Jaunā Gaita nr. 233, jūnijs 2003

 

Marta Landmane

BĒGĻA SIEVA

Viņš bēglis,

viņa bēgle.

Abi palikuši bešā −

ne mantas, ne naudas,

ne rītdienas;

Divi pēckara vraki,

kuŗiem negaidot

krustojās taki;

Tādi viņi satikās

zemē svešā.

 

Meitene ieskatījās

zēna spītīgajās acīs,

zēns − meitenes asarainās.

Sasmaidījās

Rokas sadevās

Sapratās.

 

Viņš solīja

viņu celt godā −

sameklēt istabu siltu

ar gultu, krēslu, galdu,

ar ziedošu ģerāniju podā

uz loga palodzes.

 

Viņa teicās

viņam virumu vārīt,

izvelēt kreklu un palagu baltu,

mājas darbus apdarīt

un − varbūt pat −

dāvināt bērnu.

 

Kopā sagāja abi −

Tā nebija mīlestība,

bet dzīvot griba.

Būs labi...

 

Tas nekas,

ka sirds vietā

deglis bez liesmas;

Mute aizsieta,

bez maiga vārda,

bez dziesmas.

 

Tas nekas,

ka jau no pirmās

kopdzīves dienas

domās un sapņos

katrs pa savu ceļu

atpakaļ gāja.

Tomēr sapratās.

 

Viņus saistīja

bērni, manta, māja...

 

Tikai tagad

pēc gadu gadiem,

kad palikusi viena,

kad pašai pieder nakts,

pieder diena,

viņa apbrīno sevi,

cik stipra

un pacietīga bijusi,

ka spējusi,

turpat vai visu mūžu,

nekurnot nodzīvot

bez mīlestības

 

Pērngada beigās Selgas apgādā (Anglijā) dienas gaismu ierauga Martas Landmanes trešais dzejkrājums − Krustām šķērsām, ko aplūkosim vienā no nākošajiem JG numuriem. Bredfordā (Bradford), Anglijā, mītošās dzejnieces pirmās divas grāmatiņas − Pretstati (1985) un Vate ausīs (1997; skat. JG 215:58−60), kuŗai piešķirts PBLA Kultūras Fonda atzinības raksts.

 

 


 

Māris Melgalvs

 

* * *

 

Mani mazie palīgi,

kas nu tagad būs.

Ejiet visi galīgi,

ieskābēsim jūs.

 

Barosim caur spundīti

resnās muciņās.

Būsim neuzjundīti,

kamēr plīsīs tās.

 

Mani mazie palīgi −

kas līdz, tas nepalīdz.

Noskaidrosim galīgi,

kur ir mūsu spīts.

 

 

* * *

 

Cik pulkstens būs,

kad lapas žūs

un visi taisnie

līki kļūs?

 

Es ģērbju citu

miega mici

un lidoju

ap torņa spici.

 

Tie vēji mani

nopūš lejā,

bet viņu sejas

paliek dzejā.

 

* * *

 

Salīdzinoši jūs esat salīt-zinoši

un trotuāri vāri

mirgo pāri.

 

Un katru reizi,

skumstoši vai svinoši,

man atkal bailes

sevi saukt par Māri.

 

Kad jāaiziet pa pielijušu āri,

pēc kritušajām lapām

smaržo trotuāri.

 

* * *

 

Apendiksi ļoti fiksi

mums no iekšām izgriežami.

Redzēji tu, tītarbiksi,

cik jo ātri sabrūk nami?

 

Cerība kas nokavējas,

ļoti ilgi plīvo vējā.

Tāpēc ir vēl tādas tautas,

kuŗas staigā neatļautas.

 

Mani neviens neapskādē −

raugos tukšā pūralādē.

 

* * *

 

Redzi nu, kā laiks mūs deldē

millēniju trakā speltē.

 

Dragā divi dromedāri,

naftas saule mirgo pāri.

 

Bet pa vidu arī tu

gribi nieka bučiņu.

 

Šo nieka prieku es tev dotu,

 ja vēl par lieku padzīvotu.

 

Ak žēl! Es tikšu raustīts, triekts,

un siltums paliks neaizsniegts.

 

* * *

 

Tad, kad es atjēdzos

iekš visu nakts,

viens maziņš sapnītis

vēl nenozagts.

 

Viņš krāsains bija,

zalidzeltenraibs,

un lūpu kaktiņā

vēl iestrēdzis bij smaids.

 

Vēl šodien smaidu

savam sapņam līdz,

kaut gaidīšana

vairāk nepalīdz.

 

* * *

Viens piecēlies

no miroņiem

un siltus vārdus

saka tiem,

kam aizmirsusies

miera stāja

un prātā tikai

nabagmāja.

 

Es arī sagribēju

augšām celties.

Bet kalns ir augsts

un ilgi nāksies velties.

 

* * *

Arī šādi tas varētu būt.

Adatas būtu,

bet kas mācēs šūt?

 

Maziņi kapitālizmisumi
nenobiedēs pat
klīstošu suni.

 

Dievam vārdu ir ļoti daudz,
tik nav neviena, kas viņu sauc.

 

Meklē kauč peklē,

kauč paradīzē,

tikai pastā

vairs nestrādā Līze.

 

Māra Melgalva pirmā dzejoļu grāmata ir Meldijās ieiešana (1980), kam seko Labu vakar (1984) un Sarmots ugunskurs (1989). Viņa dzejas atrodamas arī periodikā un kopkrājumos − gadskārtējā Dzejas dienā, Latviešu mīlas lirikas antoloģijā (2.sēj., 2000), Ko dziedāja Rīgas gaiļi: 100 dzejnieki par Rīgu (2001), Beļģijā izdotajā divvalodu krājumā pieds nus dans l’herbe / pļavās kailām kājām (2002) u.c. JG pp. ievietotie dzejoļi radušies 2001. gada beigās − laižu svaigāko kas man ir, raksta Bulduros mītošais dzejnieks (arī fotogrāfs) 2002. gada oktobrī, (re)

 


 

Uldis Bērziņš

I

GRĀMAT−

IZDEVĒJS

VILNIS

ZAĻKALNS

SAUC NO

TUKŠA

LOGA

Sanāciet mīkstos brunčos, es jums māju uzcēlu, es jums brūtgānus nosapņoju, mīlu jūs, manas baltās, manas strādīgās, manas latvietes, Maijas manas, šī tauta gan paakla, skopa, tak vienalga jums kleitas apdriskās, vēroju: ejat dejat klaidā vai laidarā ganos vai rīkstes bīdamās tak drošu lūpu, prastenes, prātīgās manas, bezprātes − vispār jau netīk man laiskās nenomirstīgās princeses: ne piramīdās, ne plauktā! Sanāciet mana tēva namā, mazās tiepšas, es šūšu jums kāzukleitas: samaksāšu, velns dancos.

 

2002

 

II

MŪŽĪGAIS

STUDENTS

SAUC NO

BEZGALGARĀ

GAITEŅA

Es, tu, viņš, viņa! eju, tak neviena, eju ēstu un dzertu, mīlētu, kautos un lādētup, dzīvotup, būtup, tak neviena te tumsā, es, tu, viņš, bij tagadne, gramatika, bij kā viņu supīns supilk mums brolēli bet tagad kā senprūsim stardzīsla tumsā, līdztece mūžīgā, viens, viens, skaudra sāpe pēc jums, tik ‘pagātnes formās varu vēl sasaukt: mēs bijām! mesbijām, mijām − ei, ei, ei, ei, ei, jūs, ei, ei, ei, jā, ei, ei!

 

KUNNOSS

RUNĀ

AR NĀVI

Tu nebaidies, mauka, es tev nesitišu, klāt es tev neķeršos, gan slikti ģērbts, tak labi audzināts, līdz nākamreizei vari justies brīva; ko? Kādi pieci rubļi? Sen mums lati (nu, ne katrunedēļ) vispār, kas kopā nodzerts, tas neskaitās.

Nu, nav man laika,

vecā dirsa, tinies.

 

Ko? Vēl tu te?

 

2002

Šos trīs dzejoļus Uldis Bērziņš veltījis speciāli Jaunajai Gaitai. Par dzejnieku, kam 2002. gada beigās iznāk pēdējā dzejgrāmata, Maijs debešos, skat. JG 228:27 un 232:7.

 

 

Jaunā Gaita