Jaunā Gaita nr. 228, marts, 2002
|
Zbigņevs Herberts (Zbigniew Herbert)
|
|
|
MĀKSLINIEKA STUDIJĀ |
Ar vieglu soli
viņš pārlec no vienas krāsas otrā
labs dārznieks viņš atbalsta ziedu ar mietiņu cilvēku ar prieku sauli ar zilgmi
pēc tam viņš iztaisno uzvāra tēju murmina noglauž kaķi
kad Radītājs cēla pasauli viņš sagrumboja pieri gudroja gudroja gudroja tāpēc jau pasaule ir perfekta un neapdzīvojama
bet gleznotāja pasaule ir laba ir pilna kļūdām acs ceļo no vienas krāsas uz otru no viena augļa uz citu acs murmina acs smaida atminas
acs apgalvo ka tik traki jau nav ja tikai mēs varam nokļūt iekšpusē turp kur gleznotājs iegāja tikai bez spārniem ar viegli nometamiem apaviem bez Virgīlija ar kaķi kabatā labdabīgā fantāzijā un ar roku kas neapzinoties izlabos visu pasauli.
Atdzejojusi Maija Meirāne
|
| IZTĒLES KĀRBA |
Ar pirkstiem pieklauvē sienai − no ozola dēļiem izlēks dzeguze
tā māk izsaukt kokus pa vienam līdz tev apkārt šalkos mežs
viegli pasvilp − un upe tecēs kā spēcīga dzīsla sienot kalnus ar lejām
sasit plaukstas − te būs pilsēta sens tornis un vaļņi dzelteni namiņi kā metamie kauliņi
tagad aizveŗ acis − pārslosies sniegs tas izdzēsīs zaļos kokus sarkano torni
zem sniega vienmēr ir nakts galotnē pulkstenis kā pūce ainavā
Atdzejojusi Maija Meirāne
|
| * * * |
Mēs aizmiegam uz vārdiem mēs pamostamies starp vārdiem
dažreiz tie ir maigi un stipri vārdi kā mežs un kuģis
vārdi atirst no mums meži nozūd aiz apvāršņiem
kuģi aizpeld bez ardievām vai iemesla
tie vārdi ir bīstami, kas ir nokrituši no vesela fragmenti, sīkdaļas atbalss sākums no aizmirstas himnas
tie tiks paglābti tie, kas... atceries neaizmirst... vai tā kā mazs ass spraudeklis kas reiz savienoja visskaistāko pazaudēto metaforu
mums ir jāsapņo pacietīgi cerot ka daļas saplūdīs ka trūkstošie vārdi atgriezīsies kroplajos teikumos un mūsu pārliecība izmetīs enkuru
Atdzejojusi Maija Meirāne
|
| Poļu dzejnieks, esejists un dramaturgs Zbigņevs Herberts (Zbigniew Herbert, 1924-1998) vācu okupācijas gados mācījās pagrīdes vidusskolā un trenējās pretestības kustības organizētajā militārā mācībā. Pēc kaŗa iegūst akadēmiskus grādus filozofijā, jurisprudencē, ekonomikā. Kopš 1955. gada viņa vārds saistīts ar literāro žurnālu Tworczosc (Radīšana). Pirmais dzejkrājums režīma dēļ iznāk tikai pēc atkušņa 1956. gadā. Herberta literārais devums nozīmīgs Polijas neatkarības atgūšanā un viņa vers libre, ko raksturo ironiska morāle, klasikas un vēstures asociācijas, metafiziski intelektuāls skatījums, atdzejotāju vidū minams Nobela Literatūras prēmijas laureāts Česlavs Milošs. Dzīves pēdējos desmit gadus dzīvo Francijā. |
|
Čarlzs Šimičs (Charles Simic) |
 |
|
TUKŠAIS LOGATS
|
Es sastopu tevi visur, cenšoties ierāmēt pieticīgu daļu no Viņa bezgalības, ar nodomu, pieņemot, ka tā būs debess bez mākoņiem, bet zila savā dažādībā, kā pāri vecajai kapsētai vai pilsētas jaunākai izgāztuvei, ar klajumu un trejiem putnubiedēkļiem fonā.
Viens no tiem varētu būt vācu mūks Ekhards, sakot: Ja cilvēks meklē neko, kādas tiesības tam šķendēties, ja nekā tas neatrod? Pareizi. Tur pat nebija neviena melnā strazda, kas raudzītos uz jauno labību, Tāpēc mēs pabīdījām logatu augstāk, kur klusums izsaka nepateikto.
Ar autora atļauju atdzejojusi Maija Meirāne
|
|
VIA DEL TRITONE |
Romā, ielā, kas nosaukta viņu vārdā, es atrados viens pats saulē dienas vidus karstumā, kad redzēju namu, kas bija aizslēģots. Tas mani sāpināja, − es varēju te būt dzimis un pēc tam pamests, neviena nemīļots.
Sienas bija okera krāsā, durvis vecas un apskrambātas, es tās vēlējos atgrūst, bet to nedarīju, jau iepriekš izjutu vēsumu, dārzu ar palmu un tumšās kāpnes pa kreisi.
Slēģi sedz ēnainas istabas, neiespējami augstiem griestiem, šur un tur pa ūdeņainam spogulim, un mana bālā un pārveidotā seja no jauna sveica un biedēja mani.
Es gaidīju, ka kāds man sacīs: Tu meklēto atradi, bet tur nebija neviena, ne namā, ne ielā. Tas bija pamests tik neiespējami dziļā karstumā, kas liek piedzimt kļūdainām atmiņām un tritoniem.
Ar autora atļauju atdzejojusi Maija Meirāne
|
| Belgradē dzimušais (1938) rakstnieks Čarlzs Šimičs (Charles Simic) 16 gadu vecumā kopā ar māti emigrē uz ASV, kur kļūst par angļu valodas un literatūrkritikas profesoru un 17 dzejkrājumu autoru. Par dzejoļu grāmatu The World Doesn't End (1989) sariem Pulicera prēmiju (Pulitzer Prize). Atdzejojis angliski daudzus bijušajā Dienvidslāvijā ietilpstošo tautu dzejniekus, par ko saņēmis PEN Internacionālo balvu. Viņa paša dzejā atmiņas par Austrumeiropu saplūst ar šodienas ASV ritmiem, žargons ar liriku. Viņa pēdējie darbi ir memuāru grāmatai A Fly in the Soup (Muša zupā) un dzeju krājums Night Picnic (Nakts pikniks). |
|
Andrejs Grifius (Andreas Gryphius) |
 |
|
ELLE |
Mī un žē! Slepkavība! Nāve! Vaimanas! Bailes! Krusts! Mokas! Tārpi! Sērgas! Piķis! Spīdzināšana! Bende! Liesma! Smirdoņa! Spoki! Sals! Zūdīšanās! Jel zūdiet! Dziļumi un augstumi! Jūŗa! Pauguri! Kalni! Klintis! Kas var šīs sāpes izciest! Aiza! Bezdibeni, jel aprij tos, kas allaž zūdās! No mūžības uz mūžību! Tumšo alu baigie rēgi, jūs, kas citus mocījāt un paši mocības cietāt, vai tad mūžīgās mūžības uguns nekad jūs šķīstīt nevarēs par jūsu grēkiem? Nežēlīgās bailes! Vienmēr mirt nenomirstot! Šī ir niknās atriebības liesma, ko uzpūš sakarsētās dusmas. Šeit ir bezgalīgo sodu lāsts, šeit ir vienmēr pieaugošais ārprāts. Cilvēk, zūdi, lai netiktu tur pazudināts!
No vācu valodas atdzejojis Jānis Krēsliņš
|
| Grifius (Andreas Gryphius, 1616−1664) ir vācu baroka laikmeta dzejnieks un dramu rakstnieks. |
|
Horācijs (Quintus Horatius Flaccus) |
 |
|
SEPTĪTAIS EPODS |
Vai aklas dusmas vai pārāk karstas kaislības jūs šausta? Vai vainas apziņa? Jel dodiet atbildi! Bet neatbildat jūs, un blāvi bālas jūsu sejas kļūst, un jūsu sirdis šausmās sastingst. Tā ir tas: rūgts liktenis liek Romas ļaudīm apkārt klīst, un arī brāļa slepkavības noziegums, kopš nevainīgā Rema asins zemi slacīja, Ir lāsts, ko nes tā pēcteči.
Atdzejojis Jānis Krēsliņš
|
|
Romiešu dzejnieks Horācijs (Quintus Horatius Flaccus, 65−8 pirms Kristus dzimšanas) pieder Augusta laikmeta skolai, ir tās teorētiķis. Šis epods attiecas uz teiksmainajiem Marsa dēliem, vilku mātes zīdītajiem dvīņu brāļiem Romulu un Remu. Romu dibinot (it kā 753. gadā p.Kr.dz.) viņi sanaidojās, un Romuls nogalināja savu brāli.
|
|
Fernandu Pesoa (Fernando Antonia Nogueira Pessoa) |
 |
| * * * |
Man nebija ganāmpulka, Bet ir tā it kā tas būtu bijis, Mana dvēsele līdzinās ganam. Tā zin vēju un sauli, Tā iet rokrokā ar gadlaikiem, Vērojot tos aizritam, Dabas miers bez ļaudīm Kavējas man līdzās. Taču es kļūstu skumjš kā saulriets Mūsu iztēlē, Kad vēsas vēsmas sāk plūst pāri laukam, Un mēs jūtam nakti ienākam telpā, Kā tauriņu ielidojam pa atvērto logu. Un tomēr manas skumjas ir mierinājums, Jo tās ir īstas un patiesas, Un ir tās, kam piepildīt dvēseli, Kad vien tās mana, ka tām ir būt Un es nevēroju rokas plūcam ziedus. Kā ganāmpulka zvaniņi Aiz ceļa līkuma Manas domas ir klusinātas. Man vienīgā nožēla ir, ka es apzinos, cik mierinātas tās ir.
Ja es to nezinātu, Tās būtu klusas un laimīgas, Nevis klusas un skumjas. Domas rada nemieru, tās ir kā gaita lietū, Kad vējš pieaug, un šķiet, ka lietus pastiprinās. Man nav ne godkāres, nedz alkas.
Ne godkāre teic man būt dzejniekam,
No angļu valodas atdzejojusi Laima Kalniņa
|
|
Fernandu Pesoa (Fernando Antonia Nogueira Pessoa, 1888−1935), viens no visatzītākajiem 20. gadsimta portugāļu dzejniekiem, lasītāju un kritiķu uzmanību sev pievērsis ne tikai ar saviem meistarīgajiem dzejdarbiem, bet arī ar paša radītajiem dzejniekiem-dubultniekiem, t.i., pseidonīmiem jeb t.s. heteronīmiem (Albertu Kaeiru, Rikardu Reiss, Aivaru di Kampušs, u.c.). 1983. gadā Rīgā iznāk Pesoa dzejoļu izlase Zudušais dārzs, Leona Brieža atdzejota.
|
