LATVIEŠU

DZEJNIEKS

Kriminālā pagrīde jau sen bija pazudusi −

iztramdīta un pārcēlusies uz Čikāgu.

Zemnieki un zvejnieki,

gleznotāji un dzejnieki, kas devušies trimdā,

dziedināja rētas,

apdēstot debesskrāpjus

un metot tīklus pazemjos.

Lētticīgais latviešu velns

lūkoja pārvietot savu ķēķi

ar visu klona grīdu un prāvo pavardu

uz pagrabiem pie ostmalas.

Linards Tauns bija svētais,

kas iemīlējies pilsētā,

sievietē, ko viņš pielūdza,

sānieliņās un atbalsīs, bet viņa

aizdejoja allaž prom,

kā krāsainas sandales pametot viņam dzejoļus.

Nekad viņam nebija gana atkal to atrast.

Tikai pie tuneļa viņš beidzot izšķīrās,

vai doties pie miera jeb vai kopā ar manu tēvu

braukt uz mūsmājām,

lai visa nakts tad skanētu viņu rīklēs.

Kad viņš saļima uz ietnes,

mans tēvs identificēja Linarda Tauna līķi.

Viņa pelnus apbedīja kalnos

pārdēstītu siržu laukā,

kur latvieši atgriežas skuju un lapu mežos.

Mans tēvs runāja bērēs

kā dzejnieks, kas uzrunā savu draudzi,

viņa balss raka gultu

sava drauga dzīvei un dzejai −

balss, ko uzņēmu tā kā ēdienu,

ēdienu, kas mani dara vāju un izsalkušu.

Es gribu teikt

tieši, ko es gribu teikt,

un neko citu.

Lai

acs te lasa tikai to,

un neko citu.

Nekādu

poēziju, vien to ikdienišķo,

tieši satveŗamo.

Jo

viss dilst kaut kā,

viss zūd nebūtībā.

Tai

mārkā sirds mērkta

jau kuŗo gadu.

Ik

sirdspukstā ir brīdinājums.

Viss

nu ir izspēlēts.

Aiz vārda, vārds.

Aiz gada, gads.

It kā

tukšumā čukstu: te

tomēr dzīvība, ne

pilnīgs aborts.

Tad

jautājums kļūst spriedums

tāds: te rotaļājos,

tas viss.

Ai nē,

un nē, te dzimst kaut

kas, to zinu, to

tagad rakstu.

Atveŗu durvis.

Kaķis gaida, nezin. Iet, neiet?

Luncina asti, apsēžas.

Es aizveŗu durvis.

Nopaijāju galvu. Minkān!

Tas luncina asti mazliet ātrāk.

Es atveŗu durvis. Vēl solis tuvāk. Slieksnis.

Skatās ārā. Tumsa. Tur rudens beidzot.

Luncina asti. Notupies, skatās ārā.

Iesi vai neiesi, saku. Aizveŗu durvis.

Viņš paliek, notupies.

Skatās aizvērtās durvīs.

Es aizeju. Uzrakstu šo.

Ir man vēsa kafija, kāds malks.

Tad atvēršu durvis.

Tā tas būs. Papaijāšu.

Pacelta galva. Saslienas mugura.

Atzinība, prasība tam tāda, −

Valdnieks vai pavalstnieks?

Vēlreiz atveŗu durvis. Nu?

Sveču trīsošās liesmas.

Pamācošas runas.

Celšanās kājās.

    Pamatstāja.

Svinīgas dziesmas −

„Nevis” − utt...

    Tev glāzē apinis.

    Man − sarkans vīns.

Uzkodām zirņi

un medus rausis.

    Žagas un žāvas

    Sveces liesma raustās.

        Ēnas melnas

        gar sienām taustās...

    Iešāvās prātā

    veļa nemazgātā...

        Vainīgi smaidi,

        nopūtas žēlas;

        Domas un pārdomas,

        cerības cēlas...

    Atstāt šo telpu

    nu ir par vēlu.

    Durvis aizsitas

    pašas no sevis.

Paliec kur esi,

pacieties, gaidi.

                    Jaunais gads ceļā.

Džons Elsbergs

(John Elsberg)

AIRĒŠANAS

Daži prot

airēt,

viņi zina, ka

būtība − kustībā,

nevis spēkā.

Citi

kuļas vien.

Bet sestdien

viņa smaidīja,

spēlēdamās

ar ūdens lāsēm.

Es gribu nokristies

par desmit mārciņām

šovasar − ja vien

es varu tās zaudēt

šādi,

airēdams,

ar viņas smaidu

sev pretī,

smaidu,

vai pat bez smaida.

Iegriez mani

kā spul­-

dzīti

sevī!

Kas zina.

Varbūt

    iedegsies gaisma.

MANA TĒVA

neilgi pirms gala

aizsmēķējot

pīpi

liesmiņa laizīja viņa īkšķi

viņš neievēroja

līdz es satvēru

viņa roku

viņš paskatījās manī tā

it kā sāpētu

man

1

Mans tēvs bija jūrnieks.

2

Teju piecdesmit gadu starp mums.

3

Ainas no viņa klejotāja dzīves

iekodētas itin kā ornamenti.

4

Zaļa dzīvojamā istaba:

mantas tikpat rūpīgi sakārtotas

kā agrāk.

5

Varbūt kāda paaudze

pačibējusi, kāds tuvāks

tēvs, kas būtu spēlējis bumbu,

bijis šai vidus punktā,

līdzsvarā.

6

Es būtu sacījis viņam,

ka mīlestība spēj noturēt

uzticību par spīti

pārmaiņām, bet

tas viņam liktos aplam,

jo jāpierāda, ne jāsaka.

7

Mans tēvs bija jūrnieks.

8

Ar laiku starp mums

augošais attālums

vismaz kļuva pārredzamāks: šķīrēji −

divi spītīgi gribasspēki,

un viņš zināja, ka dēls,

viņa vienīgais, sajēdz

no grāmatām vairāk nekā no darbarīkiem.

9

Dzīves „tā−viņš−ir”,

spriegums starp tēvu un dēlu,

solījums dotais,

reiz ilgi staigājot liedagā,

runājot par pretrunām, ko neizdabūt

no sevis.

10

Sērās vienmēr slēpjas kārdinājums.

11

Mīlestība kā cerība

uz savstarpēju apņemšanos.

Zaudējums kā pilnīga

atteikšanās pat iedomāties

to nepildīt.

12

Mans tēvs bija jūrnieks.

No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

LIEPĀJAS ELSBERGI

Reiz, ziņkāres dzīts, pablandījos pa vispasaules tīmekli, lai noskaidrotu, kas par mani un radiem sarakstīts un pie viena − kādi vēl Elsbergi pasaulē sastopami. Tīkami pārsteigts, uzzināju, ka ir tāds amerikāņu dzejnieks Džons Elsbergs, kurš dzimis 1945. gadā, dzīvo Ārlingtonā, Virdžīnijā, un jau gadus trīsdesmit izdod mazu dzejas žurnālīti Bogg (iznācis 71 numurs). Aizrakstīju vēstulīti, piebilzdams, ka mans tēvs ir no Liepājas puses, bet diezin vai esam radi − jo Elsbergu Eiropā čum un mudž: Dānijā, Nīderlandē, Zviedrijā, Vācijā...   Džons atbildēja: viņa tēvs dzimis 1897. gadā Liepājā! Pirmā pasaules kaŗa laikā, jauns jūrnieks būdams, pametis kuģi un apmeties uz dzīvi Amerikā, kur pirms tam ieceļojis arī viņa vecākais brālis. Jāpiebilst, ka mans tēvatēvs dzimis tai pašā 1897. gadā, tikai Pāvilostā.

Metos pēc padoma pie Slokas ielas archīva darbinieces Gintas Elsbergas. Izrādījās, ka šo dzimtu pavedieni pārskatāmajā laikposmā (līdz 18. gs. 2. pusei) tomēr nesaplūst − Džona senči nāk no Nīcas puses, manējie ir cīravieši. Vispār jau neesmu īpaši uz radu būšanām meties, tāpēc nezinu arī, kam rada varētu būt tā Elsbergu ģimene, kas atrodama šodienas Liepājas telefonu grāmatā.

Džons ticis audzināts angliski, latviski neprot, Latvijā nav bijis, bet cer kādreiz atbraukt. Reiz jau plānojis braucienu kopā ar latviešu draugu, dzejnieku Kārli Freivaldu, taču Kārlis pāragri aizsaukts aizsaulē. Maizīti Džons pelna, rediģēdams ASV armijas oficiālās vēstures materiālus. Viņa dzimtas vārdu tālāk nes dēls un pagājšgad dzimušais mazdēls. Tiem Liepājas sakne jo stiprāka, tāpēc, ka arī Džona un sievas Konijas Vēberes vecāki atceļojuši uz Ameriku no Liepājas (to viņi konstatējuši tikai pēc tuvākas iepazīšanās!). Šeit tulkotie Džona Elsberga dzejoļi ir no šādām grāmatām: John Elsberg. Offsets. St. Augustine, FL: Kings Estate Press, 1998. 70 lpp. John Elsberg. Sailor (the father poems). Chesire, UK: New Hope International, 1999. 32 lpp.

Jānis Elsbergs,    Čiekurkalnā, 2003. gada maijā.