieliski. Pat visumā iecirtīgais Ingus bez mazākās pretošanās padevās Uģīša mūzikālajiem aizrādījumiem un norādījumiem. Štrauss jau arī bija no visiem trim vecākais, agrākais Latvijas konservātorijas docents, un gaumē un zināšanās nepārspējams mākslinieks.

Koncertā savus solo gabalus un arī Mediņa trio visi trīs virtuozi sniedza izpildījumā, par kuŗu nekā labāka nevarēja vēlēties. Pacilāti bija klausītāji, mākslinieki paši un, protams, arī mēs, viņu draugi no latviešu mājas. Noslēgums, protams, bija jāvaiņago ar viesībām. Māja sanāca pilna gan lūgtiem, gan nelūgtiem ciemiņiem. Laikam gan lūgtas ieradās arī Latvijas brīvības laikos pazīstamās daiļslidotājas, māsas Dzērvītes. Vienai no viņām bija līdz arī kāds amerikāņu pielūdzējs. Kā jau tādās reizēs, dzerts tika pulka. Gandrīz visi malāmies pa virtuvi, kur uz galda bija salikts dzeŗamais un uzkodas. Dejošanai pietrūka vietas. Plēsām jokus un savstarpīgi apcēlāmies. Kaut kad ap pusnakti vienā no augšstāva istabām atskanēja nejauks troksnis. Amerikānis bija saplūcies ar Ingu Nārunu, domādams, ka tas mēģina viņam aizvilt "brūti". Iznākumā Ingus atnāca atpakaļ uz virtuvi ar satūkušu aci.

Nākošā rītā zem tās pletās liels zilums. Augenfarbe blau (vāciski "acu krāsa zila"), smaidīdams teica Jānis Lejiņš, aizgāja uz savu istabu un atnesa grima kasti. Kad viņš kādu laiku bija nostrādājies gar nejēdzīgo un negaidīto plankumu, patiesi gandrīz nekā vairs nevarēja samanīt. Hugo Štrauss savukārt cieta no negulēta miega un varbūt arī no paģirām. Viņš gan nebija dzēris tik daudz kā citi, bet laikam panest varēja mazāk. Atkal Jānis nāca palīgā. "Pa', pa' ", viņš Uģim sacīja, "es tev sataisīšu kaut ko labu, man tas vienmēr līdzējis". Sataisīja arī. Pielējis lielu krūzi pusē ar zelteri, pusē ar paniņām, viņš starodams nolika dziru Štrausam priekšā uz brokastu galda. Uģīša jau tā pagaŗā seja pastiepās vēl gaŗāka - droši vien, bija gaidījis kaut ko stiprāku.

Kādā citā reizē, kad Bostonā jau bija ieradušies mani vecāki, atkal notika maza sestdienas dzīŗošana. Lielākā viesu daļa bija aktieŗi, bet atceros, ka no Ņujorkas bija atbraucis arī Bucis (Vidvars) Hermanovskis. Vašingtoniešus pārstāvēja Gunārs Meierovics. Ciemojās arī mani vecāki.

Pret pusnakti augstu līmeni sasniedza ne tikai jautrība, bet arī skaļums. Andrejs pēkšņi iebāza galvu kamīnā un brēca: "Kugas kungs, vai jums laba gulēšana?" Jāpiezīmē, ka Kugu pāra guļamistaba bija tieši zem mūsu dzīŗu telpas, un viņi patiešām gulēja ar galvām turpat kamīna mutē - tālāk no istabas logiem, kas ziemā laida cauri auksta gaisa brāzmas. Pēc neilga laika pie aizmugures durvīm klauvēja, un virtuvē ienāca profesors, pidžamai virsū pārmetis tikai mētelīti. Viņam pretim gadījās tieši vainīgais Andrejs. "Es gribu runāt ar Bastjāņa kungu," dusmīgi sacīja Kuga, domādams mani - kā jau trokšņainā dzīvokļa īrnieku. Andrejs paklausīgi ietecēja istabā un izstūma profesoram pretīm manu tēvu. Kuga palika muti vaļā, tad tā pārskaitās, ka nevarēja parunāt nemaz. Apgriezās un aizgāja, kaut arī tēvs viņam draudzīgi sniedza roku. Pēc tam bļaustījāmies klusāk. Te gribas vēl piebilst, ka tagad, šo gadījumu atceŗoties, saprotu profesoru Kugu daudz labāk. Bieži vien vecākiem ļaudīm nav ļaunāka ienaidnieka par troksni, bet tikpat bieži jaunieši viņus neievēro un ir nežēlīgi. Reizēm pat nelietīgi.

Piecdesmito gadu sākumā, neatceros tieši kuŗā gadā, Bostonas Simfoniskajā hallē viesojās Anglijas slavenais Sadlera Velsa (Sadler Wells) balets. Tas bija izcils notikums pilsētas kultūras dzīvē, bet latviešiem īpaši nozīmīgs tādēļ, ka mākslinieku trupai kā tās baletmeistars brauca līdz Harijs Plūcis. Plūci vienu otru reizi biju saticis Rīgas Operā, jo viņa vadītajā baletskolā mācījās daži mani draugi un skolas biedri. Viens otrs no viņiem jau dejoja solo lomas, piemēram Aina Jansone, Saša Lembergs, Vitālijs Ošiņš. Plūcis pats kā dejotājs man bija licies mazliet pasmags, bet skolnieki viņu slavēja kā sekmīgu pedagogu. Andrejs Lindbergs Plūci pazina ļoti labi, jo bija spēlējis vijoli Operas orķestrī. Abi ar Andžiņu brīnījāmies, kā Harijs ticis pie darba tik slavenā baleta trupā.

Andrejs sameklēja Plūci viesnīcā. Laika trūkuma dēļ runāšana nebija iznākusi gaŗa, bet Harijs ieaicinājis viņu satikties vēlāk viesnīcas restorānā paēst tā saukto "lanču", kas latviski laikam jāsauc par pabrokastīm. Gāju Andrejam līdz, un Plūcis atcerējās arī mani, piedevām pieminēdams manu draugu, bijušo Nacionālās operas dejotāju Vitāliju Ošiņu. Tas tagad dzīvojot Londonā, strādājot par pavāru lepnā viesnīcā un klausoties arī filozofijas lekcijas Oksfordas Universitātē. Izklausījās pietiekoši neparasti, bet piedienīgi Vitālijam, no kuŗa allaž varēja sagaidīt kaut ko negaidītu. Arī par sevi Harijam Plūcim bija ērmīgs stāsts. Pēc kaŗa viņš nokļuvis Parīzē, kur, tāpat kā Tālivaldis Ķeniņš, cīnījies ar darba un iztikas trūkumu. Tad kāds krievu paziņa vienu dienu sameklējis Hariju un prasījis, vai viņš būtu ar mieru doties uz Londonu, tur paskolot kādu baleta trupu. Tai esot vajadzīgs baletmeistars, kuŗš labi pārzin krievu baleta tradicijas. Harijs gandrīz atkritis augšpēdu, kad izdzirdis Sadlera Velsa (vēlāk - Rojālā Baleta) vārdu. Krievu draugs pat minējis, ka skolotāja atalgojums varētu būt ap četrdesmit mārciņām mēnesī. Šī summa Harijam likusies neticami augsta. Nobijies, bet domādams arī, ka neko jau nevar pazaudēt, viņš devies uz Londonu. Par spīti baletmeistara ļoti trūcīgajai angļu valodai (bet, kas zina - varbūt tieši tādēļ), Sadlera Velsa vadītāja pēc īsas intervijas un izmēģināšanas ar skolniekiem, Plūci angažējusi - nevis par 40 mārciņām mēnesī, bet nedēļā.

Harijs apgalvoja, ka viņam kā baletmeistaram sekmējoties ļoti labi. Visi dejotāji esot ārkārtīgi disciplinēti un uztveŗot Harija pamācības ar lielu bijību. Slavenā angļu baleta trupas solistu rindās toreiz bija divas visā pasaulē pazīstamas "prīmas" - Margote Fontēna (Margot Fonteyn) un Moira Šīrere (Moira Shearer). Šīrere slavas ziņā pat cirta Fontēnai pāri, jo bija spēlējusi galveno lomu filmā Sarkanās kurpes (Red Shoes), tāpēc šaubījos, vai, piemēram, par viņas bijību pret skolotāju varēja Harijam īsti ticēt. Latvijas baletskolnieki ne vienmēr likās paklausīgi un pakļāvīgi. Vēl nebiju to līdz galam izdomājis, kad mūsu galdiņam strauji pienāca sarkanmatainā Moira Šīrere un prasīja, vai drīkstot apsēsties. Protams, jā. Sēdēju goddevīgi mēms, bet Andrejs bija dūšīgāks un sāka ar Moiru priecīgi pļāpāt. Klāt pienāca arī viesmīle ar blociņu rokā. Harijs, pavēries ēdienu kartē, teica tikai vienu vārdu: "Pankōks". Tieši tā viņš to izrunāja - ar latvisku "a" un nelatvisku gaŗo "o". Kad mēs pārējie trīs to pārtulkojām saprotamā angļu valodā, Harijs paraustīja plecus un apgalvoja, ka esot teicis uz mata to pašu. Moira ar Hariju nestrīdējās, un jau pēc dažiem sarunas teikumiem varēja skaidri noprast, ka viņa savu baletmeistaru ne tikai ciena, bet gandrīz vai dievina.

Harijs ieaicināja Andreju, Ēriku, mani un citus draugus uz Sadlera Velsa baleta trupas Bostonas izrādēm. Neatceros, vai viņš pagādāja brīvbiļetes (ieejas cena bija augsta), vai ari mums bija tikai jāpasaka, ka esam Plūča viesi, bet zālē iekļuvām. Tā kā brīvu vietu vispār nebija, mūsu vajadzībām priekšējo rindu galos pietupināja papildkrēslus. Pirmajā programmā, ko redzējām, bija iekļauti dažnedažādi solo gabali, dueti un grupu dejojumi no vairākiem baletiem, laikam, lai varētu parādīt visus ansambļa talantīgos locekļus. Kādu citu izrādi es dabūju skatīt no aizkulisēm, jo zālē arī ar visiem papildsēdekļiem man neiznāca vietas. Nesūdzējos, biju tuvāk dejotājiem. Stāvēju Plūcim blakus un reizēm vairāk skatījos uz viņu, nevis skatuvi. Baletmeistara sejā varēja izlasīt visu skatuves norisi. Brīžam Harijs plati smaidīja, brīžam gandrīz skaļi sūkstījās un visas savas piezīmes izteica skaidrā, brīžam sulīgā latviešu valodā. Katrs dejotājs, nevienu neizņemot, pēc sava numura aizkulisēs nokļuvis, piesteidzās Plūcim klāt ar to pašu jautājumu: "Nu, kā bija?" Mani bezgalīgi pārsteidza, ka to pašu darīja arī Margota Fontēna, skatīdamās uz Plūci gandrīz lūdzošām acīm. Harijs papakšķināja viņai plecu un sacīja, ka neesot bijis slikti. Fontēna priecājās arī par to. Te vēl tikai piebildīšu, ka vēlākos gados rakstītā autobiografijā Fontēna piemin Hariju Plūci ar sirsnību un pateicību.

No Sadlera Velsa viesizrādēm man atmiņā palikusi vēl kāda aina. Vienā pievakarē pēc dienas izrādes kavējos priekštelpā pie mākslinieku ieejas, gaidīdams uz Plūci, lai vestu viņu uz mūsu latviešu māju vakariņās. Telpa bija patumša. Ievēroju tikai kādu platā mētelī satinušos dāmu pie loga, ar muguru pret mani. Kad pēc brīža šī dāma pagriezās uz manu pusi, atskartu, ka tā ir slavenā nēģeŗu dziedātāja Marianna Andersene. Vēl brīdi vēlāk no skatuves puses priekštelpā ienāca Margota Fontēna. Andersene piegāja tai klāt ar atlocītu programmas grāmatiņu un lūdza baletdejotājas parakstu. Fontēna parakstījās, ieskatījās paraksta lūdzējai sejā, iesaucās "Ak, Dievs!" un Anderseni apkampa. Tad pati sameklēja somiņā kādu kartīti un izlūdzās Andersenes parakstu. Acīmredzot, arī slavenības varēja būt neiedomīgas un pazemīgas.

Baletdejošanu pieminot, vēl jāiesprauž viena atmiņa par kādu koncertu Bostonā, kuŗā uzstājās Herta Lūse ar pavadītāju Hugo Štrausu. Koncerts, kā jau tas šiem māksliniekiem bija parasts, izskanēja lieliski ar klausītāju tikpat varenu atsaucību. Bet tieši šajā nedēļas nogalē, tūlīt pēc koncertantu ierašanās Bostonā, sākās "Pelēkā suņa", jeb "Greihaunda" (Greyhound) autobusu vadītāju streiks. Tos laikus mūsu mākslinieki satiksmei starp lielpilsētām visbiežāk izmantoja šos gaŗgabalu autobusus. Tie nevien pieturēja tuvāk latviešu dzīves vietām, bet bija arī lētāki par dzelzceļiem, nemaz nerunājot par gaisa transportu. Uzzinājām, ka pareti autobusi uz dažām vietām tomēr vēl kustoties. Tā kā "Hercinkai" (kā mēs Lūša kundzi saucām) un Uģītim bija jau nopirktas biļetes atpakaļceļam, abi ar Ēriku un Andreju Lindbergu vedām viesus uz Greihaunda staciju. Kaut kādus neregulārus satiksmes ielāpus tur solīja, un sākām gaŗu gaidīšanu.

Gaidīšana Andžiņam šķita visneiespējamākā nodarbība pasaulē. Patrinies uz sola, pēc brīža viņš pielēca kājās un uzaicināja mani dejot. Uzprasīju, ko dejosim. "Pas de deux no Gulbju ezera", Andrejs lika priekšā. Jā, tas man bija pa spēkam, ja tikai Andžiņš būtu ar mieru dejot meitenes lomu. Viņš bija. Abi dziedājām Čaikovska partitūru, kuŗu Andrejs zināja no galvas un puslīdz labi es arī. Dejojām caur cilvēku pārpildīto solu rindām, eju galā apgriezdamies. Katru reizi, slīdēdami gaŗām Hertai Lūsei uz sekundi izklupām pievilcīgā apkampiena pozā, tad palēkdamies un kājas īsti baletiski vienu pret otru trīdami, lidinājāmies tālāk. Vienā reizē Andrejs man izslīdēja no rokām, nokrita uz grīdas un sāka par manu neuzmanību rūgti žēloties. Lūse, pavisam negaidot, sagrieza abas acis uz iekšu, Štrauss laimīgi smaidīja, un apkārtējie ļaudis milzīgā neizpratnē kāpās atpakaļ, atbrīvodami mums dejas turpinājumam nepieciešamo vietu.

Galu galā, kāds autobuss tomēr sarīkojās un ap diviem no rīta aizkustēja Ņujorkas virzienā. Ap to laiku mēs ar Andreju bijām atdzīvinājuši tikpat kā visu Gulbju ezeru - ieskaitot slavenos "četrus gulbīšus", kuŗus divu gulbīšu iztrūkuma dēļ atļāvāmies nodejojot uz pusi ātrāk.

 

Jaunā Gaita