Gunars Zvejnieks

PRĀTA VĒTRA KĻŪST BRAINSTORM UN IZNES LATVIJAS VARDU EIROPĀ

 

Prata vētras kasetes (2000) apvalks

Pēc Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertiem otra populārākā Eirovīzijas (Eiropas valstu televīzijas sabiedrību koporganizācijas) mūzikas programma skatītāju skaita ziņā ir reizi gadā rīkotais šlāgeru festivāls (Eurovision Song Contest), kas šogad notika Stokholmā un atzīmēja jau savu 45. gadskārtu. Tika vērtēts, ka pie televīzora savas trīs stundas 13. maija vakarā, raugoties šo programmu, pavadījuši ap 100 miljonu eiropiešu. Šajā aptuvenajā skaitā, pēc samērā drošas informācijas, ietilpis arī ap pusmiljons (!) skatītāju Latvijā. Iemesls šai milzu interesei te bija viegli uzminams − festivālā šogad pirmo reizi piedalījās Latvija, kas par savu reprezentantu pēc vietējā kvalifikācijas konkursa bija izraudzījusi pazīstamo popgrupu Prāta vētra.

Gribētos šai sakarībā arī latviskajā terminoloģijā ievest starptautiski pieņemto dziesmu festivāla apzīmējumu, jo tur atskaņotās mūzikas dažādie, pat ļoti atšķirīgie paveidi nav iežogojami vienā kopīgā „šlāgeru,” nedz arī „roka” jeb līdzīgā aplokā. Spektrs mēdz būt plašs, sniedzoties no rāmām sešdesmito gadu balādēm līdz mūsdienu atskabargainajiem asa ritma pulsējumiem, pa ceļam kādreiz iegriežoties arī tradicionālu romantismu elpojošā mūzikā. Nekādi skaidri definēti sacensības noteikumi attiecībā uz dziesmu raksturu nav izsludināti, toties vai ikkatru reizi nāk jaunas direktīvas par priekšnesuma muzikālā un skatuviskā aranžējuma izveidi. Tā sākotnēji visus dziedātājus pavadīja lielvērienīgs pašu zemes diriģenta vadīts orķestris, bet pēdējos gadus tiek pielietota sing back technika. Solistu dziedājumu atļauts vokāli kuplināt aizmugurē izvietotiem „koristiem,” kuŗu skaits parasti nepārsniedz četrus. Daži artisti iesaista arī dejotājus, kuŗu uzdevums tad ir sagādāt choreografētu, kustīgu fonu, kur, piemērojoties dziesmas raksturam, tiek izmantoti gan aerobic, gan džeza baleta elementi.

Ļoti saistoša ir punktu sadales procedūra, kas seko pēc sniegtajiem priekšnesumiem. Saskaņā ar saviem uzskatiem katra dalību ņemošā valsts izrauga uzvarētāju un pēc tam tālāko septiņu vietu ieguvējus, un izvērtēšanas sistēma konstruēta tā, ka mazo un lielo valstu balsīm dots vienāds svars neatkarīgi no balsotāju skaita. Nobalsošana, kas pirmajos gados bija uzticēta īpaši izraudzītām žūrijām, pēdējos gados „telefonizēta,” un katram skatītājam līdz ar to dota iespēja balsot par izvēlēto artistu jeb grupu, atskaitot paša zemes pārstāvi.

Pirms apmēram desmit gadiem festivālā sāka piedalīties arī dažas kādreizējās „austrumu bloka” valstis. Panākumi sākumā nebija lieli. Pirmo atzīmējamo ievērību izpelnījās igauņu duets Ivo Linna & Marja-Liis, kas 1996. gadā ierindojās 5. vietā. Lietuva savai debijai 1999. gadā bija izvēlējusies Eiropas gaumei pasvešu, kaut arī nacionāla kolorīta iezīmētu dziesmiņu, kas deva vienu no beidzamajām vietām. Latvija tātad sadūšojās mesties festivāla karuselī tikai 2000. gadā. Pāris nedēļas pirms festivāla Eiropas televīzijas kanāli mēdz raidīt introdukcijas programmas, kur raibā un stingri vienkāršotā izkārtojumā parādās visu pieteikto priekšnesumu video ieraksti. Tā kā ir pierasts Baltijas valstu sakarībā bieži sadurties ar „lielā brāļa” pieejas vadītiem vērtējumiem un labiem, gan it kā no augšas nākošiem padomiem, šoreiz ar pārsteigumu nācās par Latvijas pienesumu, My Star, dzirdēt zviedru programmas vadītāja ļoti atzinīgos komentārus, pēc kam labus panākumus Prāta vētrai vēlēja un paredzēja arī vairāki popmūzikas sleju autori zviedru presē.

Viss televīzētais festivāls ir gigantisks pasākums, kur pie tam katra aranžējošā valsts lūko pārspēt iepriekšējā gada uzvedumu ar jaunām idejām skatuves architektoniskā izkārtojuma un datorizētās krāsu dinamikas ziņā. Reizēm šīs techniskās rotaļas gan diemžēl var gūt virsroku, kā rezultātā paši artisti un viņu priekšnesums nogrimst nemitīgi sprēgājošos sintētisko krāsu kūļos.

Pāris gadus artistiem tika atstāta izvēle dziedāt vai nu pašiem savā jeb arī kādā no „lielajām” valodām (angļu, franču). Kad izrādījās, ka starptautiskā publika dod priekšroku dziesmām, kuŗām tā saprot tekstus, nāca pagrieziens, un pēdējā laikā izteikti dominējusi angļu valoda. Starptautiskie strāvojumi bija skāruši arī Prāta vētru, kas savai festivāla dziesmai deva jaunu, anglisku tekstu; dziesmas nosaukums, īssavienojums, pārtapa par My Star, un, rēķinoties ar ārzemju publikas varbūt ne pārāk izkopto latviešu valodas prasmi, grupas nosaukums tagad bija Brainstorm.

Pārskatot visu līdz šim notikušo festivālu rezultātus, vērojams, ka gadu ritumā izkristalizējusies neliela elites grupiņa − valstis, kas uzvarētāja godā nonākušas vairākkārt (Anglija un Īrija ir labas šīs grupas pārstāves), un tai pretim stādāmi vairāki „mūžīgie zaudētāji,” kuŗu vidū atrodam, piemēram, Spāniju, Portugāli, Grieķiju, Turciju. Dzirdēta atziņa − galvenokārt gan no šīs pēdēji minētās falangas puses − ka esot nepieciešami apslāpēt savas nacionālās īpatnības un ieplūst gadu gaitā izveidotajā festivāla „fasonā,” kas ieguvis tikpat kā nerakstīta likuma spēku. Tiem, kas neievēro izkoptās tradicijas un novirzās no parastā, iebrauktā ceļa, esot sacensībā tikai minimālas izredzes uz augstākām vietām. Jāatzīst, ka šie secinājumi nav gluži bez pamata. Portugāļi, piemēram, nekad nav šai sakarībā iekarojuši Eiropas publikas sirdis ar viņiem raksturīgo un pašiem tik tuvo fado mūziku: neveiksmīgi bijuši arī turku un grieķu mēģinājumi nākt skatuvē ar folkloristiskas ievirzes melodijām.

Prāta vētras dalībnieki (Renārs Kaupers − balss, Jānis Jubalts − ģitāra, Māris Mihelsons − taustiņinstrumenti, Gundars Mauševics − bass un Kaspars Roga − bungas) apgalvo, ka neesot ziedojuši daudz laika iepriekšējo festivālu repertuāra studijām. Iespējas tam arī nav bijušas pārāk lielas, jo pārraides Latvijas televīzijā sākušās tikai ar 1999. gadu. Grupa devās uz Stokholmu, daudz neraizējoties par to, kas dziesmu festivālu kontekstā īsti ir piemērots vai nepiemērots, kas tipisks vai netipisks. Viņu dziesma toties bija tipiska Prāta vētras stilam, kāds tas izveidojies un saliedējies grupas 11 gadu ilgajā kopējā muzicēšanā. Un, atgriežoties pie šeit minētās teorijas par iekļaušanos vispār pieņemtajā festivāla muzikālajā un estrādiskajā ainavā, izrādījās, ka arī te ir runa par likumu, kam kādreiz var atgadīties izņēmumi. Patīkamā, dinamiskā My Star melodija, tās autora un grupas primus motor Renāra Kaupera šarmantais, estrādiski un muzikāli veiklais un inspirētais priekšnesums bija, jāpieņem, galvenie iemesli izraisītajai atsaucībai un pārsteidzoši augstajiem punktiem, kas deva Latvijai dziesmu festivālā trešo vietu. Visiem par pārsteigumu uzvarēja duets Olsen Brothers − divi gados vecāki dāņu kungi, kas jaunības dienās bijuši pazīstami popa artisti un tagad atgriezās estrādē pēc 25 gadu pauzēšanas. Otro vietu ieguva Londonā dzīvojošā Krievijas pārstāve, tatāriete Alsū. Pret viņai piešķirto labvēlīgo novērtējumu nebūtu ko iebilst, bet neskaidrības sacensības noteikumos nekļuva mazākas, noklausoties viņas angļu valodā pasniegto un angļu komponista rakstīto fetivāla opusu. Tiek, acīmredzot, sagaidīts, ka publikai savā kopnovērtējumā mūzika nav jāuzskata par vienīgo un varbūt arī ne galveno vērtējuma objektu. Bet kas tad īsti kvalificēja Alsū piedalīties kā Krievijas pārstāvi?

My Star nebūt neiezīmē kādu jaunu pagriezienu popmūzikas straumēs, bet tā sasaucas ar sešdesmito gadu melodiskumu, kas, acīmredzot, sāk atkal nākt cieņā pēc vairāku gadu desmitu blīvo, trokšņaino, masīvi betonizēto skaņu paklāju dominētajām Rietumu popa tradicijām. Melodija, ko, tāpat kā lielāko tiesu pārējā Prāta vētras repertuāra, rakstījis pats Renārs Kaupers, paceļas krietni virs šlāgera līmeņa, viegli iespiežas atmiņā un piesaista klausītāja uzmanību ar savu gaišo pamatdomu un dziedājuma rotaļīgajiem pārlēcieniem no toņa uz toni oktāvas intervāla robežās.

Jau nākamā dienā pēc festivāla zviedru prese, neaizmirstot, protams, sumināt uzvarētājus (tomēr jau skandināvi, tātad galu galā tikpat kā „mūsējie”!) un izteikt izbrīnu par lokālpatriotismā favorizētā zviedra Pontares noslīdēšanu 7. vietā, veltīja sajūsmas pilnus vārdus Brainstorm sniegumam, cildināja „mazo” Latviju par „bronzas medaļas” iegūšanu un atzina My Star par varbūt pat visinteresantāko no dzirdētajām 24 dziesmām. Tagad izpalika aizrādījumi par kādām saklausītām līdzībām ar citām, slavenākām grupām. My Star pavisam drīz sāka jo bieži skanēt zviedru radio kanālos, un jauns dziesmas popularitātes apstiprinājums nāca 10. jūnijā, kad radioklausītāju sastādītajā hitu sarakstā tā ierindojās pirmajā vietā. Starplaikā dziesmas kompaktdiska ieraksts izdots arī Igaunijā, Beļģijā, Grieķijā, Portugālē, Jaunzēlandē, Somijā, Vācijā un Holandē; jūnijā šim sarakstam pievienojās arī Lielbritānija. Brainstorm piedalījās televīzijas programmā Zviedrijā maija beigās, pēc kam devās uz Londonu vairākiem koncertiem un arī intervijām angļu mūzikas žurnālam Select. Laikrakstā The Times atzinīgs raksts parādījies jau maijā. 6. jūnijā grupai bija „iesildītāja” uzdevums pirms britu Pet Shop Boys, koncerta Tallinā, kur, pēc dažu klātesošo liecībām, publika priekšgrupai veltījusi ievērojami lielāku atsaucību nekā pašiem „galvenajiem” vakara artistiem. Vēlāk sekoja pašu turneja Igaunijā, kas aptvēra astoņus koncertus, kā arī koncerts Latvijas prezentācijas dienā 30. jūnijā Expo 2000 izstādē Hanoverā.

Latviešiem grupa joprojām ir un paliek Prāta vētra, un, atgriežoties no panākumiem vainagotās debijas Eirovīzijas dziesmu konkursā Stokholmā, mūziķi Rīgā sagaidīti ar skaļām ovācijām kā nacionāli varoņi. Kad norima eksaltētie saucieni par Triju Zvaigžņu ordeņu piešķiršanu, grupas dalībnieki arī tika aicināti uz pieņemšanu pilī, kur tiem pateicību izteica Valsts prezidente.

Šis ir gadījums, kad valsts, neieguldot nevienu kapeiku, ir ieguvusi milzu publicitāti, konstatēja Aivars Hermanis, viens no vadošajiem Latvijas mūzikas producentiem, un atliek tam tikai visā pilnībā piekrist. Lielākais ieguvums ir pozitīva Latvijas vārda prezentācija Eiropas vienkāršajiem cilvēkiem, kam parasti interese par zemēm ārpus viņa paša apvāršņa ir minimāla. Igauņi te vēl pat pievieno polītiskas dimensijas − vispārējā aptaujā 61% vaicāto izteikuši pārliecību, ka simpātijas pret latviešu grupu Prāta vētra uzlabojot attiecības kaimiņvalstu starpā un veicinot Baltijas vienotības nostiprināšanos. Patīkamā apziņa, ka mūsu jauno mūziķu labie panākumi Eirovīzijas dziesmu festivālā cēluši godā Latvijas vārdu, nezudīs arī pēc tam, kad būs nopurināti eiforisko triumfa ziedu putekšņi.

 

Gunars Zvejnieks ir JG līdzstrādnieks. Dzīvo Stokholmā.